Viss par naudu

Ne vienmēr naudu varēja izņemt bankomātos. Naudas vēsture iestiepjas tūkstošiem gadu tālā pagātnē. Mūsu sabiedrībai attīstoties, vienlaikus radās arī vajadzība pēc sarežģītākiem naudas veidiem, un par to vari izlasīt šajā sadaļā.

Kas ir nauda?

Naudas vēsture liecina, ka tā ir maiņas līdzeklis tirdzniecībā. Naudu var izmantot kā maiņas līdzekli, jo tai ir skaidri noteikta vērtība, kas nevienam nerada šaubas.

Nauda ir arī līdzeklis vērtību uzkrāšanai nākotnes vajadzībām. Piemēram, mēs varam krāt naudu, lai vēlāk nopirktu kādu dārgu mantu.

Visbeidzot, nauda ir arī vērtības mērs. To viegli saskaitīt, un tā ļauj skaidri noteikt preču vērtību.

Un kā ar banknotēm?

Salīdzinoši nesen nauda pastāvēja tikai monētu veidolā. Tas tā bija tāpēc, ka monēta saturēja precīzi noteiktu daudzumu kāda metāla, piemēram, zelta vai sudraba, kura vērtība bija zināma. Šāda veida nauda pazīstama kā "metāla nauda", un tās vērtību garantē dārgmetāls, ko tā satur.

Tirdzniecībai augot plašumā, vajadzēja aizvien vairāk naudas — maiņas līdzekļa. Tāpēc bankas un valdības sāka emitēt banknotes.
Banknotes pašas nesatur vērtību, kas uz tām ir uzrakstīta.
Tā vietā banknotes vērtību garantē tās izdevējs. Šādu naudu dēvē par "papīra naudu".

Naudas vēsture

Maiņas tirdzniecība



CEĻOŠANA LAIKĀ
Tu esi nonācis akmens laikmetā! Ceļo cauri bīstamiem laikmetiem un savāc vajadzīgo naudu, lai nonāktu tagadnē.

Pirms daudziem tūkstošiem gadu mūsu senči Eiropā bija mednieki un zemnieki.


Akmens cirvis
no akmens laikmeta
Metāli vēl nebija atklāti, tāpēc medībās un lauksaimniecībā viņi izmantoja akmens darbarīkus; šo laikmetu sauc par akmens laikmetu. Akmens laikmetā ļaudīm nebija ne banknošu, ne monētu kā mūsdienās. Tā vietā viņi mainījās ar precēm: piemēram, mednieks varēja iemainīt zvērādas pret graudiem no zemnieka, vai zvejnieks varēja iemainīt dekoratīvus gliemežvākus pret pulēta akmens cirvi no mednieka. Šādu apmaiņu dēvē par maiņas tirdzniecību. Svarīga maiņas tirdzniecības iezīme ir tāda, ka mainīja preces, kurām ir vērtība.


Maiņas līdzeklis

Kad mūsu senči iemācījās izgatavot metālu, apmaiņa kļuva vienkāršāka.


Sudraba tīrradnis

Tas tā bija tāpēc, ka metāli, piemēram, zelts, sudrabs, alva un dzelzs, noderēja ikvienam. Tādējādi zemnieks varēja lopus iemainīt pret noteiktu daudzumu sudraba un vēlāk ar šo sudrabu nomaksāt nodokļus. Tā dārgmetāli un citi priekšmeti kļuva par "vērtību mēru", "maiņas līdzekli" un "līdzekli vērtību uzkrāšanai" līdz brīdim, kad pēc tās rodas vajadzība.


Pirmās monētas

Aptuveni pirms 2600 gadiem Mazāzijā izgatavoja pirmās monētas.

Antīka grieķu monēta

Senie grieķi nekavējoties pārņēma šo jauno ideju un sāka izgatavot sudraba un bronzas monētas, piemēram, sudraba drahmas. Šīs pirmatnējās monētas saturēja noteiktu daudzumu metāla ar konkrētu vērtību. Monētas svaru garantēja karaļa vai tās pilsētas vai valsts zīmogs, kas monētu izdeva.

Monētas bija ērtas, jo tās vairs nevajadzēja svērt — pietika tās saskaitīt. Tā kā jaunās monētas bija uzticams un lietderīgs "maiņas līdzeklis", tās palīdzēja ievērojami paplašināt tirdzniecību senajā pasaulē.

Pirmās Eiropas valstu valūtas

Lai garantētu monētu vērtību, karaļi un valdības stingri uzraudzīja to izgatavošanu.


Denārijs, uz kura attēlota
Junona Monēta

Senajā Romā monētas izgatavoja Junonas Monētas templī, no kā aizgūts arī pats vārds "monēta".

Romas impērijai plešoties plašumā, atvēra arī citas naudas kaltuves, un tās pašas romiešu monētas apmaiņai pieņēma visā Eiropā no Britu salām līdz pat Turcijai — tā bija pirmā Viseiropas valūta.



Vēlāk, pēc Romas impērijas sabrukuma, kad sāka veidoties Eiropas nācijas, katra valsts saglabāja kontroli pār naudas kalšanu.



Romiešu templis
No šīm Eiropas nācijām mēs esam mantojuši dažādās monētas un valūtas, kas pastāvēja pirms eiro ieviešanas. To nosaukumi, piemēram, Itālijas lira vai Somijas marka, bieži vien bija cēlušies no mērvienību nosaukumiem, jo sākotnēji monētas saturēja noteiktu daudzumu zelta un sudraba.

Galvenā problēma ar daudzām valūtām ir tāda, ka atkarībā no katras valsts tautsaimniecības sekmēm valūtas maiņas kurss var ļoti mainīties; tas padara tirdzniecību starp valstīm riskantu un kavē to.

Vienotās valūtas vēstures griežos

Vēl pirms eiro ieviešanas Eiropā bija mēģinājumi izveidot monetāras savienības ar vienotu valūtu.

Latīņu monetārā savienība 1867. gadā apvienoja Franciju, Beļģiju, Šveici, Grieķiju un Bulgāriju, izmantojot zelta un sudraba monētas, un 1875. gadā tika izveidota Skandināvijas monetārā savienība. Viens no iemesliem, kāpēc šīs savienības izira, bija tas, ka zelta cena svārstījās attiecībā pret sudrabu, destabilizējot valūtas.


Sena Vācijas 100 reihsmarku
banknote
Vācijas Federācijā bija veiksmīga monetārā savienība. Muitas ūnija tika izveidota līdz 1834. gadam, un valūtas maiņas kurss bija fiksēts.

Tad parādījās vienotā valūta — reihsmarka, vācu markas priekštece. Vācijas monetārās savienības panākumi daļēji skaidrojami ar to, ka pastāvēja nepārprotami noteikumi monētu izgatavošanai.


20. gadsimta valūtas Eiropā

Pirms eiro ieviešanas vairumā Eiropas valstu bija savas monētas un banknotes — sava valūta.


Ceļojot un tirgojoties ļaudīm bija jāmaina nauda, kad viņi nonāca citā valstī. Vācijā maksāja Vācijas markās, bet, atstājot Vāciju un dodoties uz Franciju, Vācijas markas bija jāapmaina pret Francijas frankiem, un tā bez gala.

Eiropas seno valūtu nosaukumi bieži vien atklāj to izcelsmi: