Navigācijas ceļš

Kāpēc krīze izvērtās plašumā?

Kāpēc krīze izvērtās plašumā?

Vairākās valstīs valdības kļuva par banku nozares problēmu ķīlniecēm, kad grūtībās nonākušās bankas sāka vērsties pēc palīdzības. Dārgā banku glābšana lika finanšu tirgiem šaubīties, vai valdības patiešām spēj atļauties atbalstīt banku nozari. Kad ekonomikas lejupslīde sāka pārņemt visu Eiropu, pārbaudot valstu finansiālā stāvokļa stabilitāti, atklājās fakts, ka vairākas eiro zonas valstis jau vairākus gadus bija aizņēmušās lielas summas, lai finansētu savu budžetu, šajā procesā iedzīvojoties milzīgos parādos.  Nauda bija viegli pieejama, jo ieguldītāji izlikās neredzam pazīmes, kas brīdina par ekonomikas nestabilitāti, un nepievērsa pietiekamu vērību riskam, kas saistīts ar nepārtrauktiem aizdevumiem.

Viens no iemesliem, kāpēc dažu valstu valdības bija kļuvušas atkarīgas no parāda, bija tāds, ka to ekonomika jau labu laiku pakāpeniski bija zaudējusi konkurētspēju, jo tās neturēja līdzi citu valstu ekonomikas reformām.

Dažās valstīs valdība bija pieļāvusi, ka izveidojas nekustamā īpašuma cenu “burbulis” un attīstās citāda neveselīga ekonomiskā nelīdzsvarotība.  Visbeidzot, dažas valdības bija ignorējušas eiro darbības noteikumus un nebija centušās labāk saskaņot savu ekonomikas politiku pēc tam, kad bija vienojušās par kopīgas valūtas un vienotas monetārās politikas ieviešanu.

Arvien vairāk valstu nonāca apburtajā lokā. Finanšu nestabilitāte kavēja ekonomikas izaugsmi, tā rezultātā samazinājās nodokļu ieņēmumi un pieauga valstu parādi. Pēc tam parādu pieauguma dēļ palielinājās valdību aizņēmumu izmaksas, vēl vairāk padziļinot finanšu nestabilitāti. Tas viss rosināja jautājumus par to, vai Ekonomikas un monetārajai savienībai un eiro zonai ir krīzes laikam piemērota institucionālā struktūra.

Līdz ar to Grieķija un vēlāk arī Īrija, Portugāle, Spānija un Kipra galu galā nespēja sev nodrošināt iespēju aizņemties līdzekļus finanšu tirgos par samērīgām procentu likmēm. Eiropas Savienību lūdza iejaukties, un tā radās krīzes pārvarēšanas mehānisms un finansiālā atbalsta mehānismi, t.i., ievērojamu līdzekļu fondi, kas rezervēti ārkārtas gadījumiem finansiālās grūtībās nonākušām eiro zonas valstīm.

Krīze atklāja vairākas nepilnības ES ekonomiskās pārvaldības sistēmā:

  • Pārāk liels uzsvars uz budžeta deficītiem. Valstu publiskā sektora finanšu uzraudzība bija koncentrēta uz ikgadējo budžeta deficītu, nepievēršot pietiekamu uzmanību valdības parāda līmenim. Taču virkne valstu, kas ievēroja ES noteikumus un kurās bija neliels ikgadējais budžeta deficīts vai pat pārpalikums, finanšu krīzes laikā saskārās ar finansiālām grūtībām augstā valdības parāda līmeņa dēļ. Tādējādi radās nepieciešamība ciešāk uzraudzīt šo rādītāju.
  • Konkurētspējas un makroekonomiskās nestabilitātes uzraudzības trūkums. ES ekonomiku uzraudzībā nepietiekama uzmanība tika pievērsta konkurētspējas attīstībai, kas nebija ilgtspējīga, kā arī kreditēšanas izaugsmei, kas izraisīja privātā sektora parāda palielinājumu, finanšu iestāžu novājināšanos un mājokļu tirgus aktivitātes mākslīgu pieaugumu.
  • Nepietiekama izpildes panākšana. Netika panākta izpilde attiecība uz tām eirozonas valstīm, kas neievēroja noteikumus; bija vajadzīgs stingrāks, uzticamāks sankciju mehānisms.
  • Lēna lēmumu pieņemšana. Pārāk daudzos gadījumos institucionālās nepilnības nozīmēja, ka tiek atlikti satraucošu makroekonomisko tendenču novēršanai vajadzīgie sarežģītie lēmumi. Turklāt tika nepietiekami ņemta vērā ekonomiskā situācija, lūkojoties no eirozonas kopējām pozīcijām.

Ārkārtas finansējums. Iestājoties krīzei, nebija mehānisma finansiālā atbalsta nodrošināšanai eirozonas valstīm, kuras pēkšņi bija nokļuvušas finansiālās grūtībās. Finansiālais atbalsts bija vajadzīgs ne tikai, lai novērstu problēmas konkrētās valstīs, bet arī, lai nodrošinātu aizsargbarjeru, pirms problēmas sāk ietekmēt citas riska skartās valstis.

Citi rīki

  • Izdrukas versija 
  • Samazināt tekstu 
  • Palielināt tekstu