chevron-down chevron-left chevron-right chevron-up home circle comment double-caret-left double-caret-right like like2 twitter epale-arrow-up text-bubble cloud stop caret-down caret-up caret-left caret-right file-text

EPALE

Plataforma electrónica dedicada a la enseñanza para adultos en Europa

 
 

Blog

Bacanje šešira u ring ili andragoški principi

26/11/2018
by EPALE MONTENEGRO
Idioma: HR
Document available also in: PL FR DE EN LV NL

"Poslali su me u instituciju visokog obrazovanja da radim sa zaposlenima na unapređenju komunikacije, i odmah nakon sastanka, grupa je kazala upravi da se odmah otarase naše kompanije, dodajući da oni ne žele da vide tog morona opet. 

- Šta ste uradili loše?

- Sada znam. Prije svega, odmah sam počeo da im se obraćam imenom, a u grupi su bili profesor i predavači seniori koji na to uopšte nisu navikli. Zatim, jedna od prvih stvari koju sam im tražio da urade, što obično veoma dobro funkcioniše, bila je da rade u paru. I to je trebalo da ih zbliži. Oni su se osjetili inhibiranim (…) Veoma je teško raditi sa velikim brojem nastavnika” [1].

Mogu da se nadovežem na ovaj fragment iz tri razloga:

1) Prvi, ja sam andragog, odnosno edukator za odrasle;
2) Drugo, ja sam odrasli koji uči;
3) Treće, prisustvovao sam gorepomenutom sastanku.

Razlozi koje sam predstavila iznad su mi poslužili kao prilika da komentarišem ovaj fragment iz perspektive polaznika obuke. Po mom mišljenju, pritisak ili konflikt u ovoj situaciji rezultirao je zbog sukobljenih očekivanja i stilova rada. I to je srž teškoće rada sa edukatorima za odrasle koje je pomenuo trener. U ovoj konkretnoj situaciji, od nas se očekivalo da preuzmemo ulogu studenata, a većina od nas je očekivala da će dobiti gotove alate, raznovrsna rješenja i ključ za uspjeh. S druge strane, trener je tražio od nas da podijelimo iskustva i da jedni druge inspirišemo. U tom smislu, on je reagovao na nezadovoljstvo polaznika govoreći “ovo je moj način rada, i to nije moj problem.”

/epale/es/file/prawidlaaajpg-1prawidlaaa.jpg

 

Mnogo sam razmišljala prije nego što sam ovo napisala i želim da pojasnim da, po mom mišljenju, edukatori za odrasle ne bacaju šešire u ring. Da li je ova izjava pravedna prema andragozima, trenerima i edukatorima?

Prije nekoliko dana sam pohađala inspirativnu obuku za EPALE ambasadore, čiji je fokus bio pisanje na internetu. Anna Miotk, koja je vodila obuku, provela je cijeli dan odgovarajući na pitanja učesnika, razbijajući naše sumnje i rješavanje naših neslaganja je bilo slavljenje naše posvećenosti i kreativnosti. Moram priznati da su mi ove povratne informacije, kao red bull, dale krila, ali me i podsjetile na iskustvo opisano u uvodu. Ovo iskustvo je poslužilo kao inspiracija za mene da počnem da odgovaram na pitanje: KAKO SE OSJEĆAJU EDUKATORI ZA ODRASLE KADA SU U KOŽI STUDENATA/UČENIKA? 

Publikacije o učenju odraslih sadrže brojne sugestije koje se odnose na kompetencije koje edukator za odrasle, trener ili edukator treba da pokažu. Vrijedno je pomenuti dominantna mišljenja na ovu temu. Na primjer, Józef Kargul nas podsjeća da “post-modernno društvo je uništilo institucionalnu i društvenu ulogu nastavnika. Nastavnici više nijesu jedini izvor znanja i autoriteta za učenike, naročito za odrasle, roditelje, kao i za lokalne zajednice. Molbe da se sačuva ova uloga nastavnika od strane brojnih autora, potpuno su besmislene. To je jednostavno ples po kiši."Edukatori za odrasle često zanemaruju ove činjenice i dalje sami sebe posmatraju kao bibliju. Ovdje možete posmatrati jednu veliku dilemu: oni poštuju demokratske vrijednosti i slave jednoakost, ali kada su u pitanju javne škole i njihove uloge unutar njih, oni biraju konzervativne principe. Oni vjeruju da imaju pravo da uče studente vrijednostima, da im pokazuju lične modele i prave izvore znanja, i upućuju na uzrok istovremeno. Ne čini se da oni primjećuju da je post-moderni svijet mjesto u kom su dobrodošle se vrste pluralizma (...). Takvu socijalnu ulogu nastavnika ne odobravaju studenti/učenici i ona čini da edukatori ispoljavaju agresiju, i to ne samo verbalnu. Trenutno, niko ne brani nastavnike. U prilog tome je i činjenica da nastavnici često čuju da oni sputavaju, nameću svoja mišljenja i manipulišu studentima. Veoma često se možete sresti sa mišljenjima da nastavnici samo vrše svoju tradicionalnu institucionalnu ulogu, koja je nažalost uništena post-modernim svijetom” [2]. Ovaj citat nam daje odgovor na pitanje: Zašto je toliko teško edukatorima za odrasle da budu u koži studenata? Možda govorimo o nekom obliku disonance? S jedne strane, oni su nastavnici kod kojih su duboko usađene tradicije, potreba za prinanjem i titula “vođenja drugih odralsih” uspavane. S druge strane, oni su zreli i svjesni činjenice da su se mnoge istine i rješenja pokazali nevažećim kada su u pitanju promjene koje donosti post-modernističko društvo. Ove dvije uloge se sukobljavaju, a rezultiraju osjećajem nedosljednosti, dvosmislenosti i možda nekoj vrsti šizofrenije.

Dorota Lubrań doprinosi ovim izjavama govoreći da se savremeni nastavnici suočavaju sa teškim zadacima, koji pozivaju na stalno i neprekidno unapređenje kompetencija u oblasti znanja koje se odnosi na njihov predmet, metodologiju i organizaciju rada, kao i na dosljedno ažuriranje i širenje opšteg znanja i praktičnih vještina. "Svaki odrastao čovjek treba da bude svjestan činjenice da je cjeloživotno učenje preduslov za potpuno učešće u demokratskom društvu". Ovo se takođe, i iznad svega, primjenjuje na edukatore za odrasle [3]”.

U svjetlu ovih opservacija, vrijedi pomenuti da u literaturi nema puno informacija niti rezultata studija o edukatorima za odrasle koji preuzimaju ulogu učenika. Iz tog razloga je veoma dragocjen rad koji su napisale Agnieszka Majewska-Kafarowska i Urszula Tabor, u kojima autorke dijele svoja viđenja i opisuju kako edukatori za odrasle igraju ulogu učenika. Rezultati studije nijesu veoma optimistični i zasigurno inspirišu osvrt. Sprovedena je anketa u kojoj su učestvovali edukatori za odrasle koji su pohađali kurs koji je organizovao centar za kontinuirano obrazovanje. Cilj kursa je bio da se učesnici upoznaju sa andragogijom, a akcenat je bio na funkcionisanju odraslih u procesu učenja koji su subjekat u procesu učenja. Učesnici su bili ti koji su tražili da se organizuje takav kurs. Među ostalim pitanjima, učesnici su odgovarali na pitanje zatvorenog tipa koje je trebalo da inspiriše osvrt na andragogiju. Od njih se tražilo da izaberu ispravan odgovor, a njihovi odabiri su bili iznenađenje. Sljedeći odgovori su predloženi:

a) andragogija je naučna disciplina koja treba da podstakne odrasle da se osvrnu sami na sebe, na svijet i na druge ljude,

b) andragogija je naučna disciplina koja pruža odgovore na pitanje kako obrazovati odrasle [4].

Iznenađenje potiče iz činjenice da je samo 20% ispitanika zaokružilo prvu opciju, dok je 45% odabralo drugu opciju, 22% njih nije dalo odgovor, a samo nekoliko ispitanika je zaokružilo obije opcije. Ovdje nije potreban komentar. Odgovori na ostala pitanja nisu bili manje zapanjujući, a rezultati studije se mogu ovako rezimirati:

  1. Veliki broj edukatora za odrasle nije upoznat sa literaturom na ovu temu;
  2. Veliki broj edukatora za odrasle očekuje da im se ponude gotovi alati, a ne inspiracija ili prilika za osvrtom;
  3. Veliki broj edukatora za odrasle pohađa obuke, jer treba da usvoje kompetencije i dobiju sertifikate za stručne kvalifikacije;
  4. Edukatori za odrasle često kopiraju stavove studenata sa kojima se oni sami nikako ne slažu.

Stoga, iako andragoška teorija naglašava činjenicu da je obrazovanje “neophodan element ili čak egzistencijalna potreba koja se mora zadovoljiti u životu” [5] kako je moguće da je edukatorima za odrasle teško da ovu ideju pretoče u praksu? Možda dilema edukatora za odrasle i poteškoća u preuzimanju uloge studenata potiče od nedovoljno hrabrosti ili spremnosti “da budu na pragu” ili da “žive na granici”, što ukazuje na spremnost za apsorbovanje novih impulsa, koje Łukasz Michalski sugestivno objašnjava. Autor citira Mikhaila Bakhtina koji na s podsjeća da je “biti – komunicirati”. Ovaj citat se takođe odnosi na raspravu sa samim sobom i sa drugima. Ljudi koji izbjegavaju raspravu, izbjegavaju život, a imajući u vidu egzistencijalnu dimenziju učenja, dolazimo do zaključka da, u suštini, učenje treba da bude dijaloško, centrirano oko sukobljavanja sa drugima, i treba da se tretira kao nešto što daje život [6]. Stoga, ja razumijem da ovo svojstvo davanja života treba da označava spremnost i hrabrost da se šešir baci u ring.

A kakav je Vaš stav? Da li Vi volite da učite? Da li volite obuke? Da li uživate da pohađate seminare ili kurseve? Ukoliko ih cijenite i vjerujete da su prilagođeni, molim Vas da mi to kažete. A ako nemate namjeru da nosite novi šešir ili onaj koji nosite ne označava Vas, i radije ga ne biste nosile, molim Vas recite mi zašto? I možda, nakon svega, izreka da edukatori za odrasle ne vole da uče je možda samo mit koji treba razbiti? 

Prevod: NSS Poljska

            

 

 

dr Monika Sulikvanredni profesor, akademski nastavnik. Ona je sertifikovani trener i akademski mentor. Ona je od 2018. godine urednica časopisa “Edukacja Dorosłych” (obrazovanje odraslih). Ona je takođe EPALE ambasadorka

         

    

 

[1] http://wyborcza.pl/duzyformat/1,127290,11697611,Jacek_Jakubowski__czyli_hipis_w_korporacji.html (dostęp 13.06.2018).

[2] J. Kargul: Edukacja dorosłych w ponowoczesnym świecie, „Chowanna” 2003, s. 199.

[3] D. Luber: Rola i znaczenie andragoga w procesie edukacji i wychowania dorosłych. [w:] A. Fabiś, B. Cyboran (red.), Dorosły w procesie kształcenia dorosłych, Bielsko-Biała - Zakopane 2009, s. 205.

[4] U. Tabor, A. Majewska-Kafarowska: „Autorefleksja zawodowa nauczycieli dorosłych a ich funkcjonowanie w roli ucznia i nauczyciela”. [w:] A. Stopińska-Pająk (red.), Edukacja dorosłych. Doradca zawodowy. Rynek pracy, Warszawa 2006.

[5] A. Stopińska-Pająk: „Edukacja dorosłych i poradnictwo zawodowe wobec wyzwań rynku pracy”. [w:] A. Stopińska-Pająk (red.), Edukacja dorosłych. Doradca zawodowy. Rynek pracy, Warszawa 2006.

[6] Ł. Michalski: Strach przed innym, czyli o istocie uczenia się. [w] A. Fabiś, A. Stopińska-Pająk (red.), Uczący się dorosły w zmieniającym się świecie, Bielsko-Biała 2010, s. 57.

  

 

Zobacz także:

Who needs a biography for training? or educational Pandora's box

 

 

 

Share on Facebook Share on Twitter Epale SoundCloud Share on LinkedIn
Refresh comments Enable auto refresh

Mostrando del 1 - 10 al 32
  • Imagen de Liene Ušvile
    Ja piekrītam, ka pedagogs cenšas runāt ar skolēnu (jebkura vecuma) iespējami kā ar līdzīgu, kā ar pieaugušu cilvēku, izvēloties tikai skolēna vecumam atbilstošus rīkus - valodas izvēle, satura dziļums, koncentrēšanās ilgums u.tml., tad ļoti lielā mērā rakstā minētie argumenti un secinājumi pēc pētījuma veikšanas ir jāņem vērā ikvienam, pat pirmsskolas izglītības pedagogam. Rakstā teiktais par pieaugušo apmācītāju jeb andragogu nepieciešamību mūžilgi izglītoties, nemitīgi papildinot prasmes un iemaņas dažādās jomās, ļoti lielā mērā attiecināms arī uz pedagogu. Izglītības mērķu sasniegšanai pedagogam ir jābūt empātijas spējām attiecībā uz skolēnu jebkurā vecumposmā. Empātijas spējas ir atslēgas vārds gan satura plānošanā, gan metožu izvēlē, gan palīdzība apgūt prasmes un nostiprināt iemaņas.
  • Imagen de Jeļena Alute
    Manā praksē, apmeklējot kursus, lielāka daļa  no tiem bija vērtīga un jaunas idejas es ar prieku izmantoju praksē.  Bet, diemžēl, bija tādi, apmeklējot kurus radās sajūta, ka tu velti zaudēji laiku, lai gan pirms apmeklējuma rūpīgi pētu programmu un izvēlos tikai to, kas ir nepieciešams. Piekrītu, ka ļoti daudz atkarīgs no pasniedzēja, bet arī svarīgi, kāda ir grupa. Ja grupā, lielāka daļa no cilvēkiem mērķtiecīgi grib apgūt kaut-ko jaunu, strādāt vieglāk un interesantāk.
  • Imagen de Jolanta_ Zastavnaja_
    ''Manuprāt, meklējot atbildes uz jautājumiem, kādēļ skolotājam ir grūti iejusties skolēnu lomā. Viens no iemesliem, ir pazaudēt savu komforta zonu, bailes ''iekāpt jaunās kurpēs''. Ļoti nozīmīga skolotāja prasme ir nebaidīties ''iekāpt citās, jaunās kurpēs''. Skolotājam ir jālasa, jāinteresējas par jaunatklājumiem izglītībā, tehnoloģijās, pētījumos par sabiedrību, skolēniem,piem. paaudžu atšķirībās. Tieši zināšanas jeb mūžizglītība apvienojumā ar ''iekāpšanu jaunās kurpēs'', skolotāju var aizvest ļoti interesantā, krāšņā piedzīvojumā, mācot, izglītojot izglītojamos. Un ,protams, šeit nevar nepieminēt, sevis un sava paveiktā analīzi, kas palīdz saprast paveikto un skaidri parāda turpmākos mērķus.''

  • Imagen de Linda Trūle
    Lai strādātu par skolotāju, ikvienam ir jāapzinās, ka katram pašam ir jāpilnveidojas līdz ar saviem audzēkņiem, jo viena gatavā “recepte”, nederēs visiem. Līdz ar to, apzinoties, ka izglītības iestādē ienāk jauni audzēkņi ar savām interesēm, vajadzībā, skatījumu uz dzīvi, ir jāsaprot, ka ir nepieciešama sevis, savu zināšanu praktisko spēju aktualizāciju un papildināšanu, uzlabošanu. Tā kā skolotāju profesija ir tā, kurā nemitīgi jāpilnveido sevi, un to nosaka arī Izglītības likums, mūsdienās šāda iespēja ir gan formālajā, gan neformālajā izglītībā, ir pieejami dažādi, kursi, lekcijas, semināri, dažādi projekti, un šo piedāvājuma klāsts ir liels, un ir iespēja izvelēties pēc ieskatiem, šī brīža aktuālajām vajadzībām. Un apmeklējot šādus sevis pilnveides, kursus, ir jāņem viss piedāvātais, neatkarīgi no kvalitātes, vai cita kā, bet kā zināms slikta pieredze ir arī pieredze, no kuras ir iespējams mācīties. Pati personīgi varu dalīties ar pozitīvu piemēru, no vieniem kursiem, kur es kā pedagogs iejutos skolēnu lomā, kur caur praktisko darbošanos tika izzinātas dažādas metodes, kā skolēniem mācīt kritiskās domāšanas prasmes, un es uzskatu, ka tikai caur šo prizmu, ir iespēja pilnīgi izprast vai šīs piedāvātas metodes tev un taviem audzēkņiem derēs vai nē. Un iegūtas zināšanas, prasmes ir daudz noturīgākas, nekā tās es būtu noklausījusies parastā lekcijā. Bet viennozīmīgi varu apgalvot, ka šie pilnveides kursiem, jābūt ieguvumam sev pašam. Jo dzīves gudrāks, zinošāks būsi, jo lielāka tava vērtība būs sabiedrībā, tādēļ nepieciešams mācīties visu mūžu. Un tikai apzinoties to, ļaus iekļauties demogrāfiskajā sabiedrībā. 
  • Imagen de Elīna Bogdanova
    Labprāt apmeklēju kursus un seminārus par sev interesējošām tēmām un aktualitātēm. Kā arī esmu izmantojusi Erasmus + piedāvātās iespējas, kas paplašina redzesloku un sniedz zināšanas no profesionāļu praktiskās pieredzes, ko universitātes solā, diemžēl, neiegūstam. Protams, lai maksimāli daudz gūtu no kursiem vai dažādiem semināriem, lekcijām ir jādodas uz tiem ar interesi un jābūt atvērtam arī iesaistīties un diskutēt. Kursi nereti notiek ārpus darbalaika vai studiju laika, kas nozīmē, ka tiem jāpatērē savs brīvais laiks. Taču tas nekādā ziņā netiek izniekots. Vienmēr ir ļoti svarīgi gūt ko jaunu, kas ir neatņemama vērtība - pieredze un zināšanas. 

  • Imagen de Zane Katrīne Kļaviņa
    Esmu ļoti priecīga un pateicīga, par to, ka papildus studiju programmā noteiktajiem kursiem, varu brīvajā laikā izvēlēties no plaša klāsta profesionālās pilnveides kursiem, semināriem, apmācībām. Labprāt piedalos arī Erasmus+ un līdzīgos pieredzes apmaiņas, neformālās izglītības pasākumos, radošās darbnīcās, klausos sabiedrībā zināmo cilvēku lekcijas par sev interesējošām tēmām. Man vēl ne reizi nav gadījies justies, ka būtu zaudējusi savu laiku šāda veida izglītošanās aktivitātēs. Domāju, ka izšķiroša ir katra individuālā attieksme - ja vēlies kaut ko dziļāk saprast, piedalies un klausies ar atvērtu prātu un aiz paša iniciatīvas, tad arī noteikti kādu atziņu atradīsi, pat šķietami garlaicīgā stāstījumā. Arī "slikta" pieredze var sniegt jaunas atklāsmes.
  • Imagen de Laima Kronberga
    Tālākizglītības vai profesionālās pilnvbeides kursus neapmeklēju formālo 36 stundu dēļ. līdz ar to izvēloties kursus, vienmēr apsveru to lietderīgumu mānām tā brīža interesēm un vajadzībām. Mūsidenās ir ļoti plašs kursu klāsts, no kura katrs var atrast sev ko lietderīgu un aktuālu tieši konkrētajam klausītājam (apmeklētājam). Skolotāja viena no galvenajām kompetencēm, ir vēlme un spēja mācīties mūžā garumā, bet kur un kā to darīt ir katra paša atbildba!
  • Imagen de Renārs Rapa
    Manuprāt, mācīšanās vide (gan skolas vide, gan pieaugušo izglītībā), kurā no izglītojamā tiek sagaidīta zināšanu uzņemšana no skolotāja un to atkārtošana, nav demokrātiska. Un šis demokrātijas trūkums izraisa šo negatīvo attieksmi pret mācīšanos, pret tālākizglītības kursiem. Liela daļa kolēģu (skolotāji) apmeklē piedāvātos kursus tikai "papīra pēc, jo vajag stundas". Lai šī tālākizglītības vide būtu demokrātiskāka, izglītojamajiem jābūt iespējai izteikt savus viedokļus par to, kādu izglītību viņi uzskata par vajadzīgu un sniegt iespēju aktīvi piedalīties zināšanu veidošanā ar saviem skolotājiem. 
    Man ļoti patīk apmeklēt seminārus, kursus u.c. tālākizglītības nodarbības. Vienmēr jaunapgūtās metodes un zināšanas izmēģinu savās nodarbībās un tad vēroju, kas izdodas, kas izglītojamiem patīk, un kas ne pārāk. Pārsvarā Latvijas tālākizglītības kursus vērtēju augsti un noderīgi. 10 gadu laikā atceros tikai vienus kursus, pēc kuriem palika sajūta, ka tie tiešām bija bezjēdzīgi. Katra tālākizglītības reize sniedz kādu jaunu skatu punktu, parāda "jaunas kurpes kurās iekāpt". Man patīk pētīt un priecāties, kādās dažādas kurpes visapkārt ir, un kolekcionēt daudzus dažādus pārus, kurus regulāri mainīt darbā ar izglītojamajiem. 

  • Imagen de Jānis Rage-Raģis
    Vispārējās, profesionālās un interešu izglītības pedagogs ir atbildīgs par savas profesionālās kompetences pilnveidi. Profesionālo kompetenci pilnveido, triju gadu laikā apgūstot programmu vismaz 36 stundu apjomā. Gadā ir jāapmeklē kursi vismaz 12 stundu apjomā. Manā praksē parasti šie kursi ir bijuši nevērtīgi. Bieži tēma ir bijusi jau dzirdēta un nav vairs aktuāla, pasniedzēji neiinteresanti. Sajūta, ka tev vajag apliecinājumu par noklausīšanos un papīra formā tu to arī saņem. Protams es runāju par pieejamiem bezmaksas kursiem!
  • Imagen de Ināra Upeniece
    Renār, pilnīgi piekrītu! Manā praksē visi kursi ir bijuši vērtīgi. Taču, it īpaši pēdējo 10 gadu laikā, "pataustot" savas sajūtas pirms kursiem, ir neliela spriedze - nepazīstama grupa, stāšanās auditorijas priekšā, savas vietas "izcīnīšana"... Pieaugušo izglītotāji vienkopus dažkārt mēdz būt "smagi" izglītojamie. Ja prasmīgs nodarbību vadītājs - viss aiziet uz urrrā!