chevron-down chevron-left chevron-right chevron-up home circle comment double-caret-left double-caret-right like like2 twitter epale-arrow-up text-bubble cloud stop caret-down caret-up caret-left caret-right file-text

EPALE

Electronic Platform for Adult Learning in Europe

 
 

Blog

Throwing a hat into the ring or the principles of andragogy

14/11/2018
by Monika Sulik
Language: EN
Document available also in: PL FR DE LV HR NL

"I was sent to a higher education institution to work with its staff on improving communication there, and right after the meeting, the group told the management to immediately get rid of our company, adding that they did not want to see that moron again. 

- What did you do wrong?

- Now, I know. First of all, I immediately started addressing them by first names and the group was composed of a professor and senior lecturers who were not used to that. Secondly, one of the first things I asked them to do, which usually works out very well, was to work in pairs. And this stood for fraternising for them. They felt constrained (…) It is a real grind to work with a larger part of teachers” [1].

I can relate to the above fragment for three main reasons:

1) First of all, I am an andragogue, i.e. an adult educator;
2) Secondly, I am an adult learner;
3) Thirdly, I have attended the meeting described above.

The reasons presented above have served as an opportunity for me to comment on the above fragment from the perspective of the training participant. In my opinion, the pressure or even the conflict in this situation resulted from clashing expectations and work styles. And this is the crux of the difficulty of working with adult educators mentioned by the coach. In this very situation, we were supposed to take up the role of students and the majority of us expected to be provided with ready-made tools, well-verified solutions and a key to success. On the other end, the coach wanted us to share experiences and be inspired by one another. He expected that he would stand by and watch us interacting. At the end, he reacted to the dissatisfaction of training participants by saying “this is how I work, and that is not my problem.”

/epale/en/file/prawidlaaajpg-1prawidlaaa.jpg

I did a lot of thinking before writing this and I want to make it clear that in my opinion the matter I intend to reflect on is can be illustrated by saying that adult educators do not throw their hats into the ring. Does this statement do justice to andragogues, coaches and educators?

A few days ago I attended an inspiring training for EPALE platform ambassadors, which focused on webwriting. Anna Miotk, who conducted the training, after the whole day spent on answering the participants’ questions, dispelling our doubts and solving our disagreements praised us for commitment and creativity. I must admit that this uplifting feedback, like red bull, gave me wings, but also reminded me about the experience described in the introduction. This very experience served as an inspiration for me to attempt answering the question: HOW DO ADULT EDUCATORS FARE IN STUDENTS’ SHOES? 

Publications on adult learning feature many suggestions concerning competences that an adult educator, coach or educator should display. It is well worth quoting prevailing opinions on the topic. For example, Józef Kargul reminds us that “post-modern society has obliterated institutional and social roles of teachers. Teachers no longer are the only source of knowledge and authority to students, especially to adult learners, parents, and local communities. The appeals to preserve this role of teachers presented by various authors, also those of reports on education, are pointless. It is simply rain dancing." Adult educators often disregard these facts and still look at themselves as the bible. You can observe a big dilemma here: they observe democratic values and cherish equality, but as far as public schools and their roles within them are concerned they opt for conservative principles. They believe that they are entitled to teach adult students values, show them personal models and true sources of knowledge, and they refer to reason at the same time. They seem not to notice that the post-modern world is the place, where all types of pluralism are welcome (...). Such a performance of the social role of a teacher is disapproved by the students and exposes educators to displays of aggression, and not only verbal one. At present, no one takes on the defence of teachers. What is more, teachers can still hear that they oppress, impose their opinions on and manipulate students. Very rarely you can come across opinions that teachers simply occupy their traditional institutional role, which unfortunately has been obliterated by the post-modern world” [2]. The above quote seems to provide the answer to the question: Why is it so difficult for adult educators to wear students’ shoes? Maybe we are talking about some kind of a dissonance here? On the one hand, they are teachers, in whom deep-rooted traditions, the need to gain recognition, and the title to "lead other adults” lie (more or less) dormant. On the other hand, they are mature and aware of the fact that many truths and solutions have proven invalid in the face of changes brought about by the post-modernity. The two roles seem to clash, and result in the feeling of inconsistency, ambiguity, and maybe even some kind of schizophrenia.

Dorota Lubrań contributes to those deliberations by saying that contemporary teachers face difficult tasks, which call for permanent and successive raising of competences in the scope of subject-related knowledge, methodology and work organisation, as well as consistent updating and expanding general knowledge and practical skills. "Every adult should be aware of the fact that lifelong learning is a precondition for full participation in a democratic society". This also, or rather above all, applies to adult educators [3]”.

In the light of these observations, it is worth noting that in literature there is little information or study results on adult educators taking up the roles of students. This is why a paper by Agnieszka Majewska-Kafarowska and Urszula Tabor, in which the authors share their observations and describe how adult educators play the role of students, is particularly valuable. The study’s results are not very optimistic and certainly inspire reflection. A survey was conducted with the participation of adult educators attending a course organised by a continuing education centre. The training course aimed to make its participants familiar with andragogy, and it focused on the functioning of adult learners being the subjects of the learning process. It was the participants who requested that such a training course was organised. Among other questions, the course participants were asked to answer a closed question intended to inspire reflection on andragogy. They were to tick a correct answer and their choices came as a surprise. The following answers were suggested:

a) andragogy is a scientific discipline, which should encourage adults to reflect on themselves, the world and other people,

b) andragogy is a scientific discipline, which provides answers to the question how to educate adult learners [4].

The surprise stems from the fact that only 20% of respondents selected the first option, as many as 45% selected the second option, 22% of them did not provide an answer, and a few of respondents ticked both options. No comment is needed here. The answers provided to other questions included in the survey were not less startling, and the study results can be summed up as follows:

  1. A large part of adult educators is not familiar with literature on the topic;
  2. A large part of adult educators expects to be offered ready-made tools and not inspiration or opportunity for reflection;
  3. A large part of adult educators attends training courses, because they need to acquire  competences and obtain certification of professional qualifications;
  4. Adult educators often replicate attitudes of their students, which they highly disapprove.

Therefore, although andragogy theory emphasises the fact that education is “an indispensable element or even an existential need to be satisfied throughout life” [5] how is it possible that adult educators find it so difficult to put this idea into practice? Maybe adult educators’ dilemma and difficulty with assuming the role of students results from insufficient courage or readiness to “to be on the threshold” and “live on the borderline”, which implies the readiness to absorb new impulses, which Łukasz Michalski suggestively explains. The author quotes Mikhail Bakhtin who reminds us that “to be is to communicate”. This quote is about having a dispute with yourself and others. Those who avoid dispute, avoid living, and having in mind the existential dimension of learning, we come to the conclusion that, in essence, learning should be dialogic, should be centred on confronting otherness, and should be treated as life-giving [6]. Therefore, in my understanding, this life-giving property should stand for the readiness and courage to throw a hat into the ring.

And how about you? Do you like to learn? Do you like training? Do you enjoy attending seminars or courses? If you appreciate them and believe they are tailor-made, please let me know. And if you have no intention of wearing a new hat or the one that you wear does not become you and you would rather do without it, please tell me why? And maybe, after all, saying that adult educators do not like to learn is only a myth that needs to be dispelled? 

translation: NSS Poland

            

dr Monika Sulik – an assistant professor, academic teacher. She teaches an author class in Biography in Education. A certified coach and academic mentor. Since 2018, the secretary of Edukacja Dorosłych (Adult Education) periodical. An EPALE ambassador.

         

    

[1] http://wyborcza.pl/duzyformat/1,127290,11697611,Jacek_Jakubowski__czyli_hipis_w_korporacji.html (dostęp 13.06.2018).

[2] J. Kargul: Edukacja dorosłych w ponowoczesnym świecie, „Chowanna” 2003, s. 199.

[3] D. Luber: Rola i znaczenie andragoga w procesie edukacji i wychowania dorosłych. [w:] A. Fabiś, B. Cyboran (red.), Dorosły w procesie kształcenia dorosłych, Bielsko-Biała - Zakopane 2009, s. 205.

[4] U. Tabor, A. Majewska-Kafarowska: „Autorefleksja zawodowa nauczycieli dorosłych a ich funkcjonowanie w roli ucznia i nauczyciela”. [w:] A. Stopińska-Pająk (red.), Edukacja dorosłych. Doradca zawodowy. Rynek pracy, Warszawa 2006.

[5] A. Stopińska-Pająk: „Edukacja dorosłych i poradnictwo zawodowe wobec wyzwań rynku pracy”. [w:] A. Stopińska-Pająk (red.), Edukacja dorosłych. Doradca zawodowy. Rynek pracy, Warszawa 2006.

[6] Ł. Michalski: Strach przed innym, czyli o istocie uczenia się. [w] A. Fabiś, A. Stopińska-Pająk (red.), Uczący się dorosły w zmieniającym się świecie, Bielsko-Biała 2010, s. 57.

  

Zobacz także:

Who needs a biography for training? or educational Pandora's box

Share on Facebook Share on Twitter Epale SoundCloud Share on LinkedIn
Refresh comments Enable auto refresh

Displaying 1 - 10 of 32
  • Liene Ušvile's picture
    Ja piekrītam, ka pedagogs cenšas runāt ar skolēnu (jebkura vecuma) iespējami kā ar līdzīgu, kā ar pieaugušu cilvēku, izvēloties tikai skolēna vecumam atbilstošus rīkus - valodas izvēle, satura dziļums, koncentrēšanās ilgums u.tml., tad ļoti lielā mērā rakstā minētie argumenti un secinājumi pēc pētījuma veikšanas ir jāņem vērā ikvienam, pat pirmsskolas izglītības pedagogam. Rakstā teiktais par pieaugušo apmācītāju jeb andragogu nepieciešamību mūžilgi izglītoties, nemitīgi papildinot prasmes un iemaņas dažādās jomās, ļoti lielā mērā attiecināms arī uz pedagogu. Izglītības mērķu sasniegšanai pedagogam ir jābūt empātijas spējām attiecībā uz skolēnu jebkurā vecumposmā. Empātijas spējas ir atslēgas vārds gan satura plānošanā, gan metožu izvēlē, gan palīdzība apgūt prasmes un nostiprināt iemaņas.
  • Jeļena Alute's picture
    Manā praksē, apmeklējot kursus, lielāka daļa  no tiem bija vērtīga un jaunas idejas es ar prieku izmantoju praksē.  Bet, diemžēl, bija tādi, apmeklējot kurus radās sajūta, ka tu velti zaudēji laiku, lai gan pirms apmeklējuma rūpīgi pētu programmu un izvēlos tikai to, kas ir nepieciešams. Piekrītu, ka ļoti daudz atkarīgs no pasniedzēja, bet arī svarīgi, kāda ir grupa. Ja grupā, lielāka daļa no cilvēkiem mērķtiecīgi grib apgūt kaut-ko jaunu, strādāt vieglāk un interesantāk.
  • Jolanta_ Zastavnaja_'s picture
    ''Manuprāt, meklējot atbildes uz jautājumiem, kādēļ skolotājam ir grūti iejusties skolēnu lomā. Viens no iemesliem, ir pazaudēt savu komforta zonu, bailes ''iekāpt jaunās kurpēs''. Ļoti nozīmīga skolotāja prasme ir nebaidīties ''iekāpt citās, jaunās kurpēs''. Skolotājam ir jālasa, jāinteresējas par jaunatklājumiem izglītībā, tehnoloģijās, pētījumos par sabiedrību, skolēniem,piem. paaudžu atšķirībās. Tieši zināšanas jeb mūžizglītība apvienojumā ar ''iekāpšanu jaunās kurpēs'', skolotāju var aizvest ļoti interesantā, krāšņā piedzīvojumā, mācot, izglītojot izglītojamos. Un ,protams, šeit nevar nepieminēt, sevis un sava paveiktā analīzi, kas palīdz saprast paveikto un skaidri parāda turpmākos mērķus.''

  • Linda Trūle's picture
    Lai strādātu par skolotāju, ikvienam ir jāapzinās, ka katram pašam ir jāpilnveidojas līdz ar saviem audzēkņiem, jo viena gatavā “recepte”, nederēs visiem. Līdz ar to, apzinoties, ka izglītības iestādē ienāk jauni audzēkņi ar savām interesēm, vajadzībā, skatījumu uz dzīvi, ir jāsaprot, ka ir nepieciešama sevis, savu zināšanu praktisko spēju aktualizāciju un papildināšanu, uzlabošanu. Tā kā skolotāju profesija ir tā, kurā nemitīgi jāpilnveido sevi, un to nosaka arī Izglītības likums, mūsdienās šāda iespēja ir gan formālajā, gan neformālajā izglītībā, ir pieejami dažādi, kursi, lekcijas, semināri, dažādi projekti, un šo piedāvājuma klāsts ir liels, un ir iespēja izvelēties pēc ieskatiem, šī brīža aktuālajām vajadzībām. Un apmeklējot šādus sevis pilnveides, kursus, ir jāņem viss piedāvātais, neatkarīgi no kvalitātes, vai cita kā, bet kā zināms slikta pieredze ir arī pieredze, no kuras ir iespējams mācīties. Pati personīgi varu dalīties ar pozitīvu piemēru, no vieniem kursiem, kur es kā pedagogs iejutos skolēnu lomā, kur caur praktisko darbošanos tika izzinātas dažādas metodes, kā skolēniem mācīt kritiskās domāšanas prasmes, un es uzskatu, ka tikai caur šo prizmu, ir iespēja pilnīgi izprast vai šīs piedāvātas metodes tev un taviem audzēkņiem derēs vai nē. Un iegūtas zināšanas, prasmes ir daudz noturīgākas, nekā tās es būtu noklausījusies parastā lekcijā. Bet viennozīmīgi varu apgalvot, ka šie pilnveides kursiem, jābūt ieguvumam sev pašam. Jo dzīves gudrāks, zinošāks būsi, jo lielāka tava vērtība būs sabiedrībā, tādēļ nepieciešams mācīties visu mūžu. Un tikai apzinoties to, ļaus iekļauties demogrāfiskajā sabiedrībā. 
  • Elīna Bogdanova's picture
    Labprāt apmeklēju kursus un seminārus par sev interesējošām tēmām un aktualitātēm. Kā arī esmu izmantojusi Erasmus + piedāvātās iespējas, kas paplašina redzesloku un sniedz zināšanas no profesionāļu praktiskās pieredzes, ko universitātes solā, diemžēl, neiegūstam. Protams, lai maksimāli daudz gūtu no kursiem vai dažādiem semināriem, lekcijām ir jādodas uz tiem ar interesi un jābūt atvērtam arī iesaistīties un diskutēt. Kursi nereti notiek ārpus darbalaika vai studiju laika, kas nozīmē, ka tiem jāpatērē savs brīvais laiks. Taču tas nekādā ziņā netiek izniekots. Vienmēr ir ļoti svarīgi gūt ko jaunu, kas ir neatņemama vērtība - pieredze un zināšanas. 

  • Zane Katrīne Kļaviņa's picture
    Esmu ļoti priecīga un pateicīga, par to, ka papildus studiju programmā noteiktajiem kursiem, varu brīvajā laikā izvēlēties no plaša klāsta profesionālās pilnveides kursiem, semināriem, apmācībām. Labprāt piedalos arī Erasmus+ un līdzīgos pieredzes apmaiņas, neformālās izglītības pasākumos, radošās darbnīcās, klausos sabiedrībā zināmo cilvēku lekcijas par sev interesējošām tēmām. Man vēl ne reizi nav gadījies justies, ka būtu zaudējusi savu laiku šāda veida izglītošanās aktivitātēs. Domāju, ka izšķiroša ir katra individuālā attieksme - ja vēlies kaut ko dziļāk saprast, piedalies un klausies ar atvērtu prātu un aiz paša iniciatīvas, tad arī noteikti kādu atziņu atradīsi, pat šķietami garlaicīgā stāstījumā. Arī "slikta" pieredze var sniegt jaunas atklāsmes.
  • Laima Kronberga's picture
    Tālākizglītības vai profesionālās pilnvbeides kursus neapmeklēju formālo 36 stundu dēļ. līdz ar to izvēloties kursus, vienmēr apsveru to lietderīgumu mānām tā brīža interesēm un vajadzībām. Mūsidenās ir ļoti plašs kursu klāsts, no kura katrs var atrast sev ko lietderīgu un aktuālu tieši konkrētajam klausītājam (apmeklētājam). Skolotāja viena no galvenajām kompetencēm, ir vēlme un spēja mācīties mūžā garumā, bet kur un kā to darīt ir katra paša atbildba!
  • Renārs Rapa's picture
    Manuprāt, mācīšanās vide (gan skolas vide, gan pieaugušo izglītībā), kurā no izglītojamā tiek sagaidīta zināšanu uzņemšana no skolotāja un to atkārtošana, nav demokrātiska. Un šis demokrātijas trūkums izraisa šo negatīvo attieksmi pret mācīšanos, pret tālākizglītības kursiem. Liela daļa kolēģu (skolotāji) apmeklē piedāvātos kursus tikai "papīra pēc, jo vajag stundas". Lai šī tālākizglītības vide būtu demokrātiskāka, izglītojamajiem jābūt iespējai izteikt savus viedokļus par to, kādu izglītību viņi uzskata par vajadzīgu un sniegt iespēju aktīvi piedalīties zināšanu veidošanā ar saviem skolotājiem. 
    Man ļoti patīk apmeklēt seminārus, kursus u.c. tālākizglītības nodarbības. Vienmēr jaunapgūtās metodes un zināšanas izmēģinu savās nodarbībās un tad vēroju, kas izdodas, kas izglītojamiem patīk, un kas ne pārāk. Pārsvarā Latvijas tālākizglītības kursus vērtēju augsti un noderīgi. 10 gadu laikā atceros tikai vienus kursus, pēc kuriem palika sajūta, ka tie tiešām bija bezjēdzīgi. Katra tālākizglītības reize sniedz kādu jaunu skatu punktu, parāda "jaunas kurpes kurās iekāpt". Man patīk pētīt un priecāties, kādās dažādas kurpes visapkārt ir, un kolekcionēt daudzus dažādus pārus, kurus regulāri mainīt darbā ar izglītojamajiem. 

  • Jānis Rage-Raģis's picture
    Vispārējās, profesionālās un interešu izglītības pedagogs ir atbildīgs par savas profesionālās kompetences pilnveidi. Profesionālo kompetenci pilnveido, triju gadu laikā apgūstot programmu vismaz 36 stundu apjomā. Gadā ir jāapmeklē kursi vismaz 12 stundu apjomā. Manā praksē parasti šie kursi ir bijuši nevērtīgi. Bieži tēma ir bijusi jau dzirdēta un nav vairs aktuāla, pasniedzēji neiinteresanti. Sajūta, ka tev vajag apliecinājumu par noklausīšanos un papīra formā tu to arī saņem. Protams es runāju par pieejamiem bezmaksas kursiem!
  • Ināra Upeniece's picture
    Renār, pilnīgi piekrītu! Manā praksē visi kursi ir bijuši vērtīgi. Taču, it īpaši pēdējo 10 gadu laikā, "pataustot" savas sajūtas pirms kursiem, ir neliela spriedze - nepazīstama grupa, stāšanās auditorijas priekšā, savas vietas "izcīnīšana"... Pieaugušo izglītotāji vienkopus dažkārt mēdz būt "smagi" izglītojamie. Ja prasmīgs nodarbību vadītājs - viss aiziet uz urrrā!