chevron-down chevron-left chevron-right chevron-up home circle comment double-caret-left double-caret-right like like2 twitter epale-arrow-up text-bubble cloud stop caret-down caret-up caret-left caret-right file-text

EPALE

Elektronická platforma vzdelávania dospelých v Európe

 
 

Blog

EPALE fokus: Medzigeneračné vzdelávanie

02/10/2017
by Juraj Petrík
Jazyk: SK
Document available also in: EN DE PL BG LT NL MT FR RO HU DA EL SV FI SL IT ET CS LV PT ES

/epale/sk/file/intergenerational-learning-1Intergenerational Learning

Intergenerational Learning

V októbri sa na EPALE zameriame na výhody medzigeneračného vzdelávania.

Žijeme v dynamickej spoločnosti, kde mladšie a staršie generácie sú častokrát navzájom od seba „vzdialené“. Toto „izolovanie“ môže viesť k negatívnym stereotypom medzi týmito dvoma generáciami a smerovať k poklesu pozitívneho „obohatenia“ medzi nimi.

Medzigeneračné vzdelávanie môže byť užitočné pre starších ľudí tým, že im ponúka príležitosť naučiť sa nové vedomosti a zručnosti a znížiť tak ohrozenia smerujúce k depresii a izolácii.  

Tu na EPALE si uvedomujeme dôležitú úlohu medzigeneračného vzdelávania ako súčasť celoživotného vzdelávania. Pozrite si našu stránku venovanú Vzdelávaniu seniorov, kde národné tímy a komunita EPALE zverejňujú množstvo podnetných prípadových štúdií, článkov, správ a iných zdrojov týkajúcich sa tejto témy (obsah sa líši v závislosti od zvoleného jazyka).

Rovnako si nezabudnite pozrieť túto analýzu medzigeneračného vzdelávania od Dr. Christiana Bernharda z tímu EPALE Nemecko.

Pre aktuálny a nový obsah v októbri navštívte EPALE priebežne!

Príklad medzigeneračného vzdelávania v praxi: 

 

Značky:
Share on Facebook Share on Twitter Share on Google+ Share on LinkedIn
Refresh comments

Displaying 1 - 10 of 26
  • Obrázok používateľa Asne Asnāte Petrēvica
    Mijiedarbība starp gados vecākiem cilvēkiem un jaunajiem vienmēr ir bijis svarīgs aspekts iemācīšanās procesā. Tā tas ir bijis kopš cilvēce sevi atceras. Vecākais iemāca jaunākajam prasmes , kā izdzīvot, kā rīkoties, ko ēst un ko nē, kas ir labs un kas ir slikts. Mūsdienās tas tiek aizstāts arvien vairāk ar dažādām tehnoloģijām. Iespējams, tas notiek tādēļ, ka laikmets "pieprasa" no mums ātru, kvalitatīvu, precīzu informācijas uzņemšanu, kuru visveiksmīgak, pēc mūsdienu jauniešu domām un ne tikai, var iegūt caur, piemēram, datoru. Līdz ar to pazūd daudzi aspekti, kas tiek īstenoti, komunicējot vecākās paaudzes un jaunākās paaudzes cilvēkiem. Savukārt plaisa starp šīm divām paaudzēm paliek arvien lielāka. Viens otru sāk arvien mazāk saprast. Pēc manām domām, neskaitot pašu mācību procesu starp šīm divām paaudzēm, kas, manuprāt, būtu kvalitatīvāks un "dziļāks", noturīgāks laikā, ir ļoti daudz abu pušu psiholoģiskie aspekti, kas tiek pazaudēti. Iespēja gados vecākajam cilvēkam izjust savu noderību pazūd. Viņa "zināšanu bagāža" šķietami nevienam vairs nav vajadzīga un nepieciešama. Savukārt, tiešas mijiedarbības trūkuma dēļ, cieņa no jaunieša puses pret vecāka gada gājuma cilvēku arī neizbēgami izzūd. Un ir vēl daudzi aspekti, pēc manam domām...Divas puses, kurām abām ir, ko dot un ņemt.
  • Obrázok používateľa Jausma Rozenšteine
    Tas nozīmē, mācīšanās visa mūža garumā!
    Es uzskat, ka  vecums nav šķērslis lai apgūtu jaunas tehnoloģijas un ietu līdz laikmetam un ir pozitīvi, ka sabiedrībā vairāk tiek runāts par starppaaudžu mācīsanas  nepieciešamību. 
    Ir tik daudz ko apgūt jaunu un iepazīt dažādas tehnikas pielietojumus, ar visu "jauno" vajadzētu prast iepazīstināt ''seniorus", lai viņi justos noderīgi, pilnvērtīgi un vajadzīgi.
  • Obrázok používateľa Inga Neimane

    Tāpat kā jauniem arī veciem cilvēkiem ir nepieciešma sabiedrība. Bet mēs tik bieži neiedomājamies, ka veciem cilvēkiem ir nepieciešama sabiedrība ar jauniem cilvēkiem, kuri var padalīties ar visu jauno, kas notiek šobrīd pasaulē. Bet vecāka gada gājuma cilvēki dalītos savā dzīves pieredzē un justos noderīgi. Ne tikai pieredzē dalītos, bet arī sniegt palīdzību jaunajiem un otrādi, kad jaunie palīdz vecajiem. Mēs ikdienā bieži vien steidzamies un par to nedomājam, ka vecs cilvēks, kurš caurām dienām atrdoas vietulībā jūtas nevajadzīgs un pamests. Bieži vien domā, ka mēs nevēlamies ar viņiem kontaktēties. Visvairāk mēs šādā veidā nodarām pāri saviem tuvajiem, tāpēc ir vērts apstāties un runāt, jautāt, stāstīt, dalīties un mācīt. Likt justies viņiem savādāk, būt vajadzīgiem, ka tevi uzklausa un mīl un pašam mācīties iecietību, būt interesantam, sabiedriskam neatkarīgi no cilvēka vecuma un iegūt jaunu pieredzi, emocijas, prieku, ko rada cilvēka smaids un pateicība. Mana vecmamma ir laimīga, kad palūdzu viņai aiziet pakaļ dēlam pēc sporta nodarbībām vai arī aizet uz veikalu, viņa ir priecīga, jo ir noderīga. Brīžiem mums liekas, ka vecais cilvēks vairs nevar neko, bet tā nav, viņi var vairāk nekā mēs domājam. Tajās retajās reizēs, kad apsēžos blakus un uzklausu arī viņu, es redzu šo pilvērtības sajūtu cilvēkā. Es steidzos ikdienā, nekad nav laika, bet ir jāapstājas, jo mēs neesam mūžīgi. Mēs arī kādreiz būsim tādā vecumā un es nevēlētos izjust atstumtību.

  • Obrázok používateľa Antonio Ramos Gómez
    You are very right because wisdom has always been transmitted through generations of grandparents to grandchildren
  • Obrázok používateľa Sabīne Petruseviča

    Jā, arī es bieži domāju un patiesībā pat redzu reālo situāciju. Lai vai cik bēdīgi tas varētu likties, bet bieži vien vecie cilvēki vēlas tikai parunāties, justies noderīgi, bet tā mūsu ikdienas steiga, kad gribam visu te un tagad, un negribam klausīties atmiņu stāstos, jo pašiem jāveido savi, vai kā citādāk, atstāj pēdas savstarpējās attiecībās. Protams, bērni mācās no vecākiem, īpaši, kad mācāmies valodu, kustības, sociālās un citas prasmes, bet kas tad notiek ar tiem pašiem bērniem un vecākiem jau abiem esot mūža otrajā pusē. Tad, iespējams, lielākajā daļā gadījumu nāk mazbērni un vecvecāki atkal var stāstīt savus atmiņu stāstus,  jo viņos ir, kas klausās. 
    Līdz ar to, man pārdomas veicina fakts par to, kādas paaudzes tad vairāk savstarpēji sadarbojas, un vai ir veiksmīgi iespējams sadarboties dažādām paaudzēm vienlaikus, uzturot kopīgas intereses un kopīgi nonākot pie vienota viedokļa.
    Ideja pati par sevi ir fantastiska un noderīga, redzu tai daudz plusus. Bet kā ar mīnusiem? Cik veiksmīgi mums izdodas šādu starppaaudžu mācīšanos ieviest Latvijā, Latvijas kultūrā, kur tomēr pagātne atstājusi savas sekas un ne tikai vietējiem iedzīvotājiem viegli ieraudzīt paaudžu atšķirības, bet arī iebraucēji spriež, ka jauniešu uzvedība, kultūra bieži vien atšķiras no vecāka gada gājuma cilvēkiem. Protams, ņemu vērā, ka ne visus varam iebāzt vienā maisā. 

  • Obrázok používateľa Patrīcija A

    Manuprāt, viedokļu apmaiņa starp dažādu paaudžu pārstāvjiem veicina dialogu. Katram cilvēkam ir tiesības pilnvērtīgi piedalīties sabiedrības dzīvē, realizēt sevi profesionālajā jomā un dalīties ar savu pieredzi. Senioriem rodas iespēja sazināties  ar jauniešiem. Sazinoties ar vecāka cilvēkiem, jaunieši gūst atbildības un solidaritātes sajūtu. Viņi iemācās, ko nozīme palīdzēt viens otram un cienīt viens otru. 

    Turklāt, pateicoties atmiņu nodošanai, jaunatne manto vecāka cilvēka vēsturi un pateicoties tam paši var kļūt par labākiem. Es uzskatu, ka ideja ir ļoti vērtīga. Galvenais mērķis ir veicināt jauniešu un vecāko cilvēku sociālo iekļaušanos, kopības sajūtu, paaudžu savstarpējo saikni un sapratni. 

  • Obrázok používateľa Inese Balode

    Ļoti skaists video!

    Laikā, kad aizvien varāk runājam par izglītību mūža garumā, šāda strappaudžu mācīšanās ir lieliska ideja, kas noteikti būtu jāievieš arī Latvijā. No šādas mācīšanās formas ieguvēji ir visa sabiedrība. Viens no svarīgākajiem ieguvumiem, manuprāt, ir senioru iesaistīšana, viņiem piemērotas nodarbes radīšana. Sarunājoties ar jauniešiem, seniori iegūst gan zināšanas par jaunākajām tehnoloģijām un daudz ko citu, kas svarīgs jauniešiem. Savukārt jaunieši uzlabo savus mācīšanās rezultātus, labāk izprot vēstures notikumus. Tāpat šāda mācīšanās veicina līdzcietību un cieņu citam pret citu.

    Vēlu veiksmi un izdošanos!

  • Obrázok používateľa Aušrinė Česnulienė

    Marijampolės Trečiojo amžiaus universiteto bendruomenė taip pat yra aktyviai įtraukta į mokymąsi tarp kartų. 2015 metais buvo vykdytas projektas, kuris paneigė stereotipinį vienos kartos požiūrį į kitą ir teikė tik teigiamas emocijas. Marijampolės Trečiojo amžiaus universitete programos „Kartų bendravimo kultūra ir santykiai“ projekte dalyvavo anūkai, tėvai ir senjorai, kurių amžius nuo 10 iki 80 metų. 

    Nuoširdi draugystė užsimezgė ir tęsiasi su „Ryto“ pagrindinės mokyklos vienos pradinės klasės mokiniais ir mokytoja Reda, kurie mielai dalyvavo šiame projekte. Projekto programa įvairi: čia mokytasi pasidžiaugti vieni kitais, senjorai ir vaikai vieni iš kitų mokėsi žaidimų, dainelių, diskutavo, keliavo ir kt.

    Projekto dalyviai įsitikino, jog norint įsigyti draugų, pačiam reikia būti draugu. 

    Įdomu tai, kad Marijampolės Trečiojo amžiaus universiteto pagrindinį "frontą" laiko direktorė Onutė ir darbuotoja Aušrinė, kurių amžiaus skirtumas - 50 metų! Argi ne puikus kartų mokymosi ir bendravimo įrodymas?

    /epale/en/file/1444611917840905251490228132814407968394385njpg14446119_1784090525149022_8132814407968394385_n.jpg

    Mokymasis tarp kartų
  • Obrázok používateľa Dace Puriņa

    Piekrītu, ka tēma ir ļoti interesanta un viennozīmīgi- svarīga. Īpaši tāpēc, ka runa ir par starppaaudžu mācīšanos, kas ir divpusējs process…. varbūt pat precīzāk- daudzpusējs process. Ar to saprotot, ka mācās visi- gan jaunie no gados vecākajiem, gan gados vecākie no gados jaunākajiem. 

    Manuprāt, ikdienas dzīvē šī pieeja ļoti labi ir iedzīvojusies un nes augļus jau kopš aizvēsturiskiem laikiem. Piemēri mūsdienās: vecāki bērniem iemāca pamatiemaņas auto vadīšanā, bērni māca vecākiem lietot jaunākās IT tehnoloģijas utt. 

    Savukārt kritiskāka situācija ir darba vietās gan valsts pārvaldē, gan privātā sektorā. Nav noslēpums, ka bieži cilvēki pirmspensijas vecumā ir pakļauti tā saucamajai “vecuma diskriminācijai”, nerunājot par retu iespēju būt darba ņēmēja statusā esot pensijā. Iemesli noteikti ir un var būt dažādi, bet, ņemot vērā vispārējās demogrāfijas tendences, jautājums par dažāda vecuma darbinieku saglabāšanu darba vietā kļūst arvien nozīmīgāks.

    Analizējamie aspekti ir daudz un dažādi, bet primārais, manuprāt, ir jautājums par vērtībām, proti, vai darbinieks darba vietai/ darba devējam neatkarīgi no darba ņēmēja vecuma ir vērtība. Esmu pārliecināta, ka ikviens, gan vecs, gan jauns, vēlas profesionāli attīstīties, taču, ja viņam netiek dota iespēja, tad šī vēlme var pazust un tā arī bieži pazūd. Kā rezultātā zaudētājs ir ne vien darba devējs, bet sabiedrība kopumā. Un šeit es domāju ne tikai par ekonomiskiem aspektiem, bet arī par sociāli-psiholoģiskajiem aspektiem.... vai esam laimīgi un vai tādi vēlamies un varam būt?!

  • Obrázok používateľa Sarıyer Halk Eğitimi Merkezi

    Bu içerik bizimle paylaştığınız için teşekkür ederiz. Gerçekten faydalı olacağını düşünüyoruz. Verilen eğitimlerde bu etkinliği bizde uygulayabiliriz