Navigācijas ceļš

ES paplašināšanās

Paplašināšanās kļuva par vienu no ES svarīgākajām prioritātēm deviņdesmitajos gados, kad bija kritis Berlīnes mūris un notikusi pāreja uz demokrātisku iekārtu Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs.

Pašlaik oficiāli par ES kandidātvalstīm atzītas piecas: Bijusī Dienvidslāvijas Maķedonijas Republika, Horvātija, Īslande, Melnkalne un Turcija. Arī pārējām Rietumbalkānu valstīm (Albānijai, Bosnijai un Hercegovinai, Serbijai, kā arī Kosovai (saskaņā ar ANO Rezolūciju Nr. 1244)) Eiropadome piedāvājusi iespēju ātrāk vai vēlāk iestāties Eiropas Savienībā.

Līdzšinējās paplašināšanās kārtas

Līdz šim savienība, kurā sākotnēji ietilpa sešas dalībvalstis, ir paplašinājusies sešas reizes:

  • 1973. gada 1. janvārī pievienojās Dānija, Īrija un Lielbritānija;
  • 1981. gada 1. janvārī pievienojās Grieķija;
  • 1986. gada 1. janvārī — Spānija un Protugāle;
  • 1995. gada 1. janvārī — Austrija, Somija un Zviedrija;
  • 2004. gada 1. maijā — Čehija, Igaunija, Kipra, Latvija, Lietuva, Malta, Polija, Slovākija, Slovēnija un Ungārija;
  • 2007. gada 1. janvārī — Bulgārija un Rumānija (kā nobeigums paplašināšanās piektajam “vilnim”, kas sākās 2004. gadā).

Datums, kad kandidātvalstis iesniegušas pieteikumu, ka vēlas iestāties ES

  • Turcija: 1987. gada 14. aprīlī
  • Horvātija: 2003. gada 21. februārī
  • Bijusī Dienvidslāvijas Maķedonijas Republika: 2004. gada 22. martā
  • Melnkalne: 2008. gada 15. decembrī
  • Īslande: 2009. gada 16. jūlijā.

Paplašināšanās procesa pašreizējā stadija

Pašlaik par ES dalībvalstīm vēl nav kļuvušas septiņas valstis, kas iesniegušas dalības pieteikumu:

  • piecas valstis, kas oficiāli atzītas par ES kandidātvalstīm (Bijusī Dienvidslāvijas Maķedonijas Republika, Horvātija, Īslande, Melnkalne un Turcija), kā arī
  • Albānija un Serbija, kurām vēl nav piešķirts kandidātvalstu statuss.

Piecas kandidātvalstis

Turciju oficiāli par kandidātvalsti atzina 1999. gada decembrī Helsinkos notikušajā Eiropadomes sanāksmē.

Horvātija kandidātvalsts statusu saņēma Eiropadomes sanāksmē, ko sarīkoja 2004. gada jūnijā. ES sāka pievienošanās sarunas ar Horvātiju un Turciju Vispārējo lietu padomes sanāksmē, kas notika Luksemburgā 2005. gada 3. oktobrī.

Bijušajai Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikai ES kandidātvalsts statusu piešķīra Eiropadomes sanāksmē, kas notika 2005. gada decembrī. Savukārt 2009. gada oktobrī Eiropas Komisija ieteica sākt sarunas ar šo valsti. Tomēr tam vēl nav piekritusi Padome.

Īslande pieteikumu iesniedza pēdējā — 2009. gada 16. jūlijā. Eiropadome Īslandei piešķīra kandidātvalsts statusu 2010. gada jūnijā, un sarunas oficiāli tika sāktas 2010. gada jūlijā.

Melnkalne pieteikumu iesnieda 2008. gadā, un Eiropadome to atzina par kandidātvalsti sanāksmē, kas notika 2010. gada decembrī. Tomēr sarunas sāksies tikai tad, kad būs izpildīti vairāki politiska rakstura priekšnoteikumi.

Nesen iesniegti pieteikumi

Gan Albānija, gan Serbija dalības pieteikumu ES iesniedza 2009. gadā. Atzinumā par Albāniju, ko Eiropas Komisija publicēja 2010. gada novembrī, tā neieteica šai valstij piešķirt kandidātvalsts statusu un norādīja vairākus politiskus priekšnoteikumus, kurus šai valstij vispirms jāizpilda. Padome ir pieprasījusi Komisijai atzinumu arī par Serbijas pieteikumu, un gaidāms, ka tas būs gatavs 2011. gada beigās.

Pievienošanās sarunas

Pievienošanās sarunas notiek saskaņā ar sarunu programmu, kurā izklāstīta sarunu metode un pamatprincipi (atbilstīgi Eiropadomes 2004. gada decembra sanāksmes secinājumiem).

Sarunas par būtiskākajiem aspektiem notiek starpvaldību konferencē, kurā piedalās ES dalībvalstis no vienas puses un kandidātvalsts no otras puses.

Sarunas virzās uz priekšu tad, ja kandidātvalsts spēj uzrādīt praktiskus panākumus, pildot prasības, kas izvirzītas kā priekšnoteikums dalībai ES. Vissvarīgākās no tām ir tā sauktie Kopenhāgenas kritēriji (tie īsi aprakstīti turpinājumā).

Acquis pārbaude

Lai varētu iestāties ES, kandidātvalstīm ir jāpieņem Eiropas Savienības acquis communautaire, proti, spēkā esošo ES tiesību kopums. Valstis var vienoties par dažiem īpašiem noteikumiem (tā tas ir noticis visās līdzšinējās pievienošanās sarunās). Sarunu pirmajā posmā notiek analītiskā caurskatīšana, ko mēdz saukt par “skrīningu”. Šis process ilgst vairākus mēnešus, un tā laikā kandidātvalstis var iepazīties ar acquis, bet Komisija un dalībvalstis var novērtēt kandidātvalstu gatavību pirms sarunu sākuma. Skrīnings un tam sekojošās sarunas ir iedalītas sadaļās (katra no tām ir par kādu konkrētu politikas jomu).

Kandidātvalstu ekonomikas gatavības novērtējums

Komisijai ir pienākums regulāri novērtēt, cik lielā mērā kandidātvalstis ir gatavas dalībai ES. Savus secinājumus tā pauž īpašos progresa ziņojumos, ko publicē reizi gadā, parasti — rudenī. Eiropas Komisijas Ekonomikas un finanšu lietu ģenerāldirektorāta kompetencē ir šādi pienākumi:

  • novērtēt, kādā mērā kandidātvalsts atbilst pievienošanās ekonomiskajiem kritērijiem, kas apstiprināti 1993. gadā Kopenhāgenā notikušajā Eiropadomes sanāksmē un kurus kopā ar citiem pievienošanās kritērijiem apzīmē ar vārdiem “Kopenhāgenas kritēriji” (sk. atsevišķu lapu tieši par tiem);
  • rūpīgi uzraudzīt kandidātvalstu vidēja termiņa ekonomisko un fiskālo perspektīvu, galvenokārt piemērojot ikgadēju ekonomiskās un fiskālās pārraudzības procedūru, kuras mērķis ir sagatavot kandidātvalstis iespējamai dalībai ekonomiskajā un monetārajā savienībā.