Navigācijas ceļš

Bieži jautājumi

Bieži jautājumi

Kādas priekšrocības dod eiro?

Eiro priekšrocības ir nepārprotamas. Ir pieaugusi tirdzniecība, ieguldījumi, cenu stabilitāte, un tiek ilgstoši radītas darbvietas. Pateicoties eiro, iedzīvotājiem ir vieglāk ceļot un uzņēmumiem ir pavērušās jaunas iespējas.

Ekonomiskās un monetārās savienības sākotnējā veidolā eiro zona bija neaizsargāta pret pasaules finanšu krīzi, bet kopš 2010. gada esam ieviesuši uzlabojumus, lai apņēmīgi novērstu trūkumus un izveidotu stabilu pamatu ilgtspējīgai izaugsmei, darbvietu radīšanai un publisko finanšu stabilitātei.

Kā dalībvalstis, kurās lieto eiro, var pielāgoties ekonomiskiem satricinājumiem, ja tās nevar devalvēt savu valūtu?

Valstu ekonomikai jābūt pietiekami elastīgai, lai saglabātu konkurētspēju mainīgajā pasaules ekonomikas situācijā. It īpaši (bet ne tikai) tas attiecas uz valstīm, kurām ir kopīga valūta.

Valūtas kursa izmaiņas ir tikai viens paņēmiens, ko valstis var izmantot; devalvācija nav brīnumlīdzeklis. Turklāt, ja citas valstis arī devalvē savu valūtu, tad labuma no tā nav nevienam. Atsevišķos gadījumos valūtas kursa izmaiņas var būt lietderīgas īstermiņā, bet devalvācija nevar ilgstoši atrisināt pamatā esošās ekonomiskās problēmas un nenostiprina valsts ekonomikas pamatus.

Ir arī citas stratēģijas, kā valstis var pielāgoties ekonomiskajiem triecieniem un saglabāt konkurētspēju, un tās ir īpaši svarīgas eiro zonā. Iesākumā labi būtu īstenot stabilu fiskālo politiku, jo tad valdībām ir rīcības brīvība veidot budžetu tā, lai mīkstinātu svārstības saimnieciskajā darbībā. Vidējā termiņā konkurētspēju un elastību var nodrošināt, izmantojot efektīvu valsts pārvaldi un stabilu strukturālo politiku tādās jomās kā darba tirgus, uzņēmējdarbības vide, izglītība.

Tagad mums ir efektīvs rīks — makroekonomikas nelīdzsvarotības novēršanas procedūra —, kas palīdz atklāt un vajadzības gadījumā labot nelīdzsvarotību vienā vai vairākās ES dalībvalstīs un it īpaši eiro zonas valstīs. Tas ir būtisks uzlabojums salīdzinājumā ar situāciju pirms krīzes.

Vai ir konkrēti panākumi saistībā ar Eiropas pusgadu — ES jaunās ekonomikas pārvaldības pieeju?

Eiropas pusgads nav bijis veltīgs un dažu gadu laikā ir nesis konkrētus rezultātus vairākās valstīs un politikas jomās.
Daudzas dalībvalstis raiti uzlabo publiskās finanses atbilstīgi Eiropas pusgadā izstrādātajiem politiskajiem ieteikumiem. Bulgārija, Latvija un Igaunija ir sasniegušas savu budžeta deficīta samazināšanas mērķi, savukārt Vācija ir panākusi pārpalikumu, kas tai ekonomikas politikā ļauj labāk manevrēt.

Ir mērķtiecīgi nostiprinātas fiskālās sistēmas (galvenokārt fiskālai saskaņošanai starp valsts budžeta mērķi un fiskālo politiku reģionālā līmenī), piemēram, Bulgārijā. Vienlaikus daudzās dalībvalstīs tika risinātas arī valsts finanšu strukturālās problēmas, kas rodas, sabiedrībai novecojot, jo īpaši panākot pensiju sistēmas un dažās dalībvalstīs, piemēram, Vācijā, veselības un ilgtermiņa aprūpes finansiālo ilgtspēju vidējā un ilgākā termiņā.
Finanšu nozarē vairākas dalībvalstis (Beļģija, Vācija, Spānija, Itālija, Latvija, Ungārija, Portugāle, Rumānija un Lielbritānija) ir pastiprinājušas uzraudzību un regulējumu un/vai veikušas citus pasākumus, lai panāktu banku nozares stabilitāti.

Daudzās dalībvalstīs tiek reformēta konkurētspējas un izaugsmes joma, lai, piemēram, nostiprinātu pamatizglītību un vidējo izglītību, tā atvieglojot pāreju uz zināšanām balstītu sabiedrību. Dažās dalībvalstīs tiek gādāts par labākiem enerģētikas tīklu savienojumiem un dažādota energoapgāde, it īpaši izmantojot ilgtspējīgus energoresursus, savukārt citas dalībvalstis ir risinājušas konkurences jautājumus, kā arī kāpinājušas savu starptautisko konkurētspēju. Ir dalībvalstis, kuras mazinājušas regulatīvo slogu.

Lai uzlabotu darba tirgus darbību, daudzas dalībvalstis, kā tām tika ieteikts, ir centušās pastiprināt aktīva darba tirgus politiku. Turklāt ir sekmētas vecāka gadagājuma darba ņēmēju iespējas un vēlēšanās palikt darba tirgū.
No šiem piemēriem kļūst skaidrs, ka Eiropas pusgads dod rezultātus, bet procesa efektivitāte ir ļoti atkarīga no aktīvas valdību sadarbības.

Kāds ir samērs starp valsts un ES lēmumu pieņemšanu, un kāda ir pārskatatbildība Eiropas Ekonomiskajā un monetārajā savienībā?

Ir ļoti svarīgi, lai būtu skaidrība un pārredzamība par to, kādā līmenī (Eiropas Savienības vai valsts līmenī) gulstas atbildība par lēmumu. Pārskatatbildībai jābūt tādā pašā līmenī kā lēmuma pieņemšanas pienākumam.

Komisijas EMS plānā ir noteikts, ka ikreiz, kad viena līmeņa pienākumi tiek nodoti citam līmenim, šim līmenim jāuztic arī pārskatatbildība.

Kā ar jaunajiem ES ekonomikas pārvaldības noteikumiem ieviestās izmaiņas ietekmē valstu parlamentu un dalībvalstu suverenitāti?

ES dalībvalstis, un it īpaši tās, kuras ir eiro zonā, ir vienojušās par kopēju regulējumu, ar kuru saskaņā tiek īstenota stabila fiskālā un ekonomikas politika, piemēram, par drošu maksimālo budžeta deficītu un parādu. Tas vajadzīgs tāpēc, ka ekonomikas krīze ir sāpīgi parādījusi, ka stabilas politikas trūkums ne tikai ārkārtīgi iespaido attiecīgās valsts izaugsmi un nodarbinātību, bet arī ietekmē citas eiro zonas valstis.

Tiesa, ir kopīgi pieņemts regulējums, taču ne jau Brisele ir atbildīga par ekonomikas un fiskālo politiku. Gluži pretēji, valstu valdības, kas atskaitās saviem parlamentiem, ir tās, kas nosaka, cik daudz ir jāpalielina nodokļi un kam jāizlieto publiskie līdzekļi.

Šīs izmaiņas garantē, lai dalībvalstu parlamenti būtu labāk informēti par to, cik piemēroti ir budžeta projekta plāni, neietekmējot to lomu. Tie tiks informēti par norisēm visos jaunā budžeta uzraudzības procesa posmos un par novērtējumiem, kas paredzēti jaunajos ES tiesību aktos.

Līdz ar to dalībvalstis it nemaz nezaudē savu suverenitāti. Nav nekādu papildu noteikumu, un atbildība par budžeta pieņemšanu netiek mainīta. Eiropas Komisijai ir jauns uzdevums informēt un novērot, kā rezultātā valstu parlamenti iegūs papildu informāciju, ko tie varēs apspriest debatēs par budžetu.

Vai krīzes skartajām valstīm adresētajos ES ieteikumos izaugsme netiek ņemta vērā?

Tā nav. Papildus ieteikumam valdībām atjaunot savus finanšu resursus ES aicina valstis īstenot ekonomikas reformas, kas veicinās ekonomikas izaugsmi un konkurētspēju. Bieži vien valstīs, kurās ir ekonomikas krīze, ir jāsakārto banku sistēma, lai uzņēmumi un mājsaimniecības varētu aizņemties naudu ieguldījumiem.

Lai palielinātu valsts budžeta ieņēmumus, daudzas valstis var uzlabot veidu, kā tiek pārvaldīts budžets un paaugstināti nodokļi.

Turklāt nevajag aizmirst, ka šīs valstis saņem arī finansiālu palīdzību.

Eiropas Savienībai ir arī vienota stratēģija, kā radīt darbvietas un panākt ilgtspējīgu izaugsmi, un tā ir nosaukta par “Eiropa 2020”.

ES arī ievērojami palielināja savas attīstības bankas — Eiropas Investīciju bankas — aizdevumu spēju.

Kāpēc Komisija uzsver fiskālās konsolidācijas nozīmi, lai gan tā dažkārt var kaitēt izaugsmei?

Mums vislielākā prioritāte ir atgūt ilgtspējīgu izaugsmi un mūsu iedzīvotājiem radīt darbvietas. Tas nozīmē samazināt valsts parādu, kas joprojām ES un eiro zonā ir pārāk liels.

Laicīga un ātra reakcija uz dalībvalstu budžeta deficītu ir atmaksājusies. Izaugsme lēnām atgriežas, un mēs varam palēnināt fiskālās konsolidācijas tempu. Tagad uzmanība ir pievērsta tam, kā panākt vajadzīgo līdzsvaru starp izdevumiem un nodokļiem. Brīdī, kad nepieciešams palielināt ieņēmumus, svarīgi ir to darīt tā, lai vismazāk ciestu izaugsme: likvidējot nevajadzīgus atbrīvojumus un mainot uzsvaru no ienākuma nodokļiem uz patēriņa, piesārņojuma un īpašuma nodokļiem.

Lai atjaunotu uzticību un kāpinātu mūsu ekonomikas konkurētspēju, ir būtiski ieviest drošu stratēģiju, kā samazināt augsto parādu.

Un runa nav tikai par valsts parādu. Kā redzams brīdināšanas mehānisma ziņojumā, uzmanība jāpievērš arī tam, lai samazinātu privātos parādus, ar ko nav nemaz tik labi veicies.

ES budžets ir vienu triljonu eiro vērts izaugsmes fonds, kas var palīdzēt dalībvalstīm turpināt svarīgākos ieguldījumus, kad tās samazina publiskā sektora izdevumus, kas ir jāsamazina.

Vai Eiropa solidarizējas ar grūtībās nonākušām dalībvalstīm?

Jā. Pāris pēdējo gadu laikā ES valstis ir ieguldījušas 700 miljardus eiro fondos, kuru mērķis ir palīdzēt krīzē nonākušām valstīm. Līdz šim ir sniegta 356 miljardus eiro vērta palīdzība Grieķijai, Īrijai, Portugālei, Spānijai un Kiprai.

Eiropa arī plāno nākotni. Plānā padziļinātas un patiesas ekonomikas un monetārās savienības izveidei Eiropas Komisija ir izklāstījusi vairākas ieceres, kā palielināt solidaritāti starp eiro zonas dalībvalstīm, piemēram, ar kopīgi nodrošinātām obligācijām, kopēju parāda dzēšanas fondu un ierobežotu, dalītu budžetu. Sk. paziņojumu presei un informatīvo paziņojumu.

Vai grūtībās nonākušām valstīm ir obligāti jāizmanto ES finansiālās palīdzības programmas?

Ekonomikas korekciju programma grūtībās nonākušām dalībvalstīm netiek uzspiesta. Šīs valstis lūdz palīdzību un sadarbojas ar Eiropas Komisiju, ECB un SVF (tā saukto trijotni), lai apzinātu, kādas ekonomiskās problēmas ir jāatrisina. Valdības ierosina reformas, lai atrisinātu savas problēmas, un trijotne izvērtē, vai tās varētu būt efektīvas. Tiklīdz ir panākta vienošanās par lietderīgu politiku, valdības (vajadzības gadījumā ar valsts parlamenta piekrišanu) apņemas reformas īstenot un saņem finansiālu palīdzību.

Vai atsevišķu valstu nodokļu maksātāji maksā par citu valstu problēmu atrisināšanu?

Finansiālā palīdzība, kas tiek sniegta nelaimē nonākušām eiro zonas valstīm, nav dāvana, bet gan aizdevums, kas jāatdod atpakaļ ar procentiem. Citu dalībvalstu nodokļu maksātāji izrāda solidaritāti, nevis maksā par citu valstu valdību kļūdām.

Turklāt aizdevumi tiek piešķirti ar stingriem nosacījumiem un efektīvām politikas programmām. Tā tiek gādāts, lai palīdzību saņemošās valstis veiktu pareizos pasākumus, lai sakārtotu savus finansiālos jautājumus un savestu kārtībā savu ekonomiku. Tā ir solidaritāte apmaiņā pret stabilitāti. Šī pieeja ir visu interesēs.

Kopīga valūta ir palīdzējusi nostiprināt finansiālās attiecības starp eiro zonas dalībvalstīm. Kā finanšu krīze parādīja, tas nozīmē, ka vienas dalībvalsts finansiālās grūtības var nopietni ietekmēt citas dalībvalstis vai pat visu eiro zonu kopumā. Palīdzot stabilizēt vienas dalībvalsts finanses, mēs palīdzam stabilizēt arī citu eiro zonas valstu finanses.

Finansiālais atbalsts ir kā pēdējais salmiņš, lai novērstu jebkādas tālākas negatīvās sekas un lai nosargātu visas eiro zonas finansiālo stabilitāti.

Ja valstis zinās, ka grūtā situācijā citas valstis tām palīdzēs, vai tad tās nevēlēsies to izmantot ļaunprātīgi (pastāv neētiskas rīcības risks)?

Šādas neētiskas rīcības risks tiek ierobežots ar stingriem nosacījumiem, ar kādiem tiek piešķirta palīdzība.

Pirmkārt, dalībvalsts, kura prasa finansiālu palīdzību, saņem aizdevumus, kuri pilnībā jāatmaksā atpakaļ ar procentiem. Procentu likmi nosaka tā, lai tā gan dotu efektīvu aizsardzību, gan mudinātu pēc iespējas ātrāk atgriezties pie tirgus finansējuma.

Otrkārt, pirms aizdevuma saņemšanas ikvienai dalībvalstij, kas lūdz palīdzību, ir jāpiekrīt veikt efektīvas reformas, kas palīdzēs atjaunot tās finansiālo stabilitāti un sakārtot ekonomiku.

Treškārt, aizdevēji rūpīgi seko līdzi šo reformu īstenošanai. Aizdevumus izsniedz pa daļām. Tas nozīmē, ka finansiālo palīdzību var pārtraukt vai izbeigt pavisam, ja saņēmējvalsts nepilda savas saistības.

Visbeidzot, daži uzskata, ka, pastāvot finansiālās palīdzības fondiem, kuru līdzekļus piešķir ar vieglu roku, tad arī citas valstis varētu būt ieinteresētas tos lūgt. Tomēr valdībām parasti nepatīk, ja tām politikas veidošanā jāiesaista ārēji eksperti, tāpēc tās ārēju palīdzību uzlūko kā pēdējo cerību. Līdz ar to samazinās neētiskas rīcības risks.

Kas ir darīts, lai uzlabotu Eiropas Ekonomiskās un monetārās savienības darbību?

Kopš 2010. gada eiro zona ir veikusi virkni pasākumu, lai nostiprinātu budžeta un ekonomikas politikas koordināciju.

Ir pastiprināti eiro zonas fiskālie noteikumi. Tagad lielāks uzsvars tiek likts uz preventīviem pasākumiem, kad klājas labi, piemēram, budžeta izdevumu pārbaudi un neatkarīgām valsts struktūrām, kas seko līdzi valsts budžeta politikai.

Ir ieviesti arī jauni noteikumi, lai atklātu un koriģētu makroekonomisko nelīdzsvarotību, piemēram, nekustamā īpašuma cenu “burbuļus” vai nepārtrauktu konkurētspējas kritumu, kas var destabilizēt ekonomiku un radīt domino efektu visā eiro zonā.

Finanšu krīze apliecināja, ka ir vajadzīgs labāks regulējums un banku nozares uzraudzība. Tāpēc kopš 2010. gada Komisija ir ierosinājusi gandrīz 30 noteikumu kopumus, lai panāktu, ka visas finanšu iestādes, produkti un tirgi tiek pienācīgi reglamentēti un uzraudzīti.

Krīze ir pievienojusi papildu dimensiju. Tā ir izgaismojusi potenciālu apburto loku starp bankām un valstīm, tāpēc esam veikuši izšķirošus soļus, lai izveidotu īstu “banku savienību”.

Visbeidzot, ir izveidots spēcīgs finanšu “ugunsmūris” — Eiropas Stabilizācijas mehānisms —, kas sniedz ārkārtas finansiālo palīdzību valstīm, kurām tā nepieciešama. Savukārt attiecīgās dalībvalstis piekrīt veikt reformas, kas veicina noturīgu ekonomikas izaugsmi un darbvietu radīšanu.

Vai ir darīts diezgan, lai novērstu eiro zonas noteikumu nepilnības?

Svarīgākais jau ir paveikts, lai eiro būtu spēcīgāks un valūtas savienība būtu uzticamāka, bet darāmā vēl netrūkst. Eiropas Komisija ir izklāstījusi virkni priekšlikumu savā “Plānā padziļinātas un patiesas ekonomikas un monetārās savienības izveidei” (publicēts 2012. gada novembrī). Plānā ir minēti būtiskie pasākumi, kas jāveic īstermiņā, vidējā termiņā un ilgtermiņā. Sk. paziņojumu presei un informatīvo paziņojumu.

Galvenā prioritāte tagad ir pabeigt banku savienības izveidi un tādējādi nodrošināt pienācīgu uzraudzību un banku noregulējumu saskaņā ar kopīgiem noteikumiem, lai neatkārtotu pagātnes kļūdas. Tas ir būtisks solis, lai nodrošinātu uzticēšanos banku sistēmai un piedāvātu iespēju mājsaimniecībām un MVU saņemt kredītu ar samērīgākām izmaksām.

Vai visām valstīm, kurās lieto eiro, vajag ievērot vienādu ekonomikas politiku?

Nē. Svarīgi, lai mums būtu mehānismi, ar kuriem panākt, ka valstu ekonomikas un fiskālā politika būtu izstrādāta tā, lai ņemtu vērā tās ietekmi uz citām valstīm, kuru valūta arī ir eiro. Tas ir pastiprinātās ekonomikas pārvaldības mērķis.

Eiro nākotnei ir būtiski, lai eiro zona būtu dziļāk integrēta, bet mēs to vēlamies panākt ar atzītu demokrātisko procedūru un Eiropas Savienības iestāžu palīdzību, lai šajā procesā pēc iespējas vairāk piedalītos visas ES valstis, arī tās, kas nelieto eiro.

Vai sākotnējie eiro zonas noteikumi bija nepilnīgi?

Kad eiro zona tika izveidota 1999. gadā, tā bija pilnīga monetārā savienība, kurā visam blokam bija vienādas Eiropas Centrālās bankas noteiktas procentu likmes, bet tā nebija visaptveroša ekonomiskā savienība, jo dalībvalstu valdības bija atbildīgas par savu ekonomikas un fiskālo politiku, un tā tikai nedaudz bija saskaņota. Krīzē atklājās, ka šai sistēmai ir daži trūkumi.

Lai gan bija iecerēts, ka šo politiku laika gaitā saskaņos, tomēr praksē dažu valstu politika ir veicinājusi makroekonomisko nelīdzsvarotību. Turklāt noteikumi, kas tika ieviesti, lai nodrošinātu stabilu budžeta politiku, bija pārāk vāji un bieži vien netika ievēroti.

Arī finanšu uzraudzība bija sadalīta ar valstu robežām, lai arī finanšu nozare pamazām ieguva Eiropas mērogu, jo dažas bankas izvērsa darījumus vai iegādājās vērienīgus finanšu produktus citās valstīs.

Kad krīzē atklājās šie trūkumi, ieguldītāji sāka apšaubīt šo sistēmu. Kopš tā brīža ES ir pārliecinoši rīkojusies, lai nostiprinātu eiro pamatus un risinātu šos jautājumus.

Vai sākotnējo eiro zonas noteikumu nepilnības nebija iespējams paredzēt?

Visos ziņojumos, kas par vienoto valūtu tika sagatavoti (piem., Vernera ziņojumāpdf un Delora ziņojumāpdf), bija uzsvērts, ka jāpastiprina ekonomiskā koordinācija un jāievieš noteikumi par dalībvalstu budžetu. Šie jautājumi tika ņemti vērā Ekonomiskās un monetārās savienības izveidē jau no paša sākuma. Tomēr Eiropas valstu valdības nevēlējās pilnībā uzņemties kopīgu atbildību par ekonomikas politikas lēmumiem, tāpēc ekonomiskā savienība tika veidota ļoti pakāpeniski. Turklāt ne visas dalībvalstis vienmēr ievēroja noteikumus par budžetu.

Vai eiro valūtai ir bijusi pozitīva ietekme tikai dažās dalībvalstīs, bet citās — slikta?

Dažās valstīs nesen gūtie ekonomiskie panākumi tiešām sakrīt ar eiro ieviešanu, bet vissekmīgākās ir tās valstis, kuras īstenoja būtiskās reformas, kas tām ļāva pielāgoties pārmaiņām pasaules ekonomikā. Līdzīgā kārtā pēdējos gados ir cietušas tās valstis, kuras neveica reformas. Izmaiņas, kas ekonomiskās grūtībās esošām valstīm jāveic patlaban, ir tādas pašas neatkarīgi no tā, vai to nacionālā valūta ir eiro.

Kāda būtu eiro nākotne, ja valdības nevienotos par turpmākiem pasākumiem?

Eiropas Savienība ir pierādījusi, ka nav ne mazāko šaubu par dzelžainu uzticību eiro valūtai. Ir veikti nozīmīgi pasākumi, lai stiprinātu valūtas pamatā esošo struktūru un gādātu, lai tā nestu labumu visām zonas valstīm, stabilizējot finanses un panākot līdzsvarotu, ilgtspējīgu izaugsmi un darbvietu radīšanu. Šis darbs vēl nav galā un nākamajos gados turpināsies. Komisija ir pavisam skaidri paudusi savā Plānā padziļinātas un patiesas ekonomikas un monetārās savienības izveidei, kādu turpmāko rīcību tā uzskata par piemērotu.

Kā darbojas Eiropas Stabilizācijas mehānisms (ESM)?

ESM mērķis ir eiro zonas dalībvalstīm, kurām ir vai draud smagas finansiālas problēmas, sniegt stabilitātes atbalstu, izmantojot vairākus finansiālās palīdzības instrumentus. ESM var piesaistīt kapitālu tirgū. Tā instrumenti:

  • sniedz aizdevumus finansiālās grūtībās esošām valstīm,
  • primārajā un sekundārajā parāda vērtspapīru tirgū iegādājas ESM dalībvalsts obligācijas,
  • piedāvā kredītlīniju kā finansiālo palīdzību piesardzības pasākumu veidā,
  • finansē finanšu iestāžu rekapitalizāciju, izsniedzot aizdevumus valdībām.

Visa finansiālā palīdzība dalībvalstīm tiek piešķirta ar atbilstošiem nosacījumiem. ESM izmantos piemērotu finansēšanas stratēģiju, ar kuru var nodrošināt iespējas saņemt finansējumu no dažādiem avotiem un kura ļauj finansiālo palīdzību sniegt dalībvalstīm arī citos tirgus apstākļos.

Kas pārvalda ESM? Kā pieņem lēmumus?

EMS darbojas valde, kuras sastāvā ir eiro zonas dalībvalstu (balsstiesīgo locekļu) finanšu ministri, savukārt Eiropas ekonomikas un monetāro lietu komisārs un ECB priekšsēdētājs var piedalīties kā novērotāji.

Vissvarīgākie valdes lēmumi jāpieņem ar savstarpēju piekrišanu. Tādi ir lēmumi par stabilitātes atbalstu sniegšanu ESM dalībvalstij, instrumentu izvēli un šāda atbalsta nosacījumiem.

Valde ieceļ rīkotājdirektoru, kas atbildīgs par ESM ikdienas vadību. Rīkotājdirektors vada direktoru padomi, kā arī valdi, kas viņam palīdz veikt kārtējos ESM darījumus. Rīkotājdirektoru ieceļ uz 5 gadiem. Viņu drīkst iecelt amatā atkārtoti, bet tikai vienu reizi.

Citi rīki

  • Izdrukas versija 
  • Samazināt tekstu 
  • Palielināt tekstu