chevron-down chevron-left chevron-right chevron-up home circle comment double-caret-left double-caret-right like like2 twitter epale-arrow-up text-bubble cloud stop caret-down caret-up caret-left caret-right file-text

EPALE

Eiropas Pieaugušo izglītības e-platforma

 
 

Emuārs

Digitālās iekļaušanas ceļš

04/02/2019
by David Mallows
Valoda: LV
Document available also in: EN ET FR CS HU DE HR PL FI EL SL

EPALE dzīves prasmju tematiskais koordinators Deivids Malouzs dalās pārdomās par pieaugušo digitālās iekļaušanas nozīmi un procesu.

Mums ieejot EPALE digitālās un e-izglītības mēnesī, domas visdrīzāk pievērsīsies inovatīviem un aizraujošiem veidiem, kā mācīšanos padarīt pieejamu tiešsaistē – datorā vai viedtālrunī, vai pat ar virtuālās realitātes ierīču palīdzību. Tiks apspriesta ietekme uz pedagoģiju un skolotāju apmācību, tiks prezentēti interaktīvi materiāli un drosmīgā jaunā mācīšanās pasaule kļūs mums kaut nedaudz tuvāka.

 

Digitālā plaisa

Tomēr paralēli šīm aizraujošajām iespējām mums ir arī jāapspriež, vai digitālās tehnoloģijas veicinās pieeju izglītībai tiem pieaugušajiem, kas ir bijuši izslēgti no mācību procesa, vai arī radīs jaunas un pat vēl atbaidošākus šķēršļus. Pēdējo gadu laikā ir daudz runāts par digitālo plaisu – bailes, ka pieaugums datoru izmantošanā komunikācijā, tirdzniecībā, pilsoniskās iesaistes procesos un, protams, izglītībā var dažas sabiedrības grupas novest vēl nevienlīdzīgākā stāvoklī.

Tiešsaistes pasaulei arvien vairāk pārņemot fizisko pasauli, mums jāpievērš liela uzmanība digitālajai iekļaušanai, lai nodrošinātu, ka ikviens sabiedrības loceklis spēj efektīvi izmantot digitālās pasaules bagātības.

 

Digitālā iekļaušana

Par digitālo iekļaušanu varam domāt, ņemot par piemēru datortehnikas aprīkojumu. Mēs zinām, ka pastāv nozīmīga sakarība starp digitālo rīku izmantošanu un dažādiem ekonomiskiem un sociāliem radītājiem. Tas liek domāt par noteiktām pieaugušo grupām, kas atpaliek no saviem vienaudžiem tehnikas nodrošinājumā. Nabadzīgākajām grupām bieži vien nav nepieciešamo ierīču. Ja jums mājās vai darbā (vai kabatā) nav datora, tad piekļuve valsts tiešsaistes pakalpojumiem vai pieteikšanās atcelta vilciena biļetes atmaksai, vai iepirkšanās tiešsaistē, vai dalīšanās ar kaķu video Facebook vietnē vai pieslēgšanās EPALE ir sarežģīta. Attiecīgi, ja pieaugušiem nav pieejas datoriem, tad viņiem visdrīzāk arī būs nepietiekamas IT prasmes. Tomēr

pirms steigties veikt ieguldījumus dārga aprīkojuma iegādes programmās un IT pamatprasmju kursu organizēšanā, būtu prātīgi pārdomāt, kas nepieciešams, lai cilvēki patiesi pārkāptu digitālajai plaisai un pievienotos tiem no mums, kas tiešsaistē aktīvi darbojas un jūtas (daudz maz) ērti.

Es esmu bijis iesaistīts vairākās šādās iniciatīvās un esmu sapratis, ka, lai cilvēks tiktu digitāli iekļauts, ir nepieciešams kas vairāk kā tikai dators un zināmas prasmes lietot datorpeli. Tāpat kā mums jāapzinās nepieciešamība piekļūt datortehnikai un tās lietošanas prasmēm, mums arī jāsaprot pieaugušo atšķirīgā motivācija darboties ar jaunajām tehnoloģijām. Mums būtu noderīgāk konceptualizēt šo procesu kā ceļojumu un noteikt ceļu, pa kuru nāksies iet jebkuram pieaugušajam. Profesors Stīvs Rēders no Portlandes Štata universitātes ir ieteicis četru pakāpju ceļu uz digitālo iekļautību, kas, manuprāt, ir ļoti noderīgs, mums cenšoties tikt galā ar šo izaicinājumu.

 

4-pakāpju ceļš  uz digitālo iekļautību

Tie, kas nekad nav lietojuši datoru, ir pirmajā pakāpē: Digitālā piekļuve.

Kad piekļuve ir nodrošināta, viņi nonāk otrajā pakāpē: Digitālā sagaršošana.

Šajā līmenī cilvēkam ir jāsaprot, vai viņš patiesi vēlas izmantot datoru un kādam mērķim. Un tieši šajā stadijā daudzas iniciatīvas piedzīvo neveiksmi – nav jēgas pieaugušajam nodrošināt pieeju mašīnai, ja viņi to nedomā lietot. Mēs droši vien visi pazīstam kādus vecākus ļaudis, kam ir uzdāvināts dators vai iPad planšetdators ar cerību, ka viņi sāks vēstuļu vietā sūtīt e-pastus un sazināsies Skype programmā, nevis pa fiksēto telefona līniju. Tā vietā dārgā ierīce stāv pamesta un noputējusi kādā stūrī, kaut arī jaunākā paaudze ir daudz un pacietīgi centusies palīdzēt. Protams, ir citi, kas uzreiz pamana labumus, ko var iegūt no ierīces, un, kad reiz ir sajutuši šo digitālo garšu, nākamais solis ir apgūt, kā padarīt ierīču lietošanu jēgpilnāku.

To Rēders sauc par Digitālās gatavības pakāpi.

Tie ir cilvēki, kas vēl nav “gatavi” izmantot tehnoloģiju, kas viņiem nepieciešama, lai mācītos, bet, ja reiz sajutīs šo digitālo vajadzību, viņiem būs daudz lielākas izredzes šīs tehnoloģijas veiksmīgi apgūt.

Kad ir apgūtas pietiekamas prasmes, lai cilvēki darītu to, kas viņiem ir nepieciešams, viņi tiek uzskatīti par ‘digitāli sagatavotiem’ un pārvietojas uz noslēdzošo pakāpi: Digitālā pratība.

Šajā pakāpē cilvēkiem ir sistemātiski jāattīsta savas digitālo rīku izmantošanas prasmes, lai atrastu jaunas digitālās garšas.

 

/epale/lv/file/digitalinclusionpathlvepalepngdigital_inclusion_path_lv_epale.png

 

Katrā šī ceļa posmā ir jāpārvar kādi šķēršļi. Digitālās piekļuves pakāpē galvenais šķērslis ir datortehnikas vai Interneta piekļuves trūkums; digitālās garšas stadijā tas ir pašpaļāvības trūkums, kā arī individuālais priekšstats par datoru izmantošanas būtiskumu vai vispār vēlme to lietot. Digitālā gatavība, šķērslis ir IT pamatprasmes. Digitālās pratības stadijā šķērslis ir šķietami nebeidzamie virzieni, kādos digitālās tehnoloģijas attīstās, kā arī jaunizgudrotās lietotnes. 

Tāpat kā pieaugušo izglītībā kopumā, pieaugušo progress un pozīcija digitālās iekļaušanas ceļā var nebūt tik lineāra kā tas izskatās grafikā. Kaut arī cilvēka interesi izmantot konkrētu tehnoloģiju var ietekmēt vai arī tā var būt atkarīga no pietiekamas gatavības to izmantot, Rēders pats saka par sevi, ka viņam nav “datorspēļu garšas”, kaut arī viņam ir datora lietošanas pamatprasmes un tādā ziņā viņš ir “gatavs”.

 

Digitāli iekļaujošu programmu izstrāde

Ko šāds Rēdera piedāvātais digitālās iekļaušanas ceļš nozīmē politikas veidotājiem? Galvenokārt, ka nedrīkst aizmirst, ka pieaugušo motivācija ir katra cilvēka iekšējs jautājums. Programmās, kas paredzētas, lai pieaugušajiem sniegtu IT prasmes un tādējādi nodrošinātu digitālo iekļautību, ir jāvelta laiks un jāpalīdz pieaugušajiem izpētīt iespējas, kā digitālo rīku izmantošana var uzlabot viņu dzīvi un palīdzēt izdarīt lietas, ko viņi vēlas un novērtē. Ja pieaugušie nav ‘sagaršojuši’ digitālās priekšrocības, nekādu IT prasmju mācīšana nepalīdzēs viņiem pārvarēt digitālo plaisu.

Grasiela Sbertoli no organizācijas “Skills Norway”, Zoltans Varkoni no “Progress Consult” Ungārijā un Sesila Merka no SVEB – Šveices Pieaugušo izglītības federācijas, kuri visi ir ir Eiropas Pamatprasmju tīkla dalībnieki, apspriež, kā digitālā iekļautība tiek veicināta NorvēģijāUngārijā un Šveicē.

 


Deividam Malouzam ir 30 gadu pieredze skolotāja, skolotāju izglītotāja, vadītāja un pētnieka statusā pieaugušo izglītībā. Iepriekš viņš bija Pieaugušo lasīšanas un rēķināšanas pratības nacionālā pētījumu un attīstības centra zinātniskais direktors UCL Izglītības institūtā Londonā un šobrīd EPALE pārstāv Eiropas Pamatprasmju tīklu kā dzīves prasmju tematiskais koordinators.

Share on Facebook Share on Twitter Epale SoundCloud Share on LinkedIn
Refresh comments Enable auto refresh

Tiek rādīts 1. - 10. no 23
  • Lietotāja Iveta Šķirus attēls
    Ceļš uz digitālo iekļautību ir sarežģīts process, taču nav neiespējams. Mēs visi, tajā skaitā seniori, sekojam līdz mūsdienu tehnoloģijām ar vien vairāk. Ir nepieciešama informācija un motivācija apgūt, ko jaunu. Iespējams plašāki informatīvie pasākumi par to kur un kā to iespējams apgūt. Mēdijos būtu vairāk jāreklamē cik svarīgi ir apgūt šīs prasmes un tad jau mēs visi, arī gados vecākā paaudze, būtu ceļā uz izglītību, sociālo iekļaušanu, viedokļa paušanu utt.
  • Lietotāja Madara Krastiņa attēls
    Tehnoloģijas mūsdienu sabiedrībā ir neatņemama sastāvdaļa, arī mana ikdiena bez viedtālruņa vai datora izmantošanas šķistu pa visam citādāka. Manuprāt, jaunā paaudze ļoti labi spēj izmantot šīs tehnoloģijas, lai atvieglotu savu ikdienu gan mācībās, gan darbā, gan arī ikdienas saziņai un informācijas iegūšanai. Jāsaka, ka vecākā paaudze uz šo skatās visai skeptiski, atceroties savus laikus, mans tēvs paliek pie sava, uzskatot, ka visi "stikliņu glāstītāji" paliek par jauno tehnoloģiju vergiem. Protams, zināma taisnība tur ir, bet uzskatu, ka jaunieši mūsdienās iedalās divās grupās. Viena no tām ir šie "stikliņu glāstītāji", kuri nereaģē, neko neredz un nedzird kā tikai pārāk spožo ekrānu un tastatūras klikšķus, kas izskan, pirkstiem dancojot pa to. Otra grupa, manuprāt, prot lieliski izmantot šīs tehnoloģijas savā labā un ērtībām. 
  • Lietotāja keita straume attēls
    Digitālā iekļautība ir sarežģīts process, taču tas noteitki nav neiespējams. Cilvēki mūsdienu sabiedrībā seko mūsdienu tehnoloģijām arvien vairāk un vairāk, tāpēc, es uzskatu, ka ši ideja viennozīmīgi ir realizējama, vienīgi tas, kas šobrīd ir nepieciešams ir vēlme, motivācija apgūt ko jaunu.
  • Lietotāja Ede Schauer attēls
    Piekrītu, ka šī ir mūsdienās aktuāla problēma. Domāju, ka tas ir ļoti atkarīgs no cilvēka, kas saskāries ar šo digitālās iekļaušanas ceļu. Kā jau rakstā bija minēts - kāds savu pieejamo ierīci nav gatavs izmantot, savukārt cits nekavējoties to liek lietā un apgūst tās piedāvātās iespējas. Arī mans vectēvs (75 gadi) saņēma dāvanā viedtālruni un ir sajūsmā par tā piedāvātajām iespējām un ar saviem spēkiem cenšās atklāt jaunas opcijas, savukārt tajā pat laikā zinu arī jaunākus cilvēkus, kas, lai arī mājās ir datots, nemaz necenšās tajā, ko apgūt un to lietot. Vēl esmu saskāries, ka dažādas interneta vietnes ir pārāk sarežģītas cilvēkiem, kuriem ir zemas digitālās prasmes, tās sagādā grūtības pat jauniešiem, kad nepieciešams palīdzēt, piemēram, vecākiem. Uzskatu, ka arī digitālo vietņu izveides laikā ir jāpadomā par to, kas ir mērķa grupa un kā to padarīt maksimāli vienkāršu, lai tā būtu ērta arī cilvēkiem ar zemām digitālajām prasmēm. 
  • Lietotāja Artūrs Dimitrijevs attēls
    Pilnībā piekrītu par tām interneta vietnēm, ka tās dažreiz mēdz būt pārāk sarežģītas arī cilvēkiem, kam ir vidēja līmeņa digitālās prasmes. Un tas noteikti ir vēl viens aspekts par kuru ir jādomā, palīdzot cilvēkiem apgūt jaunus digitālos rīkus.
  • Lietotāja Sergejs Ivanovs attēls
    Raksts ir lietderīgs un aktuāls. Manuprāt, visas izglītības programmas mūsdienās ir jāveido, ņemot vērā digitalizācijas tendences un šo "4-pakāpju ceļu".
    Piekrītu autora piemēram par gados veciem cilvēkiem. Digitālā plaisa, manuprāt, ir vairāk saistīta tieši ar cilvēku vecumu, nevis ar sociālo stāvokli. 
    Tehnoloģijas, ierīces, piekļuve internetam, profili sociālos tīklos, epasts utt. šodien ir bezmaz visiem sociāliem slāņiem neatkarībā no viņu ienākumu līmeņa (jo par internetu nav jāmaksā, un dažādu ierīču tagad ir tik daudz tirgū, ka tās ir kļuvušas ļoti lētas). Bet savukārt gados veciem cilvēkiem, pat ja viņiem ir visas finansiālas iespējas, ir grūtāk pielāgoties un sagaršot digitalizācijas iespējas psiholoģisko iemesļu dēļ. 
    Eiropas Pamatprasmju tīkla dalībniekiem bija labi komentāri par viedtālruņiem mācīšanās procesā. Piekrītu, ka jāattīsta ne tikai datorprasmes, bet arī prasmes efektīvi izmantot sava viedtālruņa priekšrocības. 
    Labus rezultātus var panākt, manuprāt, ja digitālās prasmes tiks mācītas situatīvi, atkarībā no pašu izglītojamo ikdienas interesēm un preferencēm, saistītām, piem., ar viņu darbu, ģimeni, ceļošanu utt. 

  • Lietotāja Ivans Burenkovs attēls
    Kopumā es piekrītu rakstam. Digitalizācija neapšaubāmi ir mainījusi mūsu izglītības sistēmu, un mums ir jāintegrē pēc iespējas vairāk cilvēku. Es uzskatu, ka otrā pakāpe ir visgrūtāka skolotājiem, jo tas ir saistīta ar cilvēka motivāciju. Cilvēki vēlas, lai studijās būtu jēga un mērķis, tāpēc ir būtiski parādīt kaut ko digitālo, kas attiecas uz šo personu.
  • Lietotāja Elīna Birkāne attēls
    Piekrītu raksta autoram, ka pastiprināta digitalizācija mācību procesā var kļūt par vēl vienu šķērsli pieaugušo izglītībai, tomēr tam nebūtu jākļūst par iemeslu, lai cilvēks izvēlētos nemācīties. Lieliski piemēri ir vakara vidusskolas, kuru mērķauditorija ir tieši pieaugušie - šīs skolas ar digitalizācijas palīdzību nodrošina iespēju mācīties attālināti, arī miksējot klātienes mācības ar mācībām e-vidē. Šīs skolas dara visu, lai nodrošinātu šo iespēju katram, arī tiem, kas nejūtas droši digitālā vidē, piemēram, piedāvājot dažādas digitalizācijas mācību formas, dažādas saziņas formas, atkarībā no katra skolēna prasmēm darboties ar modernajām tehnoloģijām. 
    Domāju, izglītības sistēmā kopumā, īpaši mūžiglītības kontekstā, būtu vērts ieguldīt digitāli iekļaujošu programmu izstrādē , ņemot vērā mērķauditorijas pārstāvju Digitālās gatavības pakāpi un iekļaušanas plānu. 
  • Lietotāja Beāte Lozberga attēls
    Pēc manām domām, izveidojot 4-pakāpju ceļš uz digitālo iekļautību, tas noteikti būtu solis un priekšu nevis atpakaļ. Mums ir jāsaprot tas, ka modernās tehnoloģijas tikai turpinās attīstīties un tehnoloģijas attīstās ļoti strauji, tādēļ, iespējams, nākotnē būs tādas tehnoloģijas, par kurām neviens cilvēks mūsdienās vēl nav aizdomājies. Ir tik daudz cilvēku, it īpaši vecākā gājuma, kuriem trūkst zināšanu, iemaņu un palīdzības, lai apgūtu modernās tehnoloģijas, taču viņi arī ir tādi paši cilvēki kā mēs, zinātkāri un interesi pilni uzzināt un iemācīties, ko jaunu, protams, vienmēr pastāv izņēmumi. Manuprāt, šī pārkāpju sistēma būtu loti efektīva, jo veicot mazus solīšus, tiktu sasniegts lielais mērķis. 
  • Lietotāja Anete Sinkeviča attēls
    4-pakāpju ceļš uz digitālo iekļautību  ir sarežģīts process, taču nav neiespējams.  Visi tajā skaitā seniori seko mūsdienu tehnoloģijām ar vien vairāk. Ir nepieciešama tikai motivācija apgūt, ko jaunu.