Nodarbinātības statistika

Pārlēkt uz: navigācija , meklēt


Dati iegūti: 2017. gada jūnijā. Jaunākie dati: Papildu informācija no Eurostat, Galvenās tabulas un Datubāze. Raksta atjauninājums plānots 2019. gada jūnijā.

Šajā rakstā sniegta jaunākā Eiropas Savienības (ES) nodarbinātības statistika, tostarp analīze, kuras pamatā ir sociāli ekonomiskie aspekti, proti, nodarbinātības statistika atspoguļo būtiskas atšķirības saistībā ar dzimumu, vecumu un iegūto izglītības līmeni. Pastāv arī ievērojamas darba tirgus atšķirības ES dalībvalstu vidū.

Darba tirgus statistika ir daudzu ES politikas nostādņu pamatā pēc nodarbinātības nodaļas iekļaušanas Amsterdamas līgumā 1997. gadā. Nodarbinātības līmenis jeb darbspējīga vecuma nodarbināto iedzīvotāju īpatsvars uzskatāms par galveno sociālo rādītāju analīzes veikšanas vajadzībām, pētot norises darba tirgos.

1. karte. Nodarbinātības līmenis vecuma grupā no 20 līdz 64 gadiem 2016. gadā
(%)
Informācijas avots: Eurostat (lfsi_emp_a)
1. diagramma. Nodarbinātības līmenis pēc dzimuma vecuma grupā no 20 līdz 64 gadiem 1993.–2016. gadā
(%)
Informācijas avots: Eurostat (lfsi_emp_a)
2. diagramma. Nodarbinātības līmenis pa vecuma grupām 1993.–2016. gadā
(%)
Informācijas avots: Eurostat (lfsi_emp_a)
3. diagramma. Nodarbinātības līmenis pēc iegūtās izglītības līmeņa vecuma grupā no 25 līdz 64 gadiem 1993.–2016. gadā
(%)
Informācijas avots: Eurostat (lfsa_ergaed)
4. diagramma. Nepilnas slodzes darba ņēmēju īpatsvars kopējā nodarbināto personu skaitā pēc dzimuma vecuma grupā no 20 līdz 64 gadiem 1993.–2016. gadā
(%)
Informācijas avots:Eurostat (lfsa_eppga)
5. diagramma. Tādu nodarbināto personu īpatsvars, kurām bija otrs darbs, pēc iegūtās izglītības līmeņa vecuma grupā no 15 līdz 74 gadiem 1993.–2016. gadā (% no kopējā nodarbināto skaita)
Informācijas avots: Eurostat (lfsa_e2ged) un (lfsa_egaed)
6. diagramma. Nodarbinātās personas pēc profesijas vecuma grupā no 15 līdz 74 gadiem ES 28 dalībvalstīs 2016. gadā
(% no kopējā nodarbināto skaita)
Informācijas avots: Eurostat (lfsa_esegp)
7. diagramma. Tādu darbinieku īpatsvars, kuri noslēguši terminētu līgumu, pēc profesiju grupas vecuma grupā no 15 līdz 74 gadiem 2016. gadā (% no darba ņēmējiem profesiju grupā)
Informācijas avots:Eurostat (lfsa_esegt)

Galvenie statistikas rezultāti

Nodarbinātības līmenis sadalījumā pēc dzimuma, pa vecuma grupām un pēc iegūtā izglītības līmeņa

Kā norādīts ES darbaspēka apsekojumā (ES DSA) 2016. gadā ES 28 dalībvalstīs iedzīvotāju nodarbinātības līmenis vecuma grupā no 20 līdz 64 gadiem bija 71,1 %, un tas bija augstākais gada vidējais līmenis, kāds jebkad reģistrēts ES. Lai gan bija šāds vidējais līmenis, dalībvalstu starpā pastāvēja lielas atšķirības (sk. 1. karti). Vienīgā dalībvalsts, kurā nodarbinātības līmenis bija augstāks par 80 %, bija Zviedrija (81,2 %). Šāda situācija bija arī EBTA valstīs Islandē (87,8 %) un Šveicē (83,3 %).

To valstu vidū, kurās nodarbinātības līmenis bija 70-79,9 %, bija Apvienotā Karaliste, Francija un Vācija. Šī valstu grupa atradās zonā, kura stiepās no Īrijas rietumos līdz Ungārijai austrumos un ietvēra arī trīs Baltijas valstis, Somiju un Portugāli. rietumu un Vidusjūras reģiona / Adrijas jūras reģiona valstu grupu (Spānija, Itālija un Horvātija) un otru grupu pie ES austrumu robežas no Baltijas jūras dienvidu krasta līdz Melnās jūras dienvidrietumu galam (Polija, Slovākija, Rumānija, Bulgārija). Šī valstu grupa ietvēra arī Beļģiju. Pēdējā valstu grupa bija Dienvidbalkānu/Kaukāza valstu grupa, kurā nodarbinātības līmenis bija zemāks par 60 % (bijusī Dienvidslāvijas Maķedonijas Republika, Grieķija un Turcija).

1. diagrammā redzamas vīriešu un sieviešu nodarbinātības līmeņa izmaiņas kopš 1993. gada. Viena no pamanāmākajām iezīmēm ir tā, ka samazinājās vīriešu un sieviešu nodarbinātības līmeņu atšķirības. Vairumā gadījumu atšķirības samazinājās tādēļ, ka paaugstinājās sieviešu nodarbinātības līmenis (piemēram, Spānijā un Nīderlandē), taču atsevišķos gadījumos atšķirības samazinājās galvenokārt tādēļ, ka pazeminājās vīriešu nodarbinātības līmenis (Grieķija un Kipra). Vairākās valstīs sieviešu un vīriešu nodarbinātības līmeņu izmaiņas bija līdzīgas, radot stabilas nodarbinātības līmeņu atšķirības pēc dzimuma. Šāda situācija bija Čehijas Republikā (dzimumu atšķirība 19,1 procentpunkts 1998. gadā un 16 procentpunktu 2016. gadā) un Zviedrijā (2,9 procentpunkti 1996. gadā un 3,8 procentpunkti 2016. gadā). Nodarbinātības līmenis bija zemāks sieviešu vidū visus gadus visās valstīs ar diviem izņēmumiem — Latvijā un Lietuvā 2010. gadā pēc nodarbinātības līmeņa strauja krituma vīriešu vidū un daudz mērenākas nodarbinātības līmeņa samazināšanās sieviešu vidū.

1. diagrammā arī redzams, ka laikposmā, par kuru Eurostat ir dati, valstīs bija ļoti atšķirīga darba tirgus situācija. Lielākajā daļā valstu tika novērots neliels, taču stabils nodarbinātības līmeņa pieaugums (Beļģijā, Vācijā, Francijā, Luksemburgā, Nīderlandē, Austrijā, Somijā, Zviedrijā, Apvienotajā Karalistē un Turcijā). Citās valstīs līkne saglabājās diezgan līdzena jeb, citiem vārdiem sakot, nodarbinātības līmenis bija stabils (Dānijā, Itālijā, Portugālē, Slovēnijā, Slovākijā, Norvēģijā un Šveicē). Lielā daļā valstu tika novērota būtiska nodarbinātības līmeņa paaugstināšanās un pazemināšanās, turklāt 2016. gadā tika novērots augstāks līmenis salīdzinājumā ar atšķirīgo situāciju perioda sākumā (Bulgārijā, Igaunijā, Īrijā, Spānijā, Latvijā, Lietuvā un Polijā).

2. diagrammā uzskatāmi parādīts, ka ES 28 dalībvalstīs nodarbinātības līmenis vecuma grupā no 25 līdz 54 gadiem ir saglabājies gandrīz nemainīgs kopš 2001. gada, taču tas būtiski paaugstinājies vecāka gadagājuma iedzīvotāju vidū (55–64 gadi) un pazeminājies jaunāku personu vidū (15–24 gadi).

Nodarbinātības līmenis būtiski atšķīrās arī atkarībā no iegūtās izglītības līmeņa (sk. 3. diagrammu). Nodarbinātības pēc iegūtās izglītības līmeņa analīze veikta vecuma grupā no 25 līdz 64 gadiem, jo jaunākas personas, iespējams, joprojām studē, jo īpaši terciārās izglītības līmenī, un tas var ietekmēt nodarbinātības līmeni. Terciārās izglītības (īsā cikla terciārās izglītības, bakalaura, maģistra vai doktora grāda (vai līdzvērtīgas izglītības)) ieguvēju vecumā no 25 līdz 64 gadiem nodarbinātības līmenis ES 28 dalībvalstīs 2016. gadā bija 84,8 %, un tas būtiski pārsniedza pamatizglītību vai pamatizglītības otro posmu apguvušo cilvēku nodarbinātības līmeni (54,3 %). Vidējās izglītības vai pēcvidusskolas izglītības, kas nav terciārā izglītība, ieguvēju nodarbinātības līmenis ES 28 dalībvalstīs bija 74,8 %. laikposmā no 2007. gada līdz 2013. gadam nodarbinātības līmenis šajā grupā samazinājās par 5,1 procentpunktu, savukārt attiecīgais rādītājs tādu personu vidū, kuras ieguvušas vidējā līmeņa izglītību, bija 1,7 procentpunkti un augstākās izglītības ieguvēju vidū — 1,8 procentpunkti. 3. diagrammā redzams, ka, lai atrastu darbu, Beļģijā, Bulgārijā, Čehijas Republikā, Lietuvā, Polijā un Slovākijā ir ļoti būtiski iegūt vismaz vidējā līmeņa izglītību, savukārt Dānijā, Igaunijā, Grieķijā, Kiprā un Luksemburgā tam ir mazāka nozīme.

Nepilnas slodzes darbs

To darba ņēmēju procentuālais īpatsvars ES 28 dalībvalstīs vecuma grupā no 20 līdz 64 gadiem, kuri kā pamatdarbu norādīja nepilnas slodzes darbu, lēni, bet stabili palielinājās no 14,9 % 2002. gadā līdz 19,0 % 2015. gadā un pēc tam nedaudz samazinājās līdz 18,9 % 2016. gadā. Lielākais nepilnas slodzes darba ņēmēju īpatsvars 2016. gadā tika konstatēts Nīderlandē (46,6 %), Austrijā, Vācijā, Beļģijā, Apvienotajā Karalistē, Zviedrijā, Dānijā un Īrijā, kura nepilnas slodzes darbu strādāja vairāk nekā viena piektā daļa nodarbināto personu. Turpretī nepilnas slodzes darbs bija salīdzinoši reta parādība Bulgārijā (1,9 % no kopējā nodarbināto skaita), kā arī Ungārijā, Horvātijā, Čehijas Republikā un Slovākijā (4,8–5,7 %) — sk. 4. diagrammu.

Ievērojami atšķiras nepilnas slodzes darbā nodarbināto vīriešu un sieviešu skaits (sk. definīciju sadaļā “Datu avoti un pieejamība”). Gandrīz trešdaļa (31,4 %) nodarbināto sieviešu vecumā no 20 līdz 64 gadiem ES 28 dalībvalstīs 2016. gadā strādāja nepilnas slodzes darbu; attiecīgais vīriešu nodarbinātības līmenis ir daudz zemāks (8,2 %). Gandrīz trīs ceturtās daļas (74,8 %) nodarbināto sieviešu Nīderlandē 2016. gadā strādāja nepilnas slodzes darbu — tas bija augstākais rādītājs ES dalībvalstīs. Nepilnas slodzes darbā strādājošo skaits laikposmā no 1993. gada līdz 2016. gadam ir būtiski palielinājies Vācijā, Īrijā, Itālijā un Austrijā, savukārt būtiski samazinājies Islandē.

Personas, kas strādā vairāk nekā vienā darbvietā

5. diagrammā redzams, ka tādu personu īpatsvars, kas strādā vairāk nekā vienā darbvietā, ir neliels un ka personas ar augstāko izglītību biežāk strādā divās darbvietās nekā personas, kurām ir vidējā līmeņa izglītība vai zems izglītības līmenis. ES 28 dalībvalstīs šī situācija bija lielā mērā nemainīga visus gadus, par kuriem ir dati (2002.–2016. gads), un šādu personu īpatsvars bija aptuveni 5 % personu ar augstu izglītības līmeni vidū un aptuveni 3 % to personu grupās, kuras ieguvušas kādu no pārējiem diviem izglītības līmeņiem. Augstākais reģistrētais rādītājs dalībvalstu vidū ir 16,3 % (personas ar augstu izglītības līmeni Polijā 2000. gadā), savukārt zemākais rādītājs ir 0,3 % (vidējā līmeņa izglītība, Bulgārija, 2010.–2016. gads). Citas valstis, kurās darbs divās darbvietās ir diezgan izplatīts, ir Dānija, Igaunija, Latvija, Nīderlande, Portugāle, Zviedrija, Islande un Norvēģija.

Profesijas

Nepārprotami lielākā profesiju grupa ES 28 dalībvalstīs 2016. gadā bija individuālo pakalpojumu sniedzēji un tirdzniecības darbinieki — 9,5 % no darbaspēka jeb 21,4 miljoni personu (sk. 6. diagrammu). Šo profesiju pārstāvju skaits bija lielāks nekā astoņu mazāk populāru profesiju grupu pārstāvju kopskaits, kas cita starpā ietvēra visus lauksaimniecības nozarē strādājošos, pārtikas apstrādes nozares darbiniekus un bruņoto spēku personālu. Pēc pakalpojumu nozares un tirdzniecības nozares profesiju grupas nākamie ir ierēdņi, pēc kuriem savukārt ir uzņēmējdarbības un pārvaldes (administrācijas) speciālisti.

Terminētie līgumi

Vecuma grupā no 15 līdz 74 gadiem to darbinieku īpatsvars ES 28 dalībvalstīs, kuri noslēguši līgumu uz ierobežotu laiku (darbs uz noteiktu laiku), 2016. gadā bija 14,2 %. Vairāk nekā vienai piektajai daļai darbinieku Polijā (27,5 %), Spānijā (26,3 %), Horvātijā, Portugālē (abās valstīs 22,3 %) un Nīderlandē (20,8 %) bija terminēts līgums (sk. 7. diagrammu). Pārējās ES 28 dalībvalstīs to darbinieku īpatsvars, kuriem bija terminēti līgumi, bija no 1,4 % Rumānijā līdz 71 % Slovēnijā. Turklāt pastāvēja atšķirības ne tikai valstu starpā, bet arī starp profesijām. Lielākajā daļā valstu terminētie līgumi visretāk tika slēgti ar vadītājiem, savukārt ar zemākā līmeņa darbiniekiem šādi līgumi tika slēgti diezgan bieži. Taču darbinieku ar terminētiem līgumiem īpatsvars būtiski atšķīrās — šādā situācijā bija 44,1 % zemākā līmeņa darbinieku Polijā, savukārt attiecīgais rādītājs Rumānijā bija tikai 3,2 %. Būtiskās atšķirības terminētu līgumu izmantošanā ES dalībvalstīs vismaz daļēji var atspoguļot valstu praksi, darba piedāvājumu un pieprasījumu, darba devēju izvērtējumu par potenciālo izaugsmi / darbības sašaurināšanu, kā arī to, cik vienkārši darba devēji var pieņemt personas darbā vai tās atbrīvot no darba.

Datu avoti un pieejamība

Tvērums

Ekonomiski aktīvie iedzīvotāji (darbaspēks) ietver nodarbinātas un nenodarbinātas personas. ES DSA par nodarbinātām personām uzskata personas, kurām ir vismaz 15 gadu un kuras pārskata nedēļā par samaksu, atalgojumu vai ģimenē gūtiem ienākumiem veica kādu darbu, pat ja attiecīgais darbs ildzis tikai vienu stundu nedēļā. Darbaspēks arī ietver personas, kuras nebija darbā, bet kurām bija algots darbs vai saimnieciskā darbība, taču tās bija pagaidu prombūtnē, piemēram, slimības, brīvdienu, darba konflikta, izglītības vai mācību dēļ.

Nodarbinātības līmeni var izteikt kā personu vai darbvietu skaitu, pilnslodzes ekvivalentu vai nostrādātās stundas. Visos šajā rakstā minētajos aprēķinos izmantots personu skaits; saistībā ar nodarbinātības līmeni sniegtās informācijas pamatā arī ir aprēķini, kas attiecas uz personu skaitu. Nodarbinātības statistika bieži tiek norādīta kā nodarbinātības līmenis, lai nebūtu jāņem vērā valstu iedzīvotāju skaita izmaiņas laika gaitā un lai sekmētu dažādu lielumu valstu salīdzināšanu. Šo līmeni parasti norāda attiecībā uz darbspējīga vecuma iedzīvotājiem; parasti par tiem uzskata personas vecumā no 15 līdz 64 gadiem, lai gan Spānijā, Apvienotajā Karalistē, kā arī Islandē izmanto vecuma grupu no 16 līdz 64 gadiem. Vecuma grupu no 15 līdz 64 gadiem kā standartu izmanto arī citas starptautiskās statistikas organizācijas (tomēr daži politikas izstrādātāji arvien biežāk dod priekšroku vecuma grupai no 20 līdz 64 gadiem, jo arvien lielāka daļa ES iedzīvotāju turpina studijas terciārās izglītības līmenī).

Galvenie jēdzieni

ES DSA ir definēti galvenie nodarbinātības rādītāji, tostarp šādi:

  • darba ņēmēji ir personas, kas strādā publiska vai privāta darba devēja labā un saņem kompensāciju kā darba samaksu, algu, samaksu par rezultātiem vai samaksu natūrā; šajā grupā ietilpst arī armijas spēkos neiesauktās personas;
  • pašnodarbinātas personas ir nodarbinātas savā uzņēmumā, saimniecībā vai profesionālajā praksē. Tiek uzskatīts, ka pašnodarbināta persona pārskata nedēļā strādā, ja tā atbilst kādam no šiem kritērijiem — tā strādā ar mērķi gūt peļņu, darbojas uzņēmējdarbībā vai pašreiz veido uzņēmumu;
  • to, vai darbs uzskatāms par pilnas slodzes vai nepilnas slodzes darbu, nosaka, pamatojoties uz informāciju, ko labprātīgi sniedz respondents. Galvenie izņēmumi ir Nīderlande un Islande, kur tiek piemērota 35 stundu robežvērtība, Zviedrija, kur robežvērtība tiek piemērota pašnodarbinātām personām, un Norvēģija, kur personām, kuras strādā no 32 līdz 36 stundām, jautā, vai tas ir pilnas vai nepilnas slodzes darbs;
  • rādītāji par nodarbinātām personām, kas strādā otru darbu, attiecas tikai uz personām, kurām vienlaikus ir vairāk nekā viens darbs; personas, kas darbu mainījušas pārskata nedēļā, neuzskata par tādām, kurām ir otrs darbs;
  • darba ņēmējs tiek uzskatīts par pagaidu darba ņēmēju, ja darba devējs un darba ņēmējs ir vienojušies, ka darba laika beigas nosaka objektīvi apstākļi, piemēram, konkrēts datums, uzdevuma pabeigšana vai īslaicīgi aizvietotā darba ņēmēja atgriešanās darbā. Izplatītākie gadījumi ir šādi: sezonas darba ņēmēji, personas, kuras piesaistījusi aģentūra vai darba birža un kuras pieņēmusi darbā trešā persona konkrēta uzdevuma veikšanai (ja vien nav rakstveida beztermiņa darba līguma).

Datu kopas

Lielākā daļa rādītāju, kuri minēti šajā rakstā, iegūti no datu kopām, kas veido daļu no darbaspēka apsekojuma galvenajiem rādītājiem (datu kopas, kas sākas ar burtiem lfsi). Šie galvenie rādītāji atšķiras no datu kopām ar sīki analizētiem gada un ceturkšņa apsekojuma rezultātiem (datu kopām, kas sākas ar burtiem lfsa un lfsq), jo sīki analizētu apsekojuma rezultātu pamatā ir tikai mikrodati, kas iegūti darbaspēka apsekojumā, savukārt galvenie rādītāji ir vēl papildus apstrādāti. Izplatītākie papildu pielāgojumi ir būtiskāko datu sēriju pārrāvumu korekcijas un trūkstošo vērtību aplēses. Attiecībā uz dažiem gadiem šie pielāgojumi rada būtiskas atšķirības starp abām datu kopām.

Darbaspēka apsekojuma galveno rādītāju datu kopas ir pilnīgākais un uzticamākais nodarbinātības un bezdarba datu krājums, kas iegūts no darbaspēka apsekojuma. Taču, tā kā datu kopas nenodrošina visu informatīvo mainīgo lielumu analīzi, dažos gadījumos ir jāizmanto arī sīki analizēti apsekojuma rezultāti, kā tas darīts šajā rakstā saistībā ar datiem, kuri iekļauti 3. tabulā, un saistībā ar daļu 4. tabulā iekļauto datu.

Konteksts

Nodarbinātības statistiku var izmantot, veicot dažādas analīzes, tostarp makroekonomiskus (darbaspēka kā ražošanas faktora), ražīguma vai konkurētspējas pētījumus. Tos var izmantot arī tam, lai pētītu dažādus sociālus un uzvedības aspektus saistībā ar personas nodarbinātības situāciju, piemēram, mazākumtautību sociālo integrāciju vai nodarbinātību kā mājsaimniecību ieņēmumu avotu.

Nodarbinātība ir gan strukturāls, gan īstermiņa rādītājs. Kā strukturāls rādītājs, ar ko izsaka darba piedāvājuma un pieprasījuma attiecību, tas var palīdzēt izskaidrot darba tirgu un ekonomikas sistēmu struktūru vai nodarbinātības kvalitāti. Kā īstermiņa rādītājs nodarbinātība atbilst uzņēmējdarbības cikla gaitai; tomēr šajā jomā tā izmantošana ir ierobežota, jo nodarbinātību bieži uzskata par rādītāju ar nobīdi laikā.

Nodarbinātības statistika ir daudzu ES politikas nostādņu pamatā. Eiropas Nodarbinātības stratēģija (ENS) tika pieņemta Luksemburgas Nodarbinātības samitā 1997. gada novembrī un pārskatīta 2005. gadā, lai ES Nodarbinātības stratēģiju vairāk pielāgotu pārskatītajiem Lisabonas mērķiem, un 2008. gada jūlijā tika atjauninātas nodarbinātības politikas vadlīnijas 2008.–2010. gadam. Eiropas Komisija2010. gada martā pieņēma stratēģiju “Eiropa 2020 gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei; 2010. gada jūnijā to oficiāli pieņēma Eiropadome Eiropadome vienojās par pieciem pamatmērķiem; pirmais — līdz 2020. gadam paaugstināt sieviešu un vīriešu (vecumā no 20 līdz 64 gadiem) nodarbinātības līmeni līdz 75 %. ES dalībvalstis var noteikt savus valsts mērķus, ņemot vērā šos pamatmērķus, un izstrādāt valsts reformu programmas, kurās iekļauj plānotos stratēģijas īstenošanas pasākumus. Stratēģiju vismaz daļēji var īstenot, veicinot elastīgus darba apstākļus, piemēram, nepilnas slodzes darbu vai darbu no mājām; domājams, ka šādi apstākļi sekmē dalību darba tirgū. Citas iniciatīvas, kas varētu veicināt lielāka cilvēku skaita dalību darba tirgū, ir bērnu aprūpes iestāžu pieejamības palielināšana, plašāku mūžizglītības iespēju nodrošināšana vai profesionālās mobilitātes veicināšana. Būtisks ar šo tematu saistīts jautājums ir “elastdrošība”, proti, politikas nostādnes, kas vienlaikus pievēršas darba tirgu, darba organizācijas un darba attiecību elastīgumam, ņemot vērā darba un privātās dzīves saskaņošanu, nodarbinātības drošību un sociālo aizsardzību. Saskaņā ar stratēģiju “Eiropa 2020” ar ENS veicina pasākumus, kuru mērķis ir nodrošināt palīdzību trīs pamatmērķu sasniegšanai līdz 2020. gadam, proti, pamatmērķi ir šādi:

  • 75 % personu vecumā no 20 līdz 64 gadiem ir nodarbinātas;
  • to personu īpatsvars, kas priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un mācības, ir mazāks par 10 %, un vismaz 40 % cilvēku vecuma grupā no 30 līdz 34 gadiem ir ieguvuši terciāro izglītību;
  • vismaz par 20 miljoniem ir samazinājies to personu skaits, kas ir nabadzīgas un sociāli atstumtas vai pakļautas nabadzības un sociālās atstumtības riskam.

Lēnā atgūšanās no finanšu un ekonomikas krīzes un pieaugošais tādu pierādījumu apjoms, ar ko apstiprina bezdarba palielināšanos, bija galvenie iemesli tam, ka Eiropas Komisija 2012. gada 18. aprīlī publicēja priekšlikumu kopumu par nodarbinātības veicināšanas pasākumiem ar īpašas nodarbinātības pakotnes palīdzību. Šajos priekšlikumos cita starpā tika aplūkoti darbvietu radīšanas pieprasījuma aspekti un noteikti veidi, kā ES dalībvalstis var veicināt pieņemšanu darbā, proti, samazināt darbaspēka nodokļus vai atbalstīt jaunizveidotus uzņēmumus. Priekšlikumu mērķis bija arī noteikt tās ekonomikas jomas, kurās vērojams potenciāls būtiski palielināt jaunu darbvietu skaitu, piemēram, zaļā ekonomika, veselības aprūpes pakalpojumi un informācijas un komunikācijas tehnoloģijas.

Eiropas Komisija, ņemot vērā augsto un arvien pieaugošo jauniešu bezdarbu vairākās ES dalībvalstīs, 2012. gada decembrī ierosināja jauniešu nodarbinātības pakotni (COM(2012)0727 final). Šī pakotne bija turpinājums ar jauniešiem saistītām darbībām, kas izklāstītas plašākajā nodarbinātības pakotnē, un tajā tika iekļauti vairāki priekšlikumi, tostarp

  • priekšlikums, ka jauniešiem vecumā līdz 25 gadiem jāsaņem kvalitatīvi darba piedāvājumi, tālākizglītība, māceklība vai stažēšanās četru mēnešu laikā pēc formālās izglītības iegūšanas vai bezdarbnieka statusa iegūšanas (garantija jauniešiem);
  • apspriedes ar Eiropas sociālajiem partneriem par kvalitatīvu stažēšanās sistēmu ar mērķi sniegt iespēju jauniešiem iegūt augstas kvalitātes darba pieredzi drošos apstākļos;
  • Eiropas Māceklību alianses izveide ar mērķi uzlabot pieejamās māceklības kvalitāti un piedāvājumu un tādu metožu norādīšana, kas paredzētas jauniešu mobilitātes šķēršļu samazināšanai.

Centieni mazināt jauniešu bezdarbu turpinājās arī 2013. gadā, kad Eiropas Komisija nāca klajā ar Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvu(COM(2013)144 final), kas izstrādāta, lai nostiprinātu Jaunatnes nodarbinātības pakotnē paredzētos pasākumus un paātrinātu to īstenošanu. Minētās iniciatīvas mērķis bija īpaši atbalstīt jauniešus, kuri neiegūst izglītību, nestrādā vai netiek apmācīti un kuri dzīvo reģionos, kuros jauniešu bezdarba līmenis ir augstāks par 25 %. Pēc tam tika publicēts vēl viens paziņojums “Sadarbība Eiropas jauniešu labā — Aicinājums vērsties pret jauniešu bezdarbu” (COM(2013)447 final), kas tika izstrādāts, lai paātrinātu garantijas jauniešiem ieviešanu un sniegtu palīdzību ES dalībvalstīm un uzņēmumiem, lai tie varētu pieņemt darbā vairāk jauniešu.

Viena no galvenajām prioritātēm komisāru kolēģijai, kas sāka darbu 2014. gadā, ir pievērsties darbvietu radīšanas, izaugsmes un ieguldījumu veicināšanai, lai samazinātu normatīvo dokumentu apjomu, gudrāk izmantotu esošos finanšu resursus un publiskos līdzekļus. Eiropas Komisija 2015. gada februārī publicēja ziņojumus par katru valsti, kuros analizēta ES dalībvalstu ekonomikas politika un sniegta informācija par ES dalībvalstu nākamā gada prioritātēm ar mērķi veicināt izaugsmi un darbvietu radīšanu. Tajā pašā mēnesī Eiropas Komisija arī ierosināja piešķirt 1 miljardu EUR no Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas 2015. gadā nolūkā līdz 30 reizēm palielināt priekšfinansējumu, ko ES dalībvalstis varētu saņemt ar mērķi paaugstināt jauniešu nodarbinātības līmeni, lai palīdzētu līdz 650 000 jauniešu atrast darbu.

Eiropas Komisija 2016. gada jūnijā pieņēma Prasmju programmu Eiropai (COM(2016)381/2) ar nosaukumu “Kopīgs darbs cilvēkkapitāla, nodarbinātības un konkurētspējas stiprināšanai”. Tās mērķis ir nodrošināt, lai iedzīvotāji attīstītu prasmes, kas vajadzīgas pašreiz un būs vajadzīgas nākotnē, lai veicinātu piemērotību darba tirgum, konkurētspēju un izaugsmi ES.

Skatiet arī

Papildu informācija no Eurostat

Publikācijas

Galvenās tabulas

LFS main indicators (t_lfsi)
Population, activity and inactivity - LFS adjusted series (t_lfsi_act)
Employment - LFS adjusted series (t_lfsi_emp)
Unemployment - LFS adjusted series (t_une)
LFS series - Detailed annual survey results (t_lfsa)
LFS series - Specific topics (t_lfst)

Datubāze

LFS main indicators (lfsi)
Employment and activity - LFS adjusted series (lfsi_emp)
Unemployment - LFS adjusted series (une)
Labour market transitions - LFS longitudinal data (lfsi_long)
LFS series - Detailed quarterly survey results (from 1998 onwards) (lfsq)
LFS series - Detailed annual survey results (lfsa)
LFS series - Specific topics (lfst)
LFS ad-hoc modules (lfso)
2014. Migration and labour market (lfso_14)
2013. Accidents at work and other work-related health problems (lfso_13)
2012. Transition from work to retirement (lfso_12)
2011. Access to labour markets for disabled people (lfso_12)
2010. Reconciliation between work and family life (lfso_10)
2009. Entry of young people into the labour market (lfso_09)
2008. Labour market situation of migrants (lfso_08)
2007. Work related accidents, health problems and hazardous exposure (lfs_07)
2006. Transition from work into retirement (lfso_06)
2005. Reconciliation between work and family life (lfso_05)
2004. Work organisation and working time arrangements (lfso_04)
2003. Lifelong learning (lfso_03)
2002. Employment of disabled persons (lfso_02)
2000. Transition from school to working life (lfso_00)

Īpaša sadaļa

Metodika / Metadati

Publikācijas

ESMS metadatu datnes un ES DSA metodika

Izejas dati tabulām un diagrammām (MS Excel)

Ārējas saites