Navigācijas ceļš

Ekonomiskā un monetārā savienība

Ekonomiskā un monetārā savienība (EMS) ir ļoti svarīgs posms ES valstu ekonomikas integrācijā. Tā ietver ekonomiskās un fiskālās politikas saskaņošanu, kopēju monetāro politiku un eiro kā vienoto valūtu. Visas 28 ES dalībvalstis ir ekonomiskās savienības dalībnieces, taču dažas valstis integrācijā ir spērušas soli tālāk un ieviesušas eiro. Šīs valstis kopā veido eirozonu.

Pēc ekonomikas un finanšu krīzes izcelšanās Eiropas Savienība veica bezprecedenta pasākumus, lai uzlabotu ekonomikas pārvaldības regulējumu ekonomiskajā un monetārajā savienībā (tādus kā Stabilitātes un izaugsmes pakta nostiprināšana vai jaunu mehānismu pieņemšana, lai nepieļautu ekonomikas nelīdzsvarotību un labāk koordinētu ekonomikas politiku).

ES ekonomikas pārvaldības attīstības vēsture

Taču šie ārkārtas pasākumi ilgtermiņā ir jākonsolidē un jāpabeidz, lai ekonomisko un monetāro savienību (EMS) tikpat smagi neskartu jauna krīze. Tāpēc četru ES iestāžu – Komisijas, Eiropas Parlamenta, Eiropas Centrālās bankas un Eiropadomes (kas vada eirozonas sanāksmes) – vadītāji un Eirogrupas priekšsēdētājs piecu priekšsēdētāju ziņojumā nāca klajā ar plānu, kā divos posmos no 2015. gada jūlija padziļināt ekonomikas un monetāro savienību un pabeigt to ne vēlāk kā 2025. gadā.

  • 1. posms: “padziļināšana darot” (2015. gada 1. jūlijs – 2017. gada 30. jūnijs) – izmantojot esošos instrumentus un spēkā esošos līgumus, stimulēt konkurētspēju un strukturālo konverģenci, ieviest atbildīgu fiskālo politiku valsts un eirozonas līmenī un pabeigt finanšu savienības izveidi un nostiprināt demokrātisko pārskatatbildību.
  • 2. posms: “EMS izveides pabeigšana” (līdz 2025. gadam) – tiks ieviesti vērienīgāki pasākumi, lai konverģences procesu padarītu juridiski saistošāku, piemēram, izmantojot vispārpieņemtu konverģences kritēriju kopumu, kam tiktu piešķirts juridisks raksturs, kā arī izveidojot eirozonas fiskālo iestādi.

Komisija 2015. gada oktobrī sāka īstenot piecu priekšsēdētāju ziņojumu, pieņemot pasākumu kopumu. Sīkāku informāciju, kā arī ziņojuma pilno tekstu var skatīt tīmekļa vietnē, kas veltīta Komisijas 10 prioritātēm: padziļināta un taisnīgāka ekonomiskā un monetārā savienība

Apspriešanās ar dalībvalstīm

Šī pasākumu kopuma turpinājumā Komisija organizēja ES mēroga apspriešanos ar ieinteresētajām personām. Dalībvalstīs notika vairāk nekā 60 pasākumi, kuros debatēja par to, kā padziļināt ekonomisko un monetāro savienību.

Lēmumu izveidot ekonomisko un monetāro savienību pieņēma Eiropadomes sanāksmē, kas 1991. gada decembrī notika Nīderlandes pilsētā Māstrihtā. Pēc tam šis lēmums tika iekļauts Līgumā par Eiropas Savienību (t.s. Māstrihtas līgumā). Ekonomiskā un monetārā savienība bija jauns posms ES ekonomikas integrācijas procesā, kas sākās 1957. gadā līdz ar ES dibināšanu. Pateicoties ekonomikas integrēšanai, pieaug ES ekonomikas un dalībvalstu ekonomiku apjomradītās priekšrocības, iekšējā efektivitāte un izturība. Tas savukārt vairo ekonomikas stabilitāti, izaugsmi un nodarbinātību, no kā tiešie ieguvēji ir ES pilsoņi. EMS praksē izpaužas šādi:

  • ekonomikas politikas koordinēšana starp dalībvalstīm;
  • fiskālās politikas koordinācija, īpaši, ierobežojot dalībvalstu parādu un budžeta deficītu;
  • neatkarīga monetārā politika, ko īsteno Eiropas Centrālā banka (ECB);
  • vienoti noteikumi un finanšu iestāžu uzraudzība eirozonā;
  • vienotā valūta un eirozona.

Ekonomikas pārvaldība ekonomiskajā un monetārajā savienībā

Ekonomiskajā un monetārajā savienībā (EMS) nav vienas iestādes, kas būtu atbildīga par ekonomisko politiku. Šī atbildība ir kopēja visām dalībvalstīm un ES iestādēm. Galvenie EMS dalībnieki ir šādi:

  • Eiropadome, kas nosaka politikas pamatnostādnes;
  • Eiropas Savienības Padome (“Padome”), kas koordinē ES ekonomiskās politikas izstrādi un lemj, vai kāda dalībvalsts drīkst par savu valūtu pieņemt eiro;
  • “Eirogrupa”, kas koordinē dalībvalstu kopējo interešu politiku eirozonā;
  • dalībvalstis, kas nosaka savus budžetus, ievērojot ierobežojumus attiecībā uz parāda un budžeta deficīta līmeni, un nosaka savu strukturālo politiku attiecībā uz nodarbinātību, pensijām un kapitāla tirgiem;
  • Eiropas Komisija, kas uzrauga izpildi un noteikumu ievērošanu;
  • Eiropas Centrālā banka (ECB), kas nosaka monetāro politiku, par primāro mērķi atzīstot cenu stabilitāti, un darbojas kā galvenā finanšu iestāžu uzraudzības instance eirozonā;
  • Eiropas Parlaments, kuram ar Padomi ir kopīgas likumdošanas pilnvaras un kurš īsteno demokrātisku kontroli attiecībā uz ekonomikas pārvaldību, jo īpaši jaunā ekonomikas dialoga ietvaros.