chevron-down chevron-left chevron-right chevron-up home circle comment double-caret-left double-caret-right like like2 twitter epale-arrow-up text-bubble cloud stop caret-down caret-up caret-left caret-right file-text

EPALE

Eiropas Pieaugušo izglītības e-platforma

 
 

Emuārs

"Informācijas sabiedrības rašanās cilvēka sociālos paradumus ir izmainījusi līdz nepazīšanai"

25/10/2018
by Ināra Upeniece
Valoda: LV

/epale/lv/file/family-generationsjpg-1family-generations.jpg

Photo by Simon Rae on Unsplash

 

 

Iespējams, daudziem, dzirdot par X, Y, Z un Alfa paaudzi, rodas asociācijas ar zinātniskās fantastikas žanru. Savā ziņā šo svešādo apzīmējumu radītais priekšstats nav tālu no realitātes. Paaudžu pētnieki mēdz savu darbu salīdzināt ar antropologu ekspedīcijām pie iezemiešiem – tik tāls un svešs var šķist jauniešu domāšanas veids. “Informācijas sabiedrības rašanās cilvēka sociālos paradumus ir izmainījusi līdz nepazīšanai,” secina Latvijas Universitātes profesore Zanda Rubene. Intervijā LV portālam Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes vadošā pētniece stāsta, kāpēc lielie uzņēmumi iegulda līdzekļus paaudžu pētījumos, par īssavienojumu darba tirgū un vecāku lomu digitālo tehnoloģiju laikmetā.

    Īsumā

    • Lielākā daļa X paaudzes ir pārstrādājusies, noskrējusies, sabeigusi veselību, izdegusi. Vai tas ir tas, ko uzskatām par pareizāko pieeju darbam? Milleniālis nav pārstrādājies, viņš neļaujas. Taču, ja milleniālim ir interesanti un viņš saskatīs jēgu tajā, ko dara, viņš strādās ar lielāko prieku un atdevi.
    • Paaudžu pētījumi liecina, ka komunikācija ar jauniešiem ir iespējama, ievērojot līdzvērtības principu. “Millenium” paaudzes pārstāvjiem ir vienaldzīga sociālā hierarhija. Viņi necienīs cilvēku tikai tāpēc vien, ka viņš ir priekšnieks, profesors, prezidents. Viņiem ir svarīgi, ko šis cilvēks spēj un prot.
    • Ziemeļvalstīs vecāki aktīvi iesaistās un bērni darbojas ar tehnoloģijām tikai pieaugušo klātbūtnē, lai nodrošinātu, ka tās tiek izmantotas ar attīstošu jēgu. Uz šī fona savdabīga situācija izveidojusies Latvijā, ko pētnieki ir novērtējuši kā “bālo vecāku starpniecību”. Vecāki ļauj bērnam izmantot viedierīces, bet paši šajā procesā neiesaistās.

     

    Paaudžu atšķirības ir mūžsena tēma, kas līdz šim vairāk iedvesmojusi rakstniekus radīt brīnišķīgas laikmeta liecības. Piemēram, Ernesta Hemingveja “zudusī paaudze” vai Duglasa Koplenda stāsti “X paaudze”. Tomēr mūsdienās šai tēmai pastiprinātu uzmanību pievērš arī pētnieki, kuri paaudžu atšķirībās meklē cēloņus mūsdienu problēmām, piemēram, darba tirgū. Kāpēc paaudžu pētniecība tādā līmenī ir aktualizējusies tieši šobrīd – 21. gadsimtā?

    Paaudžu teoriju radīja vēsturnieki Viljams Strauss un Neils Hovs, kad 1991. gadā publicēja grāmatu “Paaudzes” (“Generations”), kurā analizē ASV paaudžu īpatnības jau kopš 16. gadsimta. Pēc šo autoru domām, sabiedrības sociālās kultūras tendences vēsturiski ir attīstījušās noteiktu ciklu ietvaros, kuri iesākas un noslēdzas ar krīzi, kas iezīmē pārmaiņas. Viens cikls parasti aptver četras paaudzes.

    Līdz ar to stāsts nav tikai par 20. gadsimta beigu–21. gadsimta paaudzi. Ir iespējams izsekot līdzīgiem pavērsieniem arī iepriekšējos gadsimtos. Tomēr pēdējās desmitgadēs paaudžu pētniecība kļūst arvien aktuālāka, jo, nenoliedzami, dzīvojam pārmaiņu sabiedrībā. To veicina ne tikai globalizācijas un Rietumu sabiedrībai raksturīgās liberalizācijas un demokratizācijas tendences, bet arī zinātnes sasniegumi, kas piesātina cilvēku ikdienu.

    No vienas puses, tie dzīvi atvieglo. No otras, tā sauktās informācijas sabiedrības rašanās un interneta ienākšana ikdienas dzīvē ir izmainījusi cilvēka sociālos paradumus līdz nepazīšanai, kas rada arī daudz problēmu, piemēram, darba tirgū.

    Vai varat minēt kādu piemēru, kā tehnoloģijas izmaina paaudžu uzvedību?

    Piemēram, televizors. Līdz ar televīzijas parādīšanos vairums cilvēku pārstāja savstarpēji sarunāties pie vakariņu galda, bet nolika krēslus puslokā ap tālrādi un skatījās, kā sarunājas citi. Līdz ar interneta ienākšanu ikdienā sociālie paradumi izmainījās vēl vairāk – tagad mēs krēslu ienesam savā istabā un aiztaisām aiz sevis durvis.

    Cilvēki dzīvo citādi nekā iepriekšējās paaudzes, viņiem it atšķirīgas vajadzības un vērtības. Pētījumi liecina, ka ir pat izmainījusies bērnu sociālā ekoloģija – ja mazam bērnam vienmēr bijusi vajadzība būt tuvāk emocionālas piesaistes personām, piemēram, vecākiem, tad šobrīd bērns ļoti bieži izvēlas atrasties tālāk no cilvēkiem un būt tuvāk tehnoloģijām.

    Vēsturē kā būtisku pagrieziena punktu, kas mainīja cilvēku domāšanas veidu, var izcelt pāreju no mutvārdu uz rakstveida kultūru. Vai savā ziņā neesam liecinieki līdzvērtīgi unikālam pagrieziena punktam – pārejai uz digitālo kultūru?

    Vēl nevajadzētu aizmirst poligrāfijas attīstību. Līdz ar to, jā, mums šobrīd ir apzināta iespēja vienlaikus pieredzēt, ko nozīmē dzīve vecajā un jaunajā civilizācijā.

    Tā kā pēdējā gadsimta laikā dzīvildze ir palielinājusies vismaz divas reizes, šobrīd vienlaikus ir dzīvas sešas paaudzes. Turklāt jau tagad redzams, ka aug jaunā – tā dēvētā Alfa – paaudze. Tās pārstāvju sociālie paradumi būs vēl citādāki nekā Z paaudzes bērniem, kuri šobrīd vēl tikai iet sākumskolā un pamatskolā. Runa ir par 2013./2014. gadā dzimušajiem jeb tā sauktajiem digitālajiem zīdaiņiem. Tie ir bērni, kuri no mazotnes saskaras ar tehnoloģijām, kuru lietošanai nav nepieciešama lasītprasme. Šobrīd zīdaiņi sāk izmantot skārienjutīgās tehnoloģijas jau 0 gadu vecumā.

    Par “millenium” jeb Y paaudzi sauc tos, kas dzimuši laikā no 1982. līdz 2000. gadam. Kāpēc kā robežšķirtne milleniāļu paaudzei ir noteikts tieši 1982. gads?

    Kamēr vēl nebija skārienjutīgo ekrānu, lai varētu lietot tehnoloģijas, cilvēkam vēl bija nepieciešama lasītprasme. Līdz ar to viens no pamatojumiem ir tāds, ka cilvēks, kas dzimis ap 1982. gadu, iemācījās lasīt un rakstīt ap 1988.–1989. gadu un tādējādi kļuva par vienu no pirmajiem bērniem, kas no mazotnes sāka izmantot tehnoloģijas ikdienā. Tūkstošgades mijā pirmie no šiem bērniem sasniedza pilngadību un sāka ienākt darba tirgū.

     

    Visa intervija ar Latvijas Universitātes profesori Zandu Rubeni publicēts 23.10.2018. portālā LV "Jaunajai paaudzei ir vienaldzīga sociālā hierarhija".

    Share on Facebook Share on Twitter Share on Google+ Share on LinkedIn
    Refresh comments Enable auto refresh

    Tiek rādīts 1. - 10. no 16
  • Lietotāja keita straume attēls
    Es domāju, ka vecāki ir atbildīgi par tehnoloģiju lietojumu mājās, respektīvi, bērna brīvajā brīdī, vai viņš sēdēs telefonā un neko nedarīs vai tomēr dosies ārā vai turpat mājās darbosies ar apkārt pieejamajiem materiāliem. Vecāki jebkurā dzīves situācijā rāda piemēru bērniem! Ja vecāki sēž telefonos un nekomunicē savā starpā, tad bērni darīs to pašu, taču ja vecāki dosies pastaigās vai lasīs grāmatu savā brīvajā laikā, bērni uztvers to un centīsies aktivitātes atdarināt. Protams, no tehnoloģijām mūsdienu sabiedrībā izbēgt noteikti nav iespējams, tomēr mazināt to lietošanu ir, tāpēc novēlu visiem vecākiem pavadīt vairāk laiku ar saviem bērniem, nevis tērēt to "laikojot" Facebook "kaķus"!
  • Lietotāja Amanda Cine attēls
    Nevar nepiekrist šim viedoklim, taču ir arī svarīgi saprast, ko bērni un vecāki dara internetā. Protams, ja vecāks aizrādīs bērnam, ka pārāk daudz pavada laiku internetā, kamēr pats ritina Facebook, tad tas ir pilnīgi bezjēdzīgi. Taču, ja vecāks parāda, ka jā, arī viņam patīk pavadīt laiku pie savas viedierīces, taču lietderīgi (lasot grāmatas, rakstus, izglītojoties), tad arī bērnam var to parādīt un izskaidrot. No tehnoloģijām neizbēgt, tas tiesa, bet ir tik daudz labu veidu, kā šo brīnišķīgo izgudrojumu izmantot lietderīgi un saprātīgi. Bērni ir vecāku spogulis. Un ir jāizglīto savi bērni par to, ko var redzēt internetā, nevis tikai atstāt izglītošanu skolotāju rokās.
  • Lietotāja Madara Kantāne attēls
    Man atmiņā īpaši palika sacītais par Millenium paaudzi, ka "mums ir vienaldzīga sociālā hierarhija. Mēs necienīsim cilvēku tikai tāpēc vien, ka viņš ir augstāk stāvošs, ja viņš sevi nepierādīs." Domāju, ka to pašu varētu attiecināt arī uz Z paaudzes bērniem. Ar šādu situāciju sastapos, kad sāku strādāt skolā. Skolotājs tā vienkārši nevar kļūt par autoritāti bērnu acīs. Viņam vispirms ir sevi jāpierāda, tikai tad var cerēt uz neviltotu cieņu un pieklājību no skolēnu puses.

  • Lietotāja Ilze Seglēre attēls
    Lasot šo rakstu, aizdomājos par to, kā ir manījusies cilvēku ikdiena ienākot tehnoloģijām. No vienas puses, ar tehnoloģiju palīdzību var ātrāk atrast informāciju, veikt dažādas citas darbības veiklāk, bet, no otras puses, tiek samazināts kontakts ar apkārtējo sabiedrību. Šīs ir viens no aspektiem, kam noteikti vajadzētu pievērst uzmanību veidojot un mācot veidot attiecības ar bērniem, skolēniem, citiem cilvēkiem. Īpaši bērniem jāmāca, ka pastāv arī dzīve bez tehnoloģijām, ne vienmēr ir svarīgi zināt kāda ir jaunāka spēle iznākusi, bet vissvarīgākais ir uzzināta, kā ģimene vai draugi jūtās, kas ir noticis ar viņiem pēdējā laikā. Protams, nevar gribēt, ka nākamās paaudzes neattīstīsies un viss saglabāsies tieši tāpat kā iepriekšējās paaudzēs, bet, manuprāt, vienmēr ir jāsaglabā cilvēcība un emocionālais kontakts ar tuviniekiem, draugiem.
  • Lietotāja Liene Ušvile attēls

    Šķietami naivi skan - paaudžu konflikti pastāvējuši tik ilgi, cik pastāv pašas paaudzes, respektīvi, cilvēce. Vispārināti raugoties uz cilvēces mūžīgo paaudžu maiņu, mums nevajadzētu satraukties - viss notiek tā, kā tam jānotiek un tas jāņem vērā. Tomēr pamatotas bažas rada civilizācijas straujais tehnoloģiju un citu jomu attīstības dzinulis, kam pati civilizācija netiek līdzi, kamdēļ nespēj ne tikai saredzēt, bet arī izprast, analizēt, novērst negatīvo, uzlabot no tā, kas rodas šajā attīstības virpulī. Rakstā minētās intervijas laikā profesore īsumā raksturo, ka ""Millenium” paaudzes pārstāvjiem ir vienaldzīga sociālā hierarhija. Viņi necienīs cilvēku tikai tāpēc vien, ka viņš ir priekšnieks, profesors, prezidents. Viņiem ir svarīgi, ko šis cilvēks spēj un prot." Mana pieredze rāda, ka jaunākās paaudzes pārstāvjiem vairs nav svarīgi arī tas, vai kāds cilvēks kaut ko prot un vai kaut ir sasniedzis, pateicoties savām zināšanām un spējām. Jaunākā paaudze ir apmulsusi, un ir sajūta, ka ir izslēgusi vēlmi "dzīvot pa īstam", tik bieži paužot attieksmi "man vienalga". Ne sociālā hierarhija, un arī ne cilvēka sasniegumi vai apbrīnojamas spējas var izraisīt jaunākās paaudzes cieņu. Manuprāt, viņiem šīs sajūtas ir ļoti neizteiktas, līdz ar ko nav jau ko gaidīt, ka kāds tagad sāks otru cienīt tikai tāpēc, ka viņš vai viņa tik daudz sasniedzis vai sasniegusi. Būtība, manuprāt, slēpjas sen zināmajā patiesībā, ka viss sākas ģimenē - ja ģimenē tiks audzinātas vērtības un parādītas, ka tās dzīvo, tad arī jaunākā paaudze tās saskatīs. Šodien atkal parādās krasi pretēji viedokļi par audzināšanas lomu ģimenē, un viens no viedokļiem ir, ka mūsdienās pārāk liberāla pieeja ir novedusi jaunās paaudzes vērtīborientāciju otrā grāvī. Uzskatu, ka joprojām vecākiem ģimenē ir svarīgākā loma gan robežu ierādīšanā socializācijā, gan disciplinēšanā, gan emocionālās inteliģences izkopšanā. Tā rezultātā jaunākā paaudze spēs realizēt augsto tehnoloģiju kā palīgrīku radītās iespējas jaunos atklājumos, radošos risinājumos, brīnumainās mākslas izpausmēs.

  • Lietotāja Ieva Dovāne attēls
    Uzskatu, ka vecāki ir atbildīgi par to, vai viņu bērni dzīvos digitālajā pasaulē vai pavadīs laiku svaigā gaisā ar saviem vienaudžiem vai ģimenes locekļiem. Nenoliedzu, ka mūsdienu tehnoloģijas ir jāpgūst un jāprot pielietot, lai attīstītos līdzi laikam, bet visam ir savas robežas. Varu lepoties, ka mana meita, kura mācās trešajā klasē par telefonu dažreiz aizmirst uz vairākām dienām un izmanto to tikai saziņai ar mani, kad viena apmeklē ārpusskolas pulciņu.
  • Lietotāja Maira Asare attēls
    Mani ļoti uzrunāja teikums: „…ja mazam bērnam vienmēr bijusi vajadzība būt tuvāk emocionālas piesaistes personām, piemēram, vecākiem, tad šobrīd bērns ļoti bieži izvēlas atrasties tālāk no cilvēkiem un būt tuvāk tehnoloģijām.” Manuprāt, šī ir ļoti aktuāla problēma mūsdienās. Šī „satuvināšanās” ar tehnoloģijām dod rezultātu: bērniem pieaug prasmes darboties ar dažādām tehnoloģijām, bet krietni samazinās pavisam elementāras cilvēku prasmes un komunikācijas spējas. Brīžos, kad senāk cilvēki būtu izmantojuši iespēju viens ar otru parunāt, tagad viņi noslēpjas aiz telefona ekrāna. Izaug paaudze, kam trūkst vēlmes un prasmes sarunāties ar cilvēkiem, jo nereti tā ir izkāpšana no komforta zonas. Ir redzēti tik daudzi pilngadīgi cilvēki, kuri paši nevar pat piezvanīt ārstam, lai pieteiktos uz konsultāciju; iemesls – vienkārši jaunietis nezin, kā uzsākt sarunu un ko vispār teikt. Manuprāt, vecākiem ir svarīgi bērniem parādīt, ka dzīvē nepietiks tikai ar tehnoloģiju prasmēm. Komunikācijas un sadarbības prasmes aizvien ir un būs pieprasītas darba tirgū. Un tās nevar attīstīt bez elementāras saskarsmes ar cilvēkiem – sākot ar vecākiem, un vēlāk ar draugiem un kolēģiem. Vecākiem jāparāda bērniem komunikācijas-prieks. 
  • Lietotāja Sabīne Šķēle Stepanova attēls
    Raksts lika aizdomāties par informācijas tehnoloģiju ietekmi uz cilvēku savstarpējām attiecībām un vērtībām. Mauprāt, tas "materiāls" ar kuru šobrīd pedagogi sastopas skolās ir vislielākajā mērā atkarīgs no ģimenē kultivētajām audzināšanas metodēm. Turpinot domu par informācijas sabiedrības rašanos un šīs paaudzes cilvēku, jauniešu un bērnu sociālajiem paradumiem, jāteic, ka jau pamatā ir atbildīgi vecāki. 
    Manuprāt, Latvijā ir izveidojusies diezgan kritiska situācija, kad zīdainim "pie šūpuļa" grabuļa vietā tiek piekarināts mobilais telefons vai planšetdators. Šajā situācijā ir jārunā par vecāku atbildību pret savu jaundzimušo cilvēkbērnu, jo no mazotnes iespiestā viedierīce ar laiku parādīs savas ēnas puses, piemēram, bluethooth ietekme, ātrās vizualizācijas ietekme uz smadzeņu darbību, u.tml., kas rada bērnos trauksmi, emociju disbalansu un citas negatīvas iezīmes. Vēlāk tas var atspoguļoties arī uz mācību darbu, kurā neapšaubāmi ir nepieciešama pacietība, uzmanības koncentrēšana, kā arī konkrētas iemaņas, lai veidotos prasmes. 
    Nereti esmu saskārusies ar skolēniem, kuriem ir uzmanības un mācību traucējumi. Pētot šo skolēnu psihologu sniegtos aprakstus, var secināt, ka lielā mērā mazotnē šiem bērniem ir trūcis emocionālais kontakts ar vecākiem un lielu daļu laika skolēns jau agrīnā vecumposmā ir pavadījis pie TV un datora, ko šobrīd aktīvi aizvieto ar mobilajām ierīcēm. Protams, šis ir tikai viens no aspektiem, ko ir iespējams pētīt un analizēt, tāpēc šis viedoklis nav viennozīmīgs. 

  • Lietotāja Jeļena Alute attēls
    Patiesi, mūsu pasaule strauji mainās un informācijas tehnoloģijas ir visur. Jauniešiem nav grūti izmantot jaunas tehnoloģijas, jo tās kopš bērnības ir sastopamas. Pieaugušajiem ir grūtāk apgūt jaunas tehnoloģijas, kādam tas ir vieglāk, kādam ir grūtāk. Bet ja ir vēlme, viss ir iespējams. Šogad 1.klases skolotāji ir dalījušies ar saviem novērojumiem: "Ļoti grūti, gandrīz neiespējami strādāt ar pirmklasniekiem izmantojot mācīšanas metodes, kādi tika izmantoti pirms četriem gadiem, jo bērni ir savādāki." Tiešam, izglītībai nepieciešama reforma un lielāka daļa no skolotājiem tai gatava. 
  • Lietotāja Mārtiņš Šteins attēls
    Paaudžu pētījumi ir aizraujoši. Jaunu, vidēji jaunu, nobriedušu un seniora vecuma cilvēku domāšanas veidi un atšķirības ir gan ieguvums, gan šķērslis. 
    Šis raksts liek vēlreiz aizdomāties par to, cik ātrā pasaulē dzīvojam, cik dinamiski mainās vide un procesi mums apkārt, cik maz laiks tiek dots jaunu lietu iepazīšanai, apgūšanai. Nevar nepiekrist apgalvojumam, ka tieši informācijas sabiedrības rašanās cilvēka sociālos paradumus ir izmainījusi līdz nepazīšanai. Tā tiešām ir. 
    Iepazīstoties ar dažādajām paaudzēm un to savstarpējo sadarbību, rodas vairāk jautājumu, nekā atbilžu. Piemēram, vai pienāks laiks, kad mēs varēsim vispār starp paaudzēm nesadarboties, bet ļauties tikai informācijas tehnoloģiju pasaulei un tā mūsu vajadzības apmierinās? Vai kāda no paaudzēm savā attīstības un domāšanas stadijā apstāsies, lai palīdzētu citai attīstīties? Vai mēs nedzīvojam par ātru? Vai ir iespējams vispār mūsdienās apstāties un dienām ļauties mierpilnam ritmam, kas nav termiņu vai citu apstākļu dzīts? 
    Jāsecina, ka paaudžu pētījumu secinājumu ir jāņem vērā ne tikai pētniekiem, bet darba devējiem, valsts institūcijām, skolām un citiem sabiedrības locekļiem.