chevron-down chevron-left chevron-right chevron-up home circle comment double-caret-left double-caret-right like like2 twitter epale-arrow-up text-bubble cloud stop caret-down caret-up caret-left caret-right file-text

EPALE

Euroopa täiskasvanuhariduse veebikeskkond

 
 

Ajaveeb

Parim viis digitaalse kaasatuse edendamiseks

21/03/2017
by David Mallows
Keel: ET
Document available also in: EN FR CS HU DE HR PL FI LV EL SL

David Mallows, EPALE eluks vajalike oskuste teema koordinaator, jagab oma mõtteid täiskasvanute digitaalse kaasatuse tähtsuse ja protsessi teemal.

Kuna on algamas EPALE digitaal- ja e-õppekuu, tulevad mõttesse innovaatilised ja põnevad erinevad viisid, mis võimaldaksid teha täiskasvanuõppe kättesaadavaks internetis, arvutis, mobiilseadmes või kasvõi virtuaalsete peatelefonide kaudu. Kõne all on mõjud pedagoogikale ja õpetajate koolitusele, esitletakse interaktiivseid materjale – ja uus vapper õppemaailm tundub olevat juba mõnevõrra lähemal. 

Digitaalne lõhe

Siiski – kõigist neist põnevatest võimalustest hoolimata tuleks võtta aeg maha, et kaaluda, kas digitaaltehnoloogia suudab hõlbustada ligipääsu õppimisvõimalustele täiskasvanute jaoks, kes on seni neist ilma jäetud, või hoopis tekitab uusi ja veelgi heidutavamaid tõkkeid. Aastate jooksul on olnud palju juttu digitaalsest lõhest – sellest, kuidas arvutite üha kasvav kasutamine suhtlemiseks, kaubandustegevuseks ja ühiskonnaelus osalemiseks – ning mõistagi põhilise õppevahendina – võib kaasa  tuua suurema ja võimalik, et ka olulisema, ebavõrdsuse teatud ühiskonnarühmade vahel.

Kuna internetimaailm tungib üha enam füüsilisse maailma, peaksime pöörama suurt tähelepanu digitaalse kaasamise teemale – kindlustamaks, et kõigil ühiskonnaliikmetel oleks võimalus tõhusal moel digimaailma rikkustest osa saada.  

Digitaalne kaasatus

Me võime oma mõtetes seostada digitaalset kaasatust ligipääsuga riistvarale. Samas teame, et on tugev seos digivahendite kasutamise ja erinevate majanduslike ning sotsiaalsete näitajate vahel. Selle tulemusel jääb teatud rühm täiskasvanuid oma eakaaslastest paratamatult maha. Vaesemal kontingendil lihtsalt puudub vajaliku riistvara hankimise võimalus. Kui sul kodus või tööl (või taskus) arvutit ei ole, on juurdepääs avalikele teenustele raskendatud, samuti on keerulisem nõuda tagasi raha tühistatud rongipileti eest, kasutada internetipoe teenuseid, jagada Facebook’is kassivideoid või logida sisse EPALE veebilehele. Kui täiskasvanul puudub juurdepääs riistvarale, on tal suure tõenäosusega ka puudulikud IT-oskused. See on poliitikute jaoks tõsine probleem, ja seda õigusega. Aga ikkagi –

enne, kui nad tõttavad läbi viima kalleid investeerimisprogramme seadmete soetamiseks ja elementaarsete IT-kursuste korraldamiseks, oleks tark kaaluda, mida nimetatud inimrühma liikmete jaoks digitaalse lõhe ületamine ja meie ülejäänutega (enam-vähem) võrdselt mugava ja aktiivse netikasutamiseni jõudmine tegelikult tähendab. .

Ma olen olnud osaline arvukates taolistes algatustes ning olnud tunnistajaks, et täiskasvanud inimese jaoks on vaja palju enamat kui arvuti olemasolu ja hiire käsitlusoskus, et saada digitaalselt kaasatuks. Samal määral, kui juurdepääsu riistvarale ning selle kasutamise oskustele, tuleb võtta arvesse täiskasvanute erinevaid motivatsioone uute tehnoloogiatega tutvumiseks. Võib-olla on meiesuguste jaoks parim viis seda protsessi endi jaoks lahti mõtestada kui rännakut, mille käigus iga täiskasvanu jaoks saab selgeks, milliseid radu nad peavad läbima. Portlandi riikliku ülikooli professor Steve Reder soovitas digitaalse kaasatuse jaoks neljaetapilist teekonda, mis minu arvates on äärmiselt suureks abiks nende väljakutsetega toimetulekul.  

4-etapiline teekond digitaalse kaasatuseni

Inimesed, kes pole kunagi arvutit kasutanud, on esimeses etapis: digitaalne juurdepääs. 

Kui inimesel on juurdepääs arvutile olemas, on ta teises etapis: digitaalne maitse.​

Siinkohal tuleb otsustada, kas ja mis eesmärgil nad tegelikult arvutit kasutada tahavad. See ongi see punkt, kus mitmed algatused on läbi kukkunud: pole mingit mõtet pakkuda täiskasvanud inimesele ligipääsu masinale, kui tal puudub igasugune soov seda kasutada. Kindlasti on meil kõigil mõni eakas sugulane, kellele on kingitud sülearvuti või iPad lootuses, et nad hakkavad saatma e-kirju või suhtlema Skype’is, selle asemel, et kasutada lauatelefoni. Tulemuseks on aga see, et kallihinnaline seade kogub nurgas tolmu, vaatamata noorema põlvkonna kannatlikele jõupingutustele vanainimest seda kasutama õpetada. Teised aga seevastu näevad kohe peale „digimaitse suhu saamist“ selle eeliseid, ja siis on järgmine samm – kasutama õppimine – oluliselt mõttekam.  

Järgmist sammu nimetab Reder digitaalse valmisoleku etapiks.  

Need, kes ei ole veel „valmis“ tehnoloogiat kasutama, peavad selle ära õppima – ja kui neil on juba „digimaitse suus“, on see ettevõtmine oluliselt lootustandvam. 

When they have mastered sufficient skills to do what they need to, they are deemed 'digitally ready' and move on to the final stage: Digital Literacy.

Kui nad on omandanud piisavad oskused, et aru saada, mida nad tegema peavad, võib neid nimetada „digivalmiteks“ ja nad võivad liikuda edasi viimasesse etappi: digitaalne kirjaoskus.

Siin tuleb juba oma digivahendite kasutusoskuse taset järjekindlalt edasi arendada, et saavutada see, mida kord suus tuntud maitse tõotas. 

 

 

Kõigil selle teekonna etappidel on omad komistuskivid, mis tuleb ületada. Digitaalse juurdepääsu puhul on selleks riistvara või internetiühenduse puudumine; digitaalse maitse puhul – nappiv enesekindlus või puuduv veendumus, et arvutit üldse kasutada tahetakse; digitaalse valmiduse puhul võib takistuseks osutuda IT-alaste põhioskuste puudumine ja digitaalse kirjaoskuse etapis on probleeme näiliselt lõputute uute arengute ja rakendustega digitehnoloogias. 

Nagu igasuguse täiskasvanuõppe puhul tavaline, ei pruugi edenemine ja tulemuste saavutamine olla nii lineaarne, nagu diagramm seda esitaks. Inimese maitse teatud tehnoloogia suhtes võib tuleneda või osaliselt oleneda piisavast valmidusastmest seda kasutada – nagu Reder isegi väidab, et temal ei ole iial olnud „maitset“ arvutimängude jaoks, ehkki tal on olemas selleks vajalikud arvutikasutuse põhioskused ja seega on ta „valmis“. 

Digitaalse kaasatuse programmide väljatöötamine

Niisiis – milline on Rederi poolt kirjeldatud digitaalse kaasatuse teekonna mõju poliitikutele? Põhimõtteliselt tuleks meeles pidada, et inimese motivatsioon õppida on rangelt sisemine. Programmid, mille eesmärgiks on „varustada“ täiskasvanuid IT-oskustega, et tagada neile digitaalne kaasatus, peaksid sisaldama ka aega, mis võimaldab täiskasvanutel jõuda selgusele selles, kuidas täpsemalt digivahendite kasutamine nende elusid hõlbustab ja võimaldab neil teha asju, mida nad tõepoolest teha soovivad ja väärtustavad. Kui täiskasvanu ei saa „digimaitset suhu“, ei aita ükski maailma IT-koolitus tal digilõhet ületada. 

Graciela Sbertoli Skills Norway’st, Zoltan Varkonyi Progress Consult’ist Ungaris ja Caecilia Maerk Šveitsi täiskasvanuõppe liidust SVEB ja kõik Euroopa põhioskuste võrgustiku liikmed arutlevad teemal, kuidas digitaalse kaasatuse teemale lähenetakse Norras, Ungaris ja Šveitsis

 


David Mallowsil on 30-aastane kogemus täiskasvanuhariduse vallas õpetajana, õpetajate koolitajana, juhina ja teadustöötajana. Varem oli ta teadusdirektor riiklikus täiskasvanute kirja- ja arvutamisoskuse uuringu- ja arengukeskuses  (NRDC) Londoni ülikooli kolledži (UCL) haridusinstituudis ja praegu on ta eluks vajalike oskuste teema koordinaator, esindades Euroopa põhioskuste võrgustikku EPALEs. 

Share on Facebook Share on Twitter Epale SoundCloud Share on LinkedIn
  • Kasutaja Iveta Šķirus pilt
    Ceļš uz digitālo iekļautību ir sarežģīts process, taču nav neiespējams. Mēs visi, tajā skaitā seniori, sekojam līdz mūsdienu tehnoloģijām ar vien vairāk. Ir nepieciešama informācija un motivācija apgūt, ko jaunu. Iespējams plašāki informatīvie pasākumi par to kur un kā to iespējams apgūt. Mēdijos būtu vairāk jāreklamē cik svarīgi ir apgūt šīs prasmes un tad jau mēs visi, arī gados vecākā paaudze, būtu ceļā uz izglītību, sociālo iekļaušanu, viedokļa paušanu utt.
  • Kasutaja Madara Krastiņa pilt
    Tehnoloģijas mūsdienu sabiedrībā ir neatņemama sastāvdaļa, arī mana ikdiena bez viedtālruņa vai datora izmantošanas šķistu pa visam citādāka. Manuprāt, jaunā paaudze ļoti labi spēj izmantot šīs tehnoloģijas, lai atvieglotu savu ikdienu gan mācībās, gan darbā, gan arī ikdienas saziņai un informācijas iegūšanai. Jāsaka, ka vecākā paaudze uz šo skatās visai skeptiski, atceroties savus laikus, mans tēvs paliek pie sava, uzskatot, ka visi "stikliņu glāstītāji" paliek par jauno tehnoloģiju vergiem. Protams, zināma taisnība tur ir, bet uzskatu, ka jaunieši mūsdienās iedalās divās grupās. Viena no tām ir šie "stikliņu glāstītāji", kuri nereaģē, neko neredz un nedzird kā tikai pārāk spožo ekrānu un tastatūras klikšķus, kas izskan, pirkstiem dancojot pa to. Otra grupa, manuprāt, prot lieliski izmantot šīs tehnoloģijas savā labā un ērtībām. 
  • Kasutaja keita straume pilt
    Digitālā iekļautība ir sarežģīts process, taču tas noteitki nav neiespējams. Cilvēki mūsdienu sabiedrībā seko mūsdienu tehnoloģijām arvien vairāk un vairāk, tāpēc, es uzskatu, ka ši ideja viennozīmīgi ir realizējama, vienīgi tas, kas šobrīd ir nepieciešams ir vēlme, motivācija apgūt ko jaunu.
  • Kasutaja Ede Schauer pilt
    Piekrītu, ka šī ir mūsdienās aktuāla problēma. Domāju, ka tas ir ļoti atkarīgs no cilvēka, kas saskāries ar šo digitālās iekļaušanas ceļu. Kā jau rakstā bija minēts - kāds savu pieejamo ierīci nav gatavs izmantot, savukārt cits nekavējoties to liek lietā un apgūst tās piedāvātās iespējas. Arī mans vectēvs (75 gadi) saņēma dāvanā viedtālruni un ir sajūsmā par tā piedāvātajām iespējām un ar saviem spēkiem cenšās atklāt jaunas opcijas, savukārt tajā pat laikā zinu arī jaunākus cilvēkus, kas, lai arī mājās ir datots, nemaz necenšās tajā, ko apgūt un to lietot. Vēl esmu saskāries, ka dažādas interneta vietnes ir pārāk sarežģītas cilvēkiem, kuriem ir zemas digitālās prasmes, tās sagādā grūtības pat jauniešiem, kad nepieciešams palīdzēt, piemēram, vecākiem. Uzskatu, ka arī digitālo vietņu izveides laikā ir jāpadomā par to, kas ir mērķa grupa un kā to padarīt maksimāli vienkāršu, lai tā būtu ērta arī cilvēkiem ar zemām digitālajām prasmēm. 
  • Kasutaja Artūrs Dimitrijevs pilt
    Pilnībā piekrītu par tām interneta vietnēm, ka tās dažreiz mēdz būt pārāk sarežģītas arī cilvēkiem, kam ir vidēja līmeņa digitālās prasmes. Un tas noteikti ir vēl viens aspekts par kuru ir jādomā, palīdzot cilvēkiem apgūt jaunus digitālos rīkus.
  • Kasutaja Sergejs Ivanovs pilt
    Raksts ir lietderīgs un aktuāls. Manuprāt, visas izglītības programmas mūsdienās ir jāveido, ņemot vērā digitalizācijas tendences un šo "4-pakāpju ceļu".
    Piekrītu autora piemēram par gados veciem cilvēkiem. Digitālā plaisa, manuprāt, ir vairāk saistīta tieši ar cilvēku vecumu, nevis ar sociālo stāvokli. 
    Tehnoloģijas, ierīces, piekļuve internetam, profili sociālos tīklos, epasts utt. šodien ir bezmaz visiem sociāliem slāņiem neatkarībā no viņu ienākumu līmeņa (jo par internetu nav jāmaksā, un dažādu ierīču tagad ir tik daudz tirgū, ka tās ir kļuvušas ļoti lētas). Bet savukārt gados veciem cilvēkiem, pat ja viņiem ir visas finansiālas iespējas, ir grūtāk pielāgoties un sagaršot digitalizācijas iespējas psiholoģisko iemesļu dēļ. 
    Eiropas Pamatprasmju tīkla dalībniekiem bija labi komentāri par viedtālruņiem mācīšanās procesā. Piekrītu, ka jāattīsta ne tikai datorprasmes, bet arī prasmes efektīvi izmantot sava viedtālruņa priekšrocības. 
    Labus rezultātus var panākt, manuprāt, ja digitālās prasmes tiks mācītas situatīvi, atkarībā no pašu izglītojamo ikdienas interesēm un preferencēm, saistītām, piem., ar viņu darbu, ģimeni, ceļošanu utt. 

  • Kasutaja Ivans Burenkovs pilt
    Kopumā es piekrītu rakstam. Digitalizācija neapšaubāmi ir mainījusi mūsu izglītības sistēmu, un mums ir jāintegrē pēc iespējas vairāk cilvēku. Es uzskatu, ka otrā pakāpe ir visgrūtāka skolotājiem, jo tas ir saistīta ar cilvēka motivāciju. Cilvēki vēlas, lai studijās būtu jēga un mērķis, tāpēc ir būtiski parādīt kaut ko digitālo, kas attiecas uz šo personu.
  • Kasutaja Elīna Birkāne pilt
    Piekrītu raksta autoram, ka pastiprināta digitalizācija mācību procesā var kļūt par vēl vienu šķērsli pieaugušo izglītībai, tomēr tam nebūtu jākļūst par iemeslu, lai cilvēks izvēlētos nemācīties. Lieliski piemēri ir vakara vidusskolas, kuru mērķauditorija ir tieši pieaugušie - šīs skolas ar digitalizācijas palīdzību nodrošina iespēju mācīties attālināti, arī miksējot klātienes mācības ar mācībām e-vidē. Šīs skolas dara visu, lai nodrošinātu šo iespēju katram, arī tiem, kas nejūtas droši digitālā vidē, piemēram, piedāvājot dažādas digitalizācijas mācību formas, dažādas saziņas formas, atkarībā no katra skolēna prasmēm darboties ar modernajām tehnoloģijām. 
    Domāju, izglītības sistēmā kopumā, īpaši mūžiglītības kontekstā, būtu vērts ieguldīt digitāli iekļaujošu programmu izstrādē , ņemot vērā mērķauditorijas pārstāvju Digitālās gatavības pakāpi un iekļaušanas plānu. 
  • Kasutaja Beāte Lozberga pilt
    Pēc manām domām, izveidojot 4-pakāpju ceļš uz digitālo iekļautību, tas noteikti būtu solis un priekšu nevis atpakaļ. Mums ir jāsaprot tas, ka modernās tehnoloģijas tikai turpinās attīstīties un tehnoloģijas attīstās ļoti strauji, tādēļ, iespējams, nākotnē būs tādas tehnoloģijas, par kurām neviens cilvēks mūsdienās vēl nav aizdomājies. Ir tik daudz cilvēku, it īpaši vecākā gājuma, kuriem trūkst zināšanu, iemaņu un palīdzības, lai apgūtu modernās tehnoloģijas, taču viņi arī ir tādi paši cilvēki kā mēs, zinātkāri un interesi pilni uzzināt un iemācīties, ko jaunu, protams, vienmēr pastāv izņēmumi. Manuprāt, šī pārkāpju sistēma būtu loti efektīva, jo veicot mazus solīšus, tiktu sasniegts lielais mērķis. 
  • Kasutaja Anete Sinkeviča pilt
    4-pakāpju ceļš uz digitālo iekļautību  ir sarežģīts process, taču nav neiespējams.  Visi tajā skaitā seniori seko mūsdienu tehnoloģijām ar vien vairāk. Ir nepieciešama tikai motivācija apgūt, ko jaunu.