Navigācijas ceļš

Ekonomikas un monetārā savienība

Ekonomikas un monetārā savienība (EMS) ir būtisks solis ES valstu ekonomikas integrēšanā. Tajā ietilpst ekonomikas un fiskālās politikas koordinēšana, kopīga monetārā politika un vienotā valūta — eiro. Lai arī visas 28 ES dalībvalstis piedalās ekonomikas savienībā, dažas ir integrējušās vēl vairāk un ir pieņēmušas eiro. Šīs valstis kopā veido eiro zonu.

Lēmumu par Ekonomikas un monetārās savienības izveidi 1991. gada decembrī Nīderlandes pilsētā Māstrihtā pieņēma Eiropadome, un to vēlāk iekļāva Līgumā par Eiropas Savienību (Māstrihtas līgums). Ekonomikas un monetārā savienība ir solis tālāk ES ekonomiskās integrācijas procesā, kas sākās ar ES dibināšanu 1957. gadā. Ekonomikas integrācijas dotie ieguvumi ES ekonomikai kopumā un atsevišķu dalībvalstu ekonomikai ir lielāki ekonomikas apmēri, iekšējā efektivitāte un noturīgums. Šie faktori savukārt palielina ekonomikas stabilitāti un nodarbinātību, kā arī paātrina izaugsmi — no šiem rezultātiem tiešie ieguvēji ir ES iedzīvotāji. EMS praktiski nozīmē:

  • dalībvalstu ekonomikas politikas veidošanas koordinēšanu,
  • fiskālās politikas koordinēšanu, galvenokārt izmantojot valsts parāda un deficīta ierobežojumus,
  • neatkarīgu Eiropas Centrālās bankas (ECB) noteiktu monetāro politiku,
  • vienotu valūtu un eiro zonu.

Ekonomikas pārvaldība EMS

EMS nav vienas atsevišķas iestādes, kas būtu atbildīga par ekonomikas politiku. Šī politika ir dalībvalstu un ES iestāžu kopīgs pienākums. Galvenie EMS dalībnieki ir:

  • Eiropadome — nosaka galvenās politikas ievirzes,
  • ES Padome (“Padome”) — koordinē ES ekonomikas politikas veidošanu un lemj, vai dalībvalsts var pieņemt eiro,
  • „Eirogrupa” — koordinē politiku, kas skar eiro zonas dalībvalstīm kopīgas intereses,
  • dalībvalstis — nosaka valstu budžetu, ievērojot saskaņotos deficīta un parāda ierobežojumus, un savu strukturālo politiku, tostarp attiecībā uz nodarbinātību, pensijām un kapitāla tirgiem,
  • Eiropas Komisija — uzrauga izpildi un atbilstību,
  • Eiropas Centrālā banka (ECB) — nosaka monetāro politiku, kuras galvenais mērķis ir cenu stabilitāte.
  • Eiropas Parlaments -  Kopā ar Padomi pieņem tiesību aktus un nodrošina ekonomiskās pārvaldības demokrātisku pārbaudi, proti, izmantojot jauno Ekonomikas dialogu.

Ko nozīmē „ekonomikas integrācija”?

Kopumā Ekonomikas un monetārā savienība ir augsta līmeņa ekonomikas integrācijas posms. Ekonomikas integrāciju var iedalīt sešos posmos:

  1. labvēlīga tirdzniecības režīma zona (kurā ir pazemināti muitas tarifi starp konkrētām valstīm);
  2. brīvās tirdzniecības zona (starp kuras dalībvalstīm nepastāv iekšējie tarifi dažu vai visu preču tirdzniecībai);
  3. muitas savienība (kurā pastāv vienādi ārējie muitas tarifi attiecībā uz trešām valstīm un vienota tirdzniecības politika);
  4. vienotais tirgus (ar kopējiem noteikumiem attiecībā uz precēm un brīvu preču, kapitāla, darbaspēka un pakalpojumu kustību);
  5. ekonomikas un monetārā savienība (vienotais tirgus ar vienotu valūtu un monetāro politiku);
  6. ekonomikas pilnīga integrācija (viss iepriekšminētais, kā arī saskaņota fiskālā un cita veida ekonomikas politika).

1958. gadā, kad ar nosaukumu „Eiropas Ekonomikas Kopiena” tika dibināta Eiropas Savienība, tās mērķis bija izveidot muitas savienību un kopēju lauksaimniecības tirgu. Pēc tam šo ierobežoto kopējo tirgu paplašināja, radot vienotu preču un pakalpojumu tirgu, kura izveide pamatā tika pabeigta līdz 1993. gadam. Pašlaik Eiropas Savienība atrodas šī modeļa piektajā posmā. Pieaugoša ekonomikas integrācija nesākās ar lēmumu ieviest eiro. Tas ir ilgs process, kas ir ES vēstures daļa un viens no lielākajiem tās sasniegumiem.