Navigācijas ceļš

EMS noteikumi

The rules of EMU

Eiropas ekonomiskās un monetārās savienības pamatā ir noteikumu kopums. Lielākā daļa noteikumu attiecas uz visām ES valstīm, taču daži konkrēti noteikumi attiecas tikai uz tām valstīm, kas kā valūtu izmanto euro.

Pamatnoteikumi, par kuriem vienošanās pirmo reizi tika panākta 1992. gadā, ir izklāstīti Līgumā par Eiropas Savienības darbību, kuru parasti sauc par Lisabonas līgumu:

119. pants 3. Punkts – Šīs dalībvalstu un Savienības darbības saskan ar šādiem pamatprincipiem: stabilas cenas, stabila valsts finanšu un monetārā sistēma un stabila maksājumu bilance.

121. pants 1. Punkts – Dalībvalstis ekonomikas politiku uzskata par vispārsvarīgu jautājumu un koordinē to.

Lai nodrošinātu valstu finanšu ilgtspējību, noteikumos īpaši ir noteikts arī tas, ka valsts parāda kopējais apjoms nedrīkst pārsniegt 60 % no IKP un ka valdības budžeta deficīts (summa, kuru valdībai attiecīgajā gadā jāaizņemas, lai segtu starpību starp tās ieņēmumiem un izdevumiem) gadā nedrīkst pārsniegt 3 % no IKP.

Šie noteikumi gadu gaitā ir izstrādāti, apkopojot tos nolīgumā ar nosaukumu „Stabilitātes un izaugsmes pakts”.

Stabilitātes un izaugsmes pakts (SIP)

Stabilitātes un izaugsmes pakts (SIP), kas tika pieņemts 1997. gadā un reformēts 2005. un 2011. gadā, ir viena no procedūrām, ko izmanto dalībvalstu budžeta politikas koordinācijai. Stabilitātes un izaugsmes pakts nodrošina publisko finanšu stabilitāti Eiropas Savienībā, tādējādi nodrošinot pamatu eirozonas ekonomikas un finanšu stabilitātei. Vidējā termiņā budžeta deficītiem jābūt tuvu līdzsvaram vai budžetiem jābūt ar pārpalikumu, tādējādi ļaujot dalībvalstīm labāk risināt ciklisku ekonomikas svārstību radītās problēmas.

  • Stabilitātes un izaugsmes pakta preventīvā daļa – ES dalībvalstīm jāiesniedz ikgadējas stabilitātes vai konverģences programmas, kurās ir izklāstīts, kā šīs valstis plāno vidējā termiņā sasniegt vai saglabāt stabilas fiskālās pozīcijas, ņemot vērā gaidāmo sabiedrības novecošanas ietekmi uz budžetu. Komisija un Padome novērtē šīs programmas un var izteikt ieteikumus politikas jomā, kā arī agrīnus brīdinājumus, lai nepieļautu pārmērīga budžeta deficīta vai citas makroekonomiskas problēmas veidošanos.
  • Stabilitātes un izaugsmes pakta korektīvā daļa – ja kāda ES dalībvalsts neievēro Līgumā noteiktās budžeta deficīta vai parāda līmeņa robežvērtības, Padome, balstoties uz Komisijas ieteikumu, uzsāk pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūru (EDP). Šo procedūru veido vairāki posmi, tostarp termiņa noteikšana pārmērīga budžeta deficīta novēršanai un – eirozonas valstu gadījumā – iespēja uzlikt finansiālas sankcijas, lai tādējādi mudinātu attiecīgo dalībvalsti novērst deficītu vai parādu.

Makroekonomiskā uzraudzība

Papildus fiskālo noteikumu pastiprināšanai ES ir arī ieviesusi jaunu sistēmu makroekonomikas nelīdzsvarotības uzraudzībai un laicīgai novēršanai. Šī pasākuma mērķis ir novērst riskantas tendences, piemēram, tās, kas saistītas ar aktīvu tirdzniecības "burbuļiem" un novājinātu konkurētspēju, pirms tās sāk nopietni apdraudēt ES dalībvalsts, eirozonas vai visas ES stabilitāti.

Tāpēc Komisija regulāri uzrauga iespējamo makroekonomikas nelīdzsvarotību (tādās jomās kā darbaspēka izmaksas, mājokļu cenas vai bezdarba līmenis). Tiek padziļināti analizēta to ES valstu situācija, kurās vērojamas potenciāli satraucošas tendences. Ja tiek konstatēta makroekonomikas nelīdzsvarotība, attiecīgā valsts tiek aicināta rīkoties, lai nepieļautu situācijas pasliktināšanos. Ja tiek uzskatīts, ka pastāv pārmērīga nelīdzsvarotība, valstij jārīkojas, lai novērstu šo situāciju. Attiecībā uz eirozonas valstīm noteikumu izpildes panākšanu nodrošina sankciju mehānisms.

Eiropas pusgads

Jaunā ekonomiskā struktūra garantē, ka saistības, kuras ES dalībvalstis uzņēmušās Briselē, tiek pienācīgi īstenotas valstu līmenī, proti, to darbi atbilst vārdiem.

Eiropas semestris ir svarīgs instruments Eiropas Savienības ekonomikas pārvaldības sistēmā, un 2013. gadā sākās trešais Eiropas semestra cikls. Eiropas semestris nodrošina dalībvalstu budžeta politikas stingru koordināciju atbilstoši Stabilitātes un izaugsmes paktam un ekonomikas politikas virzienu stingru koordināciju saskaņā ar stratēģiju “Eiropa 2020”, ES programmu ilgtermiņa izaugsmei un nodarbinātībai.

Eiropas semestra mērķis ir:

  • apzināt galvenos ekonomikas un sociālos problēmjautājumus ES un eurozonā, ņemot vērā arvien lielāku savstarpējo atkarību starp dalībvalstīm;
  • novērtēt politikā sasniegto un agrīnā posmā atklāt jaunas politiskās problēmas, un ar konkrētām valstīm adresētu ieteikumu (KVAI) palīdzību orientēt dalībvalstis to rīcībpolitikas īstenošanā tā, lai sekmētu ES pielāgošanās un ilgtspējīgas izaugsmes spēju, radot darbavietas un pienācīgu dzīves līmeni visiem.

Eiropas pusgads sākas, kad Komisija pieņem savu Gada izaugsmes pētījumu, kurā izklāstītas svarīgākās ES prioritātes nākamajam gadam nolūkā veicināt iz¬augsmi un darbavietu radīšanu. Ar tā sauktā ekonomikas dialoga starpniecību Eiropas Parlamentam šajā procesā ir liela loma. Lai pastiprinātu dialogu starp ES iestādēm, Eiropas Parlaments var aicināt ES iestāžu priekšsēdētājus apspriest jebkuru Eiropas pusgada notikumu un pasākumu, kā parādīts attēlā.

The European Semesterjpeg(521 kB) Izvēlieties saites tulkojumu 

Stingrāka izpildes panākšana

Turklāt izpildes nodrošināšanu pastiprina arvien plašāka “apgrieztā kvalificētā balsu vairākuma” procedūras izmantošana. T as nozīmē, ka gadījumā, ja K omisija nāk klajā ar ieteikumu vai priekšlikumu Padomei, to uzskata par pieņemtu, ja vien pret to ar kvalificētu balsu vairākumu nenobalso lielākā daļa dalībvalstu.

Kādi ir kritēriji, lai pievienotos eirozonai?

Lai ieviestu eiro, valstij vispirms ir jābūt Eiropas Savienības dalībvalstij. Valstīm arī jāievēro vairāki pamatnoteikumi (skatīt turpmāk), kas tika izklāstīti 1992. gadā Māstrihtas līgumā – līgumā, ar kuru tika oficiāli izveidota pati ekonomikas un monetārā savienība un uz kura pamata tika radīts eiro. Tāpēc šos kritērijus sauc par Māstrihtas kritērijiem.

  1. Budžeta deficīts – valsts ikgadējais budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt trīs procentus no valsts IKP (ekonomikas kopējā apmēra).
  2. Publiskā sektora parāds – valsts kopējais uzkrātais parāds nedrīkst pārsniegt 60 procentus no IKP (kaut gan ir iespējami izņēmumi, ja tiek uzskatīts, ka valsts parāds patstāvīgi samazinās). Tātad – ja valsts IKP ir 100 miljardi eiro, šīs valsts parāds nedrīkst būt lielāks par 60 miljardiem eiro.
  3. Inflācija – vispārējā cenu līmeņa pieaugums viena gada laikā šajā valstī nedrīkst vairāk kā par 1,5 procentu punktiem pārsniegt vidējo rādītāju trijās cenu ziņā stabilākajās eirozonas valstīs minētajā laikā.
  4. Procentu likmes – Nedrīkst vairāk kā par 2 procentu punktiem pārsniegt triju ES dalībvalstu labāko vidējo rādītāju cenu stabilitātes ziņā.
  5. Valūtas maiņas kurss – attiecīgās valsts valūtas maiņas kursam (cenai, par kuru vienu valūtu var mainīt pret otru, t. i., eiro ieviešanas brīdī 1999. gadā 1 eiro atbilda 1,07 ASV dolāriem) ir jāpaliek noteiktās svārstību robežās. Šis kritērijs ir paredzēts tādēļ, lai pārbaudītu, vai ekonomika ir pietiekami stabila eiro ieviešanai.

Papildus Māstrihtas kritērijiem dalībvalstīm jāpanāk to savu tiesību aktu un noteikumu konverģence, kuri regulē valstu centrālo banku darbību. Šis kritērijs ir ieviests tādēļ, lai atbalstītu efektīvu ekonomikas un monetārās savienības īstenošanu, radītu pamatu vairāk darbvietu izveidei un lielākai izaugsmei un nepieļautu traucējumus.

Māstrihtas konverģences kritēriji ir izstrādāti, lai nodrošinātu to, ka dalībvalsts ekonomika ir pietiekami sagatavota eiro ieviešanai. Šie kritēriji ir etalons, lai novērtētu eirozonas kandidātvalstu publiskā sektora finanšu stabilitāti, noturīgumu un ilgtspēju.

Māstrihtas kritēriji tiek izmantoti arī pēc tam, kad valsts ir ieviesusi eiro. Katras valsts mērķis ir ievērot šos pamatnoteikumus arī ik gadus pēc eiro ieviešanas. Tādējādi tiks nodrošināta stabilitāte un līdzsvars eirozonas ekonomikā.

Citi rīki

  • Izdrukas versija 
  • Samazināt tekstu 
  • Palielināt tekstu