Zivsaimniecība

INSEPARABLE - Eat, Buy and Sell Sustainable FishINSEPARABLE - Eat, Buy and Sell Sustainable FishINSEPARABLE - Eat, Buy and Sell Sustainable FishINSEPARABLE - Eat, Buy and Sell Sustainable Fish

Meklēt
    Brīvs teksts
Abonēt mūsu e-biļetenu
European Market Observatory for Fisheries and Aquaculture Products
Līdzīgas tēmas
Jaunumi

Two new reports on the economic performance of the EU aquaculture sector are now available on the website of  the Scientific, Technical and Economic Committee for Fisheries (STECF)

On 15 November 2013, the Directorate-General for Maritime Affairs and Fisheries (DG MARE) organised a workshop on Maritime Spatial Planning (MSP) and fisheries and aquaculture in Vilnius, Lithuania.
A new consultation is on-line. Deadline: 21.02.2014

Akvakultūras metodes

Eiropas akvakultūrai ir dažādi veidi. Tos var sadalīt, veicot dažādus pretnostatījumus: ekstensīva vai intensīva akvakultūra, dabiskā vidē vai baseinos, saldūdens vai jūras ūdens, ar caurplūdi vai recirkulāciju, tradicionālā vai modernā, klasiskā vai organiskā, no apkārtējās vides ietekmes pasargāta vai atklāta u. c. Izejot no šiem pretnostatījumiem, ir iespējamas visdažādākās nianses un daudzas kombinācijas. Ar to visu iepazīstināt visvienkāršāk ir, izsekojot Eiropas akvakultūras vēsturiskajai attīstībai.

Informācijas lapa pdf - 725 KB [725 KB] български (bg) čeština (cs) dansk (da) Deutsch (de) eesti keel (et) ελληνικά (el) English (en) español (es) français (fr) Gaeilge (ga) italiano (it) lietuvių kalba (lt) magyar (hu) Malti (mt) Nederlands (nl) polski (pl) português (pt) română (ro) slovenčina (sk) slovenščina (sl) suomi (fi) svenska (sv)

Ekstensīvā akvakultūra

Pirmais akvakultūras veids, kādu izmantoja, bija savvaļas ūdens dzīvnieku sagūstīšana lagūnās, dīķos vai nelielos ezeros ar seklu ūdeni tā, lai šie dzīvnieki jebkurā laikā būtu pieejami.



Karpu ieguve Čehijā. © Zbynek Mejta

Šis audzēšanas veids tika lietots neolīta laikā, līdzko cilvēks sāka ietekmēt dabas resursus, tas ir, Eiropā 4000 gadus pirms mūsu ēras. Šāda minimālistiska pieeja mūsdienās Eiropā vairs netiek pielietota, jo visas ūdens saimniecības veic vismaz kādu tehnisku iedarbību uz vidi vai dzīvniekiem.



Otrais akvakultūras attīstības posms bija tieši tāds, ka cilvēks vairs nepaļāvās vienīgi uz dabu, bet gan iekārtoja ūdens vidi, kas būtu labvēlīga zivju, gliemju un/vai vēžveidīgo populāciju attīstībai. Visizsmalcinātākā šādas akvakultūras forma bija Ķīnas karpu audzēšana dīķos, par ko liecības ir atrodamas slavenajā Fan-Li traktātā, kas uzrakstīts V gs. p. m. ē.



Un kā ar Eiropu? Jau romieši saglabāja austeres un nobaroja zivis šim nolūkam īpaši izveidotās audzētavās. Viduslaikos sāka izstrādāt metodes zivju audzēšanai dīķos, īpaši to darīja klosteros, kuriem bija nepieciešama liesa barība daudzajām kristīgās reliģijas noteiktajām gavēņa dienām. Dienvideiropā šajā laikā uzsāka zivju audzēšanu sālsūdenī, piekrastes lagūnas un dīķus piemēroja tam, lai tajās uzglabātu straumes atnestās zivis, tādas kā labrakus, doradas un kefales, bieži vien zivju uzglabāšanas periodi mijās ar sāls ieguves periodiem.



Šie akvakultūras veidi, kas cēlušies no antīkas prakses, Eiropā pastāv vēl joprojām. Tāda ir tradicionālā ekstensīvā zivaudzēšana, ar ko nodarbojas no Lapzemes līdz Sicīlijai un no Kerijas līdz Trāķijai. Šīs nodarbes pamatā ir dīķu (dabisku vai mākslīgu) un lagūnu uzturēšana tā, lai sekmētu ūdens faunas attīstību tajos. Katru ziemu ūdens tilpnes iztīra un mēslo, lai veicinātu ūdens augu vairošanos un līdz ar to arī vairāk mikroorganismu, mazo gliemju un vēžveidīgo, kāpuru un tārpu, kas atrodas ūdens pārtikas piramīdas pamatā. Tādā veidā panāk, ka tirdzniecībā izmantojamo dzīvnieku attīstība kļūst ienesīgāka nekā tā, kas notiek dabiskā ekosistēmā.



Zivju audzēšanā saldūdenī dažādos reģionos ir atšķirīgas sugas, ko audzē šādā veidā: foreles, sīgas, palijas, zuši, zandarti, līdakas un dažādas karpu, kaķsamu, storu, vēžu un varžu sugas. Pagātnē šī audzēšanas veida rezultātā Eiropā tika ieviestas vairākas sugas, kas dabiski tās ekosistēmā neatradās, piemēram, varavīksnes forele, avota palija, karpas un dažādas varžu un vēžu sugas. Sālsūdenī piekrastes lagūnās un dīķos atkarībā no ģeogrāfiskā stāvokļa tiek audzēti labraki, zuši un dažādas doradu, kefaļu, storu, garneļu un mīkstmiešu sugas.







Karpu ieguve Čehijā. © Zbynek Mejta

Šis audzēšanas veids tika lietots neolīta laikā, līdzko cilvēks sāka ietekmēt dabas resursus, tas ir, Eiropā 4000 gadus pirms mūsu ēras. Šāda minimālistiska pieeja mūsdienās Eiropā vairs netiek pielietota, jo visas ūdens saimniecības veic vismaz kādu tehnisku iedarbību uz vidi vai dzīvniekiem.



Otrais akvakultūras attīstības posms bija tieši tāds, ka cilvēks vairs nepaļāvās vienīgi uz dabu, bet gan iekārtoja ūdens vidi, kas būtu labvēlīga zivju, gliemju un/vai vēžveidīgo populāciju attīstībai. Visizsmalcinātākā šādas akvakultūras forma bija Ķīnas karpu audzēšana dīķos, par ko liecības ir atrodamas slavenajā Fan-Li traktātā, kas uzrakstīts V gs. p. m. ē.



Un kā ar Eiropu? Jau romieši saglabāja austeres un nobaroja zivis šim nolūkam īpaši izveidotās audzētavās. Viduslaikos sāka izstrādāt metodes zivju audzēšanai dīķos, īpaši to darīja klosteros, kuriem bija nepieciešama liesa barība daudzajām kristīgās reliģijas noteiktajām gavēņa dienām. Dienvideiropā šajā laikā uzsāka zivju audzēšanu sālsūdenī, piekrastes lagūnas un dīķus piemēroja tam, lai tajās uzglabātu straumes atnestās zivis, tādas kā labrakus, doradas un kefales, bieži vien zivju uzglabāšanas periodi mijās ar sāls ieguves periodiem.



Šie akvakultūras veidi, kas cēlušies no antīkas prakses, Eiropā pastāv vēl joprojām. Tāda ir tradicionālā ekstensīvā zivaudzēšana, ar ko nodarbojas no Lapzemes līdz Sicīlijai un no Kerijas līdz Trāķijai. Šīs nodarbes pamatā ir dīķu (dabisku vai mākslīgu) un lagūnu uzturēšana tā, lai sekmētu ūdens faunas attīstību tajos. Katru ziemu ūdens tilpnes iztīra un mēslo, lai veicinātu ūdens augu vairošanos un līdz ar to arī vairāk mikroorganismu, mazo gliemju un vēžveidīgo, kāpuru un tārpu, kas atrodas ūdens pārtikas piramīdas pamatā. Tādā veidā panāk, ka tirdzniecībā izmantojamo dzīvnieku attīstība kļūst ienesīgāka nekā tā, kas notiek dabiskā ekosistēmā.



Zivju audzēšanā saldūdenī dažādos reģionos ir atšķirīgas sugas, ko audzē šādā veidā: foreles, sīgas, palijas, zuši, zandarti, līdakas un dažādas karpu, kaķsamu, storu, vēžu un varžu sugas. Pagātnē šī audzēšanas veida rezultātā Eiropā tika ieviestas vairākas sugas, kas dabiski tās ekosistēmā neatradās, piemēram, varavīksnes forele, avota palija, karpas un dažādas varžu un vēžu sugas. Sālsūdenī piekrastes lagūnās un dīķos atkarībā no ģeogrāfiskā stāvokļa tiek audzēti labraki, zuši un dažādas doradu, kefaļu, storu, garneļu un mīkstmiešu sugas.





Gliemeņu audzēšana

Gliemeņu audzēšana aizvien ir palicis ekstensīvs audzēšanas veids. Galvenokārt tās pamatā ir dabiski radušies sugas īpatņi un vides sagādātas barības vielas, bez kāda veida ražošanai nepieciešamiem resursiem.



Gliemeņu audzēšana Īrijā. © Lionel Flageul

Ļoti attīstīti procesa un metožu uzlabojumi ļauj gūt optimālu ienesīgumu no tā, ko sniedz daba. Eiropā 90 % no gliemeņu audzēšanas veido austeru un ēdamgliemeņu audzēšana. Tie ir ļoti seni audzēšanas virzieni, ar ko cilvēki nodarbojās jau antīkajos laikos.



Austeru audzēšana mūsdienās ir tradicionāla darbība vairākās ES valstīs, piemēram, Francijā (90 % no ES produkcijas) un Nīderlandē. Citās valstīs, jo īpaši Īrijā, austeru audzēšana ir nesenāka darbība. Dažādo izmantoto metožu pamatā ir tradicionālās metodes. Eiropā audzē divas sugas: plakano īsto austeri (Ostrea edulis) un dziļo lielo austeri (Crassostrea gigas), kas ir visbiežāk sastopamā austere. Ir nepieciešami 3 līdz 4 gadi, lai austeres sasniegtu tirdzniecībā izmantojamu izmēru.



Arī ēdamgliemeņu audzēšanā tiek audzētas divas sugas atkarībā no ražošanas vietas ģeogrāfiskās zonas: pēc izmēra mazākā ziemeļu ēdamgliemene (Mytilus edulis), ko audzē ziemeļu valstīs, un pēc izmēra lielākā Vidusjūras ēdamgliemene (Mytilus galloprovincialis), ko sauc arī par Spānijas gliemeni, dienvidu valstīs. Audzēšanas metodes dažādām sugām un reģioniem ir atšķirīgas.



Eiropā audzē arī citas mīkstmiešu sugas, piemēram, cietgliemenes, sirsniņgliemenes, lielās ķemmīšgliemenes un jūras ausis.



Cietgliemeņu (Eiropas vai Japānas) audzēšana ir nesenāka nekā iepriekš minēto sugu audzēšana. Ar to sāka nodarboties pagājušā gadsimta 80. gados, kad zvejošana no krasta vai ar dragām vairs netika sekmēta, lai aizsargātu krājumus. Dzīvnieku vairošanās notiek dabiskā ceļā ražošanas vietās vai kontrolētā veidā inkubatoros. Kāpuri tiek novietoti augšanai baseinu dibenā esošās tvertnēs, kas pildītas ar jūras ūdeni, vai arī uzreiz audzēšanas aplokos. Pēc trīs mēnešiem jaunās cietgliemenes tiek izsētas plūdmaiņas joslā (Normandijā, Bretaņā, Kantabrijā un Galīcijā) vai lagūnās (Puatū-Šarantā, Emīlijā-Romaņjā un Veneto) un ievāktas divus gadus vēlāk. Galvenā Eiropas produkcijas daļa tiek realizēta Itālijā.







Gliemeņu audzēšana Īrijā. © Lionel Flageul

Ļoti attīstīti procesa un metožu uzlabojumi ļauj gūt optimālu ienesīgumu no tā, ko sniedz daba. Eiropā 90 % no gliemeņu audzēšanas veido austeru un ēdamgliemeņu audzēšana. Tie ir ļoti seni audzēšanas virzieni, ar ko cilvēki nodarbojās jau antīkajos laikos.



Austeru audzēšana mūsdienās ir tradicionāla darbība vairākās ES valstīs, piemēram, Francijā (90 % no ES produkcijas) un Nīderlandē. Citās valstīs, jo īpaši Īrijā, austeru audzēšana ir nesenāka darbība. Dažādo izmantoto metožu pamatā ir tradicionālās metodes. Eiropā audzē divas sugas: plakano īsto austeri (Ostrea edulis) un dziļo lielo austeri (Crassostrea gigas), kas ir visbiežāk sastopamā austere. Ir nepieciešami 3 līdz 4 gadi, lai austeres sasniegtu tirdzniecībā izmantojamu izmēru.



Arī ēdamgliemeņu audzēšanā tiek audzētas divas sugas atkarībā no ražošanas vietas ģeogrāfiskās zonas: pēc izmēra mazākā ziemeļu ēdamgliemene (Mytilus edulis), ko audzē ziemeļu valstīs, un pēc izmēra lielākā Vidusjūras ēdamgliemene (Mytilus galloprovincialis), ko sauc arī par Spānijas gliemeni, dienvidu valstīs. Audzēšanas metodes dažādām sugām un reģioniem ir atšķirīgas.



Eiropā audzē arī citas mīkstmiešu sugas, piemēram, cietgliemenes, sirsniņgliemenes, lielās ķemmīšgliemenes un jūras ausis.



Cietgliemeņu (Eiropas vai Japānas) audzēšana ir nesenāka nekā iepriekš minēto sugu audzēšana. Ar to sāka nodarboties pagājušā gadsimta 80. gados, kad zvejošana no krasta vai ar dragām vairs netika sekmēta, lai aizsargātu krājumus. Dzīvnieku vairošanās notiek dabiskā ceļā ražošanas vietās vai kontrolētā veidā inkubatoros. Kāpuri tiek novietoti augšanai baseinu dibenā esošās tvertnēs, kas pildītas ar jūras ūdeni, vai arī uzreiz audzēšanas aplokos. Pēc trīs mēnešiem jaunās cietgliemenes tiek izsētas plūdmaiņas joslā (Normandijā, Bretaņā, Kantabrijā un Galīcijā) vai lagūnās (Puatū-Šarantā, Emīlijā-Romaņjā un Veneto) un ievāktas divus gadus vēlāk. Galvenā Eiropas produkcijas daļa tiek realizēta Itālijā.





Pusekstensīvā akvakultūra

Tradicionālā jauktā audzēšana dīķos un lagūnās pamazām attīstījās, radot kontrolētākus ražošanas veidus, ko uzskata par pusekstensīvo akvakultūru.



Peldoši sprosti Kiprā. © Lionel Flageul

Ražotāji vairs neapmierinās vienīgi ar to, ka tiek pastiprināta dīķu vai lagūnu dabiskā attīstība, bet gan palīdz dabai, ielaižot ūdenstilpnēs inkubatoros audzētus mazuļus un pievadot papildu barību. Visspilgtākais piemērs ir karpu audzēšana dīķos, kas Centrāleiropas valstīs ir ļoti izplatīta. Arī akvakultūra sālsūdenī, ar ko nodarbojas Dienvideiropā, aizvien vairāk izmanto inkubatorus un rūpniecisko barību, kas ļauj kompensēt dabiskā ceļā iegūto lomu apjoma kritumu. Itālijas valikultūra, ar ko nodarbojas Po un Adidžes upju deltās, piepilda lagūnas ar labraku un doradu mazuļiem, lai kompensētu šo sugu samazināšanos dabiskajā vidē un zušu izzušanu. Spānijas esteros un Portugālē šī prakse ir ļāvusi izpētīt jaunas sugas, tādas kā akmeņplekstes, parastās jūrasmēles un Senegālas jūrasmēles.



Lai sniegtu pilnīgu informāciju, ir jāpiemin arī uzglabāšana tvertnēs, kas ir brīvi peldošas jūrā vai nostiprinātas uz zemes. Šī prakse ir saistīta ar zveju. Tā ļauj uzglabāt un nobarot nozvejotos dzīvniekus un tos pārdot vēlāk. Šī prakse jo īpaši attiecas uz dzīvniekiem, kas zaudē garšas īpašības, ja tiek izmantoti klasiskie uzglabāšanas veidi, piemēram, konservēšana, sterilizācija vai sasaldēšana. Vispopulārākais piemērs ir lielie vēžveidīgie, tādi kā omāri, langusti vai ēdamie krabji, kuru zvejas periods ir pavasarī, bet kuri galvenokārt tiek patērēti uz gada noslēguma svētkiem ziemā. Cits piemērs, saistīts ar lielāku polemiku, ir zilās tunzivs nobarošana peldošos sprostos; šo praksi ieviesa pagājušā gadsimta 90. gados Vidusjūrā. Šajā gadījumā tiek nobarotas ziemā eksportētās zivis, kas tikušas nozvejotas pavasara zvejas periodā un iegādātas par izdevīgāku cenu.







Peldoši sprosti Kiprā. © Lionel Flageul

Ražotāji vairs neapmierinās vienīgi ar to, ka tiek pastiprināta dīķu vai lagūnu dabiskā attīstība, bet gan palīdz dabai, ielaižot ūdenstilpnēs inkubatoros audzētus mazuļus un pievadot papildu barību. Visspilgtākais piemērs ir karpu audzēšana dīķos, kas Centrāleiropas valstīs ir ļoti izplatīta. Arī akvakultūra sālsūdenī, ar ko nodarbojas Dienvideiropā, aizvien vairāk izmanto inkubatorus un rūpniecisko barību, kas ļauj kompensēt dabiskā ceļā iegūto lomu apjoma kritumu. Itālijas valikultūra, ar ko nodarbojas Po un Adidžes upju deltās, piepilda lagūnas ar labraku un doradu mazuļiem, lai kompensētu šo sugu samazināšanos dabiskajā vidē un zušu izzušanu. Spānijas esteros un Portugālē šī prakse ir ļāvusi izpētīt jaunas sugas, tādas kā akmeņplekstes, parastās jūrasmēles un Senegālas jūrasmēles.



Lai sniegtu pilnīgu informāciju, ir jāpiemin arī uzglabāšana tvertnēs, kas ir brīvi peldošas jūrā vai nostiprinātas uz zemes. Šī prakse ir saistīta ar zveju. Tā ļauj uzglabāt un nobarot nozvejotos dzīvniekus un tos pārdot vēlāk. Šī prakse jo īpaši attiecas uz dzīvniekiem, kas zaudē garšas īpašības, ja tiek izmantoti klasiskie uzglabāšanas veidi, piemēram, konservēšana, sterilizācija vai sasaldēšana. Vispopulārākais piemērs ir lielie vēžveidīgie, tādi kā omāri, langusti vai ēdamie krabji, kuru zvejas periods ir pavasarī, bet kuri galvenokārt tiek patērēti uz gada noslēguma svētkiem ziemā. Cits piemērs, saistīts ar lielāku polemiku, ir zilās tunzivs nobarošana peldošos sprostos; šo praksi ieviesa pagājušā gadsimta 90. gados Vidusjūrā. Šajā gadījumā tiek nobarotas ziemā eksportētās zivis, kas tikušas nozvejotas pavasara zvejas periodā un iegādātas par izdevīgāku cenu.





Mazuļu audzēšana dzīvnieku skaita atjaunošanai

Kopš XVII gadsimta zivju krājumi saldūdenī noteiktās vietās nemitīgi samazinās, iespējams, cilvēku populācijas pieauguma dēļ. Varasiestādes tāpēc runā par dzīvnieku skaita atjaunošanu upēs, izmantojot audzētavās iegūtos mazuļus.



Zivju mazuļu audzēšana inkubatoros. © Lionel Flageul

Dabā zivis izmet ļoti lielu skaitu ikru, un no tiem tikai daži sugas īpatņi izaug līdz pieaugušas zivs vecumam, izvairoties no plēsējiem, slimībām, barības trūkuma, piesārņojuma, termiskajiem šokiem u. c. Inkubatoru uzdevums ir ne tikai iegūt apaugļotus ikrus, bet arī kontrolēt visus parametrus, kas ļautu pēc iespējas lielākam sugas īpatņu skaitam attīstīties līdz jaunas zivs stadijai, lai tos varētu izlaist atpakaļ dabiskajā vidē ar lielu iespēju, ka tie izdzīvos.



1741. gadā vācu zinātnieks Stefans Ludvigs Jakobi, kas strādāja vairākās zinātnes nozarēs, Vestfālenē izveidoja pirmos foreļu inkubatorus. Bija jāpaiet veselam gadsimtam, lai viņa atklājums tiktu izmantots plašākā mērogā un kalpotu zivju skaita atjaunošanai ūdens tilpnēs, kuras bija padarījusi nabadzīgākas Eiropas, ASV un Japānas rūpniecības revolūcijas pirmā ietekme.



Zinātniskie atklājumi attīstījās un aptvēra arī tādas sugas kā palijas, sīgas, Atlantijas lasi, kā arī varavīksnes foreli ASV; šī suga tika ievesta Eiropā 1874. gadā, pateicoties tās labajiem rādītājiem. Tomēr gūtie panākumi attiecās vienīgi uz lašveidīgajiem, kurus audzēt nebrīvē izrādījās salīdzinoši viegli.



Bija jāgaida līdz 1934. gadam, kad Brazīlijā izgudroja hormonu indukciju, kas tika izmēģināta uz vietējām zivīm. Metodes būtība ir tāda, ka zivs ķermenī ievada noteiktus hormonus, lai tā panāktu gametu izmešanu, un to izmanto gan mātītēm, gan tēviņiem. Atklājums pavēra jaunas perspektīvas inkubatoru jomā un ļāva to pielietot jaunām sugām, kas līdz tam bija neauglīgas sakarā ar stresu nebrīves dēļ. 1935. gadā PSRS pētniekiem izdevās iegūt vairāku storu sugu mazuļus, un viņi pat uzsāka darbu pie tā, lai radītu hibrīdšķirnes.



Mūsdienās vēl joprojām tiek plaši izmantota zivju audzēšana to skaita palielināšanai ekosistēmā, gan saldūdenī, gan jūras vidē. Inkubatori, kas strādā šajā jomā, galvenokārt saņem finansējumu no publiskām zinātniskās pētniecības programmām un lielākoties strādā ar vietējām sugām. Tādējādi pēc tam, kad ir tikusi uzlabota ūdens kvalitāte un veikti infrastruktūras darbi, lai nodrošinātu migrējošo sugu pārvietošanās brīvību, vairāki Eiropas inkubatori strādā pie lašu un storu skaita atjaunošanas upēs.



Šie inkubatori, kas strādā sabiedrības interesēs, var iesaistīties projektos, kuri paredzēti saimniecībās audzētu zivju izlaišanai savvaļā. Šāda prakse tika uzsākta jau XIX gadsimtā, un tās būtība ir tāda, ka dabiskos krājumus papildina ar inkubatoros iegūtiem mazuļiem, lai saglabātu no šiem krājumiem atkarīgās zivsaimniecības ekonomisko aktivitāti, kā tas, piemēram, ir ar lasi Baltijas jūrā un ar jūrasmēli Melnajā jūrā. Ir jāatzīmē, ka šo zinātnisko inkubatoru atklājumus bieži vien vēlāk izmanto arī komerciālajā akvakultūrā.







Zivju mazuļu audzēšana inkubatoros. © Lionel Flageul

Dabā zivis izmet ļoti lielu skaitu ikru, un no tiem tikai daži sugas īpatņi izaug līdz pieaugušas zivs vecumam, izvairoties no plēsējiem, slimībām, barības trūkuma, piesārņojuma, termiskajiem šokiem u. c. Inkubatoru uzdevums ir ne tikai iegūt apaugļotus ikrus, bet arī kontrolēt visus parametrus, kas ļautu pēc iespējas lielākam sugas īpatņu skaitam attīstīties līdz jaunas zivs stadijai, lai tos varētu izlaist atpakaļ dabiskajā vidē ar lielu iespēju, ka tie izdzīvos.



1741. gadā vācu zinātnieks Stefans Ludvigs Jakobi, kas strādāja vairākās zinātnes nozarēs, Vestfālenē izveidoja pirmos foreļu inkubatorus. Bija jāpaiet veselam gadsimtam, lai viņa atklājums tiktu izmantots plašākā mērogā un kalpotu zivju skaita atjaunošanai ūdens tilpnēs, kuras bija padarījusi nabadzīgākas Eiropas, ASV un Japānas rūpniecības revolūcijas pirmā ietekme.



Zinātniskie atklājumi attīstījās un aptvēra arī tādas sugas kā palijas, sīgas, Atlantijas lasi, kā arī varavīksnes foreli ASV; šī suga tika ievesta Eiropā 1874. gadā, pateicoties tās labajiem rādītājiem. Tomēr gūtie panākumi attiecās vienīgi uz lašveidīgajiem, kurus audzēt nebrīvē izrādījās salīdzinoši viegli.



Bija jāgaida līdz 1934. gadam, kad Brazīlijā izgudroja hormonu indukciju, kas tika izmēģināta uz vietējām zivīm. Metodes būtība ir tāda, ka zivs ķermenī ievada noteiktus hormonus, lai tā panāktu gametu izmešanu, un to izmanto gan mātītēm, gan tēviņiem. Atklājums pavēra jaunas perspektīvas inkubatoru jomā un ļāva to pielietot jaunām sugām, kas līdz tam bija neauglīgas sakarā ar stresu nebrīves dēļ. 1935. gadā PSRS pētniekiem izdevās iegūt vairāku storu sugu mazuļus, un viņi pat uzsāka darbu pie tā, lai radītu hibrīdšķirnes.



Mūsdienās vēl joprojām tiek plaši izmantota zivju audzēšana to skaita palielināšanai ekosistēmā, gan saldūdenī, gan jūras vidē. Inkubatori, kas strādā šajā jomā, galvenokārt saņem finansējumu no publiskām zinātniskās pētniecības programmām un lielākoties strādā ar vietējām sugām. Tādējādi pēc tam, kad ir tikusi uzlabota ūdens kvalitāte un veikti infrastruktūras darbi, lai nodrošinātu migrējošo sugu pārvietošanās brīvību, vairāki Eiropas inkubatori strādā pie lašu un storu skaita atjaunošanas upēs.



Šie inkubatori, kas strādā sabiedrības interesēs, var iesaistīties projektos, kuri paredzēti saimniecībās audzētu zivju izlaišanai savvaļā. Šāda prakse tika uzsākta jau XIX gadsimtā, un tās būtība ir tāda, ka dabiskos krājumus papildina ar inkubatoros iegūtiem mazuļiem, lai saglabātu no šiem krājumiem atkarīgās zivsaimniecības ekonomisko aktivitāti, kā tas, piemēram, ir ar lasi Baltijas jūrā un ar jūrasmēli Melnajā jūrā. Ir jāatzīmē, ka šo zinātnisko inkubatoru atklājumus bieži vien vēlāk izmanto arī komerciālajā akvakultūrā.





Intensīvā zivju audzēšana saldūdenī

Audzētavas, kas nodarbojas ar intensīvo zivju audzēšanu saldūdenī, parasti sastāv no vairākiem taisnstūra formas betona baseiniem, kas ir dažāda izmēra un dziļuma, lai atbilstu dažādām zivju augšanas stadijām. Baseini ar ūdeni tiek apgādāti ar bjefu, kas savāc ūdeni augštecē un to atgriež upē lejtecē pēc tam, kad ūdens ir izplūdis cauri visiem baseiniem. Šo sistēmu sauc par caurplūdes sistēmu.



Taimiņu audzēšana Īrijā. © Lionel Flageul

Kopš XIX gadsimta beigām varavīksnes foreļu audzēšana ir bijusi pirmā joma, kurā ir uzveiktas visas Eiropas zivju audzēšanā piedzīvotās grūtības. Šī Amerikas suga ir izrādījusies audzēšanai akvakultūrā piemērotāka nekā tās Eiropas māsīca: tā ir izturīgāka, ātrāk aug un spēj paciest lielāku audzētavas blīvumu. Tomēr līdz XX gadsimta vidum akvakultūras sasniegumi aizvien palika ierobežoti tāpēc, ka tika izmantota slikti piemērota barība, kas galvenokārt sastāvēja no nepārstrādātiem zivju izmetumiem, kā arī tāpēc, ka zivis bija pārāk neaizsargātas pret epizootijām, kuras, protams, skāra zivis, kas lielā blīvumā tika audzētas no ārējās pasaules uzbrukumiem nepasargātās vietās. Taču XX gadsimtā gūtie sasniegumi izmainīja turpmāko attīstības gaitu.



Tika atklāts, ka ir nepieciešama īpaša barība katrai sugai, turklāt tā atšķiras pat noteiktos sugas attīstības posmos. Daudzi kāpuri panes vienīgi dzīvu planktonu, kas ir jāiegūst audzētavā, no mikrobiem un vīrusiem pasargātā vidē. Attiecībā uz mazuļiem un pieaugušām zivīm nozīmīgs progress bija sauso granulu izgatavošana, tomēr vēl bija jānosaka pareizās dzīvnieku un augu izcelsmes proteīnu, taukvielu, minerālsāļu, vitamīnu un citu kvalitāti uzlabojošu sastāvdaļu devas katrai sugai, kā arī tas, kādas formas granulas jāizmanto un kādam jābūt barošanas biežumam. Veselības jomā atklājumi attiecībā uz medikamentiem, vakcināciju un profilaksi ļāva cīnīties pret slimībām.



Visi šie sasniegumi kopš pagājušā gadsimta 60. gadiem ir ļāvuši komerciālos apmēros attīstīties intensīvām varavīksnes foreļu audzētavām vispirms Dānijā, vēlāk visā Eiropā. Pašlaik Eiropas zivju audzēšana ir ļoti dažādojusies gan produktu kvalitātes, gan audzēto sugu ziņā. Līdzās varavīksnes forelei, kas aizvien ir galvenā suga, intensīvā veidā audzē arī citas saldūdens zivis: foreles, avota palijas, parastās palijas, sīgas, tilapijas, zandartus, Sibīrijas stores u. c.



Caurplūdes sistēmas vietā mūsdienās aizvien vairāk tiek lietotas ūdens recirkulācijas sistēmas. Šajās sistēmās ūdens plūst noslēgtā lokā, pēc kura tas tiek savākts un atkal no jauna ievadīts baseinos, pateicoties īpašai cauruļu sistēmai. Viena no šādas sistēmas priekšrocībām ir tās nošķirtība no apkārtējās vides, kas ļauj kontrolēt visus ūdens parametrus: temperatūru, skābumu, sāļumu, dezinfekciju u. c. Tā ir iespējams arī apstrādāt organiskos atkritumus, pirms tos izmet atpakaļ dabā. Sistēmas trūkums turpretī vēl bez ieguldījumu izmaksām ir arī enerģijas izmaksas, kā arī atkarība no sarežģītām tehnoloģijām.



Recirkulācija nav nesens izgudrojums. To jau ilgāku laiku izmanto akvārijos un inkubatoros. Kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem to aizvien vairāk lieto nobarošanas vietās, pašlaik šī sistēma piedzīvo zināmus panākumus, īpaši valstīs ar ekstrēmu klimatu, jo tā ļauj kontrolēt ūdens temperatūru gan vasarā, gan ziemā. Zivju audzēšanā saldūdenī šo sistēmu galvenokārt izmanto varavīksnes foreļu, kaķsamu un zušu audzēšanā, taču tā ir piemērota visām sugām, tostarp jūras sugām, tādām kā akmeņplekstes.







Taimiņu audzēšana Īrijā. © Lionel Flageul

Kopš XIX gadsimta beigām varavīksnes foreļu audzēšana ir bijusi pirmā joma, kurā ir uzveiktas visas Eiropas zivju audzēšanā piedzīvotās grūtības. Šī Amerikas suga ir izrādījusies audzēšanai akvakultūrā piemērotāka nekā tās Eiropas māsīca: tā ir izturīgāka, ātrāk aug un spēj paciest lielāku audzētavas blīvumu. Tomēr līdz XX gadsimta vidum akvakultūras sasniegumi aizvien palika ierobežoti tāpēc, ka tika izmantota slikti piemērota barība, kas galvenokārt sastāvēja no nepārstrādātiem zivju izmetumiem, kā arī tāpēc, ka zivis bija pārāk neaizsargātas pret epizootijām, kuras, protams, skāra zivis, kas lielā blīvumā tika audzētas no ārējās pasaules uzbrukumiem nepasargātās vietās. Taču XX gadsimtā gūtie sasniegumi izmainīja turpmāko attīstības gaitu.



Tika atklāts, ka ir nepieciešama īpaša barība katrai sugai, turklāt tā atšķiras pat noteiktos sugas attīstības posmos. Daudzi kāpuri panes vienīgi dzīvu planktonu, kas ir jāiegūst audzētavā, no mikrobiem un vīrusiem pasargātā vidē. Attiecībā uz mazuļiem un pieaugušām zivīm nozīmīgs progress bija sauso granulu izgatavošana, tomēr vēl bija jānosaka pareizās dzīvnieku un augu izcelsmes proteīnu, taukvielu, minerālsāļu, vitamīnu un citu kvalitāti uzlabojošu sastāvdaļu devas katrai sugai, kā arī tas, kādas formas granulas jāizmanto un kādam jābūt barošanas biežumam. Veselības jomā atklājumi attiecībā uz medikamentiem, vakcināciju un profilaksi ļāva cīnīties pret slimībām.



Visi šie sasniegumi kopš pagājušā gadsimta 60. gadiem ir ļāvuši komerciālos apmēros attīstīties intensīvām varavīksnes foreļu audzētavām vispirms Dānijā, vēlāk visā Eiropā. Pašlaik Eiropas zivju audzēšana ir ļoti dažādojusies gan produktu kvalitātes, gan audzēto sugu ziņā. Līdzās varavīksnes forelei, kas aizvien ir galvenā suga, intensīvā veidā audzē arī citas saldūdens zivis: foreles, avota palijas, parastās palijas, sīgas, tilapijas, zandartus, Sibīrijas stores u. c.



Caurplūdes sistēmas vietā mūsdienās aizvien vairāk tiek lietotas ūdens recirkulācijas sistēmas. Šajās sistēmās ūdens plūst noslēgtā lokā, pēc kura tas tiek savākts un atkal no jauna ievadīts baseinos, pateicoties īpašai cauruļu sistēmai. Viena no šādas sistēmas priekšrocībām ir tās nošķirtība no apkārtējās vides, kas ļauj kontrolēt visus ūdens parametrus: temperatūru, skābumu, sāļumu, dezinfekciju u. c. Tā ir iespējams arī apstrādāt organiskos atkritumus, pirms tos izmet atpakaļ dabā. Sistēmas trūkums turpretī vēl bez ieguldījumu izmaksām ir arī enerģijas izmaksas, kā arī atkarība no sarežģītām tehnoloģijām.



Recirkulācija nav nesens izgudrojums. To jau ilgāku laiku izmanto akvārijos un inkubatoros. Kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem to aizvien vairāk lieto nobarošanas vietās, pašlaik šī sistēma piedzīvo zināmus panākumus, īpaši valstīs ar ekstrēmu klimatu, jo tā ļauj kontrolēt ūdens temperatūru gan vasarā, gan ziemā. Zivju audzēšanā saldūdenī šo sistēmu galvenokārt izmanto varavīksnes foreļu, kaķsamu un zušu audzēšanā, taču tā ir piemērota visām sugām, tostarp jūras sugām, tādām kā akmeņplekstes.





Intensīvā marikultūra

Pagājušā gadsimta 60. gados Japānā tika ieviests kāds zivju audzēšanai nozīmīgs jaunievedums: peldošais sprosts.



Lašu ieguve Īrijā. © Lionel Flageul

Zivis tiek turētas nebrīvē lielā kabatas formas tīklā, ko apakšā nostiprina ar enkuru un virspusē kopā satur taisnstūrveida vai apaļš ietvars, sākotnēji no bambusa, bet drīz vien – plastmasas. Japāņi šādos sprostos nobaroja seriolas un doradas. Ideju pārveda uz Eiropu, kurā vispirms peldošie sprosti tika izmantoti varavīksnes foreļu audzēšanā no apkārtējās vides ietekmes pasargātajos ūdeņos Norvēģijas fjordos.



Tajā laikā, 60. gadu beigās, peldošie sprosti tiki ieviesti īstajā brīdī, lai sekmētu jaunas sugas, Atlantijas laša, audzēšanu. Jau vairākus gadus sekmīgi darbojās lašu inkubatori, kuros ieguva lielu skaitu laša mazuļu jeb „smoltus“, tas ir, tādu mazuļu, kas jau spēj dzīvot jūras vidē. Līdz ar to bija viegli spert nākamo soli un nodrošināt šo laša mazuļu nobarošanu jūrā peldošos sprostos līdz brīdim, kad tie sasnieguši pieaugušas zivs izmēru. Lašu audzēšana Eiropā līdz ar to kļuva par vienu no pagājušā gadsimta 70. un 80. gadu veiksmes stāstiem. Tā kā savvaļā lasis bija reti sastopama zivs, tas bija kļuvis par luksuspreci. Iespēja to iegādāties par saprātīgu cenu radīja vienreizīgus komerciālus panākumus, kas padarīja marikultūru par vienu no Eiropas nākotnes sektoriem. Ziemeļjūras fjordus un līčus, kā arī britu salu rietumu piekrasti nosēja zivju audzēšanas saimniecības, jo īpaši daudz to bija Norvēģijā un Skotijā.



No ziemeļnieku gūtajiem panākumiem mācījās citi. Vidusjūras valstis izpētīja šo mazuļu audzēšanas veidu un sāka to izmantot labraku un doradu audzēšanā. 90. gados šo zivju audzēšana izplatījās visā Vidusjūras reģionā un Kanāriju salās. Lasis, labraks un dorada aizvien ir Eiropas marikultūras populārākie produkti, kam raksturīga liela kvalitātes dažādība, tā atbildot uz tirgus segmentāciju. Mazpamazām tiek uzsākta arī citu sugu audzēšana, izmantojot sprostus, tā tiek audzētas, piemēram, sudrabainās kuprzivis dienvidos un mencas ziemeļos.



Pagājušā gadsimta 90. gados un šī gadsimta pirmajā desmitgadē attīstījās vēl viens intensīvās marikultūras veids: plekstveidīgo zivju audzēšana. Peldošie sprosti šīm zivīm nav piemēroti, jo tām ir nepieciešams atrasties uz smilšainas grunts. Tāpēc tika ieviesti ar jūras ūdeni apgādāti baseini uz sauszemes, kas ļāva attīstīties akmeņplekstu audzēšanai Galīcijā. Recirkulācijas tehnoloģiju sasniegumi pavēra jaunas perspektīvas marikultūras attīstībai uz sauszemes. Audzētavās sāka audzēt jaunas sugas, piemēram, jūrasmēles, ko audzē vairākos līmeņos izvietotās, plakanās tvertnēs. Turklāt iespēja kontrolēt ūdens parametrus, jo īpaši tā temperatūru, ļauj neņemt vērā klimata prasības. Līdz ar to akmeņplekstu, labraku un doradu audzēšana var izplatīties arī Eiropas ziemeļos.



Vienlaikus XXI gadsimta sākums atklāja kādu jaunu, nozīmīgu izaicinājumu akvakultūrai. Eiropas piekrastes teritorija ir pārmērīgi izmantota, un akvakultūrai vairs nav izplatīšanās iespēju. Tāpēc marikultūrai ir jāattālinās no krasta. To var darīt, izmantojot teritorijas dziļāk sauszemē, kas ir iespējams, pateicoties recirkulācijai, tomēr tad jāņem vērā trūkums, ko rada mākslīga jūras ūdens uzturēšanas izmaksas. Otra iespēja ir pārvietoties dziļāk atklātajā jūrā, prom no pasargātajiem piekrastes ūdeņiem. Marikultūra atklātā jūrā ir jauns Eiropas akvakultūras pētniecības lauks. Ar to ir saistīti milzīgi tehnoloģiskie izaicinājumi. Vidusjūra ir viena no pasaules dziļākajām jūrām, savukārt Atlantijas okeāna ziemeļaustrumu daļa ir viena no vējainākajām un vētrainākajām teritorijām uz zemeslodes. Tāpēc ir jāizveido jaunas sistēmas zivju turēšanai, piemēram, iegremdējami sprosti, kā arī veidi zivju barošanai un uzraudzībai no attāluma.







Lašu ieguve Īrijā. © Lionel Flageul

Zivis tiek turētas nebrīvē lielā kabatas formas tīklā, ko apakšā nostiprina ar enkuru un virspusē kopā satur taisnstūrveida vai apaļš ietvars, sākotnēji no bambusa, bet drīz vien – plastmasas. Japāņi šādos sprostos nobaroja seriolas un doradas. Ideju pārveda uz Eiropu, kurā vispirms peldošie sprosti tika izmantoti varavīksnes foreļu audzēšanā no apkārtējās vides ietekmes pasargātajos ūdeņos Norvēģijas fjordos.



Tajā laikā, 60. gadu beigās, peldošie sprosti tiki ieviesti īstajā brīdī, lai sekmētu jaunas sugas, Atlantijas laša, audzēšanu. Jau vairākus gadus sekmīgi darbojās lašu inkubatori, kuros ieguva lielu skaitu laša mazuļu jeb „smoltus“, tas ir, tādu mazuļu, kas jau spēj dzīvot jūras vidē. Līdz ar to bija viegli spert nākamo soli un nodrošināt šo laša mazuļu nobarošanu jūrā peldošos sprostos līdz brīdim, kad tie sasnieguši pieaugušas zivs izmēru. Lašu audzēšana Eiropā līdz ar to kļuva par vienu no pagājušā gadsimta 70. un 80. gadu veiksmes stāstiem. Tā kā savvaļā lasis bija reti sastopama zivs, tas bija kļuvis par luksuspreci. Iespēja to iegādāties par saprātīgu cenu radīja vienreizīgus komerciālus panākumus, kas padarīja marikultūru par vienu no Eiropas nākotnes sektoriem. Ziemeļjūras fjordus un līčus, kā arī britu salu rietumu piekrasti nosēja zivju audzēšanas saimniecības, jo īpaši daudz to bija Norvēģijā un Skotijā.



No ziemeļnieku gūtajiem panākumiem mācījās citi. Vidusjūras valstis izpētīja šo mazuļu audzēšanas veidu un sāka to izmantot labraku un doradu audzēšanā. 90. gados šo zivju audzēšana izplatījās visā Vidusjūras reģionā un Kanāriju salās. Lasis, labraks un dorada aizvien ir Eiropas marikultūras populārākie produkti, kam raksturīga liela kvalitātes dažādība, tā atbildot uz tirgus segmentāciju. Mazpamazām tiek uzsākta arī citu sugu audzēšana, izmantojot sprostus, tā tiek audzētas, piemēram, sudrabainās kuprzivis dienvidos un mencas ziemeļos.



Pagājušā gadsimta 90. gados un šī gadsimta pirmajā desmitgadē attīstījās vēl viens intensīvās marikultūras veids: plekstveidīgo zivju audzēšana. Peldošie sprosti šīm zivīm nav piemēroti, jo tām ir nepieciešams atrasties uz smilšainas grunts. Tāpēc tika ieviesti ar jūras ūdeni apgādāti baseini uz sauszemes, kas ļāva attīstīties akmeņplekstu audzēšanai Galīcijā. Recirkulācijas tehnoloģiju sasniegumi pavēra jaunas perspektīvas marikultūras attīstībai uz sauszemes. Audzētavās sāka audzēt jaunas sugas, piemēram, jūrasmēles, ko audzē vairākos līmeņos izvietotās, plakanās tvertnēs. Turklāt iespēja kontrolēt ūdens parametrus, jo īpaši tā temperatūru, ļauj neņemt vērā klimata prasības. Līdz ar to akmeņplekstu, labraku un doradu audzēšana var izplatīties arī Eiropas ziemeļos.



Vienlaikus XXI gadsimta sākums atklāja kādu jaunu, nozīmīgu izaicinājumu akvakultūrai. Eiropas piekrastes teritorija ir pārmērīgi izmantota, un akvakultūrai vairs nav izplatīšanās iespēju. Tāpēc marikultūrai ir jāattālinās no krasta. To var darīt, izmantojot teritorijas dziļāk sauszemē, kas ir iespējams, pateicoties recirkulācijai, tomēr tad jāņem vērā trūkums, ko rada mākslīga jūras ūdens uzturēšanas izmaksas. Otra iespēja ir pārvietoties dziļāk atklātajā jūrā, prom no pasargātajiem piekrastes ūdeņiem. Marikultūra atklātā jūrā ir jauns Eiropas akvakultūras pētniecības lauks. Ar to ir saistīti milzīgi tehnoloģiskie izaicinājumi. Vidusjūra ir viena no pasaules dziļākajām jūrām, savukārt Atlantijas okeāna ziemeļaustrumu daļa ir viena no vējainākajām un vētrainākajām teritorijām uz zemeslodes. Tāpēc ir jāizveido jaunas sistēmas zivju turēšanai, piemēram, iegremdējami sprosti, kā arī veidi zivju barošanai un uzraudzībai no attāluma.