chevron-down chevron-left chevron-right chevron-up home circle comment double-caret-left double-caret-right like like2 twitter epale-arrow-up text-bubble cloud stop caret-down caret-up caret-left caret-right file-text

EPALE

Eiropas Pieaugušo izglītības e-platforma

 
 

Emuārs

Cilvēka attīstība mūžizglītības kontekstā

06/12/2017
by Zintis Buls
Valoda: LV

/epale/lv/file/pieauguso-izglitibaPieaugušo izglītība

Mūžizglītība

Ideja, ka izglītības procesam jāturpinās mūža garumā, nav jauna. Jau viduslaikos un pat senāko laiku rakstos ir minēta nepieciešamība mācīties visu mūžu. Tādējādi mūžizglītības ideja kā tāda ir visai sena. Taču šodienas sabiedrības attīstības tempi liek aizvien nopietnāk pievērsties jautājumam par mūžizglītības nodrošināšanu.

Kā ir teikts Izglītības un zinātnes ministrijas tīmekļa vietnē, “mūžizglītība ir izglītības process cilvēka dzīves garumā, kas balstās uz mainīgām vajadzībām iegūt zināšanas, prasmes, pieredzi, lai paaugstinātu vai mainītu savu kvalifikāciju atbilstoši darba tirgus prasībām, savām interesēm un vajadzībām. Mūžizglītība apvieno neformālo mācīšanos ar formālo izglītību, attīsta iedzimtas spējas līdztekus jaunām kompetencēm”.

 

Pašizziņa

Daudzi apzinās pasaules un lietu kārtības izzināšanas nozīmīgumu, un jau Atēnu filozofs Sokrats (469-399 p.m.ē.) runāja par to, ka ļaunums rodas kā nezināšanas sekas. Taču ne visi apzinās, cik būtiska ir pašizziņa, sevis paša izpēte un refleksija. Kāpēc gan cilvēkam vajadzētu iemācīties sevi izprast? Mācīšanās izprast savus resursus ir viens no priekšnoteikumiem, lai varētu notikt ilgtspējīga cilvēka attīstība.

Humānistiskās psiholoģijas pārstāvis Karls Rodžers (1902-1987) uzskatīja, ka cilvēkam, apzinoties savas jūtas un to sarežģījumus, ir vieglāk savā rīcībā iegūt harmoniju. Un tā arī ir, jo pirms tam, kad cilvēks vēlas savā dzīvē ieviest kādas pārmaiņas, ir jābūt izejas punktam – indivīdam ir jāsaprot, kur viņš savā dzīvē, domās, jūtās, pašuztverē, prasmēs un interesēs atrodas. Te varētu noderēt personības tipa, profesionālās piemērotības noteikšanas testi, kā arī karjeras konsultācijas, kas palīdzēs apzināties savu izejas punktu un neapjukt plašajā izglītības iespēju, profesiju un darba pasaulē.

Taču saprotamāka liekas sevis iepazīšana, pildot dažādas sociālās lomas. Mēs katrs vienlaicīgi atrodamies gan vairākos statusos, gan arī pildām tiem atbilstošas lomas (darbinieks, students, skolēns, meita, dēls, māte, tēvs, pasniedzējs, kaimiņš, draugs utt.). Pildot šīs lomas, mēs neizbēgami saskaramies ar dažādiem sarežģījumiem. Un tieši grūtībās indivīdam ir lieliska iespēja sevi iepazīt. Šo sarežģījumu veidošanās, kā arī mūsu reakcijas un rīcības analīze veido mūsu pieredzi. Pēc Tatjanas Koķes skaidrojuma (1999) indivīds visa mūža garumā mācās veidot savu pašpieredzi. Viņa uzsver, cik būtiski ir analizēt sarežģījumus ikdienas situācijās, pārdomājot problēmu cēloņus un risinājumus.

Ja mūžizglītība balstās uz zināšanu, prasmju un pieredzes ieguvi visa mūža garumā, tad arī sevis izziņai un refleksijai ir jānotiek visa mūža garumā, aptverot visus cilvēka dzīves posmus un visas sociālās lomas. Refleksīvā mācīšanās mūža garumā ir īpaši nozīmīga, jo savas pieredzes un iekšējo resursu izprašana, analīze un izmantošana indivīdam var palīdzēt tīri praktiski orientēties pašrealizācijas un eksistences jautājumu risināšanā.

 

Profesionālā mobilitāte

21. gadsimtā mēs dzīvojam uz zināšanām balstītā sabiedrībā, kuras pamatu veido zināšanu ekonomika, kur galvenā loma ir pašiem cilvēkiem. Mūžizglītības memorandā ir uzsvērts, ka pastāvīgi mainīgajos apstākļos visaugstāk tiek vērtēta cilvēku spēja efektīvi un gudri radīt un izmantot zināšanas. Mūsdienu globalizācijas un tehnoloģiju paātrinātajā sabiedrībā, kad strauji ir pieaudzis dzīves temps, strauji mainās arī pieprasījums darba tirgū, tādēļ ar tām zināšanām, iemaņām un izpratni, ko mēs apgūstam kā bērni un jaunieši ģimenē, skolā, apmācību laikā un koledžā vai universitātē, visam mūžam nepietiks. Izglītības paliekoša iekļaušana pieaugušo dzīvē ir ļoti svarīgs elements, lai praktiski īstenotu mūžizglītību, bet tas ir tikai viens šī uzdevuma aspekts. Mūžizglītības skatījumā visa izglītība tiek aplūkota kā vienots veselums, kas turpinās “no šūpuļa līdz kapam”.

Deviņdesmito gadu sākumā Eiropas ekonomika saskārās ar strauji mainīgajiem ražošanas, tirdzniecības un investīciju veidiem. Šīs pārmaiņas izjauca balansu darba tirgos, kas savukārt noveda pie augsta bezdarba līmeņa, kā arī pie tā, ka pietrūka noteiktu kvalifikāciju speciālistu, bet iegūtās kvalifikācijas vairs neatbilda darba tirgus pieprasījumam. Tieši tādēļ parādījās nepieciešamība aktualizēt mūžizglītības jautājumu, uzsverot cilvēku elastību un mācīšanās nozīmību visa mūža garumā, kur, ja vien nepieciešams, cilvēkam ir jābūt spējīgam pielāgoties darba tirgus prasībām, vai nu paaugstinot, vai arī mainot savu kvalifikāciju. Ja agrāk cilvēks ieguva kādu profesiju un sāka strādāt kādā darba vietā, viņš tajā arī nostrādāja visu savu mūžu, tad šodien sakarā ar dzīves tempa pieaugumu tā vairs nenotiek, kā rezultātā, ja cilvēks negrib iziet no aprites un būt starp sociāli atstumtajiem, viņam ir jābūt radošam, spējīgam pašam radīt zināšanas un tās efektīvi izmantot, pielāgojoties darba tirgus prasībām un mainīgajiem apstākļiem . Izglītība un apmācības visa mūža garumā – tas ir labākais ceļš, lai visi spētu tikt galā ar pārmaiņu izaicinājumu .

 

Iekšējā motivācija

Viens no mūžizglītības mērķiem ir nodarbinātības veicināšana, taču otrs tikpat nozīmīgs ir pilsoniskas attieksmes sekmēšana. Lai pilnībā attīstītu spēju gudri radīt un efektīvi izmantot zināšanas, cilvēkiem ir jāgrib un jāvar pašiem veidot savu dzīvi, tas nozīmē – jākļūst par aktīviem pilsoņiem. Cilvēkiem pašiem ir jāgrib, jāvar un jābūt spējīgiem mācīties visa mūža garumā. Cilvēkiem pašiem ir jāuzņemas atbildība par savas dzīves kvalitātes uzlabošanu. Arī andragoģijas pamatlicēja Malkolma Noula (Knowles, 1970) mācīšanās pieejas interpretācijā cilvēks pats sevi virza mācību procesā, cilvēkam pašam ir jāuzņemas atbildība par savu dzīvi un ir jābūt savas dzīves virzītājam. Cilvēkam ir jābūt iekšēji motivētam, lai mācītos un virzītos pretim mērķiem.

Mūžizglītības memorandā ir skaidrots, ka cilvēki negribēs turpināt mācīties, ja viņu izglītības pieredze jaunībā ir bijusi nesekmīga un personiski negatīva. Viņi negribēs turpināt mācīties arī tad, ja no laika, tempa un atrašanās vietas aspekta nebūs praktiski pieejamas atbilstošas izglītības iespējas, kā arī ja viņi nevarēs to atļauties. Viņi nebūs motivēti iesaistīties izglītībā, ja satura un metožu izstrādātāji neņems vērā viņu kultūras perspektīvas un dzīves pieredze. Un viņi negribēs ieguldīt savu laiku, piepūli un naudu turpmākā izglītībā, ja tās zināšanas, iemaņas un pieredze, ko viņi jau ir ieguvuši, netiek jūtami atzīti un nepalīdz gūt panākumus personīgajā dzīvē vai darbā. Individuālā motivācija mācīties un dažādas izglītības iespējas ir galvenie faktori, lai sekmīgi īstenotu mūžizglītību. Ir būtiski vairot pieprasījumu pēc izglītības, kā arī tās iespēju piedāvājumu. Ir jānodrošina visiem vienādas iespējas iegūt izglītību, kas būtu pielāgojama katra individuālajām vajadzībām. Tāpēc izglītības sistēma ir cieši saistīta ar iekšējo motivāciju, lai arī es personīgi uzskatu, ka motivēta, atbildīga un iekšēji spēcīga personība izvirzīsies un tiks dzīvē uz priekšu neatkarīgi no ārējiem faktoriem, ja tai būs liels iekšējā “es” spēks.

 

Nākotnes mācīšanās prasības

Runājot par mācīšanās attīstības tendencēm, ir izkristalizējušās piecas dimensijas mācīšanās prasībām nākotnē: mācīšanās zināt – kas ir pamatzināšanas, mācīšanās mācīties, speciālās spējas; mācīšanās darīt – kas nozīmē iegūto spēju pielāgošanu un mācīšanās sasniegumu iekļaušanu produktā, rezultātā; mācīšanās dzīvot kopā – kas sevī ietver mācīšanos un strādāšanu kopā; mācīšanās būt – kas ir atbildība par savu personisko attīstību, par to, kā būt cilvēkam; un mācīšanās izvēlēties – kas sevī ietver iztēli, vērtību attīstību un gudrību.

Rezumējot iepriekš minēto, varam secināt, ka mūžizglītībai, pirmkārt, ir jābūt vērstai uz refleksiju un pašanalīzi. Otrkārt, cilvēkam ir jāspēj piemēroties sabiedrības mainīgajiem apstākļiem un jāvar iekļauties mūsdienu dzīves apritē pat tad, ja tas nozīmē kvalifikācijas paaugstināšanu vai pārkvalificēšanos. Treškārt, pašam cilvēkam ir jāuzņemas atbildība par savu dzīvi, lai sevi apzināti virzītu mācību procesā, paaugstinot gan savas dzīves kvalitāti, gan arī, sekmējot savu pilsonisko apziņu, sniegtu ieguldījumu sabiedrībai. Un, visbeidzot, mums ikvienam ir jābūt gatavam apmierināt nākotnes mācīšanās prasības, jo tikai tā mēs spēsim attīstīties mūžizglītības un ilgtspējīgas izglītības kontekstā.

 

Raksta autore ir ieguvusi Latvijas Universitātes sociālo zinātņu bakalaura grādu bibliotēkzinātnē un informācijā, pašlaik viņa studē karjeras konsultēšanu Latvijas Lauksaimniecības universitātē.

 

Izmantotie informācijas avoti

Eiropas Komisija. Mūžizglītības memorands : Eiropas Komisijas darba dokuments [PDF dokuments]. Brisele : [B.i.], 2000 [skatīts 10.11.2012]. Pieejams šeit.
Feiras Eiropas Savienības Padomes secinājumi, 33. punkts, 2001.
Izglītība aktīviem pilsoņiem Eiropas Savienībā. OPOCE, Luksemburga, 1998.
Koķe, Tatjana. Pieaugušo izglītības attīstība: raksturīgākās iezīmes. Rīga : SIA “Mācību apgāds NT”, 1999. 102 lpp. ISBN 9984-617-50-5.
Lieģeniece, Daina. Ievads andragoģijā, jeb, Mācīšanās “būt” pieaugušo vecumā. Rīga : RaKa, 2002. 183 lpp. ISBN 9984 – 15 – 471 – 8.
LR IZM. Kas ir mūžizglītība? [tiešsaiste]. Rīga : Latvijas Republikas Izglītības un zinātnes ministrija, [2012] [skatīts 10.11.2012].
Miķelsone, Ilze. 5 dimensijas mācīšanās prasībām nākotnē. [B.v.] : [b.i.], 2007 [skatīts 10.11.2012]. LU asociētās profesores I. Miķelsones prezentācija.

 

Pārpublicēts Antas Turlas raksts

Share on Facebook Share on Twitter Epale SoundCloud Share on LinkedIn
Refresh comments Enable auto refresh

Tiek rādīts 1. - 4. no 4
  • Lietotāja Marija Mitenberga attēls
    Tā kā esmu skolotāja, kas šobrīd mācās, lai iegūtu maģistra grādu "Izglītības vadībā", mūžizglītības jēdziens dzirdēts ne vienu reizi vien. Tās nepieciešamība ir skaidra un neapstrīdama. Tomēr man kā skolotājai ir aktuāls jautājums, kā palīdzēt bērniem iedibināt sevī vēlmi mācīties visa mūža garumā. 
    Zināms, ka pirmajā klasē skolēns uz skolu atnāk ar mirdzošām acīm un neapslēpjamu zinātkāri, bet laika gaitā tā bieži vien noslāpst. Liela daļa skolēnu mācās tikai tāpēc, lai dabūtu sekmīgu atzīmi, tiktu nākamajā klasē, pabeigtu skolu un vairs nebūtu jāmācās. Beidzot! (: Tomēr tad viņi attopas, ka ar skolā apgūto nepietiek, lai dzīvē kaut ko sasniegtu. Nepieciešams turpināt mācīties - ja ne izglītības iestādē, tad darba vietā. Tā diemžēl rodas paaudze, kam būtu jābūt radošiem, zinātkāriem, mērķtiecīgiem, prasmīgiem, ar spēju ātri adaptēties, bet kas tieši pretēji - neprot mācīties un nemaz īsti nevēlas ieguldīt savu laiku un enerģiju jaunu lietu apgūšanā.
    Lai no tā izvairītos, vispirms vajadzētu saprast, kā nepieļaut bērna dabiskās zinātkāres zudumu. Bērnam jāsaprot, kāpēc viņš kaut ko mācās un kur viņš to varēs pielietot. Ideālā gadījumā, ja mācību procesa laikā viņš pats nonāk pie atziņas, ka viņam kaut kas ir jāiemācās, lai varētu izdarīt vienu vai otru lietu. Diemžēl mūsdienu skolotājiem, kas paši mācījušies pēc vienmuļām metodēm ar neskaidru izpratni, kāpēc tas nepieciešams, trūkst zināšanu, prasmju un laika, lai šādu procesu īstenotu ikdienā. 
    Arī šā brīža vērtēšanas sistēma rada bērnos antipātijas pret mācību procesu, jo, godīgi sakot, netiek vērtēta viņu personīgā izaugsme, bet gan viņu sniegums salīdzinājumā ar citiem. Tiem, kam mācības padodas viegli, tas var kalpot kā pozitīvs stimuls, kaut gan arī šeit ir vērojamas negatīvas iezīmes - mācīšanās tikai atzīmju un apkārtējā novērtējuma dēļ, pārdzīvojums, ja kādreiz kaut kas nesanāk. Toties tos, kam ir kādas grūtības, šī nepārtrauktā salīdzināšana noved pie zema pašvērtējuma un uzskata, ka mācīšanās domāta tikai tiem, kam tā padodas.
    Protams, arī ģimenei mūžizglītības procesā ir liela nozīme. Ja vecāki saskata mācīšanās vērtību, paši regulāri apgūst ko jaunu, tad mācīšanās mūža garumā arī bērnam šķitīs dabiska un nepieciešama.
    Kā jau rakstā minēts, mūžizglītība ļoti cieši saistās ar pašmotivāciju un prasmi mācīties. Kur gan citur bērns var apgūt šīs prasmes, ja ne ģimenē un skolā? Tāpēc, manuprāt, mūžizglītības pamati jābūvē jau agrā bērnībā.
  • Lietotāja Inese Irmeja attēls
    It sevišķi mūsdienu ātri mainīgajā pasaulē, sabiedrībā, un profesionālajā vidē svarīga ir mūžizglītības aktualitāte. Tāpat, kā skolēnu izglītošanas kontekstā ir svarīgi apzināties to, ka lielākā daļa no pašlaik izglītojamajiem strādās profesijās, kas šobrīd pat vēl nepastāv, ir svarīgi to saprast un apzināties arī tiem, kuriem ir profesionālā kvalifikācija jau ir. Mūsdienu ātri mainīgajā pasaulē nepietiks ar zināšanām un prasmēm, kas apgūtas pagājušajā gadsimtā. Inteliģentam un progresīvam cilvēkam nepieciešams izglītoties pastāvīgi! 
  • Lietotāja Kristīne Stulberga attēls
    Šajā rakstā man uzrunāja tēma par motivāciju mācīties. Par vēlmi mācīties visa mūža garumā un motivēti mācīties.Šis mācīšanās motivējošais process noteikti ir atkarīgs no iepriekšējās pieredzes, tomēr dzīves laikā katrai personībai ir iespēja sevi mainīti - jau rakstā pieminēts, ka ir jāizprot sevi kā personību un tad arī būs vēlme un nepieciešamība attīstīties un pilnveidoties, mācīties. Mūžizglītība tiek uzskatīta par ES valstu stūrakmeni cilvēkresursu attīstības jomā. Tā ceļ labklājības līmeni. Tādēļ mūžizglītība ir svarīga visas valsts izglītības attīstībā!
  • Lietotāja Patrīcija Avetisjana attēls
    Paradigmas maiņa izglītībā sevī ietilpina arī izglītību mūža garumā. 21.gadsimta izglītības sistēmas mērķis ir attīstīt cilvēkos spēju nepārtraukti mācīties un apgūt jaunievedumus. Kā ir teikts Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā līdz 2030.gadam,'' inovatīva ekonomika pieprasa arvien jaunas iemaņas un kompetences, rada vajadzību atkārtoti un regulāri papildināt savas zināšanas un prasmes, lai pielāgotos mainīgajām darba tirgus prasībām.'' Tas nozīmē, ka konkurētspēja arvien vairāk būs atkarīga no darba tirgus izmaiņām un spējas sagatavot indivīdu darbam mainīgos apstakļos visa mūža garumā. 
    Jau tagad studējošo daļa augstskolās ir cilvēki vecumā virs 25 gadiem. Šī tendence liecina, ka mums ir nepieciešama stabila pieaugušo izglītība. Tādēļ, ka pieaugušo izglītība ir viens no mūžizglītības posmiem. Šeit ir vērts pievērst uzmanību androgoģijai. Androgoģija ir zinātne par pieaugušo izglītības procesu, tā mērķiem, organizāciju, metodēm, ievērojot tādas pieaugušo mācīšanas un mācīšanās īpatnības kā sevis izpratni, pieredzi un gatavību mācīties. Lai pieaugušais mācību procesā sasniegtu savus mērķus,  ļoti būtisks faktors ir viņa motivācija. Iemesli, kādēļ pieaugušie sāk mācīties ir dažādi: nepieciešama atbilstoša kvalifikācija, zināšanu atsvaidzināšana un pilnveidošana, pārkvalificēšana u.c. Katram šie iemesli ir individuāli. Saistībā ar to, motivācija jeb motīvi ierosina cilvēka aktivitāti un piešķir tai virzību. Var izšķirt divus motivācijas avotus: 1) iekšējie motīvi un 2) ārējie stimuli jeb pamudinājumi. Piemēram, mācību procesu var uztvert kā iespēju realizēt savu potenciālu (iekšējā motivācija) vai kā nepieciešamība nopelnīt labāko algu (ārējā motivācija). Manuprāt, iekšējā motivācija ir saistīta ar personības vērtību sistēmu un prioritātēm dzīvē. Neapšaubāmi, mūsdienās katram cilvēkam jābūt skaidrs par savu personisko attīstību.
    Nobeigumā, es gribu akcentēt uzmanību, ka mūžizglītība ir katra personības atbildība. Protams, cilvēkam ir svarīgi sevi izzināt, reflektēt savas spējas, būt profesionālam un integrēties nākotnes mācīšanās prasībās, bet, kā teica M.Heidegers,''Es esmu tas, uz ko pastāvu un par ko es atbildu.''. Tas nozīmē, ka katrs cilvēks ir pats atbildīgs par savu attīstību, zināšanas pilnveidošanu un prasmēm. Neviens nevar piespiest citu apgūt jaunas kompetences, jo es -  būtne, kas pati izvēlas savu dzīves ceļu.