Navigation path

High level navigation

Page navigation

Bieži uzdotie jautājumi par Natura 2000

Kas ir Natura 2000?

1. Kas ir Natura 2000? Kāda ir atšķirība starp Natura 2000 teritoriju un nacionālo dabas rezervātu vai nacionālo parku?

Natura 2000 teritorijas ir īpaši noteiktas tā, lai aizsargātu Dzīvotņu direktīvā un Putnu direktīvā minēto apakšsugu vai dzīvotņu veidu galvenās teritorijas. Uzskata, ka tie ir Eiropas nozīmes dzīvotņu veidi un apakšsugas, jo tie ir apdraudēti, jutīgi, reti sastopami un endēmiski vai arī pārstāv izcilus piemērus, kas raksturo īpašības, kuras ir tipiskas vienā vai vairākos no deviņiem Eiropas bioģeogrāfiskajiem reģioniem. Pavisam ir aptuveni 2000 sugu un 230 dzīvotņu veidu, kuru galvenās teritorijas ir jānosaka kā Natura 2000 teritorijas.

No otras puses, nacionālie rezervāti, nacionālie parki vai citas valsts vai reģionālas nozīmes aizsargājamas teritorijas ir izveidotas tikai atbilstīgi valsts vai reģionāliem tiesību aktiem, kuri dažādās valstīs var atšķirties. Teritorijas var būt noteiktas dažādiem mērķiem un var būt paredzētas arī citām sugām/dzīvotnēm, uz kurām Natura 2000 tīkla nosacījumi neattiecas.

Tām nav tāds pats statuss kā Natura 2000 teritorijām. Tomēr var būt tā, ka dažas valsts vai reģionālas nozīmes aizsargājamās teritorijas ir arī noteiktas par Natura 2000 teritorijām, jo tās ir svarīgas teritorijas arī ES nozīmes sugām un dzīvotnēm. Šādos gadījumos piemēro ES direktīvu noteikumus, ja vien valsts tiesību aktos nav paredzēti stingrāki noteikumi.

Papildu informācija:

Building the Natura 2000 network
Natura 2000 EUNIS datubāze

2. Kā izraugās teritorijas?

Natura 2000 teritorijas izraugās tā, lai nodrošinātu saskaņā ar Putnu direktīvu un Dzīvotņu direktīvu aizsargājamo sugu un dzīvotņu izdzīvošanu ilgtermiņā. Teritorijas izraugās, pamatojoties uz zinātniskiem kritērijiem.

Saskaņā ar Putnu direktīvu ES dalībvalstīm ir jānosaka skaitliski un lieluma ziņā “vispiemērotākās teritorijas”, lai aizsargātu minētās direktīvas I pielikumā uzskaitītās putnu sugas, kā arī migrējošās sugas.

Saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu dalībvalstīm ir jānosaka teritorijas, kuras ir vajadzīgas, lai saglabātu I pielikumā uzskaitītos dabisko dzīvotņu veidus un II pielikumā uzskaitīto sugu dzīvotnes vai attiecīgā gadījumā atjaunotu to labvēlīgo aizsardzības statusu to dabiskās izplatības areālā.

Šīs teritorijas izraugās un iesaka dalībvalstis. Pēc tam Eiropas Vides aģentūra (EVA) palīdz Eiropas Komisijai analizēt teritoriju priekšlikumus un vērtēt to, kāds ir ieteikto teritoriju ieguldījums katra dzīvotņu veida un sugas aizsardzības statusa nodrošināšanā bioģeogrāfiskajā līmenī. Pēc tam, kad saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu ieteiktās teritorijas ir pietiekami izvērtētas, Komisija apstiprina teritoriju sarakstus un dalībvalstīm pēc iespējas ātrāk, taču ne vēlāk kā sešos gados, ir jānosaka tām īpaši aizsargājamu dabas teritoriju (ĪADT) statuss.

Papildu informācija:

Natura 2000 teritoriju noteikšana
Building the Natura 2000 network

3. Kuri ekosistēmu veidi ir iekļauti Natura 2000 teritorijās?

Natura 2000 teritorijās ir iekļauti dažādi ekosistēmu veidi, tostarp sauszemes, saldūdens un jūras ekosistēmas. Ekosistēmā var būs viena vai vairākas dažādas dzīvotnes, un parasti tajā ir atšķirīga augu un dzīvnieku kopa.

Tomēr dažas ekosistēmas ir bagātīgākas nekā citas Natura 2000 tīklā. Piemēram, mežu ekosistēmas aizņem aptuveni 50 % no tīkla platības, savukārt agroekosistēmas (zālāji un citas lauksaimniecības platības) — aptuveni 40 % no tīkla.

Pašlaik (2016. gadā) gandrīz 6 % no ES jūras teritorijas ir iekļauti Natura 2000 tīklā un turpinās darbs, lai pabeigtu jūras teritoriju noteikšanu, un tas nodrošinās, ka jūras ekosistēmās tiks saglabāti ar Dzīvotņu direktīvu un Putnu direktīvu aizsargājamie dzīvotņu veidi un sugas.

4. Vai notika sabiedriskā apspriešana par teritoriju izraudzīšanos iekļaušanai Natura 2000 tīklā?

Direktīvās nav sīki noteikts, kādam ir jābūt apspriešanas procesam, izraugoties teritorijas. Tāpēc dažādās dalībvalstīs tika piemērotas ļoti dažādas procedūras atbilstīgi to administratīvajām sistēmām. Dažos gadījumos teritoriju identificēšanu papildināja detalizēta apspriešanās ar to īpašniekiem un izmantotājiem, savukārt citos gadījumos apspriešanās ar ieinteresētajām personām bija minimāla vai nenotika vispār.

Tas izraisīja strīdus dažās dalībvalstīs, kuru rezultātā radās dažādas administratīvas un tiesiskas problēmas, kas aizkavēja priekšlikumu iesniegšanu. Taču Komisija šajā posmā nebija iesaistīta un tai nebija tiesību iejaukties dažādās dalībvalstu procedūrās.

Attiecībā uz Kopienā nozīmīgām teritorijām (KNT) — valstu sarakstu analīze un šo teritoriju izraudzīšanās bioģeogrāfiskajā līmenī tika veikta pārredzami, proti, zinātniskos semināros, kurus organizēja Komisija un atbalstīja Eiropas Vides aģentūra. Iespēja piedalīties šajos semināros tika dota gan dalībvalstīm un ekspertiem, kas pārstāv attiecīgo ieinteresēto personu — īpašnieku un izmantotāju — intereses, gan NVO, kas darbojas vides jomā.

5. Kāpēc, izraugoties teritorijas iekļaušanai Natura 2000 tīklā, neņem vērā sociālekonomiskus apsvērumus?

Teritoriju identificēšanu un izraudzīšanos iekļaušanai Natura 2000 tīklā veic, pamatojoties vienīgi uz zinātniskiem apsvērumiem, saskaņā ar abās minētajās direktīvās noteiktajiem atlases kritērijiem. Zinātnisku apsvērumu izmantošana teritoriju atlasē nodrošina, ka:

  • tikai vispiemērotākajām teritorijām tiek noteikts Natura 2000 teritoriju statuss (t. i., ne visām teritorijām, kurās ir konkrētās sugas vai dzīvotnes) un
  • Natura 2000 tīklā tiek iekļauts pietiekami daudz teritoriju, lai nodrošinātu katras minētās sugas un dzīvotnes aizsardzību ilgtermiņā visā to dabiskās izplatības areālā ES.

Ja tīklā netiks iekļautas vislabākās teritorijas vai pietiekami daudz teritoriju saistībā ar katru sugu vai dzīvotnes veidu, tas nebūs ekoloģiski saskaņots un, īstenojot to, nevarēs sasniegt tam izvirzītos mērķus, kas noteikti abās minētajās dabas direktīvās.

Tāpēc teritoriju atlases procesā neņem vērā sociālekonomiskos apsvērumus. Tomēr šie apsvērumi ir būtiski, lemjot par to, kā aizsargāt un apsaimniekot Natura 2000 teritoriju. Dzīvotņu direktīvas 2. pantā ir skaidri noteikts, ka visus pasākumus, kurus veic saskaņā ar šo direktīvu, izstrādā tā, lai saglabātu un atjaunotu to dabisko dzīvotņu un savvaļas faunas un floras sugu labvēlīgu aizsardzības statusu, kas ir ES nozīmīgas, vienlaikus ņemot vērā ekonomiskās, sociālās un kultūras prasības, kā arī reģionālās un vietējās īpatnības.

6. Cik daudz ir Natura 2000 teritoriju un kur tās atrodas?

Pašlaik (2016. gadā) Natura 2000 tīklā iekļauto teritoriju skaits pārsniedz 27 000 un to kopējā platība ir aptuveni 1 150 000 km2, tās ir gan sauszemes, gan jūras teritorijas visās ES dalībvalstīs. Kopējā Natura 2000 sauszemes teritorija aizņem aptuveni 18 % no visas ES sauszemes platības. Natura 2000 teritoriju platība valstīs ir robežās no 9 % līdz gandrīz 38 % — atkarībā no konkrētās valsts. Šo atšķirību daļēji nosaka tas, cik daudz katrā valstī ir pilnībā vai daļēji dabisku dzīvotņu. Piemēram, proporcionāli daudz vairāk tādu dzīvotņu veidu un sugu, kuras aizsargā minētās direktīvas, ir atrodams Vidusjūras, kontinentālajā un Alpu reģionā nekā Atlantijas reģionā. Turklāt dažās valstīs vēsturiski ir augstākā līmenī notikusi intensīva zemes izmantošana un ir lielāka sadrumstalotība, tāpēc ir mazāk ar minētajām direktīvām aizsargājamo dabas resursu. Pilnībā vai daļēji dabiskas dzīvotnes un sugas, piemēram, lielie plēsēji, parasti ir daudz bagātīgāk un plašāk izplatītas Centrāleiropas un Austrumeiropas dalībvalstīs, kuras ES iestājās 2004. gadā un pēc tam, nekā dažās vecākajās dalībvalstīs. To ietekmē arī dažādās dalībvalstu pieejas, nosakot to teritoriju robežas, kuras tiek izvirzītas Natura 2000 statusa noteikšanai. Vairākas dalībvalstis ir ieteikušas izveidot plaši nošķirtas, lielas Natura 2000 teritorijas, izmantojot holistiskāku pieeju, kas paredz iekļaut arī neatbilstīgu dzīvotņu apgabalus. Citas savas teritorijas ir noteikušas precīzāk, iekļaujot tikai atbilstīgas dzīvotnes apgabalu.

Informācija par Natura 2000 teritoriju skaitu un platību katrā valstī, kā arī ES līmenī, regulāri tiek atjaunināta Natura 2000 barometrā.

Natura 2000 interaktīvā karte ir tiešsaistes rīks, kas ļauj lietotājam, vienkārši piespiežot pogu, atrast un aplūkot Natura 2000 teritorijas jebkurā vietā ES.

Papildu informācija:

Komisijas apstiprināto Natura 2000 teritoriju saraksts katrā bioģeogrāfiskajā reģionā.
Natura 2000 visās dalībvalstīs

7. Kāda ir atšķirība starp īpaši aizsargājamu dabas teritoriju (ĪADT), Kopienā nozīmīgu teritoriju (KNT), īpaši aizsargājamu teritoriju (ĪAT) un Natura 2000 teritoriju?

ĪADT, KNT un ĪAT visas kopā sauc par Natura 2000 teritorijām. ĪAT ir Natura 2000 teritorijas, kas ir noteiktas atbilstīgi Putnu direktīvai, savukārt KNT un ĪADT ir teritorijas, kas noteiktas atbilstīgi Dzīvotņu direktīvai. KNT un ĪADT attiecas uz vienu un to pašu teritoriju. Vienīgā atšķirība starp tām ir tajās noteiktā aizsardzības pakāpe.

KNT ir Eiropas Komisijas oficiāli apstiprinātas teritorijas, un tāpēc uz tām attiecas 6. panta 2., 3. un 4. punktā definētie aizsardzības noteikumi. ĪADT ir KNT, kuru statusu ir noteikušas dalībvalstis, pieņemot tiesību aktu, un attiecībā uz kurām piemēro vajadzīgos aizsardzības pasākumus, lai garantētu tādu ES nozīmīgu sugu un dzīvotņu veidu aizsardzību, kuri atrodas šajās teritorijās.

Sk.: Commission note on designation of Special Areas of Conservation (SACs)

8. Vai Natura 2000 tīkls ir pabeigts? Vai nākotnē tiks pievienotas jaunas teritorijas?

ES Natura 2000 tīklā ir vairāk nekā 27 000 teritoriju visās 28 ES dalībvalstīs (stāvoklis 2016. gadā). To kopējā platība pārsniedz vienu miljonu kvadrātkilometru, un tas atbilst gandrīz vienai piektdaļai no Eiropas sauszemes platības (18,36 %) un nozīmīgai daļai no platības apkārtējās jūrās. Tas padara Natura 2000 tīklu par vienu no lielākajiem koordinētajiem aizsargājamo teritoriju tīkliem pasaulē.

Eiropas Komisija ar Eiropas Bioloģiskās daudzveidības tematiskā centra atbalstu ir atbildīga par to, lai gan valsts, gan bioģeogrāfiskajā līmenī tiktu novērtēts, vai katra suga un dzīvotnes veids ir pietiekami pārstāvēti pašreizējās tīkla teritorijās. Komisija ir secinājusi, ka Natura 2000 tīkls tagad ir lielā mērā pabeigts uz sauszemes, bet Komisija ir pieprasījusi dažām dalībvalstīm ieteikt papildu teritorijas attiecībā uz vairākām sugām un dzīvotnēm, lai pabeigtu šo tīklu minēto valstu teritorijās.

Taču Natura 2000 teritoriju noteikšanas process jūras vidē ir norisinājies daudz lēnāk nekā uz sauszemes. Pašlaik (2016. gada jūnijā) ir noteiktas vairāk nekā 3000 Natura 2000 jūras teritorijas, kas aizņemt gandrīz 6 % no ES kopējās jūras platības (vairāk nekā 360 000 km²). Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc jūras teritoriju noteikšanas process virzās lēni, ir tas, ka trūkst zinātniskās informācijas par ES aizsargājamo jūras dzīvotņu un sugu izplatību, jo īpaši tādā detalizācijas pakāpē, kas vajadzīga, lai varētu identificēt teritorijas un ieviest pienācīgu apsaimniekošanu.

Pēdējā laikā Eiropas Komisija un dalībvalstis ir pastiprinājušas pūliņus, lai noteiktu jaunas jūras teritorijas, jo īpaši atklātas jūras jurisdikcijas zonās ārpus dalībvalstu teritoriālajiem ūdeņiem.

Papildu informācija:

Natura 2000
Natura 2000 jūras vidē

9. Vai teritorijas var mainīt vai izslēgt un svītrot no Natura 2000 saraksta?

Teritoriju var svītrot no saraksta tikai tad, ja tā ir zaudējusi savu aizsardzības vērtību dabas attīstības dēļ un to nevar atjaunot ar apsaimniekošanas pasākumiem. Tomēr ir svarīgi paturēt prātā, ka vienkārša teritorijas noplicināšanās, piemēram, nepienācīgas apsaimniekošanas dēļ, būtu 6. panta 2. punkta pārkāpums. Šādas teritorijas nevar svītrot no saraksta tikai tāpēc vien, ka tajās tika pieļauta degradācija un tās nav pareizi apsaimniekotas saskaņā ar abu dabas direktīvu prasībām. Teritorijas, kuras ir iznīcinātas un attiecībā uz kurām ir veikti pienācīgi kompensācijas pasākumi, piemērojot Dzīvotņu direktīvas 6. panta 4. punktu, var svītrot no saraksta. Arī tādas teritorijas, attiecībā uz kurām izrādās, ka to sākotnējās noteikšanas vai norobežošanas pamatā bija kļūdaina zinātniskā informācija, var mainīt vai svītrot no saraksta. Dalībvalsts priekšlikumu par šādu izmaiņu veikšanu Komisija sankcionēs tikai tad, ja tas būs pienācīgi zinātniski pamatots.

Papildu informācija: Tiesas spriedums lietā C-301/12.

10. Kā es varu iegūt informāciju par Natura 2000 teritorijām dalībvalstīs? Kā es varu uzzināt, vai mana zeme ir iekļauta Natura 2000 tīklā?

Eiropas Komisija ar Eiropas Vides aģentūras palīdzību ir izveidojusi publiski pieejamu tiešsaistes GIS kartēšanas sistēmu — Natura 2000 interaktīvo karti —, kas parāda katras Natura 2000 teritorijas precīzu atrašanās vietu ES tīklā. Lietotājs var meklēt jebkuru teritoriju jebkurā ES vietā un uzdot jautājumus par to. Pateicoties karšu lielajam mērogam, teritorijas robežas un galvenās ainavas iezīmes ir labi saskatāmas.

Natura 2000 interaktīvā karte ļauj piekļūt arī datu standartveidlapai (DSV), kas piesaistīta katrai teritorijai. DSV ir reģistrētas ES nozīmīgās sugas un dzīvotņu veidi, kuru dēļ ir noteikta konkrētā teritorija, kā arī to aplēstais populācijas lielums un aizsardzības pakāpe šajā teritorijā tās noteikšanas laikā.

Sīkāka informācija par Natura 2000 teritorijām ir pieejama arī kompetentajās dabas aizsardzības iestādēs katrā dalībvalstī.

Papildu informācija:

Natura 2000 interaktīvā karte
Piekļuve Natura 2000 datiem
Natura 2000 visās dalībvalstīs

11. Vai Natura 2000 teritorijas statusa noteikšana nozīmē to, ka man ir jāizbeidz visas saimnieciskās darbības šajā teritorijā? Vai tas ietekmē manas īpašumtiesības?

Cilvēki bieži vien asociē dabas aizsardzības pasākumus ar stingriem dabas rezervātiem, kuros sistemātiski ir aizliegts veikt cilvēka darbību. Saistībā ar Natura 2000 tīklu tiek izmantota atšķirīga pieeja. Tiek atzīts, ka cilvēks ir dabas neatņemama daļa un vislabākie rezultāti ir iespējami, savstarpēji sadarbojoties.

Tāpēc Natura 2000 teritorijas statusa noteikšana nenozīmē to, ka visa saimnieciskā darbība ir jāizbeidz. Dažos gadījumos tiešām var būt nepieciešama pielāgošanās vai pārmaiņas, lai aizsargātu sugas un dzīvotnes, kuru dēļ konkrētā teritorija ir noteikta, vai lai palīdzētu tām atjaunot labu aizsardzības statusu. Taču daudzos citos gadījumos notiekošās darbības varēs turpināt tāpat kā iepriekš.

Patiesībā daudzās teritorijās sastopamo sugu un dzīvotņu izdzīvošana ilgtermiņā var būt pilnībā atkarīga no šādu darbību turpināšanās, un šādos gadījumos būs svarīgi atrast veidus, kā turpināt atbalstīt un attiecīgā gadījumā veicināt šādas darbības, piemēram, regulāru pļaušanu, ganīšanu vai krūmāju kontroli.

Tāpēc nav iespējams vispārināt. Daudz kas ir atkarīgs no konkrētās vides, kā arī sociālajiem un ekonomiskajiem apstākļiem katrā teritorijā un precīzām ekoloģiskajām prasībām attiecībā uz sastopamajām sugām un dzīvotņu veidiem. To var izvērtēt tikai katrā konkrētajā gadījumā.

12. Vai Natura 2000 teritorijas statusa noteikšanas dēļ būs jāizbeidz tādas tradicionālas darbības kā kūdras griešana un koku ciršana?

Tradicionālās darbības drīkstēs turpināt tāpat kā līdz šim, ja vien tās negatīvi neietekmē sugas vai dzīvotņu veidus, kuru dēļ konkrētā teritorija tika noteikta. Arī tas ir jāizvērtē katrā konkrētajā gadījumā. Tikai tad kļūs skaidrs, vai faktiski ir konstatējama kāda ietekme. Ja ir konstatēta negatīva ietekme, pētījumi palīdzēs noteikt tās apmēru un labākos līdzekļus tās samazināšanai vai izbeigšanai (piem., darbības pārvietošana uz citu teritorijas daļu vai pielāgošanas prakse, kā arī termiņu noteikšana šīm darbībām), lai tā vairs neizraisītu to sugu un dzīvotņu noplicināšanos vai bojāeju, kuru dēļ konkrētā teritorija tika noteikta.

13. Vai Natura 2000 teritorijās ir atļautas medības?

Medības ir tipisks tādu darbību piemērs, kuras Natura 2000 teritorijā var atļaut turpināt, ja vien tas negatīvi neietekmē sugas vai dzīvotņu veidus, kuru dēļ konkrētā teritorija tika noteikta. Putnu direktīvā un Dzīvotņu direktīvā ir atzīta medību kā ilgtspējīgas izmantošanas veida leģitimitāte un šāda prakse Natura 2000 teritorijās a priori netiek aizliegta. n Toties minētajās direktīvās ir noteikts medību kontroles regulējums, lai nodrošinātu līdzsvaru starp medībām un ilgtermiņa mērķi uzturēt veselīgas un dzīvotspējīgas medījamo sugu populācijas.

Papildu informācija: Ilgtspējīgu medību iniciatīvas

14. Vai Natura 2000 teritorijās joprojām ir atļautas izklaides darbības?

Cilvēki dodas dabā dažādu iemeslu dēļ. Daudzi vēlas atpūsties mierā un klusumā gleznainā vidē, citi labprāt izpēta jaunas teritorijas, savukārt vēl citus vairāk interesē dažādas aktivitātes brīvā dabā, piemēram, peldēšana, pastaigas, riteņbraukšana, makšķerēšana, medības u. c. Neatkarīgi no motivācijas Natura 2000 sniedz cilvēkiem unikālu iespēju atklāt un baudīt Eiropas bagāto dabas mantojumu.

Šādas izklaides darbības ir saderīgas ar Dzīvotņu direktīvas un Putnu direktīvas noteikumiem, ja vien tās negatīvi neietekmē teritorijā sastopamās dzīvotnes un sugas. Bieži vien svarīgākais ir elastīga plānošana un gudra resursu izmantošana, lai garantētu, ka šādu darbību rezultātā netiek izpostīta vide, kurā tās notiek.

Aizsardzības mērķu noteikšana Natura 2000 teritorijām

15. Kāpēc un kā nosaka aizsardzības mērķus?

Aizsardzības mērķi ir paredzēti tam, lai pēc iespējas precīzāk definētu vēlamo aizsardzības statusu vai pakāpi, kas jāpanāk konkrētā teritorijā. Mērķi ir jānosaka katram attiecīgajam dzīvotnes veidam un sugai, kas sastopami attiecīgajā teritorijā.

Bieži vien mērķus izsaka kvantitatīvi, piemēram, uzturēt konkrētas sugas populāciju noteikta minimālā īpatņu skaita līmenī vai 10 gados uzlabot kādas dzīvotnes veida aizsardzības pakāpi no C kategorijas līdz B kategorijai.

Skaidrus Natura 2000 aizsardzības mērķus ir svarīgi noteikt tādēļ, lai nodrošinātu, ka katra tīklā iekļautā teritorija pēc iespējas efektīvāk palīdz īstenot abu dabas direktīvu vispārīgo mērķi, proti, sasniegt visu saskaņā ar direktīvām aizsargājamo1 dzīvotņu un sugu labvēlīgu aizsardzības statusu visā to izplatības areālā ES teritorijā.

Aizsardzības mērķi ir katrai teritorijai specifiski, un to pamatā ir jābūt pamatīgām zināšanām par teritoriju un tajā sastopamajām sugām/dzīvotnēm, to ekoloģiskajām prasībām, kā arī visiem apdraudējumiem un ietekmi uz to nepārtrauktu pastāvēšanu attiecīgajā teritorijā. Tas tā ir tāpēc, ka katrā Natura 2000 teritorijā ir unikāls biotisku, abiotisku un sociālekonomisku apstākļu kopums, kas dažādās teritorijās var ievērojami atšķirties, pat ja tajās ir sastopamas vienas un tās pašas sugas un dzīvotnes.

Vēlams noteikt arī plašākus aizsardzības mērķus vairāku teritoriju kopumam vai attiecībā uz atsevišķām sugām vai dzīvotnēm konkrētā reģionā vai valstī (valsts vai reģionālus aizsardzības mērķus). Tas palīdzēs noteikt ne vien aizsardzības mērķus atsevišķas teritorijas līmenī, bet arī stratēģiskās aizsardzības prioritātes dažādās teritorijās un starp tām. Tā var piešķirt augstāku prioritāti pasākumiem, kuru potenciāls uzlabot vai uzturēt konkrētas sugas vai dzīvotnes aizsardzības statusu attiecīgajā reģionā vai valstī ir lielāks.

Lai dotu norādījumus par Natura 2000 saglabāšanas mērķu noteikšanu, Komisija ir publicējusi interpretējošu piezīmi, kurā sniegti papildu skaidrojumi.

1 Putnu direktīvas mērķis ir formulēts nedaudz citādi, taču tā vērienīgums ir tāds pats

16. Kas atbild par aizsardzības mērķu noteikšanu? Vai notiek apspriešanās ar zemes īpašniekiem/apsaimniekotājiem?

Aizsardzības mērķu noteikšana ir katras dalībvalsts kompetento iestāžu pienākums. Dabas direktīvās nav noteikts, kā tas ir jādara, jo lemšana par savu noteikumu īstenošanas veidu un metodēm ir katras dalībvalsts ziņā. Taču dabas direktīvu mērķis ir panākt Kopienas nozīmes sugām un dzīvotnēm labvēlīgas aizsardzības statusu un šai nolūkā izmantot Natura 2000 tīklu.

Tomēr Komisija iesaka nodrošināt ne vien to, ka aizsardzības mērķu pamatā ir pamatīgas zināšanas, bet arī to, ka aizsardzības mērķu noteikšanā tiek iesaistītas visas ieinteresētās personas — zemes īpašnieki un apsaimniekotāji, kā arī NVO, kas darbojas dabas aizsardzības jomā. Tas palīdzēs definēt reālistiskus un sasniedzamus aizsardzības mērķus.

Zemes īpašnieki un apsaimniekotāji parasti ļoti labi izprot teritorijas pārvaldības aspektus, kuru rezultātā aizsardzība pagātnē ir bijusi sekmīga vai nesekmīga. Taču ir svarīgi īstenot arī iestāžu un galveno ieinteresēto personu divpusēju apspriešanos par to, kā vislabāk definēt teritorijai specifiskus aizsardzības mērķus un pasākumus. Konkrētas teritorijas svarīguma, lomas un aizsardzības mērķu apspriešana un skaidra paziņošana palīdzēs uzlabot arī visu iesaistīto personu izpratni un līdzdalību.

17. Kur var atrast sīkāku informāciju par konkrētas teritorijas aizsardzības mērķiem?

Katrai valstij ir pašai savs mehānisms, ko tā izmanto savu Natura 2000 teritoriju aizsardzības mērķu publiskošanai. Tos var noteikt juridiskajos lēmumos vai aktos par teritorijas statusa piešķiršanu vai to pavaddokumentos. Tos var publicēt kompetento dabas aizsardzības iestāžu tīmekļa vietnē. Parasti tie ir iekļauti un sīkāk izklāstīti arī Natura 2000 teritoriju apsaimniekošanas plānos vai līdzīgos instrumentos, ja tādi ir. Komisija ir ieteikusi, ka dalībvalstīm ir jānodrošina viegli pieejama informācija par Natura 2000 saglabāšanas mērķiem tā, lai tas būtu noderīgi un skaidri saprotami zemes īpašniekiem un apsaimniekotājiem.

18. Kā var zināt, kādas darbības ir saderīgas ar Natura 2000, ja nav noteikti aizsardzības mērķi?

Iestādēm ir jānosaka aizsardzības mērķi visām Natura 2000 teritorijām. Tomēr var gadīties, ka šis process ir aizkavējies un aizsardzības mērķi vēl nav noteikti.

Tādā gadījumā kompetento iestāžu pienākums ir informēt ieinteresētās personas par sekām, ko radītu kāda apgabala noteikšana par Natura 2000 teritoriju. Tām būtu jāinformē arī par to, vai dažas darbības vajadzētu pielāgot vai, iespējams, izbeigt, lai nepieļautu teritorijas noplicināšanos, un par to, kādas darbības vajadzētu veicināt, lai uzlabotu teritorijas aizsardzības apstākļus. Datu standartveidlapa (DSV) ir noderīgs informācijas avots, kas ļauj saprast, kāpēc konkrētā teritorija ir noteikta. Tajā būtu jāielūkojas ikreiz, pieņemot apsaimniekošanas lēmumus (piem., izstrādājot apsaimniekošanas dokumentus vai plānojot jaunus ieguldījumus).

Minimālā prasība būtu nepieļaut visu to dzīvotņu un sugu noplicināšanos, kas saskaņā ar DSV ir būtiskas un sastopamas konkrētajā teritorijā. Ja zinātniska informācija nav pieejama, ir jāievēro piesardzīga pieeja.

Sīkāku informāciju par teritorijas prasībām var atrast arī Natura 2000 apsaimniekošanas plānos, ja tādi ir izstrādāti, vai citos attiecīgajos dokumentos (t. i., dokumentos par aizsardzības mērķiem, teritorijas noteikšanas aktos utt.).

Dalībvalstis parasti sniedz sīku informāciju par savām Natura 2000 teritorijām, tostarp par to noteikšanas iemesliem, aizsardzības mērķiem, apsaimniekošanas plāniem un aizsardzības pasākumiem, darot to publiski pieejamu tīmekļa vietnēs un citur (piem., ar vietējo pašvaldību starpniecību). Dažas valstis sniedz arī specifisku un sīku informāciju zemes īpašniekiem un galvenajiem zemes izmantotājiem katrā Natura 2000 teritorijā (piem., izdodot īpašus paziņojumus, kā tas ir Apvienotajā Karalistē, vai veidojot vietējās grupas vai komitejas, kuru ietvaros galvenās ieinteresētās personas jau no paša sākuma ir iesaistītas teritoriju apsaimniekošanā, kā tas ir Francijā un citās ES dalībvalstīs). Lai uzzinātu vairāk par konkrētām Natura 2000 teritorijām, zemes īpašnieki un izmantotāji var vērsties arī vietējās dabas aizsardzības iestādēs.

Natura 2000 teritoriju apsaimniekošana

19. Kas atbild par aizsardzības pasākumu noteikšanu?

Aizsardzības pasākumu noteikšana Natura 2000 teritorijās ir katras dalībvalsts kompetento iestāžu pienākums. Saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu (6. panta 1. punkts): “Attiecībā uz īpaši aizsargājamām dabas teritorijām dalībvalstis nosaka vajadzīgos aizsardzības pasākumus, attiecīgā gadījumā tajos iekļaujot atbilstīgus apsaimniekošanas plānus, kas izstrādāti īpaši šīm teritorijām vai iekļauti citos attīstības plānos, kā arī atbilstīgus normatīvus, administratīvus vai līgumiskus pasākumus, kuri atbilst šajās teritorijās sastopamo I pielikuma dabisko dzīvotņu veidu un II pielikuma sugu ekoloģiskajām prasībām.”

Dalībvalstīm ir jānosaka vajadzīgie aizsardzības pasākumi visām īpaši aizsargājamām dabas teritorijām (ĪADT), un šis vispārējais aizsardzības režīms attiecas uz visiem I pielikumā uzskaitītajiem dabisko dzīvotņu veidiem un II pielikumā uzskaitītajām sugām, kas ir sastopamas minētajās teritorijās, izņemot tās, kuras Natura 2000 datu standartveidlapā ir atzīmētas kā nenozīmīgas.

Komisija ir sniegusi norādījumus par aizsardzības pasākumu noteikšanu Natura 2000 teritorijām un publicējusi pārskatu par 6. panta 1. punkta noteikumiem un to īstenošanu praksē dažādās dalībvalstīs.

Ir pieejams svarīgāko Tiesas nolēmumu saistībā ar Dzīvotņu direktīvas 6. pantu apkopojums, tostarp par pienākumu veikt vajadzīgos aizsardzības pasākumus Natura 2000 teritorijās.

20. Kā identificē un nosaka aizsardzības pasākumus Natura 2000 teritorijā? Kādā termiņā tie ir jāievieš?

Aizsardzības pasākumi ir praktiskas darbības, kas jāīsteno, lai sasniegtu teritorijai izvirzītos aizsardzības mērķus. Tiem ir jāatbilst teritorijā sastopamo dzīvotņu veidu un sugu ekoloģiskajām prasībām. Nosakot aizsardzības pasākumus, jāņem vērā arī ekonomiskais, sociālais un kultūras konteksts, kā arī reģionālās un vietējās īpatnības. Šis princips ir nostiprināts Dzīvotņu direktīvā (2. pants).

Lai identificētu vajadzīgos aizsardzības pasākumus, ir svarīgi iegūt pamatīgu informāciju par teritorijā pastāvošajiem apstākļiem, kā arī par tajā sastopamo sugu un dzīvotņu veidu aizsardzības statusu, apdraudējumiem, ietekmi un vajadzībām, un par vispārīgo sociālekonomisko kontekstu (zemes izmantojums un īpašumtiesības, ieinteresēto personu intereses, notiekošās saimnieciskās darbības utt.).

Tāpat kā aizsardzības mērķi, arī aizsardzības pasākumi parasti ir katrai teritorijai specifiski un ir jānosaka katrā gadījumā atsevišķi. Tas tā ir tāpēc, ka katrā Natura 2000 teritorijā ir unikāls biotisku, abiotisku un sociālekonomisku apstākļu kopums, kas dažādās teritorijās var ievērojami atšķirties, pat ja tajās ir sastopamas vienas un tās pašas sugas un dzīvotnes.

Kad teritorija ir atzīta par Kopienas nozīmes teritoriju (KNT), dalībvalstu rīcībā ir ne vairāk kā seši gadi, lai ieviestu vajadzīgos aizsardzības pasākumus un noteiktu teritorijai īpaši aizsargājamas dabas teritorijas (ĪADT) statusu. Šie seši gadi ir jāizmanto ne vien tam, lai apkopotu visu vajadzīgo informāciju par teritoriju, bet arī tam, lai informētu visas interešu grupas un apspriestos un vienotos ar tām par piemērotākajiem pasākumiem, kuri būtu jāīsteno, lai sasniegtu konkrētajai teritorijai noteiktos aizsardzības mērķus.

Dabas direktīvās nav noteikts, kā tas ir jādara, jo lemšana par savu noteikumu īstenošanas veidu un metodēm ir katras dalībvalsts ziņā.

Komisija ir sniegusi norādījumus par aizsardzības pasākumu noteikšanu Natura 2000 teritorijām.

21. Kāda veida aizsardzības pasākumus var īstenot?

Kā norādīts iepriekš, par to ir jālemj katrā gadījumā atsevišķi, ņemot vērā konkrēto teritoriju ekoloģiskos un sociālekonomiskos apstākļus. Aizsardzības pasākumu mērogs var būt dažāds:

  • sākot no “nekā nedarīšanas”, jo nav nepieciešami papildu pasākumi, izņemot to, ka ir jāturpina apsaimniekot teritoriju tāpat kā līdz šim;
  • veicot tādus “vienkāršus” pasākumus, kā, piemēram, netraucēt vairošanās sezonā, regulāri pļaut zālāju vai zāli, palielināt atmirušās koksnes daudzumu mežā;
  • līdz pat “būtiskām” atjaunošanas darbībām, kas saistītas, piemēram, ar svešzemju sugu pilnīgu aizvākšanu vai mitrāja hidroloģisku atjaunošanu.

Dažos gadījumos kā aizsardzības apasākumu var apsvērt arī neiejaukšanos un stingru aizsardzību, jo īpaši attiecībā uz dzīvotnēm un sugām, kas ir ļoti jutīgas pret jebkādu cilvēka iejaukšanos un tāpēc tām ir vajadzīgas stingra lieguma platības, lai garantētu to turpmāku izdzīvošanu.

Komisija ir publicējusi pārskatu par pieejām aizsardzības pasākumu noteikšanai dažādās dalībvalstīs un daudzus dažādu aizsardzības pasākumu piemērus, kas īstenoti dažādos sociālekonomiskajos apstākļos visā ES.

Natura 2000 teritorijās, iespējams, ir jāveic dažāda veida pasākumi, tostarp atjaunošanas pasākumi, kuru ietvaros darbi ir jāveic īpašā noteiktā laikā, piemēram, darbi mitrāja hidroloģijas atjaunošanai, dažu sugu pārstādīšana, populāciju reintrodukcija vai nostiprināšana, vajadzīgā aprīkojuma vai infrastruktūras izveide utt. Var būt, ka teritorijā periodiski ir jāveic arī darbības, kas regulāri atkārtojas, lai uzturētu vai uzlabotu dažu dzīvotņu vai konkrētu sugu populācijas aizsardzības statusu. Šāda veida darbības var būt, piemēram, zālāja pļaušana vai pļavu noganīšana, regulāra krūmāju tīrīšana, mitrāju platību hidroloģiskā režīma pārvaldība utt. Iespējams, ir nepieciešamas arī uzraudzības, apsardzes un aizstāvības darbības, lai garantētu dažu teritoriju pienācīgu aizsardzību.

Lai sagatavotu vajadzīgos pasākumus, ir vajadzīga rūpīga plānošana un ir jāizstrādā detalizēti plāni, kā arī tehniskās specifikācijas to pareizai īstenošanai. Plānotie aizsardzības pasākumi parasti ietver arī monitoringu, jo ir jāuzrauga un jāizvērtē sasniegtie rezultāti, lai novērtētu pasākumu efektivitāti un vajadzības gadījumā veiktu nepieciešamās korekcijas.

Visbeidzot, aizsardzības pasākumu īstenošana Natura 2000 teritorijās bieži vien vislabāk sokas tad, ja to papildina atbilstīga informācija un teritorijā dzīvojošo iedzīvotāju un jo īpaši galveno ieinteresēto personu un interešu grupu, uz kurām attiecas darbības vai kuras ir iesaistītas to īstenošanā, informētības uzlabošana. Informētības uzlabošana ir īpaši lietderīga arī tad, ja teritorijām var piekļūt un tās var izmantot trešās personas, t. i., personas, kas nav zemes īpašnieki, nomnieki vai valsts iestādes. Šo platību izmantotāju informētības uzlabošana un izpratnes veicināšana var būt viena no svarīgākajām apsaimniekošanas pieejām.

22. Kas ir Natura 2000 apsaimniekošanas plāni, un vai tie ir obligāti?

Lai palīdzētu nodrošināt teritoriju pārvaldību saprotamā un pārredzamā veidā, Eiropas Komisija stingri iesaka dalībvalstīm izstrādāt Natura 2000 apsaimniekošanas plānus, cieši sadarbojoties ar vietējām ieinteresētajām personām. Natura 2000 apsaimniekošanas plānu izstrāde ir Natura 2000 kompetento iestāžu atbildība. Apsaimniekošanas plāns ir stabils un efektīvs satvars aizsardzības pasākumu īstenošanai un pārraudzībai.

Lai gan saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu Natura 2000 apsaimniekošanas plāni nav obligāti, tie ir ļoti lietderīgi rīki šādu iemeslu dēļ:

  • tie nodrošina pilnīgus datus par teritorijā sastopamo dzīvotņu un sugu saglabāšanas mērķiem, ekoloģisko stāvokli un prasībām, lai visiem būtu skaidrs, kas un kāpēc tiek saglabāts;
  • tajos tiek analizēts teritorijas sociālekonomiskais un kultūras konteksts, kā arī mijiedarbība starp dažādiem zemes izmantojuma veidiem un sastopamajām sugām un dzīvotnēm;
  • tie ir pamats atklātai diskusijai starp visām interešu grupām un palīdz rast kopsaucēju par teritorijas ilgtermiņa apsaimniekošanu, kā arī rada līdzatbildības sajūtu attiecībā uz galarezultātu;
  • tie palīdz rast praktiskus apsaimniekošanas risinājumus, kas ir ilgtspējīgi un labāk integrēti citās zemes izmantošanas praksēs;
  • tie ir līdzeklis, ar ko nosaka ieinteresēto personu dažādās sociālekonomiskajās jomās, iestāžu un NVO attiecīgos pienākumus identificēto vajadzīgo aizsardzības pasākumu īstenošanā.

Natura 2000 apsaimniekošanas plāni var būt īpaši izstrādāti konkrētai teritorijai vai integrēti citos attīstības plānos, ja vien šajos plānos ir skaidri iekļauti Natura 2000 aizsardzības mērķi.

23. Vai ir pieejami rīki, kas palīdz sagatavot Natura 2000 apsaimniekošanas plānus?

Norādījumi par Natura 2000 apsaimniekošanas plānu sagatavošanu, aizsardzības pasākumu formulēšanu un apsaimniekošanas plānošanas procesu norisi Natura 2000 teritorijās ir pieejami Eiropas Komisijas tīmekļa vietnē2, kā arī daudzās valstīs.

Natura 2000 teritoriju apsaimniekošanas plānu izstrādei, atjaunināšanai un īstenošanai var būt pieejams arī finansiālais atbalsts no ES struktūrfondu (Eiropas Reģionālās attīstības fonda, Kohēzijas fonda), Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) un programmas LIFE līdzekļiem.

Šie Eiropas fondi iepriekš tika plaši izmantoti, lai sagatavotu Natura 2000 apsaimniekošanas plānus, piemēram, ELFLA — Francijā, Itālijā, Spānijā, Portugālē, dažās Vācijas federālajās zemēs; ERAF — Grieķijā, Polijā, Ungārijā, Itālijā; Kohēzijas fonds — Lietuvā; LIFE finansējums Kiprā, Ungārijā, Lietuvā un daudzās citās valstīs. Šie fondi tiks izmantoti arī turpmāk, lai veiktu apsaimniekošanas plānu pārskatīšanu un atjaunināšanu atkarībā no valstu īstenošanas programmām.

24. Kā identificē dzīvotņu veidu un sugu ekoloģiskās prasības? Vai tikai tas vien, ka konkrētajā teritorijā ir sastopama ES nozīmes suga / dzīvotnes veids, nozīmē, ka ir jāveic pārmaiņas šīs teritorijas apsaimniekošanā?

Dzīvotņu veidu un sugu ekoloģiskās prasības ietver visas ekoloģiskās vajadzības, tostarp abiotiskos un biotiskos faktorus, kurus uzskata par vajadzīgiem, lai nodrošinātu teritorijā sastopamo dzīvotņu veidu (t. i., specifiskā struktūra un funkcijas, kas vajadzīgas dzīvotnes veida ilglaicīgai uzturēšanai, tipiskās sugas utt.) un sugu aizsardzību, kā arī to attiecības ar apkārtējo vidi (gaisu, ūdeni, augsni, augāju utt.).

Šo prasību pamatā ir zinātniskas atziņas, un tās ir jānosaka katrā gadījumā atsevišķi, un tas nozīmē, ka ekoloģiskās prasības dažādām sugām vai dzīvotņu veidiem vienā un tajā pašā teritorijā vai vienai un tai pašai sugai vai dzīvotnes veidam dažādās teritorijās var būt atšķirīgas. Tās nav atkarīgas no sociālekonomiskajiem apsvērumiem.

Valsts un reģionālajos avotos ir pieejama atbilstoša un detalizēta informācija par ES nozīmes dzīvotņu veidu un sugu ekoloģiskajām prasībām, kas lieti noder to apsaimniekošanā. Komisija ir arī publicējusi dažu dzīvotņu un sugu apsaimniekošanas pamatnostādnes, kurās ir sniegta atbilstoša informācija šajā saistībā.

25. Natura 2000 teritorijās bieži vien ir sastopamas sugas un dzīvotnes, kas nav ietvertas Putnu direktīvas un Dzīvotņu direktīvas darbības jomā. Vai ir jānosaka īpaši aizsardzības pasākumi arī attiecībā uz šīm sugām un dzīvotnēm?

Parasti nē. Lai izpildītu Putnu direktīvas un Dzīvotņu direktīvas noteikumus, aizsardzības pasākumi ir jānosaka tikai attiecībā uz tām Natura 2000 teritorijā sastopamajām sugām un dzīvotņu veidiem, kuri ir aizsargājami saskaņā ar abām šīm direktīvām. Taču uzmanība, iespējams, ir jāpievērš arī sugām, kas nav aizsargājamas saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu, bet ir I pielikumā minēta dzīvotnes veida tipiska suga vai ir vajadzīgas Kopienas nozīmes sugas aizsardzībai (piem., skudru pūžņu aizsardzība putnu dēļ). Kompetentajām iestādēm ir jāspēj sniegt atbilstošu informāciju.

Tāpat teritorijas apsaimniekošanā var ņemt vērā arī citas sugas un dzīvotnes, kas nav aizsargājamas saskaņā ar ES dabas direktīvām. Dalībvalstīm un patiesībā arī individuāliem īpašniekiem un apsaimniekotājiem ir brīvi atļauts noteikt aizsardzības mērķus un/vai pasākumus arī attiecībā uz tādām sugām un dzīvotnēm, kas nav ietvertas abu minēto direktīvu darbības jomā, piemēram, dzīvotnēm un sugām, kuras ir aizsargājamas vai apdraudētas attiecīgās valsts vai reģiona līmenī.

26. Vai aizsardzības pasākumi Natura 2000 teritorijās ir jāveic obligāti?

Katrai Natura 2000 teritorijai vajadzīgo aizsardzības pasākumu noteikšana nav fakultatīva, bet gan obligāta visām dalībvalstīm. Tas nozīmē, ka katrā Natura 2000 teritorijā ir jānosaka un jāīsteno aizsardzības pasākumi, kas tiek uzskatīti par nepieciešamiem (Tiesas spriedums lietā C-508/04).

Tomēr ir lietderīgi nošķirt pasākumus, kas tiek uzskatīti par vajadzīgiem teritorijā sastopamo sugu un dzīvotņu veidu aizsardzībai un atjaunošanai, un pasākumus, kuri tiek uzskatīti par “vēlamiem un kurus būtu labi īstenot, ja būtu līdzekļi un iespējas”. Ideālā gadījumā vēlamos pasākumus var iekļaut Natura 2000 apsaimniekošanas plānā kā paraugprakses pasākumus, kuru mērķis ir uzlabot bioloģiskās daudzveidības vispārējo līmeni teritorijā, pārsniedzot teritorijai izvirzītās obligātās prasības.

Aizsardzības pasākumu īstenošana ne vienmēr ietver aktīvus apsaimniekošanas vai atjaunošanas pasākumus, piemēram, invazīvu svešzemju sugu pārvietošanu vai mežaudžu vecumstruktūras dažādošanu. Tie var ietvert arī aizsargājošus pasākumus, piemēram, sugu netraucēšanu vairošanās sezonā.

Ir pieejams svarīgāko Tiesas nolēmumu saistībā ar Dzīvotņu direktīvas 6. pantu apkopojums, tostarp par pienākumu veikt vajadzīgos aizsardzības pasākumus Natura 2000 teritorijās.

27. Kā formulē aizsardzības pasākumus?

Aizsardzības pasākumi ir jāizklāsta pietiekami detalizēti, lai nodrošinātu to efektīvu īstenošanu. Ir jānorāda to īstenošanas vieta un jāapraksta to īstenošanai nepieciešamie līdzekļi un rīki, kā arī ir jāsniedz informācija par dažādu iesaistīto personu lomu un pienākumiem. Aizsardzības pasākumi ir jāizklāsta skaidrā valodā, lai tie būtu labi saprotami plašai auditorijai.

Aizsardzības pasākumi ir jāpārskata un vajadzības gadījumā jāpielāgo, piemēram, pamatojoties uz jau īstenoto pasākumu faktiskajiem rezultātiem. Ir svarīgi arī norādīt aplēstās izmaksas un pieejamo finansējumu un noteikt termiņu, kādā veiktie aizsardzības pasākumi ir jāizskata, lai izvērtētu to faktisko īstenošanu un piemērotību aizsardzības mērķu sasniegšanai.

28. Kas lemj par to, kādi aizsardzības pasākumi ir nepieciešami? Vai notiek apspriešanās ar ieinteresētajām personām?

Lemšana par vajadzīgajiem aizsardzības pasākumiem ir katras valsts kompetento iestāžu pienākums. Dabas direktīvās nav noteikts, kāda veida aizsardzības pasākumi ir jāīsteno, bet ir tikai norādīts, ka tiem ir jāatbilst teritorijā sastopamo sugu un dzīvotņu veidu ekoloģiskajām prasībām. Tas nozīmē, ka katras dalībvalsts ziņā ir izstrādāt un īstenot tāda veida pasākumus, kādus tā uzskata par piemērotākajiem un efektīvākajiem savās Natura 2000 teritorijās.

Tomēr Komisija stingri iesaka nodrošināt ne vien to, ka aizsardzības pasākumu pamatā ir pamatīgas zināšanas, bet arī to, ka zemes apsaimniekotāji vai īpašnieki, kā arī citas attiecīgās ieinteresētās personas, piemēram, vietējo pašvaldību vai dabas aizsardzības NVO pārstāvji, aktīvi iesaistās vajadzīgo aizsardzības pasākumu identificēšanā un Natura 2000 apsaimniekošanas plānu sagatavošanā.

Jo īpaši zemes īpašniekiem un apsaimniekotājiem ir jāiesaistās konkrētas teritorijas aizsardzības pasākumu agrīnā izstrādes posmā. Viņu līdzdalība Natura 2000 teritorijas aizsardzības pasākumu plānošanā un sagatavošanā ļauj izmantot viņu speciālās zināšanas un paver arī lielisku iespēju viņus aktīvi iesaistīt šo aizsardzības pasākumu īstenošanā. Pašreizējā labā prakse ir nodrošināt visu attiecīgo ieinteresēto personu aktīvu piedalīšanos, piemēram, veidojot koordinācijas grupas vai komitejas.

Laba komunikācija jau no paša sākuma palīdzēs arī rast kompromisus un sinerģijas starp to, kas jau ir paveikts, un to, ko varētu uzlabot. Tādējādi process varētu kļūt rentablāks un mazāk laikietilpīgs. Tas arī būtiski uzlabos panākumu izredzes, jo dažādas ieinteresētās personas rosinās un pilnvaros aktīvāk iesaistīties savas Natura 2000 teritorijas apsaimniekošanā un uzņemties par to atbildību.

Kad aizsardzības pasākumi ir noteikti, par tiem ir jāpaziņo arī plašai sabiedrībai (piem., tīmekļa vietnēs, vietējā presē, vietējo iestāžu oficiālajos reģistros).

29. Kā izvēlēties starp aizsardzības pasākumiem, kas varētu labvēlīgi ietekmēt kādu konkrētu dzīvotni vai sugu, taču vienlaikus, iespējams, izraisītu cita dzīvotnes veida vai sugas noplicināšanos?

Var gadīties, ka konkrēts aizsardzības pasākums, kas nāktu par labu kādai sugai vai dzīvotnei, varētu atstāt zināmu nelabvēlīgu ietekmi uz citu sugu vai dzīvotni. Piemēram, pieņemot lēmumu pārvietot kādu invazīvu sugu, var tikt iznīcināta dzīvotne kādiem putniem. Bieži nākas samierināties ar zināmu kompromisu, taču labi pārdomāti aizsardzības mērķi palīdzēs pieņemt pareizo lēmumu. Ir svarīgi vadīties pēc šiem mērķiem, noskaidrot aizsardzības pasākumu prioritātes attiecīgajā teritorijā un novērtēt, kāda būs iecerēto pasākumu iespējamā labvēlīgā un nelabvēlīgā ietekme uz šīm prioritātēm.

Nereti no kompromisiem var izvairīties vai samazināt tos līdz minimumam, pārdomāti izplānojot pasākumu laiku un veicot tos noteiktās teritorijas vietās, vai pat kompensējot nelabvēlīgo ietekmi vienā teritorijas daļā ar tās pašas dzīvotnes vai sugas aizsardzības pasākumiem citā teritorijas daļā.

30. Vai dažādās Natura 2000 teritorijās veicamie aizsardzības pasākumi var būt līdzīgi?

Aizsardzības pasākumiem ir jāatbilst katrai teritorijai noteiktajiem aizsardzības mērķiem, un parasti tie ir paredzēti konkrētai teritorijai. Tomēr dažādās Natura 2000 teritorijās, kurām ir līdzīgas iezīmes un mērķi, var būt nepieciešami līdzīgi pasākumi. Tādos gadījumos aizsardzības pasākumus var piemērot arī kopīgi (piem., Natura 2000 apsaimniekošanas plāns var aptvert vairākas teritorijas, kurās ir jāveic līdzīgi pasākumi).

31. Kā ir jāīsteno vajadzīgie aizsardzības pasākumi?

Kompetentajām iestādēm ir jānosaka, kā vislabāk īstenot vajadzīgos aizsardzības pasākumus, kas identificēti attiecībā uz to Natura 2000 teritorijām. Direktīvā ir norādīts tikai tas, ka tie var ietvert attiecīgus ar normatīvu vai administratīvu aktu un/vai līgumu noteiktus pasākumus. Saskaņā ar subsidiaritātes principu šo pasākumu izvēle ir atstāta dalībvalstu ziņā.

Tomēr dalībvalstīm ir jāizvēlas vismaz viena no trim minētajām kategorijām un jānodrošina, ka tās var sasniegt aizsardzības mērķus ar šādiem pasākumiem:

  • normatīvie pasākumi: tos īstenojot, parasti ievēro procesuālajos noteikumos paredzēto kārtību, un ar tiem var noteikt konkrētas prasības attiecībā uz darbībām, kas teritorijā ir atļautas, tiek ierobežotas vai ir aizliegtas;
  • administratīvie pasākumi: ar tiem var noteikt attiecīgos noteikumus, ar kuriem reglamentē aizsardzības pasākumu īstenošanu vai citu darbību atļaušanu teritorijā;
  • līgumiskie pasākumi: ietver līgumus vai vienošanās, ko parasti slēdz apsaimniekošanas iestādes un zemes īpašnieki vai teritorijas izmantotāji.

Starp šīm trim kategorijām nepastāv hierarhija. Dalībvalstis var izvēlēties izmantot Natura 2000 teritorijā tikai vienu pasākumu kategoriju (piem., tikai līgumiskus pasākumus) vai pasākumu kombināciju (piem., normatīvu un līgumisku pasākumu kombināciju). Vienīgie saistošie nosacījumi ir tādi, ka pasākumiem ir jābūt piemērotiem, lai nepieļautu to dzīvotņu noplicināšanos vai novērstu to sugu nozīmīgus traucējumus, kuru dēļ attiecīgā teritorija ir noteikta (Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punkts), un ir jāatbilst teritorijā sastopamo dzīvotņu un sugu ekoloģiskajām prasībām (Dzīvotņu direktīvas 6. panta 1. punkts). Atkarībā no iesaistīto sugu un dzīvotņu faktiskās aizsardzības pakāpes šādas ekoloģiskās prasības var sniegties no vienkāršas aizsardzības pret noplicināšanos līdz labvēlīgu ekosistēmas struktūru un funkciju aktīvai atjaunošanai.

Proaktīvu aizsardzības vai atjaunošanas pasākumu izpildi var panākt, slēdzot līgumiskas vienošanās ar zemes īpašniekiem un apsaimniekotājiem, tostarp vienošanās par to, kā ir jāatlīdzina izmaksas par pasākumiem, kuri pārsniedz juridiskos pienākumus. Papildu izmaksu atlīdzināšanai ir jāizmanto atbilstošo fondu līdzekļi, ciktāl iespējams, un ir jākompensē uzlikto ierobežojumu dēļ negūtie ienākumi. Kompensācijas apmērs būs atkarīgs no uzlikto ierobežojumu rakstura un faktiskajiem zaudējumiem, kā arī no vietējiem apstākļiem.

Saskaņā ar lauku attīstības politiku veiktie Natura 2000 maksājumi, kā arī lauksaimniecības un meža vidē īstenotie pasākumi ir labs piemērs tam, kā slēgt līgumus un vienošanās ar zemes īpašniekiem par zemes apsaimniekošanu, lai garantētu dzīvotņu un sugu aizsardzību. Ar Natura 2000 pasākumiem var atlīdzināt papildu izmaksas un par Natura 2000 uzlikto pienākumu rezultātā negūtajiem ienākumiem, savukārt ar lauksaimniecības un meža vidē īstenotajiem pasākumiem var atlīdzināt izmaksas par papildu saistībām, kas pārsniedz minētās pamatprasības.

32. Kā var iesaistīties vai palīdzēt zemes īpašnieki un apsaimniekotāji?

Zemes īpašniekiem un vietējiem zemes apsaimniekotājiem ir liela nozīme Natura 2000 tīkla īstenošanā. Viņi pārzina savu zemi, un viņiem ir plaša pieredze praktisku pasākumu īstenošanā uz vietas. Tāpēc viņi ir nozīmīgi partneri Natura 2000 tīkla veidošanā un sekmīgā īstenošanā.

Natura 2000 atzīst, ka cilvēki ir neatņemama dabas daļa un ka aizsardzības mērķu sasniegšanā ļoti liela nozīme ir partnerībām. Lai Natura 2000 būtu veiksmes stāsts, ir jāpiedalās visiem — publiskā sektora iestādēm, privātajiem zemes īpašniekiem un izmantotājiem, projektu izstrādātājiem, NVO, kas darbojas dabas aizsardzības jomā, zinātnes ekspertiem, vietējām pašvaldībām un sabiedrībai kopumā.

Praktiska nozīme ir arī partnerību veidošanai un cilvēku apvienošanai. Daudzās Natura 2000 teritorijās jau ilgu laiku ir notikusi dažāda veida aktīva zemes izmantošana, kas ir plašākas lauku teritorijas neatņemama daļa. Daudzas teritorijas ir bioloģiski vērtīgas tieši to līdzšinējās apsaimniekošanas veida dēļ, un būs svarīgi nodrošināt, ka šīs darbības tikpat aktīvi tiek turpinātas arī nākotnē.

Tādējādi Dzīvotņu direktīva atbalsta ilgtspējīgas attīstības un integrētas apsaimniekošanas principu. Tās mērķis ir nevis izbeigt sociālekonomiskās darbības Natura 2000 teritorijās, bet gan nodrošināt, ka tās tiek veiktas tā, lai pasargātu un atbalstītu tajās sastopamās vērtīgās sugas un dzīvotnes un uzturētu dabas ekosistēmu vispārējo veselīgumu.

Taču jāatzīmē arī, ka daži Natura 2000 tīklā iekļautie meži ir veidojušies dabiskos procesos, ar minimālu cilvēka iejaukšanos vai vispār bez tās, un to apsaimniekošanā ir jācenšas saglabāt to augsto dabiskuma pakāpi.

Dzīvotņu direktīvā ir noteikts rīcības satvars un izklāstīti vispārīgie sasniedzamie mērķi, taču tas, kā vislabāk apsaimniekot konkrētās Natura 2000 teritorijas, ir jāizlemj katrai dalībvalstij, apspriežoties ar vietējām ieinteresētajām personām. Īpaši svarīgi ir vietējām apsaimniekošanas problēmām rast vietējus risinājumus, vienlaikus tiecoties sasniegt kopīgo vispārējo mērķi uzturēt vai atjaunot Kopienas nozīmes dzīvotņu veidu un sugu labvēlīgu aizsardzības statusu.

33. Vai ir pieejami rīki, ar kuriem var atbalstīt aizsardzības pasākumu īstenošanu, uzlabot informētību vai vairot ieinteresēto personu spējas?

Natura 2000 īstenošanā ir jāietver procesi, lai vietējā līmenī vairotu spēju apsaimniekot Natura 2000 teritorijas. Ir stingri ieteicams, lai kompetentās valsts vai reģionālās iestādes sniegtu konsultāciju pakalpojumus, kas ir pieejami visām personām, kuras ir iesaistītas Natura 2000 apsaimniekošanas plānu vai saglabāšanas pasākumu īstenošanā. Dažas dalībvalstis jau sniedz šādus pakalpojumus.

Līdzdalīga plānošana nozīmē to, ka svarīga informācija ir jāsniedz visām ieinteresētajām personām un ir jāveido augsne starpdisciplinārām un tehniski labi pamatotām darbībām. Izpratne ir atkarīga no pieejamās informācijas daudzuma un kvalitātes. Tālab jāapzina mērķa grupas un jānodarbojas ar ad hoc informācijas plānošanu, izmantojot dažādus, katrai grupai piemērotus rīkus un materiālus. Ir svarīgi novērtēt grupas izpratni par Natura 2000 aizsardzības mērķiem un pasākumiem un novērst visus iespējamos pārpratumus šajā sakarā.

Natura 2000 bioģeogrāfiskais process ir izveidots ar mērķi veicināt informācijas un paraugprakses apmaiņu Natura 2000 apsaimniekošanas jomā un aktivizēt sadarbību starp dalībvalstīm un reģioniem. No ES fondiem, jo īpaši no ELFLA, bet arī no LIFE un citām finansēšanas programmām, ir pieejami finanšu līdzekļi, lai palielinātu spējas īstenot piemērotus aizsardzības pasākumus, iesaistot galvenās vietējās ieinteresētās personas, piemēram, lauksaimniekus un meža īpašniekus.

Uzdevums nepieļaut Natura 2000 teritorijas noplicināšanos

34. Ko praksē nozīmē nepieļaut teritorijas noplicināšanos?

Dzīvotņu direktīvā (6. panta 2. punktā) dalībvalstīm ir noteikta prasība veikt attiecīgus pasākumus, lai nepieļautu to dabisko dzīvotņu noplicināšanos un to sugu būtiskus traucējumus, kuru dēļ attiecīgā teritorija ir noteikta. Putnu direktīvā (4. panta 4. punktā) ir prasīts nepieļaut kaitējuma nodarīšanu putnu sugu dzīvotnēm.

Šajā saistībā “veikt attiecīgus pasākumus” nozīmē to, ka dalībvalsts pieņem vajadzīgos juridiskos un/vai līgumiskos pasākumus, lai nodrošinātu, ka netiek noplicinātas dabiskās dzīvotnes un būtiski traucētas sugas, kuru dēļ attiecīgā teritorija ir noteikta.

Zemes īpašniekiem/apsaimniekotājiem, protams, ir jāievēro visas juridiski saistošās normas, kuras šajā saistībā pieņemtas valsts, reģionālā vai vietējā līmenī (piem., atļaujas saņemšanas procedūras). Ja dalībvalsts veic tikai līgumiskus pasākumus, tās pienākums ir pārliecināties ne vien par to, ka šie pasākumi ir “attiecīgi” 6. panta 2. punkta izpratnē, bet arī par to, ka tie faktiski tiek īstenoti tā, lai nepieļautu dabisko dzīvotņu noplicināšanos un sugu būtisku traucēšanu.

  • “Attiecīgie pasākumi”, kurus veic dalībvalstis, ir ne tikai apzinātas darbības, bet ar tiem ir arī jānovērš gadījumi, kas varētu rasties nejauši (ugunsgrēks, plūdi utt.), ja vien šāds gadījums ir paredzams un ir iespējams veikt piesardzības pasākumus, lai līdz minimumam samazinātu riskus teritorijā. Neparedzēti dabas traucējumi, kas ir daļa no ekosistēmas dinamikas, nav uzskatāmi par noplicināšanos (vētras, ugunsgrēks, plūdi utt.).
  • Prasība dalībvalstīm veikt “attiecīgus pasākumus” neattiecas tikai uz antropogēnām darbībām, bet aptver arī dažas dabiskas pārmaiņas, kuras varētu izraisīt teritorijā sastopamo sugu un dzīvotņu aizsardzības statusa pasliktināšanos. Piemēram, gadījumā, kad daļēji dabiskos dzīvotņu veidos notiek dabiskā mantošana, ir jāveic pasākumi, lai šo procesu apturētu, ja tas varētu negatīvi ietekmēt sugas vai dzīvotņu veidus, kuru dēļ attiecīgā teritorija ir noteikta (Tiesas spriedums lietā C-06/04). Šis noteikums nav piemērojams, ja procesu nevar ietekmēt ar aktīvu apsaimniekošanu (piem., klimata pārmaiņu izraisīta noplicināšanās).
  • Šī prasība attiecas arī uz darbībām, kas teritorijā veiktas pirms tās iekļaušanas Natura 2000 tīklā. Tas nozīmē, ka īstenotās darbības var nākties aizliegt vai mainīt, ja tās negatīvi ietekmē teritoriju (Tiesas spriedums lietā C-404/09).
  • Vajadzības gadījumā dalībvalstīm ir jānodrošina, ka attiecīgi pasākumi, lai nepieļautu noplicināšanos, tiek veikti arī ārpus konkrētajām teritorijām, ja pastāv risks, ka tajās sastopamās dzīvotnes vai sugas varētu ciest no kaitīgas ietekmes.
  • Pasākumi, kas vajadzīgi, lai nepieļautu teritorijas noplicināšanos, ir jāīsteno pirms acīmredzamu noplicināšanās simptomu parādīšanās (Tiesas spriedums lietās C-355/90 un C-117/00).

Praktiski tas nozīmē, ka Natura 2000 zemes īpašnieki, apsaimniekotāji vai izmantotāji nedrīkst veikt darbības, kas negatīvi ietekmēs aizsargājamo dzīvotņu ekoloģisko struktūru un funkcijas vai aizsargājamo sugu dzīvotņu ilgtspēju (piem., kā barošanas, atpūtas vai vairošanās vietas). Tas arī nozīmē, ka nedrīkst veikt darbības, kas var būtiski traucēt aizsargājamās sugas, jo īpaši vairošanās, atpūtas vai barošanas periodos.

Tas, vai konkrēta darbība faktiski izraisīs teritorijas noplicināšanos, ir atkarīgs arī no teritorijas vispārējā ekoloģiskā stāvokļa un tajā sastopamo sugu un dzīvotņu veidu aizsardzības pakāpes. Ja nelabvēlīga ietekme ir iespējama, ir jāveic profilaktiski pasākumi. Ja par konkrēta pasākuma ietekmi rodas šaubas, ir jāievēro piesardzīga pieeja.

Tāpēc vienmēr ir ieteicams analizēt katru gadījumu atsevišķi. Lai nodrošinātu, ka darbības tiek veiktas tā, lai novērstu ES nozīmes sugu traucējumus vai ES nozīmes dzīvotņu noplicināšanos, piemēram, apsaimniekošanas plānu izstrādē var paredzēt attiecīgus pasākumus, noteikumus vai nosacījumus.

Jāapsver arī netiešā ietekme. Var būt nepieciešami preventīvi pasākumi, lai nepieļautu ārēju faktoru vai risku, piemēram, meža ugunsgrēku, augšteces ūdens piesārņojuma utt., negatīvo ietekmi, kas var rasties ārpus Natura 2000 teritorijas, bet var to ietekmēt.

Ir pieejams svarīgāko Tiesas nolēmumu saistībā ar Dzīvotņu direktīvas 6. pantu apkopojums, tostarp par pienākumu veikt attiecīgus pasākumus, lai nepieļautu, ka tiek noplicinātas dabiskās dzīvotnes un būtiski traucētas sugas, kuru dēļ attiecīgā teritorija ir noteikta.

35. Vai pastāvošajai apsaimniekošanas praksei ir jābūt saskaņā ar Natura 2000 teritorijas aizsardzības mērķiem?

Jā. Saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punktu ir jānovērš to dzīvotņu noplicināšanās un to sugu būtiski traucējumi, kuru dēļ teritorija ir noteikta. Tas attiecas arī uz darbībām, kas teritorijā veiktas jau pirms tās iekļaušanas Natura 2000 tīklā. Ja šāda darbība Natura 2000 teritorijā izraisa to dabisko dzīvotņu noplicināšanos vai to sugu traucējumus, kuru dēļ konkrētā teritorija ir noteikta, ir jāveic attiecīgi pasākumi, lai apturētu noplicināšanos saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punktu, vai proaktīvi saglabāšanas pasākumi, kas noteikti saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 1. punktu. Nelabvēlīgā ietekme atkarībā no situācijas ir jāizbeidz, vai nu apturot darbību, vai veicot tās ietekmes mazināšanas pasākumus. Var paredzēt zināmus ekonomiskus stimulus vai kompensāciju, ja no meža īpašniekiem prasītie pūliņi pārsniedz parasto ilgtspējīgas meža apsaimniekošanas praksi.

Piemēram, var gadīties, ka dažu attiecīgajā teritorijā ligzdojošu putnu sugu dēļ nākas pielāgot noteiktu darbību grafiku vai tās ierobežot, lai novērstu sugu traucējumus jutīgos periodos, vai īpaši jutīgos apgabalos, lai novērstu teritorijā sastopamo dzīvotņu vai dabisko iezīmju noplicināšanos.

No otras puses, ja pašreizējām darbībām ir labvēlīga ietekme, tās ir jāveicina vai jāoptimizē tā, lai palielinātu esošās apsaimniekošanas devumu aizsardzības mērķu sasniegšanā.

36. Kas atbild par minētā nenoplicināšanas pienākuma izpildi un verifikāciju?

Saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punktu par attiecīgajiem pasākumiem, kas vajadzīgi, lai Natura 2000 teritorijās novērstu dzīvotņu veidu noplicināšanos un būtiskus sugu traucējumus, atbild dalībvalstis. Saskaņā ar jaunākajiem Tiesas nolēmumiem dalībvalstīm ir jāizveido īpašs, saskanīgs un pilnīgs juridiskais režīms, ar kuru ir iespējams nodrošināt attiecīgo teritoriju faktisku aizsardzību. Šim nolūkam var nepietikt tikai ar administratīviem vai brīvprātīgiem pasākumiem vien.

Turklāt valsts vai reģionālo kompetento iestāžu pienākums ir pārliecināties par to, vai pasākumi, kuru mērķis ir novērst noplicināšanos un būtiskus traucējumus, tiek pienācīgi īstenoti. Noplicināšanās vai traucējuma novērtēšanas atskaites punkts ir dzīvotņu un sugu aizsardzības pakāpe laikā, kad tika ieteikts teritorijai noteikt Kopienas nozīmes teritorijas statusu. Tas jānovērtē salīdzinājumā ar sākotnējiem apstākļiem, kas izklāstīti Natura 2000 datu standartveidlapā. Vajadzības gadījumā dalībvalstis var informēt Eiropas Komisiju par to, ka teritorijas datu standartveidlapa zināmu iemeslu dēļ (piem., labāku zinātnisko atziņu vai dabiskās attīstības dēļ) ir jāatjaunina. Ja Komisija tam piekrīt, atjauninātā datu standartveidlapa kļūst par jauno iespējamas noplicināšanās vai traucējuma novērtēšanas atskaites punktu. Noplicināšanās gadījumā būs jāveic atjaunošana.

Ir pieejams svarīgāko Tiesas nolēmumu saistībā ar Dzīvotņu direktīvas 6. pantu apkopojums, tostarp par pienākumu veikt attiecīgus pasākumus, lai nepieļautu, ka tiek noplicinātas dabiskās dzīvotnes un būtiski traucētas sugas, kuru dēļ attiecīgā teritorija ir noteikta.

Jaunas darbības Natura 2000 teritorijās

37. Saistībā ar kādām darbībām ir vajadzīga 6. panta 3. punktā noteiktā procedūra? Kas ir uzskatāms par plānu vai projektu Dzīvotņu direktīvas un Putnu direktīvas kontekstā?

Jēdzieni “plāns” un “projekts” Dzīvotņu direktīvā nav definēti, taču tiesu prakse liecina, ka tie ir jāinterpretē plaši, jo vienīgais faktors, kas ierosina Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta3 piemērošanu, ir tas, vai tiem varētu būt būtiska ietekme uz teritoriju. Ietekmes uz vidi novērtējuma (IVN) direktīvā lietoto projekta definīciju tagad piemēro arī saistībā ar Dzīvotņu direktīvu, tātad projekts ir celtniecības darbu vai citu ierīkošanu vai programmu izpilde un jebkāda cita iejaukšanās dabiskajā apkārtnē un ainavā.

Vatu jūras lietā (C-127/02) tika skaidri noteikts, ka darbības, kuras teritorijā periodiski veic vairākus gadus pēc kārtas, bet kurām katru gadu izdod licenci uz noteiktu laiku, un pirms katras licences izdošanas veic jaunu novērtējumu gan par iespēju turpināt attiecīgo darbību, gan par teritoriju, kurā to varētu turpināt, pieteikuma iesniegšanas laikā ir jāuzskata par atsevišķu plānu vai projektu Dzīvotņu direktīvas nozīmē.

Tiesa ir lēmusi, ka par projektiem uzskata arī:

  • neliela mēroga periodiskas darbības (C-127/02, C-226/08),
  • kādas darbības intensifikāciju (C-127/02),
  • darbību izmaiņas (C-72/95),
  • darbības, kuras veic ārpus teritorijas, bet kuras to var būtiski ietekmēt (C-98/03, C-418/04).

Tiesa lēmusi arī šādi:

  • iespēja vispār izslēgt noteiktas darbības neatbilst 6. panta 3. punkta noteikumiem (C-256/98), C-6/04, C-241/08, C-418/04, C-538/09),
  • projekta lielums nav svarīgs, jo tas pats par sevi neizslēdz iespēju, ka projekts neradīs būtisku ietekmi uz aizsargājamo teritoriju (C-98/03, C-418/04).

Arī vārdu “plāns” 6. panta 3. punkta piemērošanas nolūkā ir iespējams interpretēt ļoti plaši. Pēc analoģijas atsaucoties uz SVN Direktīvu 2001/42/EK, tās 2. panta a) punktā plāni un programmas ir definēti šādi:

“Plāni un programmas, tostarp ar Eiropas Kopienas līdzfinansējumu, kā arī visi plānu un programmu grozījumi:

  • kurus sagatavo un/vai pieņem valsts, reģionālā vai vietējā līmenī, vai arī tādi, ko pieņemšanai likumdošanas kārtībā parlamentā vai valdībā sagatavo iestāde, un
  • kas prasīti saskaņā ar normatīviem vai administratīviem aktiem.”

Tāpēc vajadzība veikt plāna pienācīgu novērtējumu būtu jāapsver, ņemot vērā plāna būtību, nolūku un saturu, nevis tikai to, vai to sauc par “plānu”. Tādu plānu piemēri, kuri varētu būtiski ietekmēt teritoriju, ir šādi: zemes izmantošanas plāni un mežu apsaimniekošanas plāni, kas attiecas uz Natura 2000 teritorijām u. c.

Ieteicams šādos plānos ņemt vērā un pilnīgi integrēt Natura 2000 aizsardzības mērķus, lai nepieļautu iespējamu būtisku ietekmi uz konkrētajām teritorijām. Jebkurā gadījumā būtiskas negatīvas ietekmes mazticamība ir jāpārbauda, pamatojoties uz objektīviem argumentiem (plāna caurskatīšana), un ir pienācīgi jādokumentē. Ja šis nosacījums ir izpildīts, pilns plāna pienācīgs novērtējums Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta izpratnē nav jāveic.

Ir vērts atgādināt, ka attiecībā uz plāniem vai projektiem, kas tieši saistīti ar Natura 2000 teritorijas apsaimniekošanu aizsardzības nolūkā vai ir tai nepieciešami (piem., Natura 2000 apsaimniekošanas plāns), nav jāveic Dzīvotņu direktīvā noteiktā atļaujas saņemšanas procedūra. Šādu plānu un projektu gadījumā pieņem, ka pasākumu ietekme uz Natura 2000 teritoriju ir pilnīgi apsvērta Natura 2000 apsaimniekošanas plānošanas procesā un tālab atkārtots novērtējums nav nepieciešams. Tomēr, ja šādā plānā vai projektā ir iekļauts arī kāds ar aizsardzību nesaistīts elements, pienācīgs novērtējums var būt nepieciešams (C-241/08), ja iespējamu būtisku ietekmi uz teritoriju nav iespējams izslēgt.

Ir pieejams svarīgāko Tiesas nolēmumu saistībā ar Dzīvotņu direktīvas 6. pantu apkopojums, tostarp par atbilstību 6. panta 3. punktā noteiktajai procedūrai.

3 Sk. norādījumus par Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta noteikumiem: https://ec.europa.eu/environment/nature/natura2000/management/docs/art6/natura_2000_assess_en.pdf.

38. Vai plānu vai projektu automātiski noraida, ja tas var būtiski ietekmēt Natura 2000 teritoriju? Ja nē, kādas procedūras ir jāievēro? Kāda ir atļaujas saņemšanas procedūra saistībā ar jauniem plāniem un projektiem?

Plānus vai projektus, kas varētu būtiski ietekmēt Natura 2000 teritoriju, nenoraida automātiski. Taču ir jāveic vairākposmu novērtējums par to ietekmi uz teritoriju, ņemot vērā teritorijas aizsardzības mērķus.

Novērtējumam pir šādi posmi:

  • pirmais solis: caurskatīšana. Šajā sākotnējā posmā nosaka, vai ir jāveic plāna vai projekta pienācīgs novērtējums (PN). Ja plāns vai projekts varētu būtiski nelabvēlīgi ietekmēt Natura 2000 teritoriju vai ja būtiskas ietekmes iespējamību nevar izslēgt, pienācīgs novērtējums ir vajadzīgs. Visus caurskatīšanas elementus ieteicams dokumentēt, jo vēlāk tas var lieti noderēt;
  • otrais solis: pienācīgs novērtējums. Kad ir nolemts, ka PN ir nepieciešams, ir jāveic detalizēta analīze par plāna vai projekta iespējamo ietekmi uz Natura 2000 teritorijas(-u) viengabalainību, ņemot vērā tās (to) aizsardzības mērķus. Var analizēt katru plānu vai projektu atsevišķi vai kopā ar citiem plāniem vai projektiem;
  • trešais solis: lēmuma pieņemšana. Ja pienācīgajā novērtējumā tiek secināts, ka nelabvēlīga ietekme uz teritorijas viengabalainību ir konstatējama, būs jāpārbauda, vai var veikt profilaktiskus vai šādu ietekmi mazinošus pasākumus.

Šiem ietekmi mazinošajiem pasākumiem ir jābūt tieši saistītiem ar iespējamo ietekmi, kas noteikta pienācīgajā novērtējumā (PN), un tos var noteikt tikai tad, kad šī ietekme ir pilnīgi novērtēta un izklāstīta PN. Ietekmi mazinošie pasākumi, tāpat kā ietekmes novērtējums, ir jānosaka, pamatojoties uz labu izpratni par attiecīgajām sugām un dzīvotnēm. Ietekmi mazinošie pasākumi var ietvert, piemēram, atsevišķu darbību īstenošanas datumu un grafika izmaiņas vai ierobežojumus (piem., neveikt konkrētus darbus kādu sugu vairošanās periodā). Ja ar šādiem ietekmi mazinošiem pasākumiem apzināto nelabvēlīgo ietekmi var sekmīgi izslēgt vai laikus novērst, projektu var apstiprināt. Ja nevar, projekts būs jānoraida;

  • ceturtais solis: atkāpes. Dzīvotņu direktīvas 6. panta 4. punktā ir noteiktas konkrētas atkāpes no šā vispārīgā noteikuma. Tātad, ja ir secināts, ka plānam vai projektam būs būtiska nelabvēlīga ietekme uz Natura 2000 teritoriju, izņēmuma gadījumā to tik un tā var apstiprināt, ja nav citu alternatīvu, ja tas ir jāīsteno sevišķi svarīgu sabiedrības interešu (SSSI) labā un ja ir veikti nepieciešamie kompensācijas pasākumi, lai aizsargātu Natura 2000 tīkla vienotību. Tādos gadījumos ir jāinformē arī Eiropas Komisija, un tad, ja teritorijā tiek ietekmētas prioritāras sugas vai dzīvotņu veidi, ir jāsaņem Komisijas atzinums.

Sk. blokshēmu par Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktā noteikto procedūru.

39. Kāda ir saistība starp 6. panta 2. punktā noteikto prasību nepieļaut noplicināšanos un 6. panta 3. punktā noteikto procedūru?

Šie divi noteikumi patiesībā ir “vienas monētas divas puses”. Gan 6. panta 2. punkta, gan 6. panta 3. punkta mērķis ir novērst jebkādu nelabvēlīgu ietekmi uz Natura 2000 teritorijām. Proti, 6. panta 2. punktā noteiktais pienākums ir veikt piemērotus pasākumus, lai nepieļautu “noplicināšanos (..) vai nozīmīgu traucējumu”. Turpretī 6. panta 3. punkts ir vairāk vērsts uz jauniem plāniem vai projektiem, kas varētu “izjaukt attiecīgās teritorijas viengabalainību”. Pretēji √6. panta 2. punktam, kurā nekādi izņēmumi nav pieļauti, 6. panta 4. punktā ir paredzēts izņēmums, kas stingri noteiktos apstākļos (nav pieejams alternatīvs risinājums, sevišķi svarīgas sabiedrības intereses, kompensācijas pasākumi utt.) ļauj īstenot plānus un projektus, kuru ietekme ir nelabvēlīga. Tāpēc plašākā nozīmē 6. panta 2. punkta un 6. panta 3. punkta mērķi ir līdzīgi.

Tātad gadījumos, kad plāna vai projekta īstenošana ir atļauta, neievērojot 6. panta 3. punktu, varētu būt pārkāpts arī 6. panta 2. punkts. Tā ir tad, ja konstatēta tādas dzīvotnes noplicināšanās vai tādas sugas traucējums, kuras dēļ attiecīgā teritorija ir noteikta (lieta C-304/05, C-388/05 un C-404/09). Visi plāni un projekti, kuru īstenošana ir atļauta saskaņā ar 6. panta 3. punktu un 6. panta 4. punktu, atbildīs arī 6. panta 2. punktā definētajam nosacījumam.

Ir pieejams svarīgāko Tiesas nolēmumu saistībā ar Dzīvotņu direktīvas 6. pantu apkopojums, tostarp par atbilstību 6. panta 2. un 3. punktam.

40. Kā ir jāsaprot jēdziens “sevišķi svarīgas sabiedrības intereses” (SSSI)?

Jēdziens “sevišķi svarīgas sabiedrības intereses” (SSSI) attiecas uz situācijām, kad ir pierādīts, ka paredzētais plāns vai projekts ir nepieciešams. Termins “sevišķi svarīgas” nozīmē, ka plāns vai projekts ir īpaši svarīgs, nevis vienkārši vēlams. Tas arī liecina par steidzamību, proti, ka sabiedrības interesēs ir īstenot konkrēto plānu vai projektu pēc iespējas ātrāk.

Attiecībā uz jēdzienu “sabiedrības intereses” — tikai sabiedrības intereses, neatkarīgi no tā, vai uz tām uzstāj valsts vai privātas struktūras, var pretstatīt minētās direktīvas aizsardzības mērķiem. Sabiedrības interesēm arī ir jābūt svarīgām: tas nozīmē, ka plānam vai projektam ir jābūt pietiekami nozīmīgam, lai to varētu pretstatīt Dzīvotņu direktīvas un Putnu direktīvas vispārīgajam aizsardzības mērķim.

Ja plāns vai projekts negatīvi ietekmē Natura 2000 teritoriju, kurā ir sastopami tā dēvētie “prioritārie” ES nozīmes dzīvotņu veidi un/vai sugas, noteikumi par svarīgām sabiedrības interesēm ir stingrāki. Tās var būt pamatotas tikai tad, ja īpaši svarīgās sabiedrības intereses ir saistītas ar cilvēka veselību un sabiedrības drošību vai tām ir īpaši svarīga labvēlīga ietekme uz vidi, tās ir īpaši svarīgas kāda cita iemesla dēļ, ja pirms plāna vai projekta apstiprināšanas Komisija ir sniegusi pozitīvu atzinumu.

41. Vai 6. panta 3. punktā noteiktā procedūra ir jāpiemēro arī plāniem vai projektiem, kas attiecas uz teritorijām, kuras neietilpst Natura 2000 tīklā?

Saskaņā ar 6. panta 3. punkta noteikumiem pienācīgs novērtējums ir jāveic ne vien attiecībā uz darbībām Natura 2000 teritorijā, bet arī attiecībā uz visiem plāniem vai projektiem, kas “varētu būtiski ietekmēt minēto teritoriju”.

Tāpēc 6. panta 3. punktā noteiktā procedūra attiecas uz visiem plāniem vai projektiem neatkarīgi no tā, vai tos īsteno Natura 2000 teritorijā vai ārpus tās (piem., drenāža augštecē).

42. Kāda ir atšķirība starp pienācīgu novērtējumu (PN) un ietekmes uz vidi novērtējumu (IVN) vai stratēģisko vides novērtējumu (SVN)?

Ir vairāki līdzīgi aspekti, salīdzinot pienācīgu novērtējumu, kas veikts saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu, un citus ietekmes uz vidi novērtējumus, kas veikti saskaņā ar IVN direktīvu vai SVN direktīvu. Turklāt abus minētos novērtējumus bieži vien veic kopā integrētā procedūrā un tajos ir analoģiski posmi (caurskatīšana, novērtējums, sabiedriskā apspriešana, lēmuma pieņemšana). Bet ir arī vairākas būtiskas atšķirības.

Katram no tiem ir atšķirīgs mērķis, un katrā no tiem ietekme tiek novērtēta, galveno uzmanību pievēršot atšķirīgiem aspektiem. SVN/IVN gadījumā vērtē vispārīgo ietekmi uz faunu un floru, savukārt PN gadījumā uzmanība ir skaidri pievērsta ES nozīmīgām aizsargājamām sugām un dzīvotņu veidiem Natura 2000 teritorijā. Tāpēc ar SVN vai IVN nevar aizstāt pienācīgu novērtējumu un otrādi, un neviena no minētajām procedūrām nav svarīgāka par pārējām.

Katras novērtējuma procedūras iznākums arī ir atšķirīgs. IVN vai SVN gadījumā iestādēm un pieteikumu iesniedzējiem ir vienkārši jāņem vērā ietekme. Savukārt PN rezultāts ir juridiski saistošs kompetentajai iestādei. Tādējādi, ja PN ir gūta pārliecība, ka būs negatīva ietekme vai ka nevar izslēgt šādu ietekmi uz Natura 2000 teritorijas viengabalainību, kompetentā iestāde minēto plānu vai projektu nedrīkst apstiprināt.

Natura 2000 atļaujas izsniegšanas procedūra arī netiek attiecināta tikai uz konkrētiem plānu vai projektu veidiem. Tā ir piemērojama visiem plāniem vai projektiem, kas var būtiski ietekmēt Natura 2000 teritoriju.

Natura 2000 teritoriju aizsardzības un apsaimniekošanas finansēšana

43. Vai Natura 2000 aizsardzības pasākumi vienmēr ir saistīti ar izmaksām?

Ne vienmēr. Tas lielā mērā ir atkarīgs no pasākuma veida un konkrētās vietas, kurā to īsteno. Daži aizsardzības pasākumi nerada nekādas izmaksas vai ienākumu samazinājumu, bet dažus citus bez papildu izmaksām vai ienākumu zaudējumiem var viegli iekļaut ikdienas apsaimniekošanas darbībās (piem., sugu sastāvs mežaudzēs, kuru pašreizējais sastāvs ir ekonomiski un ekoloģiski ilgtnespējīgs, tiek mainīts, ieviešot produktīvas koku sugas, kas atbilst dabiskajai veģetācijai, vai vienkārši tiek gādāts par to, ka tiek turpināta pašreizējā meža apsaimniekošanas prakse, ja ir pierādījies, ka tā palīdz sasniegt vai uzturēt teritorijā sastopamu sugu un dzīvotņu veidu labu aizsardzības pakāpi).

Daži aizsardzības pasākumi īsākā vai ilgākā laikā var radīt arī zināmus ekonomiskus ieguvumus (piem., labākas medību iespējas, mazāki medījamo sugu nodarītie bojājumi, labākas makšķerēšanas iespējas upēm labvēlīgākas mežkopības rezultātā, lielāka tūristu interese, dabai nekaitīgākas un lētākas mežkopības metodes, uzlaboti augsnes apstākļi utt.).

Tomēr neizbēgami būs arī tādi aizsardzības pasākumi, kas rada izmaksas, jo to veikšanai ir nepieciešams papildu darbaspēks, vajadzīgi jauni ieguldījumi jaunā infrastruktūrā vai aprīkojumā vai to rezultātā samazinās īpašniekam pieejamās komerciālās iespējas. Tie ir jāizvērtē katrā gadījumā atsevišķi.

Komisija stingri iesaka iekļaut Natura 2000 apsaimniekošanas plānos arī katra konkrētajai teritorijai paredzētā aizsardzības pasākuma īstenošanas izmaksu aplēses, kā arī izpētīt visas iespējas saņemt vietējo, valsts un ES finansējumu gan no publiskiem, gan no privātiem avotiem. Jāizpēta arī iespējas izmantot novatoriskas pašfinansēšanas shēmas (tādas kā Natura 2000 produktu pārdošana, ekotūrisms, maksājumi par ūdens kvalitātes saglabāšanu utt., sk. piemērus 45. jautājumā).

44. Cik kopumā izmaksā Natura 2000 tīkla apsaimniekošana?

Natura 2000 tīkla teritoriju efektīvai apsaimniekošanai un atjaunošanai visās ES-28 dalībvalstīs ir nepieciešami būtiski finanšu ieguldījumi. Komisija 2007. gadā aplēsa, ka ES-27 dalībvalstīm tīkla teritoriju apsaimniekošanai un atjaunošanai gadā būs nepieciešami līdzekļi aptuveni EUR 5,8 miljardu apmērā. Taču dažādu ES instrumentu izmantojums līdz šim ir bijis ievērojami mazāks par Natura 2000 finansiālajām vajadzībām, ko noteikušas dalībvalstis, un sedz tikai 20 % no šīm vajadzībām4.

Tomēr daudzējādie sociālekonomiskie ieguvumi, ko sagādā tīklā iekļautās teritorijas, lielā mērā atsver šīs izmaksas. Papildus ļoti svarīgajai lomai Eiropas bioloģiskās daudzveidības aizsardzībā Natura 2000 teritorijas sniedz dažādus citus ekosistēmas labumus un pakalpojumus sabiedrībai. Saskaņā ar Komisijas nesenajiem pētījumiem tiek lēsts, ka to ieguvumu apmērs, kurus sniedz teritorijas, kam noteikts Natura 2000 teritoriju statuss, ir aptuveni EUR 200–300 miljardi gadā.

Lai gan šie rādītāji ir tikai pirmā aplēse, jau sākotnējie rezultāti liecina, ka ekonomiskie ieguvumi sabiedrībai no Natura 2000 tīkla izveides ir ļoti labi salīdzinājumā ar izmaksām, kas saistītas ar šā svarīgā resursa apsaimniekošanu un aizsardzību, un tie ir tikai daļa no iespējamajiem ieguvumiem.

Protams, precīza izmaksu un ieguvumu attiecība būs atkarīga no dažādiem faktoriem, tostarp teritoriju atrašanās vietas un zemes izmantošanas, taču līdz šim visi pierādījumi norāda uz to, ka labi apsaimniekots Natura 2000 tīkls dos vairāk nekā vienkārši atmaksās ar tā uzturēšanu saistītās izmaksas.

Natura 2000 sniegto ekonomisko ieguvumu piemēri

TŪRISMS

Jau ir pierādījies, ka Natura 2000 tīkls ir nozīmīgs vietējās ekonomikas virzītājspēks, kas piesaista tūristus, kuru tēriņi nāk par labu vietējai ekonomikai. Ir aplēsts, ka Natura 2000 teritoriju apmeklētāju izdevumi ir aptuveni EUR 50–85 miljardi gadā (2006. gadā). Ja ņem vērā tikai to apmeklētāju izdevumus, kuri apmeklēja tieši Natura 2000 tīklā iekļautās teritorijas (nevis jebkādas dabas teritorijas), tie 2006. gadā bija EUR 9–20 miljardu robežās un ir attiecināmi uz aptuveni 350 miljoniem apmeklētājdienu.

Kopējie izdevumi, ko rada tūrisma un atpūtas nozare, ļauj saglabāt 4,5–8 miljonus pilna laika (PL) darbvietu. Ieguvumi, ko rada apmeklētāji, kurus piesaista tieši Natura 2000 teritorijas, ļautu saglabāt no 800 000 līdz 2 miljoniem pilna laika darbvietu. Salīdzinājumam: ES-27 dalībvalstu tūrisma nozarē kopumā ir apmēram 13 miljoni PL darbvietu (2008. gadā). Turklāt aizsargājamās teritorijas var sniegt papildu ieguvumus vietējai un reģionālajai ekonomikai, piesaistot ieguldījumus un uzlabojot vietas reputāciju un dzīves kvalitāti.

ŪDENS

Naudu var ietaupīt, izmantojot dabas sniegtās iespējas un samazinot ūdens attīrīšanas un ūdensapgādes izmaksas. Ūdens attīrīšana un ūdensapgāde ir svarīgi ekosistēmas pakalpojumi, kurus nodrošina dabiskas ekosistēmas, arī tādas aizsargājamas teritorijas kā Natura 2000 tīklā iekļautās. Vairākas lielas Eiropas pilsētas, tostarp Minhene, Berlīne, Vīne, Oslo, Madride, Sofija, Roma un Barselona, gūst labumu no ūdens filtrēšanas dažādos veidos dabiskā ceļā. Šīs pašvaldības ietaupa naudu, kuru tās tērētu ūdens attīrīšanai, jo šo darbu paveic ekosistēmas. Šie ietaupījumi ietekmē patērētājus, jo samazinās ES iedzīvotāju izdevumi par komunālajiem pakalpojumiem.

Četru Eiropas pilsētu — Berlīnes, Vīnes, Oslo un Minhenes — sniegtā informācija ļauj ilustrēt aizsargājamo teritoriju ieguvumus no ūdens attīrīšanas un ūdensapgādes. Izmantojot labumu nodošanas pieeju, var aplēst, ka sniegtie ekonomiskie ieguvumi gadā ūdens attīrīšanas rezultātā ir aptuveni EUR 7–16 miljoni un ūdensapgādes gadījumā — EUR 12–91 miljons uz pilsētu. Vidējais ieguvums uz vienu iedzīvotāju ir EUR 15–45 gadā, ņemot vērā ūdens attīrīšanu un ūdensapgādi kopā četrās minētajās Eiropas pilsētās, kur tika veikta analīze. Salīdzinājumam: vidējais mājsaimniecības rēķins par ūdeni Vācijā ir EUR 200 gadā.

45. Kas atbild par tīkla finansējuma nodrošināšanu? Vai ir pieejami ES fondi, kas atbalsta Natura 2000 teritoriju apsaimniekošanu aizsardzības nolūkā?

Natura 2000 kā ES mēroga tīkla pamatā ir dalībvalstu savstarpējās solidaritātes princips. Tas ir svarīgs kopīgi izmantojams resurss, kas spēj sniegt daudzējādus ieguvumus sabiedrībai un Eiropas ekonomikai. Taču tas uzliek arī dalītu atbildību, kuras īstenošanai ir nepieciešami pietiekami finansiālie ieguldījumi, lai tīkls spētu pilnvērtīgi darboties.

Par Natura 2000 finansēšanu pirmkārt atbildīgas ir dalībvalstis, tomēr Dzīvotņu direktīvas 8. pantā ir atzīts, ka ir nepieciešams ES atbalsts Natura 2000 apsaimniekošanai, un tas skaidri sasaista nepieciešamo saglabāšanas pasākumu veikšanu ar ES līdzfinansējumu.

Natura 2000 apsaimniekošanas vajadzības ir integrētas dažādās ES finansējuma plūsmās, piemēram, struktūrfondos (ERAF), lauku attīstības fondā (ELFLA), Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondā (EJZF), LIFE u. c.

Šāda integrācijas pieeja ir izvēlēta vairāku iemeslu dēļ:

  • tas nodrošina, ka Natura 2000 teritoriju apsaimniekošana ir daļa no ES zemes apsaimniekošanas politikas plašākā skatījumā;
  • tas ļauj dalībvalstīm noteikt prioritātes un izstrādāt politiku un pasākumus, kuri ataino valsts un reģionālo specifiku;
  • tas novērš dažādu ES finansēšanas instrumentu dublēšanos un pārklāšanos un ar to saistītos administratīvos sarežģījumus.

Ir pieejamas vairākas finansēšanas iespējas no jaunajiem ES fondiem laikposmam no 2014. līdz 2020. gadam, taču tas, vai un kā šīs iespējas tiek darītas pieejamas attiecīgajā valstī/reģionā, ir atkarīgs no dalībvalstu iestādēm.

Lai pieejamie ES līdzekļi tiktu izmantoti pēc iespējas optimālāk, Komisija ir mudinājusi dalībvalstis Natura 2000 finansēšanā īstenot stratēģiskāku daudzgadu plānošanas pieeju. Šī pieeja izpaužas kā prioritārās rīcības plāni (PRP), kuros valsts vai reģionālā līmenī ir noteiktas Natura 2000 finansēšanas vajadzības un stratēģiskās prioritātes 2014.–2020. gadam. Šie PRP ir īpaši izstrādāti tā, lai veicinātu piemērotu aizsardzības pasākumu, arī mežiem paredzēto, integrēšanu jaunajās darbības programmās, kas sagatavotas dažādiem ES finansēšanas instrumentiem (SEC(2011) 1573 galīgā redakcija).

46. Vai ES Lauku attīstības regulā ir paredzēti īpaši pasākumi Natura 2000 atbalstam?

Jā, ir īpašs pasākums, kas attiecas uz maksājumiem Natura 2000 un Ūdens pamatdirektīvas kontekstā. Saskaņā ar jauno ELFLA regulu (Nr. 1305/2013) Natura 2000 maksājumus piešķir katru gadu par hektāru, lai kompensētu saņēmējiem papildu izmaksas un negūtos ienākumus, kurus attiecīgajos apgabalos izraisa nelabvēlīgie faktori, kas saistīti ar Dzīvotņu direktīvas un Putnu direktīvas īstenošanu. Atbalstu piešķir lauksaimniekiem, privātajiem meža tiesiskajiem valdītājiem un privāto mežu tiesisko valdītāju apvienībām. Pienācīgi pamatotos gadījumos to var piešķirt arī citiem zemes apsaimniekotājiem (30. pants).

Natura 2000 maksājumi ir pieejami darbībām, kas saistītas ar nelabvēlīgiem faktoriem un ierobežojumiem, kuri uzlikti Natura 2000 teritorijās un izklāstīti apsaimniekošanas plānos vai citos līdzvērtīgos instrumentos. Šādiem ierobežojumiem ir jābūt obligātiem, t. i., tie ir jāievēro visiem zemes apsaimniekotājiem attiecīgajās teritorijās, un tie ir saistīti ar noteikumiem par dzīvotņu un sugu uzturēšanu vai atjaunošanu, kā arī to noplicināšanās un traucējumu nepieļaušanu.

Arī šis pasākums meža īpašniekiem būs pieejams tik ilgi, kamēr tas būs iekļauts dalībvalstu lauku attīstības programmās.

47. Vai ES lauku attīstības jomā ir paredzēti citi pasākumi, ar kuriem varētu papildināt Natura 2000 finansējumu? Kas var izmantot šo finansējumu?

Jā, jaunajā ELFLA regulā ir paredzēti arī citi pasākumi, ar kuriem var papildināt Natura 2000 finansējumu. Svarīgākie no tiem ir izklāstīti tālāk.

21. pants. Ieguldījumi meža platības paplašināšanā un mežu dzīvotspējas uzlabošanā, tostarp:

  • apmežošana un kokaugiem klātas zemes izveide (22. pants),
  • agromežsaimniecības sistēmu ierīkošana (23. pants),
  • profilakse un atjaunošana pēc meža bojājumiem, ko nodarījuši meža ugunsgrēki un dabas katastrofas, tostarp kaitēkļu masveida savairošanās un slimību uzliesmojumi, katastrofāli notikumi un ar klimatu saistīti apdraudējumi (24. pants),
  • ieguldījumi, kas uzlabo meža ekosistēmu noturību un ekoloģisko vērtību, kā arī klimata pārmaiņu mazināšanas potenciālu (25. pants),
  • atbalsts ieguldījumiem mežsaimniecības tehnoloģijās un meža produktu pārstrādē, mobilizēšanā un tirdzniecībā (26. pants).

34. pants. Meža vides un klimata pakalpojumi un meža saglabāšana.

35. pants. Sadarbība.

Jaunajā regulā ir prasīts vismaz 30 % no kopējā ELFLA ieguldījuma lauku attīstības programmā rezervēt vides jautājumiem un klimata pārmaiņu mazināšanas un pielāgošanās vajadzībām un izmaksāt tos kā atbalstu ar vidi un klimatu saistītiem ieguldījumiem, ieguldījumiem mežos (21. un 34. pants), agrovides un klimata pasākumiem, bioloģiskajai lauksaimniecībai, apgabaliem, kuros ir dabas radīti un citi specifiski ierobežojumi, un maksājumiem saistībā ar Natura 2000 tīklu.

48. Vai papildu izmaksas vai negūtie ienākumi ir jāatlīdzina tikai zemes īpašniekiem/apsaimniekotājiem?

Tā kā labumu no konkrētu saglabāšanas pasākumu īstenošanas gūst visa sabiedrība, nebūtu godīgi, ja izmaksas — neatkarīgi no tā, vai tās ir tiešās izmaksas vai negūtie ienākumi — par šādu pasākumu īstenošanu segtu tikai zemes īpašnieki/apsaimniekotāji.

Dalībvalstis var izstrādāt savus noteikumus šā jautājuma risināšanai, un bieži vien tās palīdz zemes īpašniekiem un apsaimniekotājiem gadījumos, kad tās vēlas sekmēt noteikta veida apsaimniekošanu, kas rada papildu izmaksas vai ienākumu zudumu. Šādu izmaksu segšanai ir pieejami finansiālie resursi, piemēram, ES fondi, jo īpaši ELFLA.

49. Vai Natura 2000 apsaimniekošanas pasākumu izmaksas vienmēr ir jākompensē finansiāli?

Ir jānoskaidro, vai ir iespējams finansiāli kompensēt konkrētus aizsardzības pasākumus, jo īpaši pasākumus, kuri liedz īpašniekam gūt ieņēmumus, ko varētu gūt no ilgtspējīgas meža apsaimniekošanas, vai kuriem ir nepieciešami papildu ieguldījumi bez produktīvas atdeves. Dotācijas, līgumiskas vienošanās, nodokļu atvieglojumi, tehniskā palīdzība u. c. ir iespējamie veidi, kā sagādāt īpašniekiem kompensāciju par negūtajiem ienākumiem, pakalpojumiem, kuri ir sniegti sabiedrībai kopumā, un attiecīgā gadījumā par kapitāla nolietojumu.

Noplicināšanās novēršana ir juridisks pienākums, kas izriet no Dzīvotņu direktīvas un principā nav jākompensē. Taču lēmumi par ekonomisko stimulu nodrošināšanu vai kompensējošiem maksājumiem ir jāpieņem dalībvalsts līmenī atkarībā no apstākļiem. Piemēram, ja kādā apgabalā tradicionālai apsaimniekošanai piemēro ierobežojumus vai pienākumus, kas rada ienākumu zaudējumu vai papildu izmaksas, būtu lietderīgi nodrošināt atbilstošu kompensāciju attiecīgajiem zemes īpašniekiem. To var paredzēt arī gadījumā, kad nenoplicināšanas pienākums sniedzas tālāk par ikdienas centieniem nepieļaut noplicināšanos un prasa veikt svarīgus proaktīvus apsaimniekošanas pasākumus (piem., likvidēt kādu invazīvu sugu, kas izplatījusies plašā teritorijā).

50. Kādi pasākumi ir pieejami ES instrumenta LIFE ietvaros, lai palīdzētu finansēt aizsardzības pasākumus Natura 2000 teritorijās?

Iepriekš programma LIFE ir finansējusi daudzus dabas aizsardzības pasākumus un turpinās finansēt pasākumus Natura 2000 teritorijās, lielākoties ar LIFE dabas un bioloģiskās daudzveidības projektu starpniecību.

Katru gadu izsludina uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus, saistībā ar kuru ir pieejami līdzekļi EUR 100 miljonu apmērā projektiem, kas kopumā atbalsta dabas aizsardzību un bioloģisko daudzveidību. LIFE līdzfinansē līdz 60 % no izvēlēto LIFE dabas un bioloģiskās daudzveidības projektu izmaksām.

Dabas aizsardzības mērķi var atbalstīt arī ar projektiem, kas galvenokārt ir saistīti ar komunikāciju, un tādā gadījumā pieteikuma iesniedzējiem ir jāizmanto pieteikšanās pakete, kas paredzēta LIFE vides pārvaldības un informācijas projektiem.

Visbeidzot, Natura 2000 teritoriju aizsardzību var veicināt arī daudz lielāka projekta ietvaros, kas aptver visu Natura 2000 tīklu reģiona vai valsts līmenī. Sīkāku informāciju pieteikuma iesniedzēji (galvenokārt valstu/reģionu administrācijas) var skatīt pieteikšanās paketē, kas paredzēta LIFE integrētajiem projektiem.

51. Vai valsts vai reģionālajā līmenī ir pieejamas citas finansēšanas iespējas un stimuli saistībā ar Natura 2000 tīklu?

Jā, lielu ieguldījumu dabas saglabāšanā var sniegt arī valsts un reģionālās programmas, jo Natura 2000 finansēšana galvenokārt ir atsevišķu dalībvalstu pienākums. Dažās dalībvalstīs ir spēkā brīvprātīgas vienošanās par Natura 2000 teritoriju apsaimniekošanu tādā veidā, kas nāk par labu teritorijas aizsardzībai, un/vai apsaimniekošanas līgumi par sugu un dzīvotņu aizsardzību, kurus finansē no valsts līdzekļiem.

Dažās valstīs zemes īpašnieki var izmantot arī dažādus stimulus, piemēram, atbrīvojumus no īpašuma nodokļa un citus nodokļu atvieglojumus (piem., Beļģijā).

Turklāt dažās dalībvalstīs zemes īpašniekiem vienmēr ir tiesības uz pilnu kompensāciju par papildu izmaksām un negūtajiem ienākumiem Natura 2000 teritorijās, ja meža dzīvotņu iekļaušana šādās teritorijās uzliek kokmateriālu ieguves ierobežojumus (piem., Zviedrijā).

Uzraudzība un ziņošana

52. Kā var zināt, vai dzīvotņu vai sugu aizsardzības statuss ir uzlabojies visā to dabiskās izplatības areālā ES?

Saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 11. pantu dalībvalstis veic Kopienas nozīmes dabisko dzīvotņu un sugu aizsardzības statusa uzraudzību. Visu ES nozīmes sugu un dzīvotņu aizsardzības statusu regulāri novērtē reizi sešos gados, izstrādājot progresa ziņojumus, kurus dalībvalstis iesniedz Komisijai saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 17. pantu un Putnu direktīvas 12. pantu. To mērķis ir noteikt katras sugas un dzīvotnes veida aizsardzības statusu visā to dabiskās izplatības areālā ES. Ir noteiktas četras aizsardzības statusa pakāpes: labvēlīgs (FV), nelabvēlīgs un nepietiekams (U1), nelabvēlīgs un slikts (U2) un nezināms (XX).

Vairākās dalībvalstīs (piem., Austrijā, Vācijā, Francijā, Apvienotajā Karalistē) ir izstrādāta sistemātiskas uzraudzības programma aizsardzības statusa uzraudzībai dažādās teritorijās.

Galvenais mērķis, protams, ir sasniegt labvēlīgu aizsardzības statusu visiem dzīvotņu veidiem un sugām, kā noteikts Dzīvotņu direktīvā. Taču tam būs vajadzīgs laiks. Dzīvotņu veidi un sugas tika izvēlēti tāpēc, ka tie bija apdraudēti vai reti, un tas nozīmē, ka lielākoties sākotnēji to aizsardzības statuss bija slikts. Tātad paies zināms laiks, pirms īstenotie saglabāšanas pasākumi dos rezultātus un sugas vai dzīvotnes vispārējais aizsardzības statuss ES uzlabosies.

Šā mērķa sasniegšanai tiek pieliktas visas pūles, un jaunākie aizsardzības statusa novērtējumi ir publicēti 2015. gadā.

53. Kādi ir uzraudzības pienākumi atsevišķās Natura 2000 teritorijās? Kas par to atbild? Kā var noskaidrot konkrētu sugu vai dzīvotnes veida pašreizējo aizsardzības statusu konkrētā apgabalā?

To, kā vislabāk uzraudzīt ES nozīmes dzīvotņu veidu un sugu aizsardzības statusu katras Natura 2000 teritorijas līmenī attiecīgajā valstī, nosaka katra dalībvalsts. Šis pienākums ir katras dalībvalsts kompetento iestāžu pārziņā. Jaunākie uzraudzības rezultāti valsts vai reģionālajā līmenī ir jādara pieejami sabiedrībai, piemēram, iestāžu tīmekļa vietnē.

Taču privātajiem zemes īpašniekiem vai apsaimniekotājiem nav jāuzrauga viņu zemē sastopamo sugu un dzīvotņu veidu aizsardzības statuss. Protams, viņi ir aicināti to darīt, jo tādā veidā ir iespējams iegūt ļoti vērtīgu informāciju, kas, piemēram, var liecināt par iespējamu noplicināšanos.

Konkrētu sugu vai dzīvotnes veida aizsardzības pakāpi Natura 2000 teritorijā reģistrē un atjaunina datu standartveidlapā, kas ir publiski pieejama par katru Natura 2000 teritoriju. Detalizētu informāciju šajā ziņā var sniegt arī kompetentās iestādes un teritorijas apsaimniekotāji.

54. Kādi ir pienākumi attiecībā uz aizsardzības pasākumu uzraudzību Natura 2000 teritorijās?

Dzīvotņu direktīvas 11. pantā ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jāveic Kopienas nozīmes dabisko dzīvotņu un sugu aizsardzības statusa uzraudzība. Direktīvas 17. panta 1. punktā ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jāsniedz informācija par Natura 2000 teritorijās īstenotajiem aizsardzības pasākumiem, kā arī ir jānovērtē šo pasākumu ietekme.

Atbilstoši jaunajam ziņojumu sniegšanas formātam saskaņā ar 17. pantu (pieņemts ziņošanai par 2007.–2012. gadu) ir jāsniedz informācija, kas ļauj novērtēt Natura 2000 tīkla devumu dzīvotņu un sugu aizsardzības statusa uzlabošanā un tīkla vispārējo efektivitāti.

Jaunajā ziņošanas formātā ir iekļauta prasība ziņot par to, kā tiek īstenoti apsaimniekošanas plāni vai citi instrumenti, kurus dalībvalstis izmanto Natura 2000 tīkla pārvaldībā, par teritorijām, kuras ietekmē projekti/plāni, kam bija nepieciešami kompensācijas pasākumi, kā arī par galvenajiem pasākumiem, kas veikti, lai nodrošinātu Natura 2000 vienotību saskaņā ar 10. pantu.

Ņemot vērā dalībvalstu pienākumu ziņot par aizsardzības pasākumu īstenošanu un par pasākumu ietekmi uz aizsardzības statusu, vēlams izstrādāt aizsardzības pasākumu uzraudzības mehānismu teritorijas līmenī. Šādā mehānismā ir jāietver izmērāmi un skaidri verificējami kritēriji un rādītāji, kas atvieglo rezultātu līdzsekošanu un izvērtēšanu.

Natura 2000 uzraudzība parasti ir kompetento iestāžu pienākums. Ir ieteicama cieša sadarbība starp vides aizsardzības iestādēm un zemes īpašniekiem un apsaimniekotājiem.

Uzraudzība un rezultātu izvērtēšana ir svarīga, lai aizsardzības mērķus un pasākumus varētu pielāgot būtiskām dabiskām vai citāda veida izmaiņām, kas var ietekmēt teritorijā sastopamo Kopienas nozīmes dzīvotņu un sugu aizsardzību.

ES nozīmes sugu un dzīvotņu aizsardzība visā to izplatības areālā ārpus Natura 2000 teritorijām

55. Vai zemei ārpus Natura 2000 tīkla ir kāda loma ES nozīmes sugu un dzīvotņu aizsardzībā?

Jā, zemei ārpus Natura 2000 tīkla ir būtiska loma ES nozīmes dzīvotņu un sugu aizsardzībā, jo īpaši tas sakāms par tām dzīvotnēm un sugām, kuras ir jutīgas pret fragmentāciju vai izolāciju. Šāda zeme var palīdzēt būtiski uzlabot tīkla ekoloģisko vienotību un Natura 2000 teritoriju funkcionālo savienotību.

Turklāt apgabali, kas nav Natura 2000 tīklā, var sniegt patvērumu sugām un dzīvotnēm ārpus attiecībā uz tām noteiktajām teritorijām. Īpaši vērtīgi tie ir sugām un dzīvotnēm ar lielu izplatības areālu (piem., lāčiem un lūšiem) vai plašu izplatību (piem., piekrastes mežiem), jo Natura 2000 tīklā ir iekļauta tikai daļa no to kopējiem resursiem (dažkārt mazāk par 50 %). Labvēlīga aizsardzības statusa sasniegšanai ir vajadzīgi šādi apgabali ārpus Natura 2000 tīkla.

Dzīvotņu direktīvas 10. pantā dalībvalstis ir aicinātas sekmēt to ainavas iezīmju apsaimniekošanu, kuras ir ļoti svarīgas savvaļas dzīvnieku un augu migrācijai, izplatībai un ģenētiskā materiāla apmaiņai. Šādi pasākumi var aptvert arī zemi, kas nav iekļauta Natura 2000 tīklā. Direktīvas 10. pantam ir praktiska ietekme uz zemes īpašniekiem un apsaimniekotājiem tikai tad, ja dalībvalstis šajā ziņā ir pieņēmušas konkrētus noteikumus. Dažas valstis šo jautājumu risina valsts vai reģionālajās stratēģijās (piem., “Natuurnetwerk Nederland” Nīderlandē, “Ekomeži” Latvijā, “Schémas Régionaux de Cohérence Ecologique” Francijā, Ekoloģiskās savienojamības stratēģija Spānijā). Eiropas Komisijas Zaļās infrastruktūras iniciatīva mudinās dalībvalstis īstenot šādus pasākumus arī turpmāk.

Ārpus Natura 2000 tīkla esošu apgabalu nozīme putniem ir atainota Putnu direktīvas 3. panta 2. punkta b) apakšpunktā un 4. pantā, kuros noteikts, ka dalībvalstīm ir jācenšas dzīvotnes aizsargājamās platībās un ārpus tām uzturēt un pārvaldīt saskaņā ar ekoloģiskajām vajadzībām un nepieļaut dzīvotņu piesārņošanu vai noplicināšanos.

56. Vai apdraudētās sugas tiek aizsargātas arī ārpus Natura 2000 teritorijām?

Abās minētajās ES dabas direktīvās ir noteikta arī prasība aizsargāt konkrētas sugas visā ES — gan Natura 2000 teritorijās, gan ārpus tām, lai nodrošinātu to aizsardzību visā to dabiskajā izplatības areālā ES. Tas attiecas uz visām dabā sastopamajām savvaļas putnu sugām ES, kā arī citām sugām, kas uzskaitītas Dzīvotņu direktīvas IV un V pielikumā.

Turklāt dalībvalstīm ir noteikta arī prasība saglabāt, uzturēt vai atjaunot visu savvaļas putnu sugu dzīvotņu daudzveidību un teritoriju Eiropā (Putnu direktīvas 3. pants). Šī prasība var ietvert dzīvotņu aizsardzības pasākumus ārpus Natura 2000 tīkla.

Attiecībā uz noteikumiem par sugu aizsardzību visā to izplatības areālā — abās direktīvās ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jāaizliedz:

  • aizsargājamo sugu īpatņu apzināta nonāvēšana vai sagūstīšana jebkādā veidā;
  • ligzdu un olu apzināta iznīcināšana vai bojāšana vai aizsargājamu augu plūkšana, vākšana, griešana, izraušana ar saknēm vai iznīcināšana;
  • vairošanās vai atpūtas vietu noplicināšana vai iznīcināšana;
  • aizsargājamo sugu īpatņu apzināta traucēšana, jo īpaši vairošanās, ligzdošanas, ziemošanas un migrācijas laikā;
  • savvaļā iegūtu īpatņu turēšana, pārdošana un transportēšana.

Šie aizliegumi, kas transponēti valstu tiesību aktos, ir jāievēro arī visiem zemes īpašniekiem, izmantotājiem un apsaimniekotājiem.

Ir pieejami papildu norādījumi par sugu aizsardzības noteikumiem saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu.

57. Vai ir pieļaujamas atkāpes no sugu aizsardzības noteikumiem, un, ja ir, kādos apstākļos?

Dažos gadījumos (piem., lai novērstu nopietnu kaitējumu lauksaimniecības kultūrām, lauksaimniecības dzīvniekiem, mežiem, zvejniecībai un ūdeņiem) ir pieļaujamas atkāpes no noteikumiem par sugu aizsardzību visā to izplatības areālā (sk. 46. jautājumu), ja nav pieejams neviens cits apmierinošs risinājums un šo atkāpju sekas nav nesaderīgas ar minēto direktīvu vispārīgajiem mērķiem.

Atkāpju nosacījumi ir izklāstīti Putnu direktīvas 9. pantā un Dzīvotņu direktīvas 16. pantā.

Ir pieejami papildu norādījumi par sugu aizsardzības noteikumiem saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu.

Ieinteresēto personu komunikācija, sadarbība, aktīva iesaiste

58. Kāda var būt zemes īpašnieku un apsaimniekotāju loma Natura 2000 tīkla īstenošanā?

Natura 2000 tīkla īstenošana ir dalībvalstu pienākums, taču tas ļoti būtiski ietekmē zemes īpašniekus un apsaimniekotājus un viņu iesaistīšanās ir ļoti svarīga. Ir lietderīgi un vērtīgi zemes īpašniekus un apsaimniekotājus iesaistīt jau agrīnā posmā. Zemes īpašnieki pārzina savus īpašumus, un viņiem ir pašiem savi apsaimniekošanas mērķi un būtiska loma apsaimniekošanas pasākumu izstrādē un īstenošanā uz viņu zemes. Tāpēc viņi ir svarīgi partneri Natura 2000 tīkla veidošanā un sekmīgā īstenošanā.

Ir ļoti ieteicams sagatavot un izstrādāt apsaimniekošanas plānus, kas vērsti uz konkrētiem teritorijas aizsardzības mērķiem un kuros ir iekļauti Natura 2000 teritorijās veicamie aizsardzības pasākumi. Ir svarīgi iesaistīt visas svarīgākās ieinteresētās personas, lai pēc iespējas labāk izpētītu variantus, kas atbilst dažādiem vēlamajiem scenārijiem, novērstu un nepieļautu iespējamus konfliktus un rastu risinājumus, kā kompensēt ekonomiskos zaudējumus (papildu izmaksas un negūtos ienākumus), kurus varētu radīt konkrēti aizsardzības pasākumi, kas sniedzas tālāk par ierasto ilgtspējīgas zemes apsaimniekošanas praksi.

59. Kāpēc dabas aizsardzības mērķu un Natura 2000 apsaimniekošanas plānu izstrādē ir svarīgi iesaistīt dažādas ieinteresēto personu grupas?

Tā kā Natura 2000 mērķis ir veicināt bioloģisko daudzveidību, ņemot vērā sociālekonomiskās un kultūras vajadzības, ir ļoti ieteicams iepriekš apzināt visas svarīgākās ieinteresētās personas un iesaistīt tās to pasākumu izstrādē, kas saistīti ar dzīvotņu un sugu saglabāšanu Natura 2000 teritorijās.

Natura 2000 teritoriju apsaimniekošanā vairāk vai mazāk tieši ieinteresētas var būt dažādas ieinteresētās personas. Lēmumu pieņemšanas procesā vissvarīgākās ir iestādes, zemes īpašnieki un apsaimniekotāji, taču būtu jāņem vērā arī viedoklis, ko pauž tādas ieinteresētās personas kā vietējās pašvaldības un citi zemes izmantotāji, NVO, mednieki, makšķernieki un citas personas, kas ar savām zināšanām un pieredzi var sniegt ieguldījumu šajā procesā.

Sabiedrības iesaiste Natura 2000 teritorijas aizsardzības mērķu un aizsardzības pasākumu plānošanā un sagatavošanā ļauj ņemt vērā to cilvēku viedokļus, kuri dzīvo un strādā attiecīgajā teritorijā vai izmanto to. Tā ir lieliska iespēja, kā attiecībā uz vides aizsardzības jautājumiem radīt labvēlīgāku sabiedrības attieksmi. Panākumu iespējamība būs lielāka, ja saistībā ar teritorijas apsaimniekošanu tiks organizēta dažādu ieinteresēto personu informēšana, apspriešanās ar tām un, ja iespējams, to iesaistīšana teritorijas apsaimniekošanā. Tā var būt iespēja arī izstrādāt profesionālu daudznozaru pieeju, kā arī veidot sadarbību un iespējamas sinerģijas ar dažādām iesaistītajām personām.

Visu attiecīgo personu iesaistīšana dod iespēju izvairīties no iespējamiem konfliktiem vai tos atrisināt, kā arī izmantot citu cilvēku zināšanas un pieredzi. Ņemot vērā to, ka aizsargājamo dzīvotņu veidu un sugu aizsardzības statusu bieži vien ietekmē dažādu ieinteresēto personu (lauksaimnieku, mežsaimnieku, mednieku, tūrisma nozares pārstāvju utt.) darbības, komunikācija ar un starp tām ir svarīga, lai panāktu integrētu apsaimniekošanu un līdzsvarotā veidā sasniegtu aizsardzības un citus mērķus.

60. Kādi soļi ir jāiekļauj līdzdalīgā procesā?

Ir vairākas metodes, kā organizēt līdzdalīgus procesus. Līdzdalīgs process Natura 2000 meža teritoriju apsaimniekošanā varētu ietvert šādus galvenos soļus:

  • visu attiecīgo ieinteresēto personu identificēšana;
  • dažādu ieinteresēto personu darba grupas vai rīcības komitejas izveide;
  • vērtību, tiesību, resursu, zemes un teritoriju kartēšana un ietekmes novērtēšana;
  • līdzdalīgs ietekmes novērtējums — labvēlīgās un nelabvēlīgās ietekmes noteikšana;
  • detalizēta un publiski pieejama informācija par aizsardzības mērķiem un plānoto pasākumu apspriešana; mērķtiecīga informācija visām tieši skartajām ieinteresētajām personām;
  • vajadzīgo pasākumu labāko īstenošanas līdzekļu un mehānismu apspriešana un apzināšana, ņemot vērā finansiālos resursus, kompensācijas un ieguvumu sadali;
  • pretrunīgu prasību novēršana, izmantojot piemērotas konfliktu izšķiršanas procedūras;
  • tāda līdzdalīgas uzraudzības modeļa izveide, kurā jau no paša sākuma tiek iesaistītas visas ieinteresētās personas, nosakot kas, kā, kad, kur un kam ir jāuzrauga;
  • konsultāciju pakalpojumu sniegšana.

61. Kāda informācija ir jāpublisko?

Ļoti svarīgi ir nodrošināt brīvu, publisku piekļuvi informācijai, jo īpaši informācijai par aizsardzības mērķiem un pasākumiem, pienākumiem, ieteikumiem, nolīgumiem — gan teritorijas, gan valsts/reģionālajā līmenī. Zemes īpašniekiem un apsaimniekotājiem vajadzētu ne vien saņemt nepieciešamās konsultācijas, bet arī būt labi informētiem par Natura 2000 teritoriju konkrēto aizsardzības mērķu un pasākumu iemesliem un svarīgumu. Tāpēc ir ieteicams publiskot detalizētu aprakstu par aizsardzības mērķiem un pasākumiem, kā arī atbilstošu informāciju par būtiskāko dabisko iezīmju atrašanās vietu un attiecīgajiem aizsardzības pasākumiem. Atšķirībā no dažiem citiem plāniem (kuros var būt iekļauta privāta un sensitīva informācija), Natura 2000 apsaimniekošanas plāns parasti ir publiski pieejams dokuments (sk. arī 23. jautājumu).

Atbilstošas un saprotamas informācijas nodošana ir ļoti svarīga, lai veicinātu savstarpēju sapratni un sekmētu dialogu starp ieinteresētajām personām. Tas ir arī priekšnosacījums rezultatīvām diskusijām par aizsardzības mērķiem un pasākumiem. Labam komunikācijas plānam ir vajadzīgas piemērotas saziņas un informēšanas stratēģijas par Natura 2000 vispārīgajiem mērķiem, par teritoriju aizsardzības mērķiem un pasākumiem utt. Šajā nolūkā, iespējams, būs jāizveido dažādu ieinteresēto personu darba grupa vai komiteja un jāizstrādā pārredzams sanāksmju un apspriežu organizēšanas process (apaļā galda diskusijas, informatīvie biļeteni utt.). Ir svarīgi pienācīgi informēt ieinteresētās personas ne vien par Natura 2000 uzliktajiem ierobežojumiem, bet arī par iespējām, ko tas sniedz.

62. Zemes īpašniekiem bieži vien ir grūti saprast Natura 2000 nepieciešamību. Kā uzlabot šo situāciju?

Lai gan Dzīvotņu direktīvā komunikācijas pienākumi nav skaidri noteikti, Komisija ir uzsvērusi to, cik svarīgi un būtiski ir izklāstīt un izskaidrot Natura 2000 mērķus plašākai sabiedrībai, jo īpaši ieinteresētajām personām, kas ir tieši saistītas ar teritoriju apsaimniekošanu. Komisija ir izstrādājusi noderīgas vadlīnijas par Putnu direktīvas un Dzīvotņu direktīvas vispārīgajām normām, kā arī vadlīnijas, kas īpaši paredzētas konkrētām tautsaimniecības nozarēm (sk. Īpašo nozaru vadlīniju 6. pantu).

Ir pieejami dažādi instrumenti, kas lieti noder informētības uzlabošanai, konsultāciju sniegšanai un vietējo spēju veidošanai saistībā ar Natura 2000 teritoriju apsaimniekošanu un līdzdalīga procesa izveidi (sk. arī 34. jautājumu).

Natura 2000 plašākā ilgtspējīgas attīstības kontekstā

63. Kā Natura 2000 aizsardzības prasības tiek ņemtas vērā plašākos teritorijas plānojumos un attīstības plānos un politikā?

Natura 2000 aizsardzības prasības ir jāņem vērā, sagatavojot un īstenojot plašākus teritorijas plānojumus un attīstības plānus un politiku. To parasti dara šādu plānu izstrādes laikā, apspriežoties ar attiecīgajām iestādēm, kas var sniegt lietderīgu informāciju, lai varētu paredzēt un novērst iespējamo ietekmi uz šādu aizsardzības prasību izpildi. To var panākt, piemēram, pienācīgi izvietojot plānotās darbības, t. i., izvairoties no jutīgākajām teritorijām utt.

Attiecībā uz jebkuru plānu, kas varētu būtiski ietekmēt Natura 2000 teritoriju, ir jāveic tā iespējamās ietekmes uz teritorijas viengabalainību pienācīgs novērtējums, ņemot vērā teritorijas aizsardzības mērķus.

Stratēģiskais vides novērtējums ir rīks, ar ko vērtē, novērš un mazina iespējamo ietekmi uz Natura 2000 teritoriju aizsardzības prasībām, ja tajā tiek pienācīgi apsvērta iespējamā ietekme uz teritorijām un Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta noteikumi par pienācīgu novērtējumu. (Sk. arī 39. un 43. jautājumu.)

64. Kā Dzīvotņu direktīva un Putnu direktīva mijiedarbojas ar citiem ES tiesību aktiem vides jomā (Ūdens pamatdirektīvu (ŪPD), IVN, SVN, Jūras stratēģijas pamatdirektīvu (JSPD))?

Putnu direktīva (PD) un Dzīvotņu direktīva (DD) mijiedarbojas ar citiem ES tiesību aktiem vides jomā, kuru mērķis arī ir sasniegt labu saldūdens un jūras ekosistēmu ekoloģisko statusu, piemēram, ar Ūdens pamatdirektīvu (ŪPD) un Jūras stratēģijas pamatdirektīvu (JSPD).

Gan dabas direktīvu, gan ŪPD mērķis ir nodrošināt veselīgas jūras ekosistēmas, vienlaikus nodrošinot līdzsvaru starp ūdens/dabas aizsardzību un dabas resursu ilgtspējīgu izmantošanu. Pastāv daudzas sinerģijas, jo pasākumu īstenošana saskaņā ar ŪPD kopumā veicinās dabas direktīvu mērķu sasniegšanu. Ir izstrādātas vairākas vadlīnijas, lai atvieglotu un saskaņotu PD, DD un ŪPD īstenošanu visā Eiropas Savienībā. Ir pieejams svarīgāko jautājumu apkopojums par saikni starp ES ūdens un ES dabas tiesību aktiem.

Dabas direktīvas ir arī nepārprotami saistītas ar JSPD, jo tās visas attiecas uz dažādiem aspektiem saistībā ar bioloģiskās daudzveidības aizsardzību jūras vidē, tostarp prasību sasniegt labu statusu bioloģiskās daudzveidības elementiem, kurus aptver katra direktīva. Lai gan ne vienmēr laba vides statusa (LVS — Jūras stratēģijas pamatdirektīvā) un labvēlīga aizsardzības statusa (LAS — Dzīvotņu direktīvā) jēdzieni ir ekvivalenti, tomēr tie var būt savstarpēji atbalstoši. Saskaņā ar vides direktīvām veiktie pasākumi var dot nozīmīgu ieguldījumu plašāku JSPD mērķu sasniegšanā un otrādi. Ir pieejami bieži uzdotie jautājumi par saikni starp Jūras stratēģijas pamatdirektīvu un dabas direktīvām.

Attiecībā uz novērtējumu par plānu un projektu ietekmi uz Natura 2000 ir vērojama līdzība un sinerģijas starp pienācīgu novērtējumu (PN), kas veikts saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu, un novērtējumiem, kas veikti saskaņā ar Ietekmes uz vidi novērtējuma direktīvu vai Stratēģiskā vides novērtējuma direktīvu. Šos novērtējumus bieži vien veic kopā integrētā procedūrā.

Tomēr PN īpaša uzmanība ir jāpievērš tieši ES nozīmes aizsargājamām sugām un dzīvotņu veidiem Natura 2000 tīklā. Ja uz projektiem vai plāniem attiecas IVN direktīva vai SVN direktīva, 6. pantā paredzētais novērtējums var būt pirmo divu novērtējumu daļa, lai gan tam ir jābūt skaidri nodalāmam un noteiktam vides deklarācijā vai par to ir jāziņo atsevišķi (sk. arī 43. jautājumu).

Papildu informācija:

Gadījumu pētījumi par sinerģijām starp ŪPD, JSPD un dabas direktīvām un “Iesācēja rokasgrāmata”.

65. Kā Dzīvotņu direktīva un Putnu direktīva mijiedarbojas ar citiem ES politikas virzieniem (reģionālo, KLP, KZP, transporta, enerģētikas u. c. politiku)?

Dabas direktīvas mijiedarbojas ar citiem ES politikas virzieniem dažādos veidos. Šajos politikas virzienos tiek ņemti vērā Eiropas Savienībā piemērojamie dabas aizsardzības noteikumi un tiek atbalstīta to īstenošana.

Jo īpaši galvenie ES fondi, kas atbalsta ES galvenos politikas virzienus (reģionālo attīstību, kohēziju, sociālo, lauksaimniecības un lauku attīstības, jūras un zivsaimniecības politiku), integrē attiecīgos mērķus un pasākumus, ar kuriem atbalsta Dzīvotņu direktīvas un Putnu direktīvas, kā arī Natura 2000 tīkla īstenošanu un attīstību.

Pašreizējā finanšu shēmā Eiropas strukturālie un investīciju (ESI) fondi atbalsta vairākus tematiskos mērķus, tostarp vides aizsardzību un resursu izmantošanas efektivitātes uzlabošanu. Šie tematiskie mērķi ir izteikti prioritātēs, kas konkrēti attiecas uz katru ESI fondu.

Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) un Kohēzijas fonda (KF) ieguldījumu prioritātes cita starpā ir šādas: aizsargāt un atjaunot bioloģisko daudzveidību un augsni un veicināt ekosistēmu pakalpojumus, tostarp izmantojot Natura 2000 tīklu, un zaļo infrastruktūru.

Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonds atbalsta ūdens bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu aizsardzību un atjaunošanu, un tajā ir ietverti vairāki pasākumi, kas veicina ar dabas direktīvām aizsargājamo sugu un dzīvotņu aizsardzību un Natura 2000 teritoriju apsaimniekošanu, atjaunošanu un uzraudzību.

Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) prioritātes cita starpā ir šādas: ar lauksaimniecību un mežsaimniecību saistīto ekosistēmu atjaunošana, saglabāšana un stimulēšana, īpašu uzmanību pievēršot bioloģiskās daudzveidības atjaunošanai, saglabāšanai un stimulēšanai, tostarp Natura 2000 teritorijās.

Kopējā lauksaimniecības politikā (KLP) ir paredzēti vairāki noteikumi, lai aizsargātu un stimulētu bioloģisko daudzveidību un dabiskās ekosistēmas, kas zināmi kā zaļināšana, kas citu attiecīgo pasākumu starpā ietver ilggadīgo zālāju un “ekoloģiski labvēlīgu elementu” uzturēšanu ekoloģiski nozīmīgās platībās.

Kopējā zivsaimniecības politikā (KZP) arī ir ietverti vairāki pasākumi jūras ekosistēmu saglabāšanai, tostarp īpaši noteikumi zvejniecības pārvaldības pasākumu Natura 2000 teritorijās un citās aizsargājamās jūras teritorijās noteikšanai.

Transporta un enerģētikas politikā dabas aizsardzības noteikumi ir ņemti vērā plānošanas līmenī un jo īpaši plānu un programmu vides novērtējumos. Komisija ir publiskojusi arī īpašus norādījumus par iekšējo ūdensceļu transportu un Natura 2000, par vēja enerģijas attīstību un Natura 2000.

Ir pieejami norādījumi arī par lauksaimniecību, un mežsaimniecību un akvakultūru Natura 2000 tīklā un enerģētikas un transporta infrastruktūru un Natura 2000 (sk. Īpašo nozaru vadlīniju 6. pantu: https://ec.europa.eu/environment/nature/natura2000/management/guidance_en.htm).

66. Kādus ekosistēmas pakalpojumus Natura 2000 teritorijas sniedz sabiedrībai?

Natura 2000 tīkls rada ieguvumus sabiedrībai un ekonomikai, sniedzot dažādus ekosistēmas pakalpojumus. Tas ietver apgādi ar taustāmiem resursiem, kā ūdens un ilgtspējīgi ražoti graudaugi un koksne (apgādes pakalpojumi), tādu procesu nodrošināšanu, kas regulē ūdens un gaisa kvalitāti, novērš tādus dabas radītus apdraudējumus kā plūdi un augsnes erozija un mazina klimata pārmaiņas, uzglabājot un sekvestrējot oglekli (regulējuma pakalpojumi). Natura 2000 teritorijas sniedz arī kultūras pakalpojumus, piemēram, nodrošina atpūtas un tūrisma iespējas un uztur kultūras identitāti un vietas apziņu. Ir aplēsts, ka uz Natura 2000 teritorijām katru gadu var attiecināt 1,2–2,2 miljardus apmeklētājdienu, un tas atpūtas nozarei ik gadus nodrošina ieņēmumus EUR 5–9 miljardu apmērā.

Jaunākajos Eiropas Komisijas atbalstītajos pētījumos ir novērtēti un aplēsti Natura 2000 kopējie radītie ieguvumi. Natura 2000 (sauszemes) tīkla radīto ieguvumu vērtība — pamatojoties uz līdz šim teritorijās veiktajiem pētījumiem un dažādu dzīvotņu sniegto pakalpojumu vērtību — pašlaik varētu būt EUR 200–300 miljardi gadā (t. i., 2–3 % no ES IKP). Šī vērtība ir uzskatāma par gada ieguvumu apmēra pirmo ilustratīvo aplēsi, nevis ļoti precīzu rezultātu.

Eiropā aptuveni 4,4 miljoni darbvietu un gada apgrozījums EUR 405 miljardu apmērā ir tieši atkarīgi no veselīgu ekosistēmu saglabāšanas, un ievērojama daļa no tām atrodas Natura 2000 tīklā. Lai gan šie skaitļi atbilst tikai pirmajām aplēsēm, jau provizoriskie rezultāti liecina, ka Natura 2000 nodrošinātie ekonomiskie ieguvumi dāsni atsver izmaksas, kas saistītas ar šo vērtīgo resursu apsaimniekošanu un aizsardzību. Tiek lēsts, ka attiecīgās izmaksas sasniedz aptuveni EUR 5,8 miljardus gadā, un tā ir tikai daļa no iespējamā labuma, ko var gūt sabiedrība.

Aizsargājot Natura 2000 teritorijas un paredzot saglabāšanas pasākumus, tīkls veicina ekosistēmu funkcionēšanu, un tas savukārt rada ieguvumus sabiedrībai un ekonomikai.

Papildu informācija:

Natura 2000 izmaksas un ieguvumi.
Natura 2000 jūras teritoriju sniegtie sociālekonomiskie ieguvumi.

Right navigation