chevron-down chevron-left chevron-right chevron-up home circle comment double-caret-left double-caret-right like like2 twitter epale-arrow-up text-bubble cloud stop caret-down caret-up caret-left caret-right file-text

EPALE

Eiropas Pieaugušo izglītības e-platforma

 
 

Emuārs

Bez darba nav rezultāta!

08/05/2018
by Aldis Lazda
Valoda: LV
Document available also in: ET EN FI DE

/epale/lv/file/kaliningrad01jpgkaliningrad_01.jpg

Igaunijā atbalsta mūžizglītību

Šajā vasarā mēs bijām Krievijā, precīzāk izsakoties, Kaļiņingradas un Pleskavas apgabalā. Muzejos un zooloģiskajā dārzā, kur saskaņā ar cenrādi studentiem bija atlaides, es uzrādīju savu starptautisko studenta apliecību, bet mana pavadone - profesionālās izglītības iestādes audzēkņa apliecību. Mums tūlīt pateica, ka par mūsu vecumu liecinot sirmie mati.

Mūs vienkārši izsmēja. Biļešu pārdevējas mūs uzlūkoja ar izbrīnu: „Studentes? Kā tad… Vai jūs jokojat?” Viena no viņām piedāvāja mums senioru atlaidi.

Kad es šo piedzīvojumu aprakstīju savai kolēģei Katrīnai Zaksai, viņa man pastāstīja, ko bija piedzīvojusi Tallinas autobusu stacijā. Katrīna nostājās rindā pie šofera, lai nopirktu biļeti. Viņai priekšā stāvēja jauni cilvēki, kuri pirka studentu biļetes. Kad pienāca viņas kārta, šoferis jautāja: „Atlaide?“ – „Jā. Kādu atlaidi Jūs man dosiet, studentu vai senioru?“ – „Atlaidi mūžizglītībai“, šoferis ar smaidu atteica.

 

Senioru universitātēs ir liels mācīties gribētāju pieplūdums

Igaunijā pieaugušo izglītība nav nekas neparasts. Igauņi vienmēr pievērsuši lielu uzmanību izglītībai, ir vēlējušies sniegt izglītību saviem bērniem un arī paši virzīties uz priekšu. Valsts atbilde sabiedrības novecošanai ir uz mācībām orientēts risinājums. Valsts iedzīvotājiem ilgāk jāpaliek darba tirgū, jāiegūst jaunas kompetences, jāmācās darba vietā un jāapmeklē seminārus un kursus.

Tomēr, kad cilvēki ir pilnībā izbeiguši jebkāda veida darba attiecības, brīvprātīgi vai piespiedu kārtā, viņi pēkšņi secina, ka dzīve turpinās, taču neviens vairs negaida, lai viņi vēl kaut ko mācītos. Lai gan Igaunijā vecāku vīriešu līdzdalība kursos ir augstāka nekā citās Eiropas valstīs, tomēr no 100 bezdarbniekiem vidēji tikai 1-2 personas piedalās kursos vai semināros, kas paredzēti cilvēkiem, kas vecāki par 55 gadiem. Citiem vārdiem sakot - kursi pārsvarā paredzēti personām, kuras spēs atlīdzināt kursu radītās izmaksas.

Var jautāt, kādēļ tā. Septembra sākumā ziņās raidlaikā ar vislielāko skatītāju auditoriju rādīja, ka prezidente Kaljulaida piedalās senioriem paredzēta semestra atklāšanas svinībās Tartu universitātē, un vienu no lielākajām šīs universitātes pilsētas auditorijām Vanemuises ielā  piepildīja studenti ar sirmām galvām. Desmit Igaunijas pilsētās pašlaik ir atvērtas senioriem paredzētas universitātes. Katrā lielākā pašvaldībā atvērti senioru dienas centri, kuros var izkopt jaunas spējas vai apmeklēt mazāk formālus vaļasprieku kursus. Neviens nebrīnās par senioriem, kuri vēlas apmeklēt Tautas augstskolu vai kādu citu izglītības centru. Bez tam izglītība obligāti nav jāapgūst kādā konkrētā formā. Pateicoties sociāli kulturālajai pieejai, apmācības jebkurā mērķtiecīgā kopējā aktivitātē, ieskaitot dalību deju grupā, korī, medību, dārza vai veterānu klubā, veicina tālāku attīstību.

 

Sākot ar 65 gadu vecumu cilvēki arvien mazāk piedalās tālākizglītībā

Saskaņā ar Share statistiku Igaunijā viena ceturtdaļa cilvēku, kuri vecāki par 55 gadiem, piedalās izglītības pasākumos, ja pie tādiem pieskaita apmācības, klubu aktivitātes, brīvprātīgo darbību un piedalīšanos pašvaldību rīkotajās aktivitātēs. Sākot no 65 gadu vecuma, tas ir, aizejot pensijā, cilvēku aktivitāte stipri samazinās. Salīdzinājumā ar citām SHARE dalībvalstīm Igaunijā stāvoklis šajā ziņā ir vissliktākais. Optimistiskais stāsts par mācīšanos mūža nobeigumā līdzinās skatam uz smilšu graudiņu, kas vientuļi peld milzīgā, pelēkā jūrā un jāmeklē ar lupu.

Piektdaļa Igaunijas iedzīvotāju ir vecāki par 65 gadiem. Cilvēku, kuri vairs nepiedalās aktīvā dzīvē, īpatsvars bija un ir augsts. Tajā pašā laikā centri, kas vecākiem cilvēkiem piedāvā tālākas attīstības iespējas, atkāpjas, jo baidās no aktīvās pieteikšanās. „Grupas ir piepildītas, mūsu iestādes resursi ir izsmelti“, saka Ivika Kernere, Lasnamē sociālā centra vadītāja. Lai gan universitātes senioriem paredzētajām aktivitātēm izmanto pilsētu lielākās pasākumu vietas, ne visiem, kuri vēlas, iespējams šajās masu lekcijās piedalīties. Senioriem, kuri vēlējās pieteikties Pērnavas universitātes senioriem paredzētajām lekcijām, bija jāstāv rindā (Pärnu Postimees, 31.05.2017.).  Tas ir diezgan necienīgs veids, lai cīnītos par savām tiesībām un mentāli neierūsētu. Kanarbika klubu Velgi ciemā (Tartu novadā) iespējams apmeklēt tikai vienu reizi nedēļā, ne tādēļ, ka trūktu intereses par biežākām kopīgām aktivitātēm, bet tādēļ, ka nav transporta iespēju. Senioru klubu Nommē nav iespējams paplašināt, jo trūkst naudas telpu apkurei.

Papildus nelīdzsvarotībai starp piedāvājumu apjomu un sabiedrības novecošanās tendencēm rodas stagnācijas sajūta. Gadu desmitiem ilgi senioriem paredzētajos dienas centros un universitātēs neviens nelauzīja galvu par to, kāpēc vīrieši neinteresējas par centru piedāvātajām programmām. Šīs iestādes negribēja atzīt, ka sabiedriskās domas un viedokļu  aptaujas, kurās piedalās esošie dalībnieki, to piedāvātās programmas jaunpienācējiem nepadara pievilcīgākas. Fiziski trūkumi bieži vien ir šķērslis aktīvai dalībai darba dzīvē, un arī dzīvē ārpus profesionālās darbības cilvēkiem ar invaliditāti dalība kopīgās aktivitātēs nereti tiek atteikta. (Šeit man jādomā par Sīnas kundzi, kura līdzsvara problēmu dēļ nevar piedalīties tautas dejās, un es sev jautāju, kur ir rakstīts, ka mēs nevaram piedāvāt tautas dejas, kuras varētu dejot ratiņkrēslā). 

 

Vienmēr pastāv vajadzība pēc mācīšanās iespējām un pašizpausmes

Jaunajām vietējām iestādēm es vēlētos norādīt uz to, ka vecāku cilvēku dzīve neaprobežojas tikai ar maizi un spēlēm. Tā vietā, lai aizsūtītu vecus cilvēkus uz kino vai koncertu, vajadzētu padomāt, kādā veidā viņi varētu attīstīt un pielietot savas spējas un zināšanas, iegūt atzinību un uzmanību un saņemt iespēju apmainīties ar domām un idejām ar jauno paaudzi.  Jo- pirms cilvēks kļuva vecs, viņš bija vidējos gados un jauns. Tomēr, kļūstot vecākam, cilvēka raksturs un būtība nemainās. Cilvēks, kurš visu dzīvi ir mācījies un strādājis, pēkšņi nenovēršas no kultūras un izklaidēm un nekļūst par cilvēku, kura pašizpausme aprobežojas tikai ar iepirkšanos vai  bezjēdzīgu laika nosišanu.

Igaunija ir izglītota zeme, kurā biļešu pārdevējām un šoferiem nav jāskaidro mūžizglītības ideja. Lieta, kas ir jāizskaidro, ir fakts, ka mūsu mūžiglītības sistēmā jāiekļauj strukturēta izeja no darba tirgus. Spējas nav nepieciešamas, ja cilvēks nestrādā. 


Tīna Tambauma (Tiina Tambaum) ir Tallinas universitātes Igaunijas demogrāfiskā centra pētniece un Audzināšanas zinātņu institūta docente gerontoloģijas sociālajā psiholoģijā. Viņa ir pētniece, izglītotāja un vadītāja vecu ļaužu attīstības, senioru iesaistīšanas, vairāku paaudžu mācīšanās un sadarbības tēmu jomā (skat. www.65b.ee)

Share on Facebook Share on Twitter Share on Google+ Share on LinkedIn
Refresh comments Enable auto refresh

Tiek rādīts 1. - 10. no 18
  • Lietotāja Santa Pētersone attēls
    Jāpilnveidojas ir visu laiku, mūsu strauji augošajā pasaulē nemaz nevar neko nedarīt. Ir jāseko līdzi visiem jaunumiem, tādēļ arvien biežāk ir redzami studenti, kas nav gados jauni. Tas ir tikai apsveicami, ka vecā gada gājuma cilvēki uzdrošinās mācīties un konkurēt ar jaunajiem. Jāņem vērā, ka viņiem šāds process ir daudz smagāks un sarežģītāks. Arī Latvijā būtu nepieciešams popularizēt mūžizglītību.
  • Lietotāja elina nesterenkova attēls
    Latvijā ka Krievijā ir veci standarti, ka pēc 50 gadiem cilvēkam jau jādomā, ka dzīve beidzās un vairs nevajag mācīties vai apgūt kaut ko jaunu un nezināmo priekš sevis. Un tas nav pareizi, kamēr cilvēks mācas viņam ir interesanti dzīvot. Kad cilvēks uzzina jaunas lietas viņu organisms ražo enerģiju lai visu iedomāto realizētu. Bet Latvijā dzīvo tāds standarts ka līdz 50 tu esi darbaspējīgs, bet pēc jau nē. Un tādus cilvēkus neatbalsta, nepalīdz atrasts sev jaunu profesiju. 
  • Lietotāja Ingrida Birzniece attēls
    It was very interesting reading about life long learning in Estonia! No one should be limited to what they can or cannot do/learn because of their age. More countries around the world should be supportive of life long learning.

    About the schools and clubs that cannot host more seniors: do they ask for a small fee to pay for heating and material costs? If they did, would they be able to host more classes for these willing citizens?
  • Lietotāja Tiina Tambaum attēls
    Dear Ingrida
    Thank you for your comment. You asked about the reasons why clubs cannot host more people. These Day Centres for older people have been established 25 years ago when the older population was smaller. Now the situation is changed but municipalities do not recognize that. They are proud of big numbers but these numbers are not interpreted as an increased demand.
    Our participants pay a small fee (e.g. 1 euro per time), but it is more like a disciplinary tool that does not cover the real costs.  
  • Lietotāja Muneeb AHMAD attēls
    Thank you for this informative blog post, it has lovely insights into lifelong learning in your country. 
  • Lietotāja Tiina Tambaum attēls
    Dear Muneeb, thank you for your kind remark.
  • Lietotāja Elena Trepule attēls
    I like your text very much - especially the coach driver's response - you are such a smart country if even coach drivers are aware of lifelong learning :); and I like an idea of inviting the President to the event of Third Age university. Or maybe to the Graduation - when happy Third Age graduates receive their hard earned diplomas...
  • Lietotāja Tiina Tambaum attēls
    Dear Elena
    Yes, I liked this story about the coach driver as well. Our coach drivers are witnessing the learning abilities of our population - they see student card holders who have the right to get discount. But they also see the (un)ability of older population to use e-tickets etc.
    What regards to the President I am pretty critical about this. First, our Universities of Third Age tend to be populist and provide topics and presenters that are popular and highly valued by the target group. But new skills and topics what are necessary for older people as active citizen are rather out of attention. But of course, all means that help to bring older people out of their homes and interact are good.
  • Lietotāja Erol Bağcı attēls

    Hello from Istanbul,

    It was very meaningful and effective article first of all thank you for this article. In every society minorities like handicapped people and/or elder people may be ignored. We always keep in mind that one day we will turn out old people so the life conditions and health services reflects a society's point of view to older people.

    As a lifelong education institute older generation is always welcomed in our school. We have a student in her 80's that attends art class in our institute. She celebrated her birthday with us.

    To sum up if we are a developed country one can understand it looking to old generations satisfaction.

     

    All the best,

    Mastering Beylerbeyi Istanbul Sabanci Institute

    Erol Bağcı

     

     

  • Lietotāja Tiina Tambaum attēls

    Thank you, Erol fo your for your comment! 

    I would like to add that older people cohorts are not a minority any more but lifelong learning opportunities are still limited for them. Our productive mindset restricts us to think in a more humanistic way.  

    Tiina