Inseparable

Audzētas ES - Jautājumi un atbildes

Audzētas ES - Jautājumi un atbildes

Kāpēc mums vispār vajadzīga zivaudzēšana?

Zivis ir veselīgas ēdienkartes sastāvdaļa, tomēr nav pietiekami daudz savvaļas zivju, gliemju, vēžveidīgo un adatādaiņu, lai spētu apmierināt pašreizējo pieprasījumu. Ilgtspējīga zveja ir cieši saistīta ar zivaudzēšanu. Tikai ar šīm abām darbībām kopā ir iespējams iegūt pietiekami daudz zivju, lai apmierinātu aizvien pieaugošā iedzīvotāju skaita vajadzības un tajā pašā laikā neapdraudētu savvaļas zivju izredzes izdzīvot ilgstošā laikposmā.
Eiropas Savienībā esam ļoti atkarīgi no importa, jo ievedam 68 % no mūsu patērētajiem jūras produktiem. No šī apjoma liela daļa nāk no zivaudzētavām.  Tikai 10 % mūsu patērēto produktu izaudzēti ES. Ja vairāk ēdīsim audzētas zivis, samazināsies draudi savvaļas zivju krājumiem, būsim neatkarīgāki no importa, mūsu vietējā ekonomika augs un tajā būs vairāk darbvietu.

Kādas sugas ES audzē visvairāk?

Eiropas Savienībā apmēram puse akvakultūras produkcijas ir gliemji, vēžveidīgie un adatādaiņi. No tiem visiecienītākās ir ēdamgliemenes un austeres. Savukārt jūras zivis, piemēram, laši,  sarkanās zobaines un jūrasasari, sastāda 27 % mūsu zivsaimniecību ražošanas apjoma. Saldūdens zivis, piemēram, foreles un karpas, veido 23 % ES akvakultūras produkcijas.
ES audzē ļoti daudz sugu, piemēram, arī gliemenes, ķemmīšgliemenes, omārus, tilapijas, stores (kaviāra ieguvei) un pat tādas intensīvi zvejotas savvaļas zivju sugas kā akmeņplekstes, mencas un jūrasmēles. Attīstās arī aļģu ražošana. 
Sīkāku informāciju meklējiet te:

http://ec.europa.eu/fisheries/cfp/aquaculture/species/index_lv.htm

Kā notiek zivju audzēšana?

Gliemjus, vēžveidīgos un adatādaiņus, piemēram, ēdamgliemenes un austeres, audzē uz virvēm, mietiem, vai galdiem līdzīgās struktūrās. Tiem vajadzīgs tīrs ūdens, lai uzņemtu ūdenī esošās barības vielas. Jūras zivis, piemēram, lašus un jūrasasarus, audzē lielos peldošos tīklu aplokos. Saldūdens zivis (piemēram, foreles) parasti audzē tvertnēs, kurām cauri tek upes ūdens. Citas saldūdens zivis, piemēra, karpas, audzē lielos ezeros un dīķos.
Sīkāku informāciju meklējiet te:

http://ec.europa.eu/fisheries/cfp/aquaculture/aquaculture_methods/index_lv.htm

Vai taisnība, ka akvakultūra var kaitēt videi?

Gluži tāpat kā jebkurai citai cilvēku darbībai, arī zivaudzēšanai jānotiek ilgtspējīgi un atceroties par atbildību. Tāpat kā pārējiem pārtikas ražotājiem, arī zivaudzētājiem ir jāievēro vides un veselības aizsardzības standarti. ES vides aizsardzības standarti ir vieni no visstingrākajiem un efektīvākajiem visā pasaulē. Tomēr proaktīvākiem vides aizsardzībā jābūt arī pašiem zivaudzētājiem. Piemēram, akvakultūras dīķi var palīdzēt saglabāt svarīgas dabiskas ainavas un dzīvotnes savvaļas putniem un citām apdraudētām sugām.
Uzsūcot barības vielas, kas citādi varētu mazināt ūdens kvalitāti, gliemji, vēžveidīgie un adatādaiņi attīra piekrastes ūdeni. Visbeidzot, ilgtspējība ir labs princips arī no uzņēmējdarbības viedokļa, un zivaudzētāji ir vieni no aktīvākajiem vides uzraudzītājiem un aizsargātājiem, gādājot, lai nebūtu kaitējuma.

Vai audzētas zivis tiešām ir tikpat veselīgas kā savvaļas zivis?

Lai nodrošinātu to, ka mūsu pārtika ir nekaitīga, ES ir stingri noteikumi, tostarp arī par piesārņojošo vielu maksimālo līmeni. Gan audzētām, gan savvaļas zivīm ir noteikts vienāds līmenis, un stingra oficiālu pārbaužu sistēma nodrošina, ka mūsu galdā nonāk tikai veselīga pārtika neatkarīgi no tā, vai tā nākusi no ES, vai citām pasaules daļām.

Lai zivsaimniecībā saražotu 1 kg laša, ir vajadzīgs vairāk nekā 1 kg savvaļas zivju. Tad kāda jēga audzēt zivis, tās barojot ar savvaļas zivīm?

Tas, ka plēsīgas zivis, piemēram, lašus, baro ar savvaļas zivīm, neizbēgami ir viens no faktoriem, kas nāk par sliktu akvakultūras ilgtspējībai. Padarot pieejamākus alternatīvus barības veidus un tos izmantojot, kā arī uzlabojot barošanas efektivitāti, nemitīgi samazinās viena kilograma saražošanai vajadzīgo savvaļas zivju daudzums. Papildus rūpēm par ilgtspējību audzētājiem ir arī skaidrs ekonomisks dzinulis samazināt izmantoto savvaļas zivju daudzumu, jo tas ir veids, kā samazināt vienas no lielākajām ražošanas izmaksām. Komisija plāno palīdzēt nozarei vēl vairāk uzlabot situāciju.
Tomēr jāatceras, ka puse ES akvakultūras produkcijas ir gliemji, vēžveidīgie un adatādaiņi, kuriem nav vajadzīga papildu barība. Turklāt tiek audzētas arī zivis, kas nav plēsīgas, piemēram, karpas.

Ko ES dara, lai atbalstītu akvakultūru?

Nesen ir reformēta ES kopējā zivsaimniecības politika, ar tās palīdzību ES atbalstīs akvakultūras nozari. Nesen publicētās pamatnostādnēs ir izklāstītas Eiropas zivsaimniecības nozares kopējās prioritātes un vispārīgie mērķi. Noteiktas šādas četras prioritātes:

  • augsti kvalitātes, veselīguma un vides aizsardzības standarti;
  • teritorijas un ūdeņu pieejamības uzlabošana;
  • administratīvā sloga samazināšana nozarei;
  • konkurētspējas uzlabošana.

Lai zivaudzētājiem nodrošinātu pēc iespējas labākus darba apstākļus un iespēju būt veiksmīgiem, ES darīs pieejamu finansiālu atbalstu (ar Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda starpniecību). ES arī ieguldīs līdzekļus pētījumos par zivju audzēšanas ietekmi uz vidi un audzētu zivju veselību, barošanu un vairošanos — tie visi ir elementi, bez kuriem nav iespējama Eiropas akvakultūras ilgtspējīga attīstība.