Navigācijas ceļš

Novecošana un sociālā labklājība

Ageing and welfare

Svarīgs mērķis ir nodrošināt to, ka dalībvalstis pārvalda savas publiskās finanses apdomīgā un ilgtspējīgā veidā. Būtiska problēma publisko finanšu ilgtermiņa stabilitātei ir iedzīvotāju novecošana.

To cilvēku skaits, kuri ir vecāki par 60 gadiem, Eiropā 2020. gadā pirmo reizi būs lielāks nekā to cilvēku skaits, kuri ir jaunāki par 25 gadiem. Paredzamais mūža ilgums kopš 1960. gada ir palielinājies par vidēji astoņiem gadiem. Faktiski var paredzēt, ka Eiropas Savienībā tagad dzimušas meitenes vidēji sasniegs 82 gadu vecumu un zēni – 77 gadu vecumu. Paredzamā dzīves ilguma palielinājums ir savienots ar dzimstības rādītāja pazemināšanos; prognozējams, ka 2060. gadā tas būs 1,7 bērni uz vienu sievieti. Turklāt paredzams, ka samazināsies arī neto migrācija uz Eiropas Savienību, kas līdz šim ir palīdzējusi kompensēt šo tendenci.

Citiem vārdiem sakot, tas nozīmē, ka attiecība starp cilvēkiem darbaspējīgā vecumā un personām vecuma grupā virs 65 gadiem, kas pašlaik Eiropas Savienībā ir četri pret vienu, būs tikai divi pret vienu.

Šīs demogrāfiskās pārmaiņas ietekmēs publiskā sektora finanses attiecībā uz pensijām, veselības aprūpi, ilgtermiņa aprūpes izdevumiem un citām ar iedzīvotāju novecošanu saistītajām izmaksām.

Tomēr iedzīvotāju novecošanas sekas neizpaudīsies uzreiz, jo īpaši tik ilgi nē, kamēr turpināsies ES darba spēka pieaugums. Taču nodarbinātības pieaugums var sniegt tikai pagaidu atelpu, un iespējamās demogrāfiskās pārmaiņas būtiski ietekmēs ES dalībvalstu ekonomiku.

Novecošana un labklājības valsts politika

Sociālā aizsardzība un iekļautība

Citi rīki

  • Izdrukas versija 
  • Samazināt tekstu 
  • Palielināt tekstu