chevron-down chevron-left chevron-right chevron-up home circle comment double-caret-left double-caret-right like like2 twitter epale-arrow-up text-bubble cloud stop caret-down caret-up caret-left caret-right file-text

EPALE

e-Platforma za obrazovanje odraslih u Europi

 
 

Blog

Put za digitalnu inkluziju

30/10/2017
by EPALE MONTENEGRO
Jezik: HR
Document available also in: EN ET FR CS HU DE PL FI LV EL SL

EPALE tematski koordinator za životne vještine, David Mallows, daje osvrt na značaj i proces digitalnog uključivanja odraslih.

Kako je tema ovog mjeseca na EPALE digitalno i elektronsko učenje, razmišljanja će vjerovatno biti usmjerena na inovativne i uzbudljive načine na koje učenje može biti dostupno na internetu, na kompjuteru ili mobilnom telefonu, ili čak putem virtuelnih slušalica. Diskutovaće se o pedagogiji i obuci nastavnika, interaktivni materijali će se predstaviti, a vrli novi svijet će se osjetiti malo bliži.

Digitalna podjela

Međutim, pored ovih uzbudljivih mogućnosti, takođe nam treba vremena da razmotrimo da li će digitalna tehnologija olakšati pristup odraslima koji su isključeni iz procesa učenja, ili će zapravo podići nove i čak još više zastrašujuće barijere. Mnogo se razgovaralo o digitalnoj podjeli godinama – strahovima da porast u upotrebi kompjutera kao alatki za komunikaciju, trgovinu, građanski angažman i, naravno, učenje može dovesti do veće a možda čak i ozbiljnije nejednakosti za pojedine grupe u društvu.

Kako onlajn svijeT sve više nasrće na fizički svijet, treba veću pažnju posvetiti digitalnoj inkluziji – omogućavajući da svaki član društva bude sposoban da koristi bogatstva digitalnog svijeta.

Digitalna inkluzija

Možemo razmišljati o digitalnoj inkluziji u smislu pristupa hardveru. Znamo da postoje jake asocijacije između upotrebe digitalnih alatki i različitih ekonomskih i socijalnih indikatora. Ovo čini da određene grupe odraslih budu iza svojih vršnjaka u smislu usvajanja. Siromašnije grupe često nemaju neophodan hardver. Ukoliko nemate kompjuter kod kuće ili na poslu (ili čak u svom džepu), onlajn pristup uslugama vlade ili prijava za refundiranje otkazane vozne karte, ili onlajn trgovina, i podjela vidoe sadržaja na Facebook-u ili prijava na EPALE bivaju mnogo težim. A kada odraslima nedostaje pristup hardveru, njima takođe vrlo vjerovatno nedostaju IT vještine. Ovo predstavlja veliku brigu za sačionice politika. Međutim, prije nego jurnu u skupe programe ulaganja u opremu i osnovne kurseve za IT vještine, bilo bi pametno razmotriti šta je potrebno da neko prevaziđe digitalnu podjelu i priključi se onima koji se (realno) osjećaju lagodno i koji su aktivni onlajn.

Bio sam uključen u brojne takve inicijative i iz prve ruke sam vidio da je potrebno više od kompjutera i vještina za korišćenje miša za odraslo lice da bude digitalno uključeno.  Pored pristupa hardveru i vještina za njegovu upotrebu, takođe nam je potrebno da razumijemo raznolike motivacije odraslih za rukovanje novim tehnologijama. Možda bi bilo bolje za nas da konceptualizujemo ovaj proces kao putovanje i identifikujemo puteve koje svaki odrasli mora da pređe. Profesor Steve Reder sa Dražvnog univerziteta Portland predložio je put od četiri stadijuma za digitalnu inkluziju, za koji vjerujem da može biti veoma koristan ako pokušamo da se uhvatimo u koštac sa ovim izazovom.

Put od 4 stadijuma za digitalnu inkluziju

Oni koji nikada nisu koristili kompjuter pripadaju prvom stadijumu: digitalni pristup.

Onda kada pojedinci imaju pristup kompjuteru, oni prelaze na drugi stadijum: digitalna proba.

Oni ovdje moraju odlučiti da li zapravo žele koristiti kompjuter i u koje svrhe. Upravo na ovom stadijumu, mnoge inicijative propadaju – nema svrhe omogućavati odraslome pristup mašini ako oni ne žele da je koriste. Vjerovatno svi poznajemo nekog starijeg rođaka kome je dat laptop ili iPad u očekivanju da će početi da šalje mejlove prije nego pisma ili biti u kontaktu preko Skype prije nego preko fiksnog telefona. Umjesto toga, skupi uređaj kupi prašinu uprkos strpljivo davanim smjernicama mlađe generacije. Drugi, takođe, ubrzo uoče benefite i onda kada iskuse „digtalnu probu“, sljedeći korak, učiti kako koristiti tehnologiju, postaje smisleniji.

Taj stadijum Reder naziva stadijum digitalne spremnosti.

Oni koji još uvijek nisu „spremni“ da koriste tehnologiju će trebati da uče, ali onda kada „probaju“, bliži su tome da uspiju.

Kada usavrše vještine da rade ono što im je potrebno, smatraju se „digitalno spremnima“ i dolaze do završnog stadijuma: digitalna pismenost.

Oni ovdje treba da sistematski razviju svoju sposobnost upotrebe digitalnih alatki kako bi postigli ono za šta imaju dara.

 

Svaki stadijum na putu ima svoju barijeru koju je potrebno savladati. U digitalnom pristupu, barijera je nepostojanje hardvera ili možda šireg opsega; u digitalnoj probi – nedostatak povjerenja, percipirane relevantnosti ili želje za upotrebom kompjutera; u digitalnoj spremnosti barijera su IT vještine; a u digitalnoj pismenosti barijere su očigledno beskrajni načini na koje se digitalna tehnologija razvija i osmišljavaju nove aplikacije.

Kako kod učenja odraslih, njihov put napredovanja i pozicioniranja u digitalnoj inkluziji, ne može biti linearan kako to sugeriše dijagram. Dok nečiji dar za određenom tehnologijom može uslijediti ili djelimično zavisiti od toga da li je dovoljno spreman da je koristi, kako Reder ističe da on sam nema „dara“ za kompjuterske igrice, čak iako posjeduje osnovne kompjuterske vještine da ih igra pa je samim tim „spreman“.

Osmišljavanje programa digitalne inkluzije

Dakle, koja je implikacija Rederovog puta za digitalnu inkluziju za sačinioce politika? U principu, ono što ne treba da zaboravimo za motivaciju odraslih da uče jeste da je ona interna. Programi koji su usmjereni da unaprijede IT vještine odraslih kako bi se obezbijedila digitalna inkluzija takođe treba da predvide vrijeme da se pomogne odraslima da istraže načine na koje upotreba digitalnih alatki može poboljšati njihove živote i pomoćim dok rade stvari koje vrednuju i žele. Ukoliko odrasli nemaju dara za digitalne tehnologije, obuka za IT vještine im neće pomoći da prevaziđu digitalnu podjelu.

Graciela Sbertoli iz Vještina Norveške, Zoltan Varkonyi iz Progress Consult Mađarska i Caecilia Maerk iz SVEB, Švajcarske federacije za učenje odraslih, svi članovi Evropske mreže za osnovne vještine, diskutuju o tome kako se pristupa digitalnoj inkluziji u Norveškoj (link is external)Mađarskoj (link is external) i Švajcarskoj (link is external).

 


David Mallows ima 30 godina iskustva u obrazovanju odraslih kao nastavnik, trener nastavnika, menadžer i istraživač. Prije je bio direktor Sektora za istraživanja u Centru za nacionalna istraživanja i razvoj za pismenost odraslih i numeričku pismenost na Institutu za obrazovanje u Londonu, a trenutno predstavlja Evropsku mrežu za osnovne vještine u EPALE kao tematski koordinator za životne vještine.

Share on Facebook Share on Twitter Epale SoundCloud Share on LinkedIn
  • Slika korisnika Iveta Šķirus
    Ceļš uz digitālo iekļautību ir sarežģīts process, taču nav neiespējams. Mēs visi, tajā skaitā seniori, sekojam līdz mūsdienu tehnoloģijām ar vien vairāk. Ir nepieciešama informācija un motivācija apgūt, ko jaunu. Iespējams plašāki informatīvie pasākumi par to kur un kā to iespējams apgūt. Mēdijos būtu vairāk jāreklamē cik svarīgi ir apgūt šīs prasmes un tad jau mēs visi, arī gados vecākā paaudze, būtu ceļā uz izglītību, sociālo iekļaušanu, viedokļa paušanu utt.
  • Slika korisnika Madara Krastiņa
    Tehnoloģijas mūsdienu sabiedrībā ir neatņemama sastāvdaļa, arī mana ikdiena bez viedtālruņa vai datora izmantošanas šķistu pa visam citādāka. Manuprāt, jaunā paaudze ļoti labi spēj izmantot šīs tehnoloģijas, lai atvieglotu savu ikdienu gan mācībās, gan darbā, gan arī ikdienas saziņai un informācijas iegūšanai. Jāsaka, ka vecākā paaudze uz šo skatās visai skeptiski, atceroties savus laikus, mans tēvs paliek pie sava, uzskatot, ka visi "stikliņu glāstītāji" paliek par jauno tehnoloģiju vergiem. Protams, zināma taisnība tur ir, bet uzskatu, ka jaunieši mūsdienās iedalās divās grupās. Viena no tām ir šie "stikliņu glāstītāji", kuri nereaģē, neko neredz un nedzird kā tikai pārāk spožo ekrānu un tastatūras klikšķus, kas izskan, pirkstiem dancojot pa to. Otra grupa, manuprāt, prot lieliski izmantot šīs tehnoloģijas savā labā un ērtībām. 
  • Slika korisnika keita straume
    Digitālā iekļautība ir sarežģīts process, taču tas noteitki nav neiespējams. Cilvēki mūsdienu sabiedrībā seko mūsdienu tehnoloģijām arvien vairāk un vairāk, tāpēc, es uzskatu, ka ši ideja viennozīmīgi ir realizējama, vienīgi tas, kas šobrīd ir nepieciešams ir vēlme, motivācija apgūt ko jaunu.
  • Slika korisnika Ede Schauer
    Piekrītu, ka šī ir mūsdienās aktuāla problēma. Domāju, ka tas ir ļoti atkarīgs no cilvēka, kas saskāries ar šo digitālās iekļaušanas ceļu. Kā jau rakstā bija minēts - kāds savu pieejamo ierīci nav gatavs izmantot, savukārt cits nekavējoties to liek lietā un apgūst tās piedāvātās iespējas. Arī mans vectēvs (75 gadi) saņēma dāvanā viedtālruni un ir sajūsmā par tā piedāvātajām iespējām un ar saviem spēkiem cenšās atklāt jaunas opcijas, savukārt tajā pat laikā zinu arī jaunākus cilvēkus, kas, lai arī mājās ir datots, nemaz necenšās tajā, ko apgūt un to lietot. Vēl esmu saskāries, ka dažādas interneta vietnes ir pārāk sarežģītas cilvēkiem, kuriem ir zemas digitālās prasmes, tās sagādā grūtības pat jauniešiem, kad nepieciešams palīdzēt, piemēram, vecākiem. Uzskatu, ka arī digitālo vietņu izveides laikā ir jāpadomā par to, kas ir mērķa grupa un kā to padarīt maksimāli vienkāršu, lai tā būtu ērta arī cilvēkiem ar zemām digitālajām prasmēm. 
  • Slika korisnika Artūrs Dimitrijevs
    Pilnībā piekrītu par tām interneta vietnēm, ka tās dažreiz mēdz būt pārāk sarežģītas arī cilvēkiem, kam ir vidēja līmeņa digitālās prasmes. Un tas noteikti ir vēl viens aspekts par kuru ir jādomā, palīdzot cilvēkiem apgūt jaunus digitālos rīkus.
  • Slika korisnika Sergejs Ivanovs
    Raksts ir lietderīgs un aktuāls. Manuprāt, visas izglītības programmas mūsdienās ir jāveido, ņemot vērā digitalizācijas tendences un šo "4-pakāpju ceļu".
    Piekrītu autora piemēram par gados veciem cilvēkiem. Digitālā plaisa, manuprāt, ir vairāk saistīta tieši ar cilvēku vecumu, nevis ar sociālo stāvokli. 
    Tehnoloģijas, ierīces, piekļuve internetam, profili sociālos tīklos, epasts utt. šodien ir bezmaz visiem sociāliem slāņiem neatkarībā no viņu ienākumu līmeņa (jo par internetu nav jāmaksā, un dažādu ierīču tagad ir tik daudz tirgū, ka tās ir kļuvušas ļoti lētas). Bet savukārt gados veciem cilvēkiem, pat ja viņiem ir visas finansiālas iespējas, ir grūtāk pielāgoties un sagaršot digitalizācijas iespējas psiholoģisko iemesļu dēļ. 
    Eiropas Pamatprasmju tīkla dalībniekiem bija labi komentāri par viedtālruņiem mācīšanās procesā. Piekrītu, ka jāattīsta ne tikai datorprasmes, bet arī prasmes efektīvi izmantot sava viedtālruņa priekšrocības. 
    Labus rezultātus var panākt, manuprāt, ja digitālās prasmes tiks mācītas situatīvi, atkarībā no pašu izglītojamo ikdienas interesēm un preferencēm, saistītām, piem., ar viņu darbu, ģimeni, ceļošanu utt. 

  • Slika korisnika Ivans Burenkovs
    Kopumā es piekrītu rakstam. Digitalizācija neapšaubāmi ir mainījusi mūsu izglītības sistēmu, un mums ir jāintegrē pēc iespējas vairāk cilvēku. Es uzskatu, ka otrā pakāpe ir visgrūtāka skolotājiem, jo tas ir saistīta ar cilvēka motivāciju. Cilvēki vēlas, lai studijās būtu jēga un mērķis, tāpēc ir būtiski parādīt kaut ko digitālo, kas attiecas uz šo personu.
  • Slika korisnika Elīna Birkāne
    Piekrītu raksta autoram, ka pastiprināta digitalizācija mācību procesā var kļūt par vēl vienu šķērsli pieaugušo izglītībai, tomēr tam nebūtu jākļūst par iemeslu, lai cilvēks izvēlētos nemācīties. Lieliski piemēri ir vakara vidusskolas, kuru mērķauditorija ir tieši pieaugušie - šīs skolas ar digitalizācijas palīdzību nodrošina iespēju mācīties attālināti, arī miksējot klātienes mācības ar mācībām e-vidē. Šīs skolas dara visu, lai nodrošinātu šo iespēju katram, arī tiem, kas nejūtas droši digitālā vidē, piemēram, piedāvājot dažādas digitalizācijas mācību formas, dažādas saziņas formas, atkarībā no katra skolēna prasmēm darboties ar modernajām tehnoloģijām. 
    Domāju, izglītības sistēmā kopumā, īpaši mūžiglītības kontekstā, būtu vērts ieguldīt digitāli iekļaujošu programmu izstrādē , ņemot vērā mērķauditorijas pārstāvju Digitālās gatavības pakāpi un iekļaušanas plānu. 
  • Slika korisnika Beāte Lozberga
    Pēc manām domām, izveidojot 4-pakāpju ceļš uz digitālo iekļautību, tas noteikti būtu solis un priekšu nevis atpakaļ. Mums ir jāsaprot tas, ka modernās tehnoloģijas tikai turpinās attīstīties un tehnoloģijas attīstās ļoti strauji, tādēļ, iespējams, nākotnē būs tādas tehnoloģijas, par kurām neviens cilvēks mūsdienās vēl nav aizdomājies. Ir tik daudz cilvēku, it īpaši vecākā gājuma, kuriem trūkst zināšanu, iemaņu un palīdzības, lai apgūtu modernās tehnoloģijas, taču viņi arī ir tādi paši cilvēki kā mēs, zinātkāri un interesi pilni uzzināt un iemācīties, ko jaunu, protams, vienmēr pastāv izņēmumi. Manuprāt, šī pārkāpju sistēma būtu loti efektīva, jo veicot mazus solīšus, tiktu sasniegts lielais mērķis. 
  • Slika korisnika Anete Sinkeviča
    4-pakāpju ceļš uz digitālo iekļautību  ir sarežģīts process, taču nav neiespējams.  Visi tajā skaitā seniori seko mūsdienu tehnoloģijām ar vien vairāk. Ir nepieciešama tikai motivācija apgūt, ko jaunu.