Navigācijas ceļš

Eiro

Eiro ir vienota valūta, ko pašlaik lieto 18 Eiropas Savienības dalībvalstis, kopā veidodamas eiro zonu. Eiro ieviešana 1999. gadā bija milzīgs solis Eiropas integrācijas virzienā. Tā izvērtās arīdzan par lielu panākumu: tagad apmēram 333 miljoni Eiropas iedzīvotāju lieto šo valūtu un izmanto ar to saistītās priekšrocības, taču viņiem piebiedrosies vēl arī to ES valstu iedzīvotāji, kuras pāries uz eiro no savu valstu valūtām.

Kad 1999. gada 1. janvārī ieviesa eiro, tā kļuva par 11 dalībvalstu jauno oficiālo valūtu, divos posmos aizstājot vecās nacionālās valūtas, piemēram, Vācijas marku un Francijas franku. Vispirms to ieviesa kā virtuālu valūtu bezskaidras naudas maksājumiem, bet skaidras naudas norēķinos vienlaikus turpināja lietot vecās valūtas, uzskatot tās par eiro apakšvienībām. Eiro ieguva taustāmu veidolu 2002. gada 1. janvārī, kad laida klajā banknotes un monētas.

Tomēr eiro nav visu ES dalībvalstu valūta. Divas valstis – Dānija un Lielbritānija – izvēlējās izmantot Māstrihtas līgumā paredzēto atteikšanās klauzulu un nolēma neieviest eiro, taču atlikušajām valstīm (vairumam jauno dalībvalstu un Zviedrijai) vēl jāizpilda vairāki noteikumi, lai varētu pieņemt vienoto valūtu. Līdzko tas būs izdarīts, tās pāries no savas nacionālās valūtas uz eiro.

KURĀS VALSTĪS EIRO LIETO KĀ VALSTS VALŪTU – UN KOPŠ KURA LAIKA?

Eiro un Ekonomikas un monetārā savienība

Visas ES dalībvalstis ietilpst Ekonomikas un monetārajā savienībā, ko var raksturot kā augstāka līmeņa ekonomisko integrāciju, kuras pamatā ir vienotais tirgus. Tā saistīta ar ekonomiskās un fiskālās politikas ciešu koordinēšanu, vienotu monetāro politiku un vienotu valūtu – eiro – valstīs, kas atbilst konkrētajiem noteikumiem.

Ekonomiskā un monetārā integrācija Eiropas Savienībā ir risinājusies paralēli Eiropas Savienības vēsturei. Kad 1957. gadā nodibināja ES, dalībvalstis pievērsās kopējā tirgus izveidei. Laika gaitā kļuva skaidrs, ka vajadzīga ciešāka ekonomiskā un monetārā sadarbība, lai iekšējais tirgus zeltu un plauktu arī turpmāk. Tomēr konkrētu mērķi izveidot Ekonomikas un monetāro savienību un ieviest vienotu valūtu pieņēma tikai 1992. gada Māstrihtas līgumā (Līgumā par Eiropas Savienību), kurā bija ietverti galvenie noteikumi jaunās valūtas ieviešanai. Tajos minēti galvenie Ekonomikas un monetārās savienības mērķi, norādīts, kurš par ko atbild, un nosaukti kritēriji, kam dalībvalstīm jāatbilst, lai varētu ieviest eiro. Šos kritērijus dēvē par konverģences kritērijiem (vai Māstrihtas kritērijiem), un tie paredz, ka jābūt zemai un stabilai inflācijai, stabilam valūtas maiņas kursam un stabilām valsts finansēm.

Kurš vada šo sistēmu?

Pēc eiro nākšanas apgrozībā par monetāro politiku sāka gādāt šim nolūkam izveidotā Eiropas Centrālā banka (ECB) un to dalībvalstu centrālās bankas, kas ir ieviesušas eiro. Kopā tās veido eiro sistēmu.

Savukārt fiskālā politika (t.i., nodokļu un valsts izdevumu jautājumi) palika atsevišķo valstu valdību rokās, lai gan tās apņēmās ievērot kopīgi pieņemtus noteikumus par valsts finansēm, proti, Stabilitātes un izaugsmes paktu. Tās joprojām ir pilnībā atbildīgas par savu strukturālo politiku (darba, pensiju un kapitāla tirgu), taču ir vienojušās to savstarpēji saskaņot, lai sasniegtu tādus kopējos mērķus kā stabilitāte, izaugsme un nodarbinātība.

Kurš to izmanto?

Eiro ir valūta, ko lieto 333 miljoni cilvēku, kuri dzīvo 18 eirozonas valstīs. Kā likumīgi noteiktu vai praktiski pieņemtu maksāšanas līdzekli to lieto vēl cituviet pasaulē, piemēram, kaimiņvalstīs un agrākajās kolonijās.

Tāpēc nav nekāds brīnums, ka eiro ir kļuvis par otro svarīgāko starptautisko valūtu pēc dolāra, savā ziņā (piemēram, apgrozībā esošās skaidras naudas vērtība) pat pārspējot to.

Kāpēc mums tas vajadzīgs?

Vienota valūta ne tikai atvieglo ceļošanu, tai ir milzīga politiska un ekonomiska nozīme. Pateicoties eiro pārvaldības mehānismam, tā ir kļuvusi par stabilu valūtu ar zemu inflāciju un zemām procentu likmēm, sekmējot valsts finanšu stabilitāti. Vienota valūta arī papildina vienoto tirgu, kurš tādējādi darbojas efektīvāk. Lietojot vienotu valūtu, uzlabojas pārredzamība, atkrīt valūtas maiņas izdevumi, un tas savukārt veicina Eiropas ekonomikas augšupeju, atvieglo starptautisko tirdzniecību un piešķir lielāku rezonansi Eiropas viedoklim pasaulē. Liela un stipra eiro zona ir laba aizsardzība arī pret ekonomiskiem triecieniem no ārpuses, piemēram, pret negaidītu naftas cenu palielināšanos vai valūtu tirgus svārstībām.

Visbeidzot, Eiropas iedzīvotājiem eiro ir kļuvis par taustāmu eiropiskās identitātes simbolu, ar kuru tie var lepoties, jo eiro zonas robežas arvien paplašinās, vairojot priekšrocības gan pašreizējiem, gan turpmākajiem tās dalībniekiem.

Citi rīki

  • Izdrukas versija 
  • Samazināt tekstu 
  • Palielināt tekstu