chevron-down chevron-left chevron-right chevron-up home circle comment double-caret-left double-caret-right like like2 twitter epale-arrow-up text-bubble cloud stop caret-down caret-up caret-left caret-right file-text

EPALE

Eiropas Pieaugušo izglītības e-platforma

 
 

Emuārs

Starppaaudžu solidaritāte īstenos mūsu sapņus

23/10/2017
by Ilze Seipule
Valoda: LV
Document available also in: EN FR DE IT PL ES HU NL

/epale/en/file/intergenerational-solidarityIntergenerational solidarity

Intergenerational solidarity

Joakims Barrio, Mame Darra Ndiaje un Bernats Oro no Lavernedas Sanmarti Pieaugušo skolas pastāstīja EPALE par skolas veiksmīgo pieeju mācību efektivitātes nodrošināšanā klasēs ar dažāda vecuma izglītojamajiem.

Paaudzes mācās viena no otras

Pirmajās nodarbību dienās vecākie vidējās izglītības sertifikāta kursa izglītojamie bija visprecīzākie un parasti sēdēja pirmajā rindā. Jaunākie, turpretim, parasti nokavēja un izvēlējās sēdēt klases beigās. Viņi nodarbības laikā skaļi sarunājās un traucēja vecākajiem izglītojamajiem. Bet tad kādu dienu vecākie izglītojamie nolēma apsēsties citur. Šādi, kad jaunieši ieradās ar nokavēšanos, viņiem nācās ieņemt vietas, kas bija palikušas brīvas un sēdēt jaukti ar vecākas paaudzes cilvēkiem.  Šajā dienā viss mainījās. Pēkšņi mācību vide uzlabojās.

Daži jaunākie izglītojamie izrādīja tik lielu interesi un entuziasmu par mācīšanos, ka pielipināja to citiem kolēģiem grupā, kuri, savukārt, stāstīja citiem par jauniem mācību paņēmieniem, prasmēm vai praktiskām zināšanām. Visi kopā viņi daudz iemācījās, jo palīdzēja cits citam. Līdztekus vidējās izglītības sertifikātam, viņi, pašiem gandrīz nemanot, kļuva solidāri un sadraudzējās.

 

Atvadāmies no vecām metodēm

Mūsdienās ir jāatbrīvojas no tradicionālajiem pieaugušo mācīšanās modeļiem, kas balstās uz kompensējošās izglītības koncepciju.  Bieži vien izglītības iestādes izveido izglītības piedāvājumus pieaugušiem, balstoties vienīgi uz to jauniešu vajadzībām, kas pāragri pametuši skolu (piemēram, otrās iespējas skolas). Tas notiek tāpēc, ka pastāv personiski un profesionāli aizspriedumi, kas šķir jaunākus un vecākus izglītojamos, kas mācās vienā izglītojamo grupā. Mums joprojām ir jāstrādā pie šī jautājuma, lai likvidētu veco izglītības modeli, kas ierobežo pieaugušo izglītības tvērumu.

Daudzas sabiedriskās un izglītības kustības, ko vada studenti, pasniedzēji un pat dažas institūcijas, tādas kā Eiropas Komisija vai UNESCO, ir iestājušās par mūžizglītības globālo vai transformējošo dimensiju. Arī psiholoģijas un neirozinātnes jomas zinātnieki ir pierādījuši, ka nav pareizi sasaistīt lielāku vecumu ar gudrības, konkrētu dzīves izvēļu vai interešu zaudēšanu.

Arī mūsu skolā ir daudz piemēru, kas to apliecina. Pērn mēs uzsākām krievu valodas apmācību. Pirmā, kas pieteicās šim kursam, bija 84 gadus veca sieviete, kas vēlējās iemācīties šo valodu, jo viņas mazmeitas draugs bija krievu tautības un viņa vēlējās ar šo vīrieti spēt sazināties. Otrais, kas pieteicās, bija kāds jauns vīrietis, kas vēlējās valodu izmantot ceļojot. Tad bija vidēja vecuma bezdarbniece, kas vēlējās uzlabot savas nodarbinātības iespējas. Tieši tāpat, kā mēs nevaram dalīt izglītojamos, balstoties uz vecumu vai kultūru, mums nevajadzētu to darīt, balstoties uz vecumu. Tikai tad pieaugušo izglītība kļūs par starppaaudžu dialoga telpu

/epale/en/file/la-vernadaLa Vernada

La Vernada

 

Mācīšanās dialogā

Lavernedas Sanmarti Pieaugušo skolā stundas tiek organizētas interaktīvās grupās. Šāda organizācijas struktūra nodrošina labākos rezultātus gan zināšanu apguvē, gan arī sociālajā saliedēšanā, kā to apraksta vienīgais pētījums sociālajās un humanitārajās zinātnēs, kas bija iekļauts starp desmit veiksmīgākajiem rakstiem Eiropas Komisijas Sestajā ietvarprogrammā: Includ-ED. Iekļaušanas un sociālās saliedēšanas stratēģijas Eiropā, ko piedāvā izglītība. Šī veiksmīgā pieeja veicina visu paaudžu cilvēku mācīšanos kopā, apvienojot atšķirīgus vecumos, dažādu zināšanu līmeni, dažādus dzimumus, kultūras u.c.  Šīs pieejas mērķis ir veicināt sadarbību, lai izglītojamie cits citam palīdzētu saprast un iemācīties, kā izpildīt uzdevumus un veidot rezultatīvu dialogu.

Es esmu bijusi kopā ar vecākiem cilvēkiem, kas palīdzēja man, vadīja mani, dalījās ar savu dzīves pieredzi un tas bija iemesls, kas man lika iet uz priekšu, turpināt studijas un visu citu. (...)Ja ir kas tāds, kas man sagādā grūtības, viņi man palīdz un palīdz cits citam. (...) Klasesbiedru savstarpējais atbalsts vienmēr ir bijis viens no šīs skolas balstiem un tas palīdz visiem mums sasniegt labākus rezultātus. Mēs mācāmies viens no otra un man tas ļoti patīk.

Lūk, kā to skaidro Brahims, kas ir jauns Sīrijas bēglis, kas atnāca uz skolu mācīties lasīt un rakstīt, bet nu jau drīz būs ieguvis vidējo izglītību. Vienlīdzīgais dialogs, kas noris viņa apmeklētajās stundās, tiek apvienots ar izglītojamo kultūras apguvi, kas ir divi no septiņiem pamatprincipiem, izmantojot mācīšanos dialogā (ārēja saite). Kultūras inteliģence ir akadēmiskās inteliģences (ko mēs izmantojam, lai stundā atrisinātu kādu uzdevumu) kombinācija ar praktisko inteliģenci (ko apgūstam līdz ar dzīves pieredzi)  un komunikatīvo inteliģenci (ko mēs izmantojam, lai atrisinātu problēmas, runājot ar citiem). Šis princips pierāda, ka ikvienam, neraugoties uz vecumu, ir daudz kultūrai piemītošās gudrības. Ikvienam no mums kāds no inteliģences vai gudrības veidiem ir vairāk attīstīts nekā cits un savstarpējā dialogā ikviena zināšanas var tikt nozīmīgi palielinātas.

Karloss bija strādājis celtniecībā, kad 50 gadu vecumā pieteicās Pieaugušo skolā, lai iegūtu vidējās izglītības sertifikātu. Viņa klases biedri un skolotāji viņu iedrošināja doties tālāk un tagad viņš studē Barselonas universitātē elektronikas un telekomunikāciju jomā:

Ir kaut kas, ko mēs visi esam pieņēmuši par patiesību: kad kļūstam vecāki, tad vairāk neesam tik gudri, lai studētu. [Tās ir] pilnīgas muļķības! Jaunībā mūsu domas ir visur – mēs nekoncentrējamies, toties šajā vecumā … . Gadi mums ir daudz ko iemācījuši, mums to pat īpaši nepamanot, un vēlāk, kad sākat studēt, jūs saprotat, ka zināt vairāk nekā domājāt.

 

Ģimenes nozīme

Vēl viena veiksmīga kustība, kas atzinīgi novērtēta Eiropas projektā Includ-ED (ārēja saite) ir izglītība ģimenē. Lavernedas Sanmarti Pieaugušo skola izglītojamo ģimenēm piedāvā apgūt zināšanu pamatus (angļu valodu, Katalāņu valodu, spāņu valodu, matemātiku, lasītprasmi, IKT kursus) vietējās pamatskolās. Tādējādi, izglītības piedāvājums pārsniedz skolas robežas un kļūst vēl pieejamāks vietējai sabiedrībai. Pētījumi liecina, ka, ja bērnu ģimene ir iesaistīta izglītības apguvē, tam ir tieša ietekme uz bērnu akadēmiskajiem sasniegumiem. Ja viņi redz, ka viņu tēti, mammas, vectēvi un vecmāmiņas mācās līdz ar viņiem, tad viņu motivācija palielinās. Lūk, ko stāsta Jī:

Viņš salīdzina sevi ar mani: ‘Man jāmācās un mammai arī.’ Tā ir tāda kā dalīšanās. Ja es izaicināšu viņu paveikt mājas darbu, man arī pašai tas jāizdara. Dažkārt, kad es šaubos, es pajautāju viņam, vai arī viņš kaut ko pajautā man.“

Izmantojot veiksmīgas izglītojošas akcijas un mācīšanos dialogā, caur pieaugušo izglītību mēs nodrošinām, ka starppaaudžu solidaritāte iziet ārpus skolas uz cilvēku mājām un citām jomām. Ja mēs likvidējam diskrimināciju pēc vecuma, kas ir ļoti izteikts mūsu sabiedrībās, mēs varam uzturēt jaunības garu mūsu skolu vidē un attiecībās, kā to raksturo Paulo Frēre (ārēja saite):

Ideāli būtu pievienot jaunatnes gatavībai, kas piemīt jaunajiem, apkopotu to vecāko ļaužu gudrību, kam ir izdevies palikt jauniem.

 

Joakims Bario – Lavernedas Sanmarti Pieaugušo skolas brīvprātīgais. Skolu pabeidza pēc tam, kad bija pensionējies. Pēc skolas viņš pabeidza universitāti, iegūstot grādu socioloģijā, kā arī pēc tam – maģistra grādu Nodarbinātības un sociālajā politikā. Viņa maģistra darbs bija par vecuma diskriminācijas uztveri mūsdienu sabiedrībā.

Mame Darra Ndiaje – Lavernedas Sanmarti Pieaugušo skolas izglītojamā pirms diviem gadiem. Spāņu studente, Franču valodas nodarbību brīvprātīgā un Heiras Sieviešu asociācijas padomes locekle. Šobrīd viņa studē profesionālās izglītības un apmācības administratīvo vadību.

Bernats Oro – Lavernedas Sanmarti Pieaugušo skolas koordinators.

Share on Facebook Share on Twitter Share on Google+ Share on LinkedIn
Refresh comments Enable auto refresh

Tiek rādīts 1. - 10. no 10
  • Lietotāja Joanna Ostrzołek attēls
    Nigdy nie zastanawiałam się nad korzyściami jakie może dawać edukacja międzypokoleniowa. Byłam przyzwyczajona do popularnego, stosowanego w szkołach podziału ze względu na wiek. Dopiero teraz widzę prawdziwe szanse jakie daje ludziom ten sposób nauki. Prawdą jest że różnica wieku w grupie uczących się może mobilizować zarówno tych młodszych jak i starszych uczestników. Sądzę, że to niezwykle ciekawe spostrzeżenia.
  • Lietotāja Angelika Piątek attēls
    Moim zdaniem edukacja, która nie jest zawężona do jednego pokolenia (a więc w jednej grupie są ludzie młodzi i starsi) jest bardzo dobra, ponieważ połączenie doświadczeń dorosłych wraz z entuzjazmem i młodzieńczą energią pozwalają na to, by spoglądać na wiele tematów z różnych perspektyw, przyjrzeć się wielu problemom i w twórczy, ale realny sposób je rozwiązywać. Dzięki temu, że uczniowie takiej grupy są w różnym wieku mogą nie tylko uczyć się wspólnie tego, do czego dążą, ale czego autor artykułu nie opisał - mogą również wspierać się w innych dziedzinach, dzieląc się swoimi doświadczeniami. Na przykład starsi mogą doradzić młodemu pokoleniu w jaki sposób poradzić sobie z dziećmi, w jaki sposób coś ugotować czy po prostu udzielić dobrej rady w usunięciu plamy z ulubionej koszulki, natomiast młodzi mogą pomóc starszym odnaleźć się w sferze nowych technologii ucząc korzystania z komputera, telefonu czy portali społecznościowych. Jeszcze jednym ważnym aspektem, który nie został tu poruszony jest fakt iż starsi ludzi, którzy będą w takiej zróżnicowanej wiekowo grupie poczują się lepiej, być może odnajdą na nowo siły do dalszego życia, nie będą osamotnione. 

    Uważam, że powinno powstawać coraz więcej takich szkół, które nie będą kategoryzowały ludzi na młodych i starych, bo sądzę, że to może wpłynąć pozytywnie na edukację społeczeństwa, zgodnie z hasłem, że człowiek uczy się przez całe życie. 
  • Lietotāja Aleksandra Araka attēls
    Noteikti piekritīšu tam, ka nekad nav par vēlu sākt mācīties, galvenais tiešām to vēlēties. Tomēr rakstā bija laba piebilde par to, ka notika sadarbība un savstarpējais atbalsts. Pareizi veidojot un realizējot mācību stundas klasēs, kur ir dažāda vecuma grupas, sadarbībai ir svarīgs aspekts. Tā ir iespēja dalīties tiešām vērtīgā pieredzē un atziņās. Pat mācoties augstkolā, maģistros, kur ir dažāda vecuma studenti, atzīšos, ka ir ļoti interesanti klausīties citu pieredzē, kuri jau strādā šajā sfērā. 
  • Lietotāja Santa Baumane attēls
    Šis raksts, manuprāt,  atspoguļo to, uz ko sabiedrībai būtu jātiecas arvien vairāk. Tas ir, izglītības iegūšana jebkādā vecumā, starppaaudžu sadarbība un kopīga mācīšanās. Cilvēks iegūst daudz vairāk tad, kad uzturas daudzveidīgā sabiedrībā. To pierāda rakstā minētais par jauniešu azartiskumu, kad ieņēma vietas starp vecākas paaudzes cilvēkiem un bērnu - vecāku kopīga mācīšanās. Cilvēki un viņu pieredzes ir dažādas un dalīšanās ar to ir ļoti būtiska, jo nevienā mācību grāmatā tas nebūs rakstīts. Šādā veidā ikviens attīsta sadarbības, komunikācijas, solidaritātes u.c. prasmes, kas ieņem arvien būtiskāku lomu ikdienas dzīvē. To varu attiecināt arī uz savu personīgo pieredzi. Piemēram, veidojot kādu projektu, kurā ir iesaistīti gan jaunieši, gan vecākas paaudzes cilvēki, bieži vien rezultāts ir tāds, kādu pat nevarēju iedomāties. Un uzskatu, ka tas ir pateicoties šai starppaaudžu sadarbībai.
  • Lietotāja Lūcija Neicgale attēls
    Manuprāt, ļoti svarīgi ir grupu darbi, jo tā ne tikai tiek iegūtas jaunas zināšanas, bet arī pilnveidotas sadarbošanās prasmes, kas ir ļoti svarīgas 21.gadsimtam. Arī es pēc savas pieredzes varu teikt, ka mācīties augstskolā man bija daudz vieglāk, jo "roku rokā" man bija draudzene, kuru ieguvu augstskolas gados. Darbus pildījām kopā, viena otru atbalstījām, informējām par jaunākajām aktualitātēm, motivējām u.t.t. Es esmu pārliecināta, ka bez draugiem, kursabiedriem, ģimenes locekļiem es nebūtu tur, kur šobrīd esmu. Uzskatu, ka komunikācija ir viena no visnepieciešamākajām prasmēm, lai mūsdienās sasniegtu augstus rezultātus.
  • Lietotāja Asne Asnāte Petrēvica attēls
        Starppaaudžu mācīšanās ir lielisks veids, kā apgūt zināšanas, jo abām pusēm ir, ko dot un arī ko ņemt. Tādēļ šāda veida integrācija, manuprāt, ir pat ļoti noderīga. Diemžēl es neesmu pārliecinata, vai visos kolektīvos un visās sfērās tas vienmēr nostrādā tik labi, kā minētajā piemērā. Ir tomēr dažādi aspekti, kurus jāizvērtē pirms šī procesa. Un tas sasaistās ar nākošoo tematu, kas ir par modernākām mācīšanās metodēm. Ja vēlamies pēc iespējas labāku šo starppaudžu integrēšanu mācību procesā, tad diemžēl, manuprāt, vecās metodes mācību vielas apguvei būtu krasi jāizmaina.
        Ģimenes nozīmei mācību procesā ir ļoti liela nozīme neapšaubāmi. Ne velti ir pētījumos pierādīts, ka , ja mājās vecāki lasa (ne tikai bērnam pasaciņas , bet paši), tad arī bērns visticamāk lasīs. Ir gēni, bet ir arī vide, kas veido bērnu un bērna uztveri. Līdz ar to tas, ka ģimenes locekļi arī ir iesaistīti dažāda veida mācībās, vairos arī bērna pozitīvo uztveri par mācību procesu kā tādu.

  • Lietotāja Ewa Nowak-Koprowicz attēls
    Myślę, że przedstawione spostrzeżenia pokrywają się z osobistymi doświadczeniami wielu osób pracujących ze studentami. Zwłaszcza jeżeli polem współpracy są ćwiczenia/laboratoria, a formą studiów tryb niestacjonarny. Tak też jest i w moim przypadku. I w nawiązaniu do jednego z przykładów z artykułu, szczególnie ujmujące jest gdy student/ka mający dzieci również studiujące podkreśla, że wzajemnie "pilnują" swoich ocen/postępów i motywują się do działania. 
  • Lietotāja Sabīne Petruseviča attēls

    Domāju līdzīgi kā Violeta - visam ir savas gaišās un tumšās puses. 
    Mācoties universitātē, arī es šobrīd varu saskarties ar dažāda vecuma cilvēkiem manā kursā, īpaši, kad nodarbības tiek apvienotas ar neklātienes studentiem. Lai nodrošinātu šādu kultūras, vecuma un dzimuma atšķirību vienuviet, manuprāt, ir nepieciešams diezgan liels ieguldījums. Lai arī negribu nevienu diskriminēt, redzu, ka mācības grūtības sagādā nevienam vien - lai arī mēs, jaunākie, varam klausīties vecāko dzīves pieredzē, ne vienmēr visiem motivācija iegūt izglītību ir viena, kamēr vienam tas ir tikai papīrs, tikmēr citam tas grupas darbu izbojā lielākajā mērā, kad ar uzdevumiem jātiek galā vienam pašam. Gribētos, lai viss ir saulaini, taču jāņem vērā tieši motivācija, kāpēc mēs izvēlamies apmeklēt kursus/nodarbības/lekcijas un iegūstam jaunu informāciju. Varbūt es esmu pārāk vecmodīga vai diskriminējoša, varbūt neesmu saskārusies ar to labāko pieredzi. Bet tajā pašā laikā, arī skolotājs klases priekšā bieži vien ir atšķirīga paaudze, kas mēģina izglītot jaunos, īpaši sākumskolā - tur nu gan bērni ne tikai iegūst teorētiskās zināšanas, bet arī sociālās prasmes, ko ģimenes lokā, iespējams, apgūt būtu neiespējami. Kopumā varu teikt, ka, manuprāt, mums vēl ir jāpilnveidojas, lai varam izveidot starppaaudžu centrus, kuros visiem varētu būt vienota motivācija iesaistīties. 

  • Lietotāja Elīna Freiberga attēls

    Pirmkārt, runājot par to, ka paaudzes mācās cita no citas, varu pilnībā piekrist. Šobrīd pati ar to saskaros, kad studējot maģistrantūrā, kursā esam dažāda vecuma studenti- tas, manuprāt, ir milzīgs ieguvums ikvienam no mums. Mēs dalāmies pieredzē, stāstām stāstus no dzīves, iesakām, papildinām, tas viss veicina mūsu personības attīstību un paplašina redzes loku dažādās jomās. Salīdzinot ar mācībām skolā un pamatstudijām augstskolā, varu teikt, ka tas nebija tik izteikti, jo pārsvarā visi bijām viena vecuma. 

    Otrkārt, runājot par izglītību ģimenē, tā arī ir vērtīga un vērā ņemama lieta, kas veicina arī bērnu interesi un motivāciju mācībām. Šajā gadījumā tika piedāvāta dažādu valodu apguve, matemātika, lasītprasme, IKT kursi. Ir novērots tas, ka vecāki, iesaistoties savu bērnu mājas darbu izpildē, nereti paši īsti neizprot uzdevuma nosacījumus vai veidu, kā to pildīt- un ne jau tādēļ, ka nav izglītoti, bet gan tādēļ, ka mācību metodes attīstās un mainās, līdz ar to vecāki tās nav apguvuši. Tādēļ šis ir labs veids, kā veicināt vecāku iesaisti bērnu izglītības procesā, kas veicinās arī viņu pašu attīstību. Šajā kontekstā bieži esmu domājusi arī par pieaugušo (vecāku) izglītošanu tādās jomās kā bērnu attīstība, bērnu audzināšana, bērnu vajadzību nodrošināšanu, vecumposma īpatnības, ģimenes loma utt.,  kas būtu gan teorētiskas, gan arī praktiskas zināšanas par to- kā audzināt mūsdienu bērnu? Uzsvaru liekot uz praktiskām iemaņām un prasmēm. 

  • Lietotāja Violeta Ponomarjova attēls

    Likvidēt diskrimināciju pēc vecuma vidusskolā ir līdzīgi teicienam "Ir arī medaļas otra puse", kur no vienas puses var ieraudzīt pozitīvus kritērijus mācīšanās un skolēnu sniegšanos pēc zināšanām, piemēram, dažāda vecuma cilvēki mācās viens no otra un dalās ar pieredzi, vai arī motivēt pieaugušus cilvēkus iegūt kā minimāli vidējo izglītību, tādējādi dod sev iespēju attīstīties un pilnveidoties, ka arī tas sekmē jauniešiem kā pozitīvs piemērs par izglītības nepieciešamību.

    Savukārt, diskriminācijas likvidēšanā pēc dzimumiem, es saskatu arī negatīvus piemērus, tādus kā ir būtiski, lai pieagušais skolēns būtu ieinteresēts nevis sertifikāta iegūšanā par vidējo izglītību, bet būtu ieinteresēts tieši mācību procesā.

    Ka arī es uzskatu, ka pieaugušajiem skolēniem ir vairāk jāorientē viņu mācību procesu tā, lai viņi apgūst mācāmo vielu mācot citus, piemēram, kā skolotāji palīgi, kuri gan veidos diskusijas priekšmetu stundās, gan palīdzēs skolēniem, kuri lēnāk apgūst mācāmo vielu, gan labos mājas darbus.

    Ka arī uzskatu, ka apvienot skolēnus vienā klasē pēc vecumiem ir veiksmīgi tikai izvēlētajos priekšmetos, piemēram, svešvalodās, ekonomikā, informātikā u.c., kas cieši ir/būs saistīti ar pieauguša skolēna izvēlēto darbības jomu (profesiju).