chevron-down chevron-left chevron-right chevron-up home circle comment double-caret-left double-caret-right like like2 twitter epale-arrow-up text-bubble cloud stop caret-down caret-up caret-left caret-right file-text

EPALE

Electronic Platform for Adult Learning in Europe

 
 

Blog

A digital inclusion pathway

10/01/2019
by David Mallows
Language: EN
Document available also in: ET FR CS HU DE HR PL FI LV EL SL

EPALE's Thematic Coordinator for Life Skills, David Mallows, reflects on the importance and process of digital inclusion of adults.

As we enter EPALE Digital and E-learning month, thoughts will likely turn to innovative and exciting ways in which learning can be made available online, on a computer or mobile device, or even through virtual reality headsets. The implications for pedagogy and for teacher training will be discussed, interactive materials will be presented and a brave new learning world will feel just a little closer.

The digital divide

However, as well as these exciting possibilities we should also take the time to consider whether digital technology will facilitate access for adults who have been excluded from learning, or simply erect new and even more daunting barriers. There has been much talk of a digital divide over the years – fears that an increase in the use of computers as tools for communication, commerce, civic engagement and, of course, learning, may lead to greater and perhaps more significant inequality for some groups in society.

As the online world encroaches ever further on the physical world we should pay great attention to digital inclusion – ensuring that each member of society is able to engage effectively with the riches of the digital world.

Digital inclusion

We can think about digital inclusion in terms of access to hardware. We know that there are strong associations between the use of digital tools and various economic and social indicators. This leads to certain groups of adults falling behind their peers in terms of adoption. Poorer groups often simply lack the necessary hardware. If you don’t have a computer at home or at work (or in your pocket), accessing government services online, or applying for a refund for a cancelled train ticket, or shopping online, or sharing cat videos on Facebook, or logging in to EPALE is far more difficult. And when adults lack access to the hardware, they are also more likely to lack IT skills. This is, quite rightly, of great concern to policy makers. However,

before they rush into expensive programmes of investment in equipment and basic IT skills courses, it would be wise to consider what it actually takes for someone to cross the digital divide and join those of us who are (reasonably) comfortable and active online.

I have been involved in a number of such initiatives and have seen first hand that it takes more than a computer and some mouse skills for an adult to be digitally included. As well as access to hardware and the skills to use it, we also need to understand adults’ diverse motivations for engaging with new technologies. It may be better for us to conceptualise this process as a journey and to identify the pathway through which any adult will need to pass. Professor Steve Reder of Portland State University has proposed a four-stage pathway to digital inclusion that I believe can be extremely helpful as we attempt to meet this challenge.

4-stage pathway to digital inclusion

Those who have never used a computer are in the first stage: Digital Access.

Once individuals have access to a computer, they move to the second stage: Digital Taste.

Here they must decide whether they actually want to use a computer and for what purpose. And it is here that many initiatives fall down – there’s no point in providing an adult with access to a machine if they have no desire to use it. We probably all know an elderly relative who has been given a laptop or an iPad in the expectation that they will start to send email rather than letters or keep in touch via Skype rather than a landline. Instead, the expensive gadget gathers dust in the corner despite much patient coaching by the younger generation. Others, of course, soon see the benefits and once they have got this ‘taste’ for digital, the next step, learning how to use it, becomes more meaningful.

This is what Reder calls the Digital Readiness stage.

Those not yet “ready” to use the technology will need to learn, but once they have the ‘taste’ for digital, they are far more likely to succeed.

When they have mastered sufficient skills to do what they need to, they are deemed 'digitally ready' and move on to the final stage: Digital Literacy.

Here they need to systematically develop their proficiency in the use of digital tools in order to achieve what it is that they have a taste for.

 

 

Each stage in the pathway has its own barrier that must be overcome. In Digital Access, the barrier is the lack of hardware, or perhaps broadband; in Digital Taste – a lack of confidence, perceived relevance or desire to use computers at all; in Digital Readiness, the barrier is basic IT skills; and in the Digital Literacy stage the barriers are the seemingly never ending ways in which digital technology develops and new applications are invented.

As with much adult learning, adults’ progress through and positioning on the digital inclusion pathway may not be as linear as suggested by the diagram. While one’s taste for a particular technology may follow or partially depend upon having sufficient readiness to use it, as Reder, points out he himself has no “taste” for computer games, even though he has the basic computer skills to do so and is thus ‘ready’.

Designing digital inclusion programmes

So, what is the implication of Reder’s digital inclusion pathway for policymakers? Principally, that we should not forget that adults’ motivation to learn is internal. Programmes aimed at ‘equipping’ adults with IT skills to ensure digital inclusion should also take the time to help adults explore the ways in which using digital tools may enhance their lives and support them in doing the things that they value and desire. If adults do not have a taste for digital, no amount of IT skills training will help them across the digital divide.

Graciela Sbertoli of Skills Norway, Zoltan Varkonyi of Progress Consult in Hungary and Caecilia Maerk of SVEB, the Swiss Federation of Adult Learning, all members of the European Basic Skills Network, discuss how digital inclusion is being approached in NorwayHungary and Switzerland.

 


David Mallows has 30 years experience in adult education as a teacher, teacher trainer, manager and researcher. He was previously Director of Research at the National Research and Development Centre for adult literacy and numeracy (NRDC) at the UCL Institute of Education, London and currently represents the European Basic Skills Network in EPALE as thematic coordinator for Life Skills.

Share on Facebook Share on Twitter Share on Google+ Share on LinkedIn
Refresh comments Enable auto refresh

Displaying 1 - 10 of 22
  • Madara Krastiņa's picture
    Tehnoloģijas mūsdienu sabiedrībā ir neatņemama sastāvdaļa, arī mana ikdiena bez viedtālruņa vai datora izmantošanas šķistu pa visam citādāka. Manuprāt, jaunā paaudze ļoti labi spēj izmantot šīs tehnoloģijas, lai atvieglotu savu ikdienu gan mācībās, gan darbā, gan arī ikdienas saziņai un informācijas iegūšanai. Jāsaka, ka vecākā paaudze uz šo skatās visai skeptiski, atceroties savus laikus, mans tēvs paliek pie sava, uzskatot, ka visi "stikliņu glāstītāji" paliek par jauno tehnoloģiju vergiem. Protams, zināma taisnība tur ir, bet uzskatu, ka jaunieši mūsdienās iedalās divās grupās. Viena no tām ir šie "stikliņu glāstītāji", kuri nereaģē, neko neredz un nedzird kā tikai pārāk spožo ekrānu un tastatūras klikšķus, kas izskan, pirkstiem dancojot pa to. Otra grupa, manuprāt, prot lieliski izmantot šīs tehnoloģijas savā labā un ērtībām. 
  • keita straume's picture
    Digitālā iekļautība ir sarežģīts process, taču tas noteitki nav neiespējams. Cilvēki mūsdienu sabiedrībā seko mūsdienu tehnoloģijām arvien vairāk un vairāk, tāpēc, es uzskatu, ka ši ideja viennozīmīgi ir realizējama, vienīgi tas, kas šobrīd ir nepieciešams ir vēlme, motivācija apgūt ko jaunu.
  • Ede Schauer's picture
    Piekrītu, ka šī ir mūsdienās aktuāla problēma. Domāju, ka tas ir ļoti atkarīgs no cilvēka, kas saskāries ar šo digitālās iekļaušanas ceļu. Kā jau rakstā bija minēts - kāds savu pieejamo ierīci nav gatavs izmantot, savukārt cits nekavējoties to liek lietā un apgūst tās piedāvātās iespējas. Arī mans vectēvs (75 gadi) saņēma dāvanā viedtālruni un ir sajūsmā par tā piedāvātajām iespējām un ar saviem spēkiem cenšās atklāt jaunas opcijas, savukārt tajā pat laikā zinu arī jaunākus cilvēkus, kas, lai arī mājās ir datots, nemaz necenšās tajā, ko apgūt un to lietot. Vēl esmu saskāries, ka dažādas interneta vietnes ir pārāk sarežģītas cilvēkiem, kuriem ir zemas digitālās prasmes, tās sagādā grūtības pat jauniešiem, kad nepieciešams palīdzēt, piemēram, vecākiem. Uzskatu, ka arī digitālo vietņu izveides laikā ir jāpadomā par to, kas ir mērķa grupa un kā to padarīt maksimāli vienkāršu, lai tā būtu ērta arī cilvēkiem ar zemām digitālajām prasmēm. 
  • Artūrs Dimitrijevs's picture
    Pilnībā piekrītu par tām interneta vietnēm, ka tās dažreiz mēdz būt pārāk sarežģītas arī cilvēkiem, kam ir vidēja līmeņa digitālās prasmes. Un tas noteikti ir vēl viens aspekts par kuru ir jādomā, palīdzot cilvēkiem apgūt jaunus digitālos rīkus.
  • Sergejs Ivanovs's picture
    Raksts ir lietderīgs un aktuāls. Manuprāt, visas izglītības programmas mūsdienās ir jāveido, ņemot vērā digitalizācijas tendences un šo "4-pakāpju ceļu".
    Piekrītu autora piemēram par gados veciem cilvēkiem. Digitālā plaisa, manuprāt, ir vairāk saistīta tieši ar cilvēku vecumu, nevis ar sociālo stāvokli. 
    Tehnoloģijas, ierīces, piekļuve internetam, profili sociālos tīklos, epasts utt. šodien ir bezmaz visiem sociāliem slāņiem neatkarībā no viņu ienākumu līmeņa (jo par internetu nav jāmaksā, un dažādu ierīču tagad ir tik daudz tirgū, ka tās ir kļuvušas ļoti lētas). Bet savukārt gados veciem cilvēkiem, pat ja viņiem ir visas finansiālas iespējas, ir grūtāk pielāgoties un sagaršot digitalizācijas iespējas psiholoģisko iemesļu dēļ. 
    Eiropas Pamatprasmju tīkla dalībniekiem bija labi komentāri par viedtālruņiem mācīšanās procesā. Piekrītu, ka jāattīsta ne tikai datorprasmes, bet arī prasmes efektīvi izmantot sava viedtālruņa priekšrocības. 
    Labus rezultātus var panākt, manuprāt, ja digitālās prasmes tiks mācītas situatīvi, atkarībā no pašu izglītojamo ikdienas interesēm un preferencēm, saistītām, piem., ar viņu darbu, ģimeni, ceļošanu utt. 

  • Ivans Burenkovs's picture
    Kopumā es piekrītu rakstam. Digitalizācija neapšaubāmi ir mainījusi mūsu izglītības sistēmu, un mums ir jāintegrē pēc iespējas vairāk cilvēku. Es uzskatu, ka otrā pakāpe ir visgrūtāka skolotājiem, jo tas ir saistīta ar cilvēka motivāciju. Cilvēki vēlas, lai studijās būtu jēga un mērķis, tāpēc ir būtiski parādīt kaut ko digitālo, kas attiecas uz šo personu.
  • Elīna Birkāne's picture
    Piekrītu raksta autoram, ka pastiprināta digitalizācija mācību procesā var kļūt par vēl vienu šķērsli pieaugušo izglītībai, tomēr tam nebūtu jākļūst par iemeslu, lai cilvēks izvēlētos nemācīties. Lieliski piemēri ir vakara vidusskolas, kuru mērķauditorija ir tieši pieaugušie - šīs skolas ar digitalizācijas palīdzību nodrošina iespēju mācīties attālināti, arī miksējot klātienes mācības ar mācībām e-vidē. Šīs skolas dara visu, lai nodrošinātu šo iespēju katram, arī tiem, kas nejūtas droši digitālā vidē, piemēram, piedāvājot dažādas digitalizācijas mācību formas, dažādas saziņas formas, atkarībā no katra skolēna prasmēm darboties ar modernajām tehnoloģijām. 
    Domāju, izglītības sistēmā kopumā, īpaši mūžiglītības kontekstā, būtu vērts ieguldīt digitāli iekļaujošu programmu izstrādē , ņemot vērā mērķauditorijas pārstāvju Digitālās gatavības pakāpi un iekļaušanas plānu. 
  • Beāte Lozberga's picture
    Pēc manām domām, izveidojot 4-pakāpju ceļš uz digitālo iekļautību, tas noteikti būtu solis un priekšu nevis atpakaļ. Mums ir jāsaprot tas, ka modernās tehnoloģijas tikai turpinās attīstīties un tehnoloģijas attīstās ļoti strauji, tādēļ, iespējams, nākotnē būs tādas tehnoloģijas, par kurām neviens cilvēks mūsdienās vēl nav aizdomājies. Ir tik daudz cilvēku, it īpaši vecākā gājuma, kuriem trūkst zināšanu, iemaņu un palīdzības, lai apgūtu modernās tehnoloģijas, taču viņi arī ir tādi paši cilvēki kā mēs, zinātkāri un interesi pilni uzzināt un iemācīties, ko jaunu, protams, vienmēr pastāv izņēmumi. Manuprāt, šī pārkāpju sistēma būtu loti efektīva, jo veicot mazus solīšus, tiktu sasniegts lielais mērķis. 
  • Anete Sinkeviča's picture
    4-pakāpju ceļš uz digitālo iekļautību  ir sarežģīts process, taču nav neiespējams.  Visi tajā skaitā seniori seko mūsdienu tehnoloģijām ar vien vairāk. Ir nepieciešama tikai motivācija apgūt, ko jaunu.
  • Māra Podiņa's picture
    4-pakāpju ceļš uz digitālo iekļautību ir sarežģīts process. Ceturtais līmenis lielai daļai vecākās paaudzes ir nesasniedzams mērķis. "Kad ir apgūtas pietiekamas prasmes, lai cilvēki darītu to, kas viņiem ir nepieciešams" (David Mallows), nošķir robežu, pie kuras paliekam. Būs grūti atrast paņēmienus, kas spētu motivēt pāriet nākamajā līmenī senioru, kurš visu mūžu ir lieliski izticis bez "jaunām digitālām garšām".