Inseparable

Audzētas ES - Akvakultūra

Audzētas ES - Akvakultūra

Eiropas Savienībā audzētas zivis — veselīga, svaiga un vietējo ražotāju sagādāta alternatīva

Mēs visi zinām, ka zivis ir bagātas olbaltumvielām, nāk par labu sirdij un satur daudz vitamīnu un uzturvielu. Nav arī noslēpums, ka mūsu jūrās tiek zvejots pārāk intensīvi un ka apdraudam savus zivju krājumus. 

Zivju audzēšana jeb akvakultūra var palīdzēt mazināt šos draudus savvaļas zivīm, tajā pašā laikā apmierinot aizvien pieaugošo pieprasījumu pēc zivīm gan ES, gan citur pasaulē. Zivaudzēšana ir viena no visstraujāk augošajām pārtikas ražošanas nozarēm, un katru gadu puse no visā pasaulē apēstajām zivīm nāk no audzētavām, turklāt šis īpatsvars joprojām palielinās. Vienkāršāk izsakoties, bez zivaudzētavām nebūtu pietiekami daudz zivju, ko celt galdā visā pasaulē. Ja nebūtu audzētavu, nāktos nozvejot vēl vairāk savvaļas zivju jūrās un apdraudēt krājumu ilgtspējību.

Audzētas zivis ir vietējā pārtika

Akvakultūras preces ne vien nodrošina kvalitatīvas olbaltumvielas, bet ir arī vietējas izcelsmes, līdz ar to var palīdzēt attīstīt vietējo ekonomiku. No Eiropas Savienībā patērētajiem jūras produktiem 68 % importē un tikai 10 % audzē uz vietas. Eiropas akvakultūrā tieši ir nodarbināti jau vairāk nekā 80 000 cilvēku, un ir sagaidāms, ka to būs vēl vairāk, jo jūras produktu apjoms, ko nodrošina ES zivju audzētāji, arvien pieaug. Eiropas Savienība ir nesen reformējusi savu zivsaimniecības politiku un šai jomai paredzēto finansiālo atbalstu, tādējādi tā veicinās nozares izaugsmi, jaunu darbvietu rašanos un gādās, lai visas ES izaudzētie jūras produkti arī turpmāk atbilstu augstiem kvalitātes kritērijiem, būtu veselīgi un ilgtspējīgi.

Kā notiek zivaudzēšana 

Akvakultūra nozīmē “jūras produktu audzēšana”. Tā izpaužas kā saldūdens un jūras dzīvnieku un dažādu veidu aļģu audzēšana (aļģes audzēt sāka vēlāk). Ar akvakultūru nodarbojas visā Eiropā, tiek audzētas dažādu sugu zivis, gliemji, vēžveidīgie un adatādaiņi, kā arī aļģes. Saimniecībās izmanto dažādas audzēšanas metodes, piemēram, tradicionālās (virves, tīkli un tvertnes) vai sarežģītākas, piemēram, ūdens recirkulācijas sistēmas. Apmēram puse ES produkcijas ir gliemji, vēžveidīgie un adatādaiņi. No tiem vispopulārākās sugas ir gliemji un austeres. Savukārt laši un sarkanās zobaines sastāda ceturtdaļu ražošanas apjoma.  Saldūdens zivis, piemēram, foreles un karpas, ir piektdaļa ES akvakultūras produkcijas.

Līdzīgi kā lauksaimniecībā, arī akvakultūrā galvenās prioritātes ir ražot veselīgu pārtiku patērētājiem, gādājot par dzīvnieku labturību un nekaitējot videi. Zivaudzētājiem vajadzīgs tīrs ūdens un sanitārajām normām atbilstīgi apstākļi. Bieži vien zivis vai vēžveidīgie par paši apkārtējā vidē atrast sev vajadzīgo pārtiku, tomēr vajadzības gadījumā audzētāji tos piebaro, lai gādātu par ēdienkartes līdzsvarotību un veselīgumu. Tas tiek darīts, ievērojot stingros Eiropas standartus attiecībā uz vides un patērētāju aizsardzību. Tāpēc ES saražotās zivis ir ilgtspējīgas, svaigas, nekaitīgas, audzētas netālu un ir viegli izsekot to izcelsmi.