Nodarbinātības statistika

Pārlēkt uz: navigācija , meklēt


Dati iegūti: 2019. gada maijā.

Raksta atjauninājums plānots: 2020. gada septembrī.

Angļu valodā pieejamā versija ir jaunāka.

Svarīgākais

Visaugstākais nodarbinātības līmenis personām vecuma grupā no 20 līdz 64 gadiem tika reģistrēts 2018. gadā, proti, 73,1 %.

Pat neraugoties uz nodarbinātības līmeņa atšķirību pastāvīgo samazināšanos, 2018. gadā nodarbinātības līmenis vīriešiem joprojām bija augstāks nekā sievietēm visās ES dalībvalstīs.

30,8 % no visām nodarbinātajām sievietēm vecumā no 20 līdz 64 gadiem ES 2018. gadā strādāja nepilnas slodzes darbu, savukārt vīriešiem šis rādītājs bija 8,0 %.


1 rīks. Nodarbinātība (kopā, sievietes, vīrieši, jaunieši un gados vecāki cilvēki) 2002.–2018. gadā
(% no iedzīvotāju skaita vecuma grupā no 20 līdz 64 gadiem)
Informācijas avots: Eurostat


Šajā rakstā sniegta jaunākā Eiropas Savienības (ES) nodarbinātības statistika, pamatojoties uz ES darbaspēka apsekojuma (DSA) datiem, tostarp pārskats, kura pamatā ir sociāli ekonomiskie aspekti. Kopumā nodarbinātības statistika atspoguļo būtiskas atšķirības saistībā ar dzimumu, vecumu un iegūto izglītības līmeni. Pastāv arī ievērojamas darba tirgus atšķirības ES dalībvalstu vidū.

Darba tirgus statistika ir daudzu ES politikas nostādņu pamatā pēc nodarbinātības nodaļas iekļaušanas Amsterdamas līgumā 1997. gadā. Nodarbinātības līmenis jeb darbspējīgā vecuma nodarbināto iedzīvotāju īpatsvars uzskatāms par galveno sociālo rādītāju, pētot norises darba tirgos.

Ņemiet vērā, ka rīkos norādītie un šā raksta tekstā minētie skaitļi un procenti dažos gadījumos var atšķirties, jo avota dati tiek pastāvīgi pārskatīti, — rīkos ir atsauce uz jaunākajiem datiem (kas norādīti Eurostat datubāzes sadaļā Nodarbinātība un bezdarbs (darbaspēka apsekojums) (employ)), savukārt tekstā ir atsauce uz 2019. gada maija datiem.

Pilns raksts

Nodarbinātības līmenis sadalījumā pēc dzimuma, pa vecuma grupām un pēc iegūtā izglītības līmeņa

Kā norādīts ES darbaspēka apsekojumā (ES DSA), 2018. gadā ES-28 dalībvalstīs iedzīvotāju nodarbinātības līmenis vecuma grupā no 20 līdz 64 gadiem bija 73,1 %, un tas bija augstākais gada vidējais līmenis, kāds jebkad reģistrēts ES. Lai gan bija šāds vidējais līmenis, dalībvalstu starpā pastāvēja lielas atšķirības (sk. 1. karti un 1. rīku). Zviedrija ir vienīgā ES dalībvalsts, kurā nodarbinātības līmenis ir vismaz 80 % (82,6 %). Tik augsts līmenis ir novērojams arī EBTA valstīs Islandē (86,5 %) un Šveicē (82,5 %).

Eiropadome 2010. gadā pieņēma stratēģiju “Eiropa 2020”. Tajā uzsvars ir likts uz ES ekonomikas nostiprināšanu un sagatavošanos nākamajā desmitgadē gaidāmajām problēmām. Viens no šīs stratēģijas pamatmērķiem ES līmenī ir līdz 2020. gadam iedzīvotāju nodarbinātības līmeni vecuma grupā no 20 līdz 64 gadiem palielināt līdz vismaz 75 %. 2018. gadā 14 ES dalībvalstīs šis līmenis bija 75 % vai augstāks, proti, visās trīs Ziemeļu dalībvalstīs (Zviedrijā, Dānijā un Somijā), visās trīs Baltijas dalībvalstīs (Igaunijā, Lietuvā un Latvijā), kā arī Čehijā, Vācijā, Nīderlandē, Apvienotajā Karalistē, Austrijā, Portugālē, Slovēnijā un Maltā; sk. 1. karti. Arī trīs EBTA valstīs — Islandē, Šveicē un Norvēģijā — nodarbinātības līmenis bija augstāks nekā 75 %.

Savukārt skalas otrā galā nodarbinātības līmenis bija ievērojami zemāks nekā ES noteiktais mērķis, t. i., zemāks par 70 % — Rumānijā, Beļģijā, Spānijā, Horvātijā un Itālijā, un viszemākais nodarbinātības līmenis bija Grieķijā (59,5 %).

1. karte. Nodarbinātības līmenis vecuma grupā no 20 līdz 64 gadiem 2018. gadā
(%)
Informācijas avots: Eurostat (lfsa_ergan)

Interaktīvajā līniju diagrammā (sk. 1. rīku) ir parādīts, kā nodarbinātības līmenis ir mainījies kopš 2002. gada katrā valstī. Noklikšķinot uz ikonām rīka apakšā, var redzēt dinamiku par konkrētu nodarbinātības līmeņa iedalījumu; no kreisās uz labo pusi var pārslēgt datus attiecīgi par kopējo iedzīvotāju skaitu, sievietēm, vīriešiem, jauniešiem un gados vecākiem iedzīvotājiem.

Laikposmā no 2002. gada līdz 2018. gadam nodarbinātības līmenis attiecībā uz kopējo iedzīvotāju skaitu vecuma grupā no 20 līdz 64 gadiem ES-28 dalībvalstīs palielinājās par 6,4 procentpunktiem, proti, no 66,8 % līdz 73,2 %. Tomēr pēdējos gados situācija darba tirgū valstīs ir bijusi ļoti atšķirīga. Laikposmā no 2002. gada līdz 2018. gadam nodarbinātības līmenis paaugstinājās visās valstīs, izņemot Grieķiju (-3,0 procentpunkti (pp)) un Kipru (-1,0 pp). Visās valstīs, kas pievienojās ES 2004. gadā vai vēlāk (izņemot Kipru), kā arī Vācijā palielinājums ir lielāks nekā vidēji ES, proti, 6,4 pp. Vislielākais palielinājums ir vērojams Bulgārijā (kur nodarbinātības līmenis paaugstinājās par 16,6 pp no 55,8 % 2002. gadā līdz 72,4 % 2018. gadā) un Maltā (17,3 pp no 57,7 % līdz 75,0 %).

Visās ES dalībvalstīs 2018. gadā nodarbinātības līmenis vīriešiem bija augstāks nekā sievietēm. Minētais attiecas arī uz visu laikposmu no 2002. gada līdz 2018. gadam, ar diviem izņēmumiem — Latviju 2010. gadā un Lietuvu 2009. un 2010. gadā. Tomēr vīriešu un sieviešu nodarbinātības līmeņa dinamika laikposmā no 2002. gada līdz 2018. gadam bija atšķirīga. Noklikšķinot uz 1. rīka otrās un trešās ikonas, var redzēt attiecīgi vīriešu un sieviešu nodarbinātības līmeņa dinamiku kopš 2002. gada.

1. rīks. Nodarbinātība (kopā, sievietes, vīrieši, jaunieši un gados vecāki cilvēki) 2002.–2018. gadā
(% no iedzīvotāju skaita vecuma grupā no 20 līdz 64 gadiem)
Informācijas avots: Eurostat


Kopš 2002. gada sieviešu nodarbinātības līmenis Eiropā ir kopumā paaugstinājies; ES līmenī tas ir paaugstinājies par 9,2 pp. Vislielākais sieviešu nodarbinātības līmeņa paaugstinājums no 2002. gada līdz 2018. gadam bija vērojams Maltā (+29,0 pp), Bulgārijā (+16,0 pp) un Vācijā (+14,0 pp). Visaugstākais sieviešu nodarbinātības līmenis 2018. gadā bija Zviedrijā (80,4 %), kā arī Islandē (83,2 %), savukārt viszemākais sieviešu nodarbinātības līmenis reģistrēts Grieķijā (49,1 %) un Itālijā (53,1 %).

Turpretī vīriešu nodarbinātības līmeņa kāpums visā ES (+3,5 pp) laikposmā no 2002. gada līdz 2018. gadam bija mazāks nekā sievietēm. Vīriešu nodarbinātības līmenis pat samazinājās 11 ES dalībvalstīs, un viskrasākās izmaiņas bija vērojamas Grieķijā (-8.3 pp no 78,4 % 2002. gadā līdz 70,1 % 2018. gadā) un Kiprā (-6.5 pp no 85,8 % līdz 79,3 %).

Sieviešu un vīriešu nodarbinātības līmeņa atšķirības ES līmenī attiecīgi samazinājās no 17,3 pp 2002. gadā līdz 11,6 pp 2018. gadā. Šī tendence bija novērojama visās ES dalībvalstīs, izņemot Bulgāriju, Igauniju, Ungāriju, Zviedriju, Poliju, Slovākiju un Rumāniju. Samazinājums bija īpaši izteikts Maltā (nodarbinātības līmeņa atšķirības starp dzimumiem samazinājās par -24,3 pp), jo tur paaugstinājās sieviešu nodarbinātības līmenis, kā arī Spānijā (-17,4 pp) un Luksemburgā (-17,3 pp), jo tur gan pazeminājās vīriešu nodarbinātības līmenis, gan paaugstinājās sieviešu nodarbinātības līmenis.

Savukārt 1. rīka ceturtā un piektā ikona rāda, ka nodarbinātības līmenis iedzīvotāju vecuma grupā no 15 līdz 24 gadiem (jauniešu nodarbinātība) ES līmenī laikposmā no 2002. gada līdz 2018. gadam pazeminājās, savukārt 55–64 gadus vecu iedzīvotāju nodarbinātības līmenis (gados vecāku iedzīvotāju nodarbinātība) tajā pašā laikposmā ir paaugstinājies. Jauniešu nodarbinātības līmeņa samazinājums ir īpaši redzams Īrijā, Portugālē, Spānijā un Grieķijā. Turpretī Vācijā, Bulgārijā un Slovākijā tika reģistrēts lielākais nodarbinātības līmeņa kāpums vecuma grupā no 55 līdz 64 gadiem.

Nodarbinātības līmenis būtiski atšķīrās arī atkarībā no iegūtās izglītības līmeņa (sk. 2. rīku). Nodarbinātības pēc iegūtās izglītības līmeņa analīze veikta vecuma grupā no 25 līdz 64 gadiem, jo jaunākas personas, iespējams, joprojām studē, jo īpaši terciārās izglītības līmenī, un tas var būtiski ietekmēt nodarbinātības līmeni.

2. rīks. Nodarbinātības līmenis atbilstīgi izglītības līmenim 2002.–2018. gadā
(% no to iedzīvotāju skaita, kuriem ir zems/vidējs/augsts izglītības līmenis, vecumā no 25 līdz 64 gadiem)
Informācijas avots: Eurostat


Terciārās izglītības (īsā cikla terciārās izglītības, bakalaura, maģistra vai doktora grāda (vai līdzvērtīgas izglītības)) (ISCED 5.–8. līmenis) ieguvēju vecumā no 25 līdz 64 gadiem nodarbinātības līmenis ES 2018. gadā bija 85,8 %. Tas ir daudz augstāks nekā to personu nodarbinātības līmenis, kuras apguvušas pamatizglītību vai pamatizglītības otro posmu (ISCED 0.–2. % līmenis), t. i., 56,8 %. Tikai vidējās izglītības vai pēcvidusskolas izglītības, kas nav terciārā izglītība, ieguvēju nodarbinātības līmenis ES-28 dalībvalstīs (ISCED 3.–4. līmenis) ir starp abiem iepriekš minētajiem līmeņiem, proti, 76,4 %. Šie skaitļi var nozīmēt to, ka, jo augstāks ir iegūtās izglītības līmenis, jo lielāka ir iespējamība atrast darbu.

Papildus tam, ka personām, kuras apguvušas tikai pamatizglītības otro posmu (ISCED 0.–2. līmenis), ir vismazākās iespējas dabūt darbu (no visām trīs izglītības grupām), arī krīze viņas skāra visvairāk — nodarbinātības līmenis šajā grupā pazeminājās par 5,0 pp laikposmā no 2007. gada līdz 2013. gadam ES līmenī. Attiecībā uz personām, kuras ieguvušas vidējā līmeņa izglītību (ISCED 3.–4. līmenis), šis rādītājs bija 1,7 pp, un personām ar augstu izglītības līmeni (ISCED 5.–8. līmenis) tas bija 1,7 pp.

2. rīks uzskatāmi parāda, cik svarīgi ir iegūt vismaz vidēja līmeņa izglītību, lai būtu izredzes atrast darbu. Piemēram, Slovākijā 2018. gadā personu ar zemu izglītības līmeni nodarbinātības līmenis bija 37,9 %; tas ir daudz zemāks nekā vidēja līmeņa izglītību (76,9 %) un augsta līmeņa izglītību (82,6 %) ieguvušo personu skaits. Tāda pati situācija lielā mērā ir vērojama arī Horvātijā (37,5 % nodarbinātības līmenis personām ar zemu izglītības līmeni un 68,5 % līmenis personām ar vidēju izglītības līmeni), Čehijā (attiecīgi 52,2 % un 83,5 %), Bulgārijā (attiecīgi 47,0 % un 78,5 %) un Polijā (attiecīgi 43,1 % un 70,4 %).

To personu skaits, kuras strādā vairāk nekā vienā darbvietā, ir lielāks personu ar augstu izglītības līmeni vidū

1. attēlā redzams, ka tādu personu īpatsvars, kuras strādā vairāk nekā vienā darbvietā, ir neliels un ka personas ar augstu izglītības līmeni (ISCED 5.–8. līmenis) biežāk strādā divās darbvietās nekā personas, kurām ir vidēja līmeņa (ISCED 3.–4. līmenis) vai zema līmeņa (ISCED 0.–2. līmenis) izglītība. ES-28 dalībvalstīs 2018. gadā 5,0 % personu ar terciāro izglītību strādāja vairāk nekā vienā darbvietā, savukārt attiecībā uz personām ar zema un vidēja līmeņa izglītību šis rādītājs bija attiecīgi 2,8 % un 3,8 %.

To personu īpatsvars, kuras ieguvušas augsta līmeņa izglītību un strādā vairāk nekā vienā darbvietā, bija visaugstākais Nīderlandē (10,1 %), Igaunijā (9,8 %), Zviedrijā (8,8 %) un Dānijā (8,3 %). Atšķirība starp zemu un augstu izglītības līmeni ieguvušām personām, kuras strādā vairāk nekā vienā darbvietā, bija īpaša redzama Latvijā (atšķirība par 6,9 pp), kā arī Igaunijā (6,7 pp), Portugālē (5,6 pp) un Nīderlandē (4,9 pp). Tomēr dažās valstīs to personu skaits, kuras strādā vairāk nekā vienā darbvietā, bija nedaudz lielāks zemu izglītības līmeni ieguvušo personu vidū nekā personu ar augstu izglītības līmeni vidū; vislielākā atšķirība šajā ziņā bija Francijā (par -1,8 pp).

1. attēls. Tādu nodarbināto personu īpatsvars, kurām bija otrs darbs, pēc iegūtās izglītības līmeņa vecuma grupā no 20 līdz 64 gadiem 2018. gadā
(% no kopējā nodarbināto skaita)
Informācijas avots: Eurostat (lfsa_egaed) un (lfsa_e2ged)

Speciālistu, zemākā līmeņa darbinieku, kā arī pakalpojumu un pārdošanas darbinieku skaits

Nodarbinātības ziņā speciālisti veidoja vislielāko grupu ES-28 dalībvalstīs 2018. gadā (sk. 2.a attēlu) — 20,0 % no nodarbinātajām personām. Nākamās lielākās grupas bija pakalpojumu un pārdošanas darbinieki (16,4 %), kā arī tehniskie darbinieki un saistītie speciālisti (16,3 %). Otrā skalas galā divas vismazākās grupas bija kvalificēti lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības darbinieki (3,0 %) un bruņoto spēku profesiju pārstāvji (0,6 %).

Tomēr, ja ņem vērā tikai profesiju, tad priekšstats par nodarbināto personu ekonomiskajām, sociālajām un kultūras iezīmēm ir nepilnīgs. Šā iemesla dēļ ir ieviesta plašāka klasifikācija, kuru dēvē par ESeG (Eiropas sociālekonomiskās grupas) un kurā profesija ir apvienota ar nodarbinātības statusu. Izmantojot šo klasifikāciju, speciālisti (20,0 %) joprojām bija lielākā grupa ES-28 dalībvalstīs 2018. gadā (sk. 2.b attēlu), taču nākamās lielākās grupas bija zemākā līmeņa darbinieki (18,2 %) un kvalificēti rūpniecības darbinieki (16,2 % no nodarbinātajām personām).

2.a attēls. Nodarbinātās personas pēc profesijas (ISCO) vecuma grupā no 20 līdz 64 gadiem ES-28 dalībvalstīs 2018. gadā
(% no kopējā nodarbināto skaita)
Informācijas avots: Eurostat (lfsa_egais)


2.b attēls. Nodarbinātās personas atbilstīgi Eiropas sociālekonomiskās grupas klasifikācijai vecuma grupā no 20 līdz 64 gadiem ES-28 dalībvalstīs 2018. gadā
(% no kopējā nodarbināto skaita)
Informācijas avots: Eurostat (lfsa_esega)

Nepilnas slodzes un pagaidu darba īpatsvara palielināšanās

To darba ņēmēju procentuālais īpatsvars ES-28 dalībvalstīs vecuma grupā no 20 līdz 64 gadiem, kuri kā pamatdarbu norādīja nepilnas slodzes darbu, lēni, bet stabili palielinājās no 14,9 % 2002. gadā līdz 19,0 % 2015. gadā un pēc tam nedaudz samazinājās līdz 18,5 % 2018. gadā (sk. 3. rīka 1. ikonu). Lielākais nepilnas slodzes darba ņēmēju īpatsvars 2018. gadā tika konstatēts Nīderlandē (46,8 %), kā arī Austrijā, Vācijā, Beļģijā, Apvienotajā Karalistē, Zviedrijā un Dānijā, kur nepilnas slodzes darbu strādāja vairāk nekā viena piektā daļa (21 %) nodarbināto personu. Turpretī nepilnas slodzes darbs bija salīdzinoši reta parādība Bulgārijā (1,8 % no kopējā nodarbināto skaita), kā arī Ungārijā, Slovākijā, Horvātijā un Polijā (no 4,2 % līdz 6,2 %). Nepilnas slodzes darbu strādājošo iedzīvotāju īpatsvars kopš 2002. gada palielinājās visās ES dalībvalstīs, izņemot Rumāniju (-3,1 pp), Poliju (-2,7 pp), Lietuvu (-2,6 pp), Latviju (-1,7 pp), Horvātiju (-1,6 pp), Bulgāriju (-0,9 pp) un Portugāli (-0,6 pp).

3. rīka otrā un trešā ikona norāda uz ievērojamu atšķirību starp nepilnas slodzes darbu strādājošo vīriešu un sieviešu skaitu. Nedaudz mazāk par vienu trešdaļu (30,8 %) nodarbināto sieviešu vecumā no 20 līdz 64 gadiem ES-28 dalībvalstīs 2018. gadā strādāja nepilnas slodzes darbu — tas ir daudz lielāks īpatsvars par attiecīgo īpatsvaru vīriešiem (8,0 %). Aptuveni trīs ceturtdaļas (73,8 %) sieviešu un nedaudz mazāk par vienu ceturtdaļu vīriešu (23,0 %), kas bija nodarbināti Nīderlandē, 2018. gadā strādāja nepilnas slodzes darbu — tas bija visaugstākais rādītājs starp ES dalībvalstīm. Vislielākais nepilnas slodzes darbu strādājošo personu īpatsvara palielinājums procentpunktos no 2002. gada līdz 2018. gadam attiecībā uz sievietēm bija Itālijā (15,6 pp no 16,8 % līdz 32,4 %) un vīriešiem — Šveicē (7,9 pp no 9,1 % līdz 17,0 %), savukārt vislielākais samazinājums attiecībā uz sievietēm bija Islandē (-11,8 pp no 42,3 % līdz 30,5 %) un vīriešiem — Lietuvā (-3,2 pp no 8,3 % līdz 5,1 %).

3. rīks. Nepilnas slodzes darbu strādājošo (kopā, sievietes un vīrieši) un pagaidu darbu strādājošo (kopā, sievietes un vīrieši) īpatsvars no 2002. līdz 2018. gadam
(% no nodarbināto kopējā / sieviešu / vīriešu skaita vecumā no 20 līdz 64 gadiem)
Informācijas avots: Eurostat


No 2002. līdz 2018. gadam beztermiņa darba līgumu noslēgušo personu skaits ES-28 dalībvalstīs nedaudz samazinājās, savukārt pagaidu darbinieku īpatsvars palielinājās no 11,2 % 2002. gadā līdz 13,2 % 2018. gadā (sk. 3. rīka 4. ikonu). Pagaidu darbinieku skaits ES dalībvalstīs atšķiras — vislielākais terminēto darba līgumu noslēgušo personu skaits 2018. gadā tika reģistrēts Spānijā (26,4 %), Polijā (23,9 %) un Portugālē (21,5 %). Savukārt vismazākais terminēto darba līgumu noslēgušo personu īpatsvars ir Rumānijā (1,1 %), Lietuvā (1,4 %) un Latvijā (2,6 %).

Terminēto darba līgumu noslēgušo sieviešu un vīriešu salīdzinājums (sk. 3. rīka 5. un 6. ikonu) rāda, ka atšķirība starp dzimumiem 2018. gadā ES līmenī nebija pārāk liela, proti, attiecīgais īpatsvars bija 12,6 % vīriešiem un 13,8 % sievietēm.

4. rīkā ir parādīts terminētu darba līgumu noslēgušo darbinieku vecumā no 20 līdz 64 gadiem īpatsvars, pamatojoties uz Eiropas sociālekonomisko grupu (ESeG) klasifikāciju. Lielākajā daļā valstu terminētie līgumi visretāk tika slēgti ar vadītājiem, savukārt ar zemākā līmeņa darbiniekiem šādi līgumi tika slēgti diezgan bieži. Tomēr starp valstīm šis līmenis ievērojami atšķiras — šādā situācijā ir 39,2 % zemākā līmeņa darbinieku Polijā, savukārt attiecīgais rādītājs Rumānijā ir tikai 2,6 %. Būtiskās atšķirības terminētu līgumu izmantošanā ES dalībvalstīs vismaz daļēji var atspoguļot valstu praksi, darba piedāvājumu un pieprasījumu, darba devēju izvērtējumu par potenciālo izaugsmi / darbības sašaurināšanu, kā arī to, cik vienkārši darba devēji var pieņemt personas darbā vai tās atbrīvot no darba.

4. rīks. Terminētu darba līgumu noslēgušie darbinieki atbilstīgi Eiropas sociālekonomiskajai grupai 2018. gadā
(% no darbinieku skaita vecumā no 20 līdz 64 gadiem)
Informācijas avots: Eurostat


Pagaidu darba aģentūru darbinieki

To personu procentuālais īpatsvars, kuras strādā pagaidu darba aģentūrā, ir mazs. ES līmenī 2018. gadā pagaidu darba aģentūrās strādāja 2,2 % nodarbināto vīriešu un 1,5 % nodarbināto sieviešu vecumā no 20 līdz 64 gadiem. 3. attēlā ir redzams, ka šo nodarbinātības veidu visvairāk izmanto Slovēnijā (4,2 % vīriešiem, 6,0 % sievietēm) un Spānijā (4,1 % vīriešiem, 3,6 % sievietēm), savukārt tas tikpat kā nepastāv Ungārijā (0,3 % abu dzimumu grupās), Grieķijā (0,2 % vīriešiem un 0,3 % sievietēm) un Apvienotajā Karalistē (0,6 % vīriešiem un 0,5 % sievietēm).

Vislielākā atšķirība starp vīriešiem un sievietēm bija Francijā (2,0 pp), kā arī Nīderlandē un Austrijā (katrā 1,6 pp). Tomēr lielākajā daļā ES dalībvalstu atšķirība starp vīriešiem un sievietēm ir mazāka par 1 pp. Sievietes biežāk nekā vīrieši strādā pagaidu darba aģentūrās septiņās ES dalībvalstīs (Grieķijā, Horvātijā, Dānijā, Polijā, Latvijā, Īrijā un Slovēnijā). Ungārijā pagaidu darba aģentūrās strādājošo sieviešu un vīriešu īpatsvars ir vienāds.

3. attēls. Pagaidu darba aģentūru darbinieki pēc dzimuma 2018. gadā
(% no nodarbinātajiem vecumā no 20 līdz 64 gadiem)
Informācijas avots: Eurostat (lfsa_qoe_4a6r2)

Nestabila nodarbinātība

2018. gadā 2,1 % vīriešu un sieviešu vecumā no 20 līdz 64 gadiem ES-28 dalībvalstīs bija nestabils darbs (ar darba līgumu tikai līdz trīs mēnešiem). Vislielākais nestabilā nodarbinātībā esošo personu kopējais īpatsvars bija Horvātijā, Francijā, Spānijā, Itālijā un Slovēnijā, kā arī kandidātvalstīs Serbijā, Melnkalnē un Ziemeļmaķedonijā (4. attēls). Atšķirības starp vīriešiem un sievietēm bija mazākas par 1 pp visās valstīs, izņemot Somiju (1,1 pp), Serbiju (1,3 pp) un Turciju (2,0 pp). Nestabilā nodarbinātībā esošo sieviešu īpatsvars bija mazliet lielāks nekā šādu vīriešu īpatsvars pusē ES dalībvalstu.

4. attēls. Nestabila nodarbinātība pēc dzimuma 2018. gadā
(% no nodarbinātajiem vecumā no 20 līdz 64 gadiem)
Informācijas avots: Eurostat (lfsa_qoe_4ax1r2)

Tabulu un grafiku datu avots

Datu avoti

Tvērums

Ekonomiski aktīvie iedzīvotāji (darbaspēks) ietver nodarbinātas un nenodarbinātas personas. ES DSA par nodarbinātām personām uzskata personas, kurām ir vismaz 15 gadu un kuras pārskata nedēļā par samaksu, atalgojumu vai ģimenē gūtiem ienākumiem veica kādu darbu, pat ja attiecīgais darbs ildzis tikai vienu stundu nedēļā. Darbaspēks arī ietver personas, kuras nebija darbā, bet kurām bija algots darbs vai saimnieciskā darbība, taču tās bija pagaidu prombūtnē, piemēram, slimības, brīvdienu, darba konflikta, izglītības vai mācību dēļ.

Nodarbinātības līmeni var izteikt kā personu vai darbvietu skaitu, pilnslodzes ekvivalentu vai nostrādātās stundas. Visos šajā rakstā minētajos aprēķinos izmantots personu skaits; saistībā ar nodarbinātības līmeni sniegtās informācijas pamatā arī ir aprēķini, kas attiecas uz personu skaitu. Nodarbinātības statistika bieži tiek norādīta kā nodarbinātības līmenis, lai nebūtu jāņem vērā valstu iedzīvotāju skaita izmaiņas laika gaitā un lai sekmētu dažādu lielumu valstu salīdzināšanu. Šo līmeni parasti norāda attiecībā uz darbspējīga vecuma iedzīvotājiem; parasti par tiem uzskata personas vecumā no 15 līdz 64 gadiem, lai gan Spānijā, Apvienotajā Karalistē, kā arī Islandē izmanto vecuma grupu no 16 līdz 64 gadiem. Vecuma grupu no 15 līdz 64 gadiem kā standartu izmanto arī citas starptautiskās statistikas organizācijas (tomēr daži politikas izstrādātāji arvien biežāk dod priekšroku vecuma grupai no 20 līdz 64 gadiem, jo arvien lielāka daļa ES iedzīvotāju turpina studijas terciārās izglītības līmenī).

Galvenie jēdzieni

ES DSA ir definēti galvenie nodarbinātības rādītāji, tostarp šādi:

  • darba ņēmēji ir personas, kas strādā publiska vai privāta darba devēja labā un saņem kompensāciju kā darba samaksu, algu, samaksu par rezultātiem vai samaksu natūrā; šajā grupā ietilpst arī armijas spēkos neiesauktās personas;
  • pašnodarbinātas personas ir nodarbinātas savā uzņēmumā, saimniecībā vai profesionālajā praksē. Tiek uzskatīts, ka pašnodarbināta persona pārskata nedēļā strādā, ja tā atbilst kādam no šiem kritērijiem — tā strādā ar mērķi gūt peļņu, darbojas uzņēmējdarbībā vai pašreiz veido uzņēmumu;
  • to, vai darbs uzskatāms par pilnas slodzes vai nepilnas slodzes darbu, nosaka, pamatojoties uz informāciju, ko labprātīgi sniedz respondents. Galvenie izņēmumi ir Nīderlande un Islande, kur tiek piemērota 35 stundu robežvērtība, Zviedrija, kur robežvērtība tiek piemērota pašnodarbinātām personām, un Norvēģija, kur personām, kuras strādā no 32 līdz 36 stundām, jautā, vai tas ir pilnas vai nepilnas slodzes darbs;
  • rādītāji par nodarbinātām personām, kas strādā otru darbu, attiecas tikai uz personām, kurām vienlaikus ir vairāk nekā viens darbs; personas, kas darbu mainījušas pārskata nedēļā, neuzskata par tādām, kurām ir otrs darbs;
  • darba ņēmējs tiek uzskatīts par pagaidu darba ņēmēju, ja darba devējs un darba ņēmējs ir vienojušies, ka darba laika beigas nosaka objektīvi apstākļi, piemēram, konkrēts datums, uzdevuma pabeigšana vai īslaicīgi aizvietotā darba ņēmēja atgriešanās darbā. Izplatītākie gadījumi ir šādi: sezonas darba ņēmēji, personas, kuras piesaistījusi aģentūra vai darba birža un kuras pieņēmusi darbā trešā persona konkrēta uzdevuma veikšanai (ja vien nav rakstveida beztermiņa darba līguma), personas, kas noslēgušas īpašus līgumus par apmācību.

“Izglītības līmenis” nozīmē iegūtās izglītības līmeni, t. i., visaugstāko sekmīgi iegūto izglītības līmeni. Zems izglītības līmenis ir ISCED 0.–2. līmenis (zemāks par sākumskolas izglītību, pamatizglītību un pamatizglītības otro posmu), vidējs izglītības līmenis ir ISCED 3. un 4. līmenis (vidējā izglītība vai pēcvidusskolas izglītība, kas nav terciārā izglītība), un augsts izglītības līmenis ir ISCED 5.–8. līmenis (terciārā izglītība).

Eiropas sociālekonomisko grupu (ESeG) klasifikācija ir atvasināta klasifikācija, kas ļauj sagrupēt personas ar līdzīgām ekonomiskajām, sociālajām un kultūras iezīmēm visā Eiropas Savienībā, pamatojoties tikai uz sociālajiem mainīgajiem pamatrādītājiem, lai nodrošinātu ērtu izmantošanu visos sociālajos apsekojumos, kas sniedz salīdzināmus rezultātus. Izmantotie sociālie mainīgie pamatrādītāji ir “SDO darba statuss”, “statuss nodarbinātībā”, “profesija nodarbinātībā” (saskaņā ar ISCO-08) un “pašdeklarēts darba statuss”. Detalizētu klasifikāciju un skaidrojumus skatīt ESeG lapā Eurostat klasifikācijas serverī “RAMON”.

Datu kopas

Lielākā daļa rādītāju, kuri minēti šajā rakstā, iegūti no datu kopām, kas veido daļu no darbaspēka apsekojuma galvenajiem rādītājiem (datu kopas, kas sākas ar burtiem lfsi). Šie galvenie rādītāji atšķiras no datu kopām ar sīki analizētiem gada un ceturkšņa apsekojuma rezultātiem (datu kopām, kas sākas ar burtiem lfsa un lfsq), jo sīki analizētu apsekojuma rezultātu pamatā ir tikai mikrodati, kas iegūti darbaspēka apsekojumā, savukārt galvenie rādītāji ir vēl papildus apstrādāti. Izplatītākie papildu pielāgojumi ir būtiskāko datu sēriju pārrāvumu korekcijas un trūkstošo vērtību aplēses. Attiecībā uz dažiem gadiem šie pielāgojumi rada būtiskas atšķirības starp abām datu kopām.

Darbaspēka apsekojuma galveno rādītāju datu kopas ir pilnīgākais un uzticamākais nodarbinātības un bezdarba datu krājums, kas iegūts no darbaspēka apsekojuma. Taču, tā kā datu kopas nenodrošina visu informatīvo mainīgo lielumu analīzi, dažos gadījumos ir jāizmanto arī sīki analizēti apsekojuma rezultāti.

Konteksts

Nodarbinātības statistiku var izmantot, veicot dažādas analīzes, tostarp makroekonomiskus (darbaspēka kā ražošanas faktora), ražīguma vai konkurētspējas pētījumus. Tos var izmantot arī tam, lai pētītu dažādus sociālus un uzvedības aspektus saistībā ar personas nodarbinātības situāciju, piemēram, mazākumtautību sociālo integrāciju vai nodarbinātību kā mājsaimniecību ieņēmumu avotu.

Nodarbinātība ir gan strukturāls, gan īstermiņa rādītājs. Kā strukturāls rādītājs, ar ko izsaka darba piedāvājuma un pieprasījuma attiecību, tas var palīdzēt izskaidrot darba tirgu un ekonomikas sistēmu struktūru vai nodarbinātības kvalitāti. Kā īstermiņa rādītājs nodarbinātība atbilst uzņēmējdarbības cikla gaitai; tomēr šajā jomā tā izmantošana ir ierobežota, jo nodarbinātību bieži uzskata par rādītāju ar nobīdi laikā.

Nodarbinātības statistika ir daudzu ES politikas nostādņu pamatā. Eiropas Nodarbinātības stratēģija (ENS) tika pieņemta Luksemburgas Nodarbinātības samitā 1997. gada novembrī un pārskatīta 2005. gadā, lai ES Nodarbinātības stratēģiju vairāk pielāgotu pārskatītajiem Lisabonas mērķiem, un 2008. gada jūlijā tika atjauninātas nodarbinātības politikas vadlīnijas 2008.–2010. gadam. Eiropas Komisija2010. gada martā pieņēma stratēģiju “Eiropa 2020 gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei; 2010. gada jūnijā to oficiāli pieņēma Eiropadome Eiropadome vienojās par pieciem pamatmērķiem; pirmais — līdz 2020. gadam paaugstināt sieviešu un vīriešu (vecumā no 20 līdz 64 gadiem) nodarbinātības līmeni līdz 75 %. ES dalībvalstis var noteikt savus valsts mērķus, ņemot vērā šos pamatmērķus, un izstrādāt valsts reformu programmas, kurās iekļauj plānotos stratēģijas īstenošanas pasākumus. Stratēģiju vismaz daļēji var īstenot, veicinot elastīgus darba apstākļus, piemēram, nepilnas slodzes darbu vai darbu no mājām; domājams, ka šādi apstākļi sekmē dalību darba tirgū. Citas iniciatīvas, kas varētu veicināt lielāka cilvēku skaita dalību darba tirgū, ir bērnu aprūpes iestāžu pieejamības palielināšana, plašāku mūžizglītības iespēju nodrošināšana vai profesionālās mobilitātes veicināšana. Būtisks ar šo tematu saistīts jautājums ir “elastdrošība”, proti, politikas nostādnes, kas vienlaikus pievēršas darba tirgu, darba organizācijas un darba attiecību elastīgumam, ņemot vērā darba un privātās dzīves saskaņošanu, nodarbinātības drošību un sociālo aizsardzību. Saskaņā ar stratēģiju “Eiropa 2020” ar ENS veicina pasākumus, kuru mērķis ir nodrošināt palīdzību trīs pamatmērķu sasniegšanai līdz 2020. gadam, proti, pamatmērķi ir šādi:

  • 75 % personu vecumā no 20 līdz 64 gadiem ir nodarbinātas;
  • to personu īpatsvars, kas priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un mācības, ir mazāks par 10 %, un vismaz 40 % cilvēku vecuma grupā no 30 līdz 34 gadiem ir ieguvuši terciāro izglītību;
  • vismaz par 20 miljoniem ir samazinājies to personu skaits, kas ir nabadzīgas un sociāli atstumtas vai pakļautas nabadzības un sociālās atstumtības riskam.

Lēnā atgūšanās no finanšu un ekonomikas krīzes un pieaugošais tādu pierādījumu apjoms, ar ko apstiprina bezdarba palielināšanos, bija galvenie iemesli tam, ka Eiropas Komisija 2012. gada 18. aprīlī publicēja priekšlikumu kopumu par nodarbinātības veicināšanas pasākumiem ar īpašas nodarbinātības pakotnes palīdzību. Šajos priekšlikumos cita starpā tika aplūkoti darbvietu radīšanas pieprasījuma aspekti un noteikti veidi, kā ES dalībvalstis var veicināt pieņemšanu darbā, proti, samazināt darbaspēka nodokļus vai atbalstīt jaunizveidotus uzņēmumus. Priekšlikumu mērķis bija arī noteikt tās ekonomikas jomas, kurās vērojams potenciāls būtiski palielināt jaunu darbvietu skaitu, piemēram, zaļā ekonomika, veselības aprūpes pakalpojumi un informācijas un komunikācijas tehnoloģijas.

Eiropas Komisija, ņemot vērā augsto un arvien pieaugošo jauniešu bezdarbu vairākās ES dalībvalstīs, 2012. gada decembrī ierosināja jauniešu nodarbinātības pakotni (COM(2012) 727 final). Šī pakotne bija turpinājums ar jauniešiem saistītām darbībām, kas izklāstītas plašākajā nodarbinātības pakotnē, un tajā tika iekļauti vairāki priekšlikumi, tostarp

  • priekšlikums, ka jauniešiem vecumā līdz 25 gadiem jāsaņem kvalitatīvi darba piedāvājumi, tālākizglītība, māceklība vai stažēšanās četru mēnešu laikā pēc formālās izglītības iegūšanas vai bezdarbnieka statusa iegūšanas (garantija jauniešiem);
  • apspriedes ar Eiropas sociālajiem partneriem par kvalitatīvu stažēšanās sistēmu ar mērķi sniegt iespēju jauniešiem iegūt augstas kvalitātes darba pieredzi drošos apstākļos;
  • Eiropas Māceklību alianses izveide ar mērķi uzlabot pieejamās māceklības kvalitāti un piedāvājumu un tādu metožu norādīšana, kas paredzētas jauniešu mobilitātes šķēršļu samazināšanai.

Centieni mazināt jauniešu bezdarbu turpinājās arī 2013. gadā, kad Eiropas Komisija nāca klajā ar Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvu(COM(2013) 144 final), kas izstrādāta, lai nostiprinātu Jaunatnes nodarbinātības pakotnē paredzētos pasākumus un paātrinātu to īstenošanu. Minētās iniciatīvas mērķis bija īpaši atbalstīt jauniešus, kuri neiegūst izglītību, nestrādā vai netiek apmācīti un kuri dzīvo reģionos, kuros jauniešu bezdarba līmenis ir augstāks par 25 %. Pēc tam tika publicēts vēl viens paziņojums “Sadarbība Eiropas jauniešu labā — Aicinājums vērsties pret jauniešu bezdarbu” (COM(2013)447 final), kas tika izstrādāts, lai paātrinātu garantijas jauniešiem ieviešanu un sniegtu palīdzību ES dalībvalstīm un uzņēmumiem, lai tie varētu pieņemt darbā vairāk jauniešu.

Viena no galvenajām prioritātēm komisāru kolēģijai, kas sāka darbu 2014. gadā, ir pievērsties darbvietu radīšanas, izaugsmes un ieguldījumu veicināšanai, lai samazinātu normatīvo dokumentu apjomu, gudrāk izmantotu esošos finanšu resursus un publiskos līdzekļus. Eiropas Komisija 2015. gada februārī publicēja ziņojumus par katru valsti, kuros analizēta ES dalībvalstu ekonomikas politika un sniegta informācija par ES dalībvalstu nākamā gada prioritātēm ar mērķi veicināt izaugsmi un darbvietu radīšanu. Tajā pašā mēnesī Eiropas Komisija arī ierosināja piešķirt 1 miljardu EUR no Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas 2015. gadā nolūkā līdz 30 reizēm palielināt priekšfinansējumu, ko ES dalībvalstis varētu saņemt ar mērķi paaugstināt jauniešu nodarbinātības līmeni, lai palīdzētu līdz 650 000 jauniešu atrast darbu.

Eiropas Komisija 2016. gada jūnijā pieņēma Prasmju programmu Eiropai (COM(2016)381/2) ar nosaukumu “Kopīgs darbs cilvēkkapitāla, nodarbinātības un konkurētspējas stiprināšanai”. Tās mērķis ir nodrošināt, lai iedzīvotāji attīstītu prasmes, kas vajadzīgas pašreiz un būs vajadzīgas nākotnē, lai veicinātu piemērotību darba tirgum, konkurētspēju un izaugsmi ES.

Nesenākā pagātnē, proti, 2017. gada 17. novembrī, Eiropas Parlaments, Padome un Komisija kopīgi parakstīja Eiropas sociālo tiesību pīlāru. Nodarbinātība un sociālā politika ir galvenās interešu jomas Eiropas sociālo tiesību pīlārā, kas paredz jaunu un efektīvāku tiesību nodrošināšanu pilsoņiem. Tam ir trīs pamatkategorijas: 1) vienlīdzīgas iespējas un piekļuve darba tirgum, 2) taisnīgi darba apstākļi un 3) sociālā aizsardzība un iekļaušana. Jo īpaši pašreizējie elastīgākie darba režīmi sniedz jaunas darba iespējas, īpaši jauniem cilvēkiem, taču potenciāli var radīt jauna veida nestabilitāti un nevienlīdzību. Sociāli taisnīgāka Eiropa un lielāks uzsvars uz sociālo dimensiju ir Komisijas prioritāte. Eiropas sociālo tiesību pīlāru papildina sociālo rezultātu pārskats, kurā tiks uzraudzīta pīlāra īstenošana, sekojot līdzi tendencēm un veiktspējai ES valstīs 12 jomās, un iegūtie rezultāti tiks izmantoti Eiropas ekonomikas politikas koordinācijas pusgadam. Šis pārskats arī palīdzēs novērtēt progresu virzībā uz sociālo “AAA reitingu” visā Eiropas Savienībā.

Tieša piekļuve
Citi raksti
Tabulas
Datubāze
Tematiskā sadaļa
Publikācijas
Metodika
Tiesību akti
Vizualizācija
Ārējās saites






LFS main indicators (t_lfsi)
Population, activity and inactivity - LFS adjusted series (t_lfsi_act)
Employment - LFS adjusted series (t_lfsi_emp)
Unemployment - LFS adjusted series (t_une)
LFS series - Detailed annual survey results (t_lfsa)
LFS series - Specific topics (t_lfst)
LFS main indicators (lfsi)
Employment and activity - LFS adjusted series (lfsi_emp)
Unemployment - LFS adjusted series (une)
Labour market transitions - LFS longitudinal data (lfsi_long)
LFS series - Detailed quarterly survey results (from 1998 onwards) (lfsq)
LFS series - Detailed annual survey results (lfsa)
LFS series - Specific topics (lfst)
LFS ad-hoc modules (lfso)

Publikācijas

ESMS metadatu datnes un ES DSA metodika