chevron-down chevron-left chevron-right chevron-up home circle comment double-caret-left double-caret-right like like2 twitter epale-arrow-up text-bubble cloud stop caret-down caret-up caret-left caret-right file-text

EPALE

Електронна платформа за учене на възрастни в Европа

 
 

Блог

Viedoklis: Pieaugušo izglītība ir „sieviešu” joma — vai šis varētu būt iemesls, kādēļ trūkst naudas?

03/04/2016
by Jānis Kutraitis
Език: LV
Document available also in: EN ET FR DE IT PL ES HU LT CS BG

/epale/bg/file/feminine-sectorFeminine sector

Feminine sector

 

Vispārējā neformālā jeb interešu pieaugušo izglītība ir joma, kurā dominē sievietes. Piemēram, pieaugušo izglītības centros Volkshochschulen Vācijā un Austrijā  75 % dalībnieku ir sievietes. Šāda nesamērīga dzimumu proporcija ir vērojama arī neformālās izglītības pedagogu vidū. Tomēr ir arī citas nozares, kurās lielākoties dominē sievietes (gan kā dalībnieces, gan kā pedagoģes), piemēram, svešvalodas vai veselība. Tāpēc ar dzimumu līdztiesību saistītie uzdevumi pieaugušo izglītībā Eiropā mazāk attiecas uz sieviešu iesaistīšanu mācību procesā, bet gan uz vīriešu iekļaušanu, jo īpaši tādās jomās kā veselība.

Ja paraugāmies plašāk, formālā izglītība, īpaši augstākā izglītība, realizē dzīvē priekšstatu par organizētu, teorētisku un akadēmiskā pētniecībā balstītu pasauli, kur svarīga loma ir piešķirta pašai mācīšanai – šādu pieeju izglītībai var saukt par tradicionāli “vīrišķīgu”. Ieejot manas kādreizējās universitātes (Vīnē) iekšpagalmā, jūs aci pret aci tiksiet konfrontēti  ar daudzām vīriešu galvām, kas paceltas uz postamenta.

Pieaugušo izglītība ir sieviešu joma

Nesen notikušajā Mūžizglītības interešu grupas sanāksmē mēs izraudzījāmies tēmu par izglītību personiskajai izaugsmei un labklājībai, par ko ir samērā grūti runāt politiskā līmenī. Bijām vienisprātis, ka to traucē darīt uzskats, ka par personisko izaugsmi un labklājību domā tikai pusmūža vecuma sievietes — tas ir sievietēm, nevis vīriešiem raksturīgi.

Turklāt, jo tuvāk mācīšana un mācīšanās ir pamatizglītības līmenim, jo „sievišķīgāka” tā kļūst. Interesanti, ka tas pats ir attiecināms uz agrīnās bērnības izglītības periodu, kur izglītības iestāžu personālu veido gandrīz tikai sievietes. Algu līmenis šajā izglītības jomā mēdz būt ļoti zems. Šķiet, pamatā tam ir pieņēmums, ka rūpēties par bērniem ir ļoti viegli vai ka sievietes to dara jebkurā gadījumā, tādēļ atbilstošas mācības un samaksa te nav nepieciešama. Šāds uzskats valda arī attiecībā uz pamatprasmju mācīšanu pieaugušajiem — tur taču nav nekā sarežģīta, jo to galvenokārt dara sievietes — vai ne tā?

Neformālā pieaugušo izglītība parasti ir fragmentēta un tiecas ietvert konkrētu un lietderīgu pamatprasmju apguvi. Tas kopumā padara pieaugušo izglītību par sieviešu jomu pretstatā monolītai, abstraktai, “vīrišķīgai” augstākajai izglītībai. (Skolas un profesionāli tehniskās izglītības iestādes atkarībā no apstākļiem seko vienam vai otram virzienam.)

Atšķirības nozaru algojumā sievietēm un vīriešiem

Un tagad palūkosimies uz naudu, resursiem un atzinību. Jau gadu desmitiem sieviešu tiesību aizstāvji un to atbalstītāji vēršas pret dzimumu segregāciju nozarēs un no tās izrietošu atšķirīgu samaksu par darbu. Praktiski tas nozīmē pāreju no cīņas „vienāds atalgojums par vienādu darbu” (kas tika smagi izcīnīta) uz nākamo līmeni — „vienāds atalgojums par līdzvērtīgu darbu” (cīņa joprojām turpinās). Esam piedzīvojuši daudz pārmaiņu arī mūžizglītības jomā — mēs joprojām augstu vērtējam akadēmiskās un tehniskās prasmes un kompetences, taču ir bijuši daudzi mēģinājumi padarīt līdzvērtīgas arī citas izglītības formas. UNESCO četri izglītības pīlāri joprojām paliek izglītības attīstības vadlīnijas, rosinot mācīties būt, mācīties darīt, mācīties zināt un mācīties dzīvot kopā.

Tomēr no aizspriedumiem ir grūti atbrīvoties: jo teorētiskāka un „vīrišķīgāka” ir nozare, jo vairāk naudas tā parasti saņem. Kā pieaugušo un pamatprasmju pedagoģes sieviešu pārstāvētā nozarē mēs nesaņemam pietiekami daudz. Un vai par nejaušību būtu uzskatāms fakts, ka valstis, kurās ir panākta lielāka dzimumu vienlīdzība, ir arī tās, kurās ir pārdomātāk un labāk organizēta pieaugušo izglītības sistēma? Domāju, ka nē.

Kā likvidēt atšķirības atalgojumā

Daži nelieli ieteikumi:

  • Organizēsim plašas debates par to, kādas prasmes, kompetences un zināšanas mums vajag 21.gadsimtā. Vai zinātne ir nepieciešama? Neapšaubāmi! Manuprāt, mums pat vajadzētu iniciatīvu, kas mazinātu analfabētismu zinātnes jomās, piemēram, saistībā ar blēņām, kam cilvēki tic saistībā ar vakcināciju etc. Taču mums ir jākoncentrējas arī uz vīriešu personisko izaugsmi un (garīgo) veselību. Savukārt, redzot degošos patvēruma meklētāju centrus, var secināt, ka mums ir daudz jāmācās arī par dzīvošanu līdzās.
  • Pārrunāsim arī, kāda ir šīs mācīšanas un mācīšanās vērtība. Vai mēs vēlamies kvalitāti? Vai mēs vēlamies panākt, ka cilvēki (sievietes!), darot šo darbu, spēj nodrošināt sev arī pienācīgu dzīves līmeni? Vai vīrietis, kurš māca ķīmiju, tiešām ir vērtīgāks par sievieti, kura pieaugušajiem māca lasīt?

Un varbūt mums beidzot vajadzētu uzdot galveno jautājumu: kā tas var būt, ka sievietes sniedz sabiedrībai tik daudz (pienākumi ģimenē un rūpes par citiem, brīvprātīgo darbs, darbs zemu atalgotās nozarēs, mazākas pensijas, lielāki izdevumi par „sieviešu precēm” utt.), bet visi ieguvumi nonāk bagāto vīriešu rokās? Paraudzīsimies tikai uz vienu, taču ļoti skaidru un aktuālu piemēru — FIFA, kur redzam, kā vīrieši piešķir cits citam nepamatoti lielas naudas summas. Novirzīsim daļu FIFA naudas pieaugušo izglītībai, un tad mēs piedzīvosim pārmaiņas!

Džīna Ebnere (Gina Ebner) ir Eiropas Pieaugušo izglītības asociācijas (EAEA) ģenerālsekretāre

 

Vai jūs interesē, kā pieaugušo izglītība var veicināt dzimumu līdztiesību? Pievienojieties mūsu diskusijai šeit

Share on Facebook Share on Twitter Epale SoundCloud Share on LinkedIn
Refresh comments Enable auto refresh

Показване на 1 - 6 от 6
  • снимка на Kkristīne Jukna
    Ļoti stereotipisks raksts ,visādi pieņēmumi. Un šis teikums :''Un varbūt mums beidzot vajadzētu uzdot galveno jautājumu: kā tas var būt, ka sievietes sniedz sabiedrībai tik daudz (pienākumi ģimenē un rūpes par citiem, brīvprātīgo darbs, darbs zemu atalgotās nozarēs, mazākas pensijas, lielāki izdevumi par „sieviešu precēm” utt.)'' Nepiekrītu, arī vīriešiem ir pienākumi ģimenē, arī vīrieši dara brīvprātīgo darbu, un arī vīriešiem dažās nozarēs ir zems atalgojums. Bet piekrītu, ka jārīkojas ,lai pasaulē nebūtu tādas diskriminācijas. Arī sievietes grib un būtu pelnījušas pelnīt vairāk. 
  • снимка на Jausma Rozenšteine
    Piekrītu, ka zglītība ir sieviešu joma.
     Vidēji atalgojums ir ļoti zems un nav konkurēt spējīgs.  
  • снимка на Agata Koban

    Bardzo ciekawy artykuł, stawiający śmiałe tezy.

    Jako studentka Uniwersytetu obserwując jego struktury i funkcjonowanie, nie do końca zgadzam się z twierdzeniem, że jest to sektor zdominowany przez kobiety, w mojej opinii udział obu płci jest tu zrównoważony. Zgadzam się z opinią, że nauczanie "podstawowe"/ początkowe jest zdominowane przez nauczycieli płci żeńskiej. Za słuszną uważam też zależność między płacami na niekorzyść kobiet oraz z tym, że najwięcej pieniędzy zyskują sektory teoretyczne i męskie.

  • снимка на Dagmara Buller

    Wydaje mi się, że co do feminizacji tego obszaru ma Pani rację. Już na uczelniach wyższych zauważa się znacznie przewyższający odsetek studentów płci pięknej w stosuku do mężczyzn. Z czego to może wynikać? Być może z faktu, iż edukacja dorosłych łączy się jeszcze mocno z pedagogiką i odrębnego nauczania andragogiki w Polsce jest niewiele. A sam ten fakt w dużej mierze powodować może zniechęcenie do szkolenia się w tytule andragoga. Co do płac, nie jestem w stanie się wypowiedzieć, gdyż nie mam w tym absolutnego doświadczenia.

  • снимка на Aleksander Kobylarek

    Bardzo ciekawe i prowokujące tezy. Wydaje mi się jednak, że na edukację dorosłych i jej finansowanie należałoby patrzeć nieco szerzej niz poprzez sfeminizowanie i niedoinwestwoanie, gdyż takie ujęcie sprawy może łatwo zwieść nas na manowce. Przede wszytkim sektor edukacji dorosłych jest bardzo zróznicowny i nie da się tak łatwo przeciwstawić np szkolnictwu wyższemu (nawiasem mówiąc uniwersytety też są sfeminizowane). W ramach edukacji dorosłych odbywają się przecież szkolenia kadry menedżerskiej i bardzo prestiżowe szkolenia wewnętrzne, wysoko opłacane i wymagające bardzo specyficznych specjalistycznych umiejętności od trenerów/ trenerek. To, że są niewidoczne z perspektywy systemu szkoleń zapewnianych przez państwo lub organizacje pozarządowe, które je finansują z projektów edukacyjnych, powoduje, że często o nich zapominamy. Nie znam badań, ktore by pokazywały, czy te szkolenia są sfeminizowane, ale podejrzewam, że o zatrudnieniu w charakterze trenera/trenerki, coacha, czy mentora/ metnorki, najczęściej decyduje profesjonalizm, przygotowanie i doświadczenie a nie płeć. W firmach szkoleniowych, które znam najczęściej pracują i kobiety i mężczyźni.

    Faktem jest niedoinwestowanie sektora edukacji dorosłych- przynajmniej w Polsce, ale nie upatrywałbym tu źródła problemu w feminizacji, lecz w niskim priorytecie jaki nadają edukacji dorosłych różnego rodzaju decydenci. Czasem odnoszę wrażenie, że istnieje powszechne przekonanie zwłaszcza u decydentów), iż edukację dorosłych powinni sobie finansowac przede wszytkim beneficjenci, bo to ich interes. Tymczasem uczące się społeczeństwo jest wartością samą w sobie i warto inwestować zarówno w podwyższanie kwalifikacji instruktorów/ instruktorek, jak i kompetencje kluczowe uczących się dorosłych. 

  • снимка на vicky Duckworth

    Interesting blog which for me illuminates how transferrable  caring and domestic capitals, which  gendered are so powerful and yet often 'othered'  and not valued in the public domain of work