Navigācijas ceļš

Judikatūra

Dalībvalsts tiesību akti, kas izslēdz jebkādu iespēju saņemt atlīdzību par izdevumiem par ārstēšanu citas dalībvalsts privātā slimnīcā, nav savietojami ar pakalpojumu brīvas sniegšanas principu. EK Tiesa attiecībā uz šo principu analizē noteikumus, kas dažādi traktē šādas divas situācijas: citā dalībvalstī saņemta ārstēšana un savā dalībvalstī saņemta līdzīga ārstēšana. No vienas puses, pilsonim jāsamaksā par ārstēšanu citas dalībvalsts privātā slimnīcā, un šos izdevumus viņam neatlīdzina, kamēr savas dalībvalsts valsts slimnīcā vai privātā slimnīcā, kam ir līgums ar sociālās drošības sistēmu, viņam par ārstēšanu nav jāmaksā; no otras puses, izdevumus par neatliekamu hospitalizāciju citas dalībvalsts privātā slimnīcā viņam neatlīdzina, lai gan šos izdevumus atlīdzinātu, ja viņu hospitalizētu savas dalībvalsts privātā slimnīcā, kam nav līguma ar sociālās drošības sistēmu. Šādi noteikumi nemudina un pat kavē pacientus vērsties pie slimnīcu pakalpojumu sniedzējiem, kas veic uzņēmējdarbību citās dalībvalstīs. Tas, ka aizliegums ir pilnīgs, nav samērīgi ar sasniedzamo mērķi; varētu paredzēt pasākumus, kas ir mazāk ierobežojoši un vairāk atbilst pakalpojumu brīvas sniegšanas principam.

Pilns spriedums Stamatelaki lietā

Ja kāda persona ceļo uz citu ES dalībvalsti, lai ārstētos slimnīcā, un to pavada cita persona, izmaksu segšana par apdrošinātās personas un to pavadošās personas transportu, izmitināšanu un maltītēm attiecībā uz stacionāro ārstēšanu citā dalībvalstī būs atkarīga no tā, kā šīs izmaksas sedz apdrošināšanas valstī.

Pilns spriedums Acereda Herrera lietā

Pienākums atlīdzināt citā dalībvalstī sniegtas stacionārās aprūpes izmaksas attiecas arī uz valsts veselības aprūpes dienestu, kas šādu ārstēšanu nodrošina par brīvu. Apvienotās Karalistes Valsts veselības aprūpes dienests (NHS) nedrīkst pacientam atteikt atļauju ārstēties ārvalstīs, kā argumentu minot gaidīšanas laiku stacionārās ārstēšanas rindā dzīvesvietas valstī, ja vien tas nevar pierādīt, ka šis laiks, ņemot vērā pacienta stāvokli un nepieciešamo ārstēšanu, nepārsniedz no medicīniskā viedokļa pieņemamu laiku.

Pilns spriedums Watts lietā

Izmaksas par medicīnisko palīdzību personai, kurai ir E111 un E112 veidlapa un kura neatliekamu medicīnisku iemeslu dēļ jāuzņem slimnīcā valstī, kas nav ES dalībvalsts, saskaņā ar saviem noteikumiem apdrošināšanas dalībvalsts iestādes vārdā jāsedz uzturēšanās dalībvalsts sociālās apdrošināšanas iestādei.

Pilns spriedums Keller lietā

Vācijas tiesību akti, kas regulē ierēdņu tiesības saņemt atlīdzību par ārstēšanos kūrortā, ir pretrunā ar pakalpojumu sniegšanas brīvību. Atteikšanās atlīdzināt izmaksas par ārstēšanos ārvalstu kūrortā, ja vien netiek pierādīts, ka tā ir iedarbīgāka par ārstēšanos Vācijā, ir nepamatots šķērslis brīvai pakalpojumu sniegšanai.

Pilns spriedums Leichtle lietā

Šis spriedums apstiprina un papildina spriedumu Müller-Fauré lietā. Tajā konkretizēts iepriekšējas atļaujas mērķis un loma (Regulas 1408/71 22. pants). Regulas 1408/71 piemērošana apdrošinātajām personām piedāvā tiesības, kādu šīm personām citādi nebūtu. Tomēr Regula 1408/71 ir tikai viens no veidiem, kā īstenot tiesības, kas saistītas ar veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanas brīvību. Tā ir instruments, kas veicina minēto brīvību.

Pilns spriedums Inizan lietā 

Viens no ES tiesību pamatprincipiem ir pakalpojumu sniegšanas brīvība. Tādējādi dalībvalstis personām nedrīkst prasīt saņemt iepriekšēju atļauju par ambulatoro palīdzību, ko citā dalībvalstī nodrošina tāds pakalpojumu sniedzējs, kas nav noslēdzis līgumu. Turpretī stacionārās ārstēšanas gadījumā var attaisnot prasību pēc iepriekšējas atļaujas. Tiesa apstiprina, ka tas, kā konkrētā veselības aprūpes sistēma ir organizēta, neietekmē personas tiesības uz izmaksu segšanu.

Pilns spriedums Müller-Fauré un Van Riet lietā

Pensionāriem ir tiesības pieprasīt atlīdzību par ārvalstīs saņemto medicīnisko palīdzību. Valsts iestādes nedrīkst prasīt iepriekšēju atļauju vai atlīdzināt izdevumus tikai tad, ja slimība parādījusies pēkšņi — laikā, kad persona uzturējās citā valstī.

Pilns spriedums Ioannidis lietā

Tiesa konkretizē, kuras no slimnīcā veiktas operācijas izmaksām tiek segtas. Ja personai ir nepamatoti atteikta atļauja stacionāri ārstēties citā valstī, bet vēlāk atļauja tomēr piešķirta — piemēram, ar tiesas lēmumu —, personai ir tiesības uz atlīdzību vismaz tādā apjomā, kāds būtu noteikts par ārstēšanos valstī, kurā persona apdrošināta.

Pilns spriedums Vanbraekel lietā 

Lai gan sistēmas, kas balstās uz iepriekšēju atļauju, var ierobežot slimnīcu brīvību sniegt medicīnisko aprūpi, tās ir vajadzīgas, lai nodrošinātu sociālās apdrošināšanas sistēmu finansiālo līdzsvarotību un lai slimnīcu pakalpojumi būtu visiem pieejami. Tiesa konkretizē kritērijus, pēc kuriem piešķirama atļauja par stacionāro ārstēšanos citā ES dalībvalstī, un definē, kas saskaņā ar Nīderlandes tiesību aktiem uzskatāms par „parastu” un „nepieciešamu” ārstēšanu.

Pilns spriedums Geraets-Smits un Peerboms lietā

ES valstspiederīgie bez iepriekšējas atļaujas var saņemt medicīnisko palīdzību citā dalībvalstī un saņemt atlīdzību saskaņā ar tās valsts likmēm, kurā veikta apdrošināšana. Šīs lietas bija attiecīgi par ambulatoru ortodontisko ārstēšanu un par briļļu izmaksām.

Pilns spriedums Kohll lietā
Pilns spriedums Decker lietā

    Kopīgot

  • Norādīt vietnē Norādīt vietnē Kopīgot vietnē “Google+”