Eiropas Komisija > ETST > Vecāku atbildība > Itālija

Pēdējo reizi atjaunots: 07-11-2007
Drukājama datne Ievietot grāmatzīmi šajā lapā

Vecāku atbildība - Itālija

EJN logo

Šī lapa ir novecojusi. Pašreiz saturs tiek atjaunināts un tiks publicēts Eiropas e-tiesiskuma portālā.


Pēdējo precizēto tekstu lūdzu skatīt italiano
 

SATURS

1. Ko juridiskais termins "vecāku atbildība" nozīmē praktiski? Kādas ir tās personas tiesības un pienākumi, kurai ir vecāku atbildība? 1.
2. Kuram no vecākiem parasti ir vecāku atbildība attiecībā uz bērnu? 2.
3. Ja vecāki nespēj vai nevēlas īstenot vecāku atbildību attiecībā uz savu bērnu, vai viņu vietā drīkst iecelt citu personu? 3.
4. Ja vecāki šķir laulību vai dzīvo šķirti, kā turpmāk tiek risināts vecāku atbildības jautājums? 4.
5. Ja vecāki noslēdz vienošanos vecāku atbildības jautājumā, kādas formalitātes jāievēro, lai vienošanās kļūtu juridiski saistoša? 5.
6. Ja vecāki nevar vienoties par vecāku atbildības jautājumu, kādi ir alternatīvie līdzekļi konflikta atrisināšanai bez vēršanās tiesā? 6.
7. Ja vecāki vēršas tiesā, par kādiem ar bērnu saistītiem jautājumiem var spriest tiesnesis? 7.
8. Ja tiesa nolemj, ka aizgādība pār bērnu ir tikai vienam no vecākiem, vai tas nozīmē, ka viņš var izlemt visus jautājumus, kas saistīti ar bērnu, bez apspriešanās ar otru vecāku? 8.
9. Ja tiesa nospriež, ka vecākiem ir kopīga aizgādība pār bērnu, ko tas nozīmē praktiski? 9.
10. Kurā tiesā vai iestādē man jāvēršas, ja es vēlos iesniegt pieteikumu par vecāku atbildību? Kādas formalitātes ir jāievēro, un kādi dokumenti jāpievieno pieteikumam? 10.
11. Kāda procedūra ir piemērojama šādos gadījumos? Vai ir pieejama ārkārtas procedūra? 11.
12. Vai es varu saņemt juridisko palīdzību, lai segtu tiesvedības izdevumus? 12.
13. Vai ir iespējams pārsūdzēt lēmumu par vecāku atbildību? 13.
14. Atsevišķos gadījumos jāvēršas tiesā, lai tiktu izpildīts lēmums par vecāku atbildību. Kura tiesa šādā gadījumā jāizmanto, un kāda procedūra ir piemērojama? 14.
15. Kas man jādara, lai lēmums par vecāku atbildību, ko izdevusi citas dalībvalsts tiesa, tiktu atzīts un izpildīts Itālijā? 15.
16. Kurā tiesā man jāvēršas, lai iebilstu pret tāda lēmuma par vecāku atbildību atzīšanu, kuru pieņēmusi tiesa citā dalībvalstī? Kāda procedūra ir piemērojama šādos gadījumos? 16.
17. Kādus tiesību aktus tiesa piemēro tiesvedībā par vecāku atbildību, ja bērns vai puses nedzīvo Itālijā vai ja viņiem ir atšķirīga pilsonība? 17.

 

1. Ko juridiskais termins "vecāku atbildība" nozīmē praktiski? Kādas ir tās personas tiesības un pienākumi, kurai ir vecāku atbildība?

Vecāku atbildība nozīmē visas tiesības un pienākumus, ko tiesību akti piešķir vecākiem attiecībā uz bērnu un kas jāīsteno un jāizpilda tikai bērna interesēs.

Vecākiem, kas ir atbildīgi par saviem bērniem, ir jāpieņem lēmumi par bērna labklājību, audzināšanu un izglītību. Viņi ir bērna vai nedzimuša bērna likumīgie pārstāvji, kuriem ir tiesības pārstāvēt bērnu tiesā un runāt viņa vārdā. Viņi ir atbildīgi par nepilngadīgā ikdienas finanšu lietu pārraudzību, lai gan ārkārtas gadījumos tiesa aizbildnības lietā var nolemt savādāk. Ja vien tiesību aktos nav paredzēts savādāk, vecākiem ir reālas neierobežota termiņa tiesības attiecībā uz bērna īpašumu.

Tomēr vecāku pienākums ir arī uzturēt, uzaudzināt un izglītot savu pēcnācēju.

2. Kuram no vecākiem parasti ir vecāku atbildība attiecībā uz bērnu?

Abiem vecākiem ir vecāku atbildība, kas jāīsteno kopīgi un savstarpēji vienojoties, līdz bērns kļūst pilngadīgs vai atbrīvojas no vecāku atbildības. Ja vecākiem rodas nesaskaņas jautājumos, kas ir īpaši svarīgi, jebkurš no vecākiem drīkst vērsties ģimenes lietu tiesā, kas piešķir atbildību vienam no vecākiem, kuru tā uzskata par vispiemērotāko bērna interešu aizsardzībai attiecīgajā jautājumā.

Bērna dabiskas izcelšanās gadījumā vecāki, kuri ir atzinuši bērnu un dzīvo ar viņu kopā, ir par viņu atbildīgi. Ja abi vecāki nedzīvo kopā ar bērnu, atbildību par to uzņemas tas no vecākiem, ar kuru kopā bērns dzīvo, vai, ja bērns nedzīvo kopā ne ar vienu no vecākiem, tas no vecākiem, kurš pirmais atzinis bērnu.

Lapas augšmalaLapas augšmala

Katrā gadījumā tas no vecākiem, kuram nav vecāku atbildības, patur tiesības uzraudzīt bērna audzināšanu, izglītošanu un dzīves apstākļus.

3. Ja vecāki nespēj vai nevēlas īstenot vecāku atbildību attiecībā uz savu bērnu, vai viņu vietā drīkst iecelt citu personu?

Ja abi vecāki ir miruši vai nespēj pildīt savus pienākumus kāda cita iemesla dēļ, tiesa, kurai ir jurisdikcija spriest par bērna interesēm, ieceļ aizbildni.

Ja vecāki neīsteno savas tiesības un nepilda savus pienākumus, viņu rīcību ņem vērā, lemjot par atbildības atsaukšanu vai bērna adopciju, jo viņš ir pamests. Šādus pasākumus nosaka, pirms tiek iecelts aizbildnis, ja vien attiecīgajā tiesvedībā pēc vecāku atbildības apturēšanas nav iecelts pagaidu aizbildnis.

4. Ja vecāki šķir laulību vai dzīvo šķirti, kā turpmāk tiek risināts vecāku atbildības jautājums?

Laulāto atšķiršanas vai laulības šķiršanas gadījumā par vecāku atbildības jautājumu spriež tiesa.

Ja atšķiršana notikusi pēc abpusējas vienošanās vai ja laulātais pāris ir kopā iesniedzis prasību par laulības šķiršanu, tiesa izvērtē bērna situāciju, kad tā izdod atšķiršanas vai laulības šķiršanas rīkojumu.

Pāris jebkurā brīdī drīkst iesniegt pieteikumu pārskatīt bērna situāciju, un pārskatīšanu veic, pamatojoties uz rebus sic stantibus principu.

5. Ja vecāki noslēdz vienošanos vecāku atbildības jautājumā, kādas formalitātes jāievēro, lai vienošanās kļūtu juridiski saistoša?

Laulāto atšķiršanas vai laulības šķiršanas gadījumā jautājumu par vecāku atbildību izskata nolēmumā par laulāto atšķiršanu vai laulības šķiršanu. Tiesai jāņem vērā ikviena vienošanās starp pusēm, bet tai šāda vienošanās nav saistoša. Tā var noteikt atšķirīgus pasākumus, pamatojoties uz saviem secinājumiem vai atbildot uz iesniegumu, ko iesniedzis viens no vecākiem (sal. Civilprocesa kodeksa 155. sadaļu un Likuma Nr. 1970/898 6. sadaļu).

Lapas augšmalaLapas augšmala

Ja laulāto atšķiršana notiek pēc abpusējas vienošanās, kad vecāki vienojas par aizgādību un uzturēšanu, kas nav bērna interesēs, tiesa izskaidro, kādas izmaiņas vajadzīgas, un, ja risinājums nav pieņemams, tā, pasludinot nolēmumu, drīkst noraidīt vienošanos (sal. Civilprocesa kodeksa 158. sadaļu).

Ja abas puses ir iesniegušas prasību šķirt laulību un tiesa secina, ka nosacījumi attiecībā uz bērniem nav to interesēs, lietu izskata parastajā kārtībā, vecākiem atbildot uz izmeklēšanas tiesneša jautājumiem (sal. Likuma Nr. 1970/898 4. sadaļu).

6. Ja vecāki nevar vienoties par vecāku atbildības jautājumu, kādi ir alternatīvie līdzekļi konflikta atrisināšanai bez vēršanās tiesā?

Šādu problēmu gadījumā nav paredzēti alternatīvi strīdu risinājumi. Tiesas un jo īpaši ģimenes lietu tiesa drīkst lūgt sociālo dienestu palīdzību, iespējams, tiem piedaloties kā starpniekiem, lai vienotos par risinājumu, ko var iesniegt attiecīgajai tiesai.

7. Ja vecāki vēršas tiesā, par kādiem ar bērnu saistītiem jautājumiem var spriest tiesnesis?

Tiesa, kas pieņem lēmumu par laulāto atšķiršanu vai laulības šķiršanu:

  • izlemj, kurš pāra loceklis uzņemsies aizgādību pār bērnu, un izklāsta tā vecāka tiesības tikties ar bērnu, kuram nav piešķirta aizgādība; tā var arī noteikt, ka aizgādība jāuzņemas kopīgi vai pārmaiņus - šos abus gadījumus skaidri paredz tiesību akti laulības šķiršanas jomā, bet tos drīkst piemērot arī laulāto atšķiršanas gadījumos;
  • nosaka, cik lielā mērā un kā otrajam partnerim jāsniedz ieguldījums bērna uzturēšanā, audzināšanā un izglītošanā;
  • izlemj, kurš patur tiesības dzīvot ģimenes mājoklī, īpašu uzmanību pievēršot vecākam, kuram piešķirta aizgādība pār bērnu;
  • attiecīgi nosaka bērna īpašuma pārvaldību un, ja ir piešķirta kopīga aizgādība, nosaka, ka abiem vecākiem ir reālas ierobežota termiņa tiesības;
  • veic jebkādus citus pasākumus attiecībā uz bērnu (piemēram, tiesu praksē ir noskaidrots, ka bērni vēlas uzturēt attiecības ar saviem vecvecākiem, un ir pieņemti noteikumi par tikšanās kārtību).

8. Ja tiesa nolemj, ka aizgādība pār bērnu ir tikai vienam no vecākiem, vai tas nozīmē, ka viņš var izlemt visus jautājumus, kas saistīti ar bērnu, bez apspriešanās ar otru vecāku?

Parasti, ja vien tiesa nenospriež savādāk, atbildība ir tikai tam no vecākiem, kuram piešķirta aizgādība pār bērnu.

Lapas augšmalaLapas augšmala

Tomēr vissvarīgākie lēmumi saistībā ar bērnu jāpieņem abiem vecākiem, ja vien tiesa nav nolēmusi savādāk.

Saskaņā ar tiesu praksi svarīgi lēmumi noteikti ir lēmumi par skolas un izglītības virziena izvēli, par bērna apgūstamās profesijas izvēli, lēmumi par operācijām, kas nav steidzamas (pienākums sniegt informāciju nav svarīgs, ja nav izvēles), lēmumi bērnu uz visiem laikiem izvest no valsts (atsevišķos gadījumos uzskata, ka lēmums, ko pieņēmis vecāks, kuram ir aizgādība pār bērnu, ir bērna interesēs pieņemts lēmums, kaut gan ir atkārtoti jānosaka tiesības satikties ar bērnu; sal. Kasācijas instances tiesa, 1995/1732).

9. Ja tiesa nospriež, ka vecākiem ir kopīga aizgādība pār bērnu, ko tas nozīmē praktiski?

Tiesa var nospriest, ka vecākiem jāuzņemas kopīga aizgādība pār bērnu, ja tā uzskata, ka tas ir bērnu interesēs, jo īpaši ņemot vērā viņu vecumu.

Noteikumi, kas izklāstīti Likuma Nr. 1970/898 6. sadaļā, nav pārāk preskriptīvi, un par sīkākiem aspektiem tiesa drīkst lemt pēc saviem ieskatiem.

Praksē, ja tiesa nolemj piešķirt kopīgu aizgādību, bērns dzīvo kopā ar vienu no vecākiem (parasti – māti), bet arī otram vecākam ir liela nozīme bērna dzīvē. Kaut gan attiecīgā likuma mērķis ir mazināt konfliktus un veicināt vecāku sadarbību, tas ne vienmēr tā notiek, un faktiski tiesas reti piešķir kopīgu aizgādību.

Pārmaiņus aizgādība tiek piešķirta vēl retāk, jo tiesu praksē tā galvenokārt ir uzskatīta par risinājumu, kas ir pretrunā stabilas bērna vai vecāku dzīves nodrošināšanai.

Lapas augšmalaLapas augšmala

Parlamentā pašlaik tiek pieņemts likumprojekts, ar ko tiks grozīts likums par kopīgu aizgādību.

10. Kurā tiesā vai iestādē man jāvēršas, ja es vēlos iesniegt pieteikumu par vecāku atbildību? Kādas formalitātes ir jāievēro, un kādi dokumenti jāpievieno pieteikumam?

  1. Pieteikumus par aizgādību pār bērniem pēc laulāto atšķiršanas vai laulības šķiršanas iesniedz tiesai, kas izdevusi laulāto atšķiršanas vai laulības šķiršanas rīkojumu. Pieteikumā, kas iesniegts kā lūgumraksts, jāizklāsta apstākļi, pamatojoties uz kuriem pieteikums tiek iesniegts, un jāpierāda, ka ir likumīgi vai leģitimēti bērni vai bērni, kurus adoptējuši abi laulātie viņu laulības laikā. Lūgumrakstam vai aizstāvības argumentu izklāstam jāpievieno pierādījumi par pēdējā laikā gūtajiem ienākumiem (sal. Likuma Nr. 1970/898 4. sadaļu un turpmākos grozījumus).
  2. Ja ir notikusi vardarbība, ko īstenojis viens vai abi vecāki, Ģimenes lietu tiesa, kam ir piekritīga bērna pastāvīgā dzīvesvieta, kurā viņš dzīvojis pieteikuma iesniegšanas brīdī, var izdot rīkojumus par vecāku atbildību. Ģimenes lietu tiesa drīkst veikt visus atbilstošos pasākumus, tostarp izdot izpildrakstu, kas liedz tam no vecākiem, kurš bijis vardarbīgs, doties uz ģimenes mājokli vai paredz atbildības zaudēšanu. Šos pasākumus var pārsūdzēt jebkurā laikā.
  3. Ja vecāki nesastāv laulībā, jautājumus par vecāku atbildību izskata tiesa, kurai ir piekritīga bērna pastāvīgā dzīvesvieta.

11. Kāda procedūra ir piemērojama šādos gadījumos? Vai ir pieejama ārkārtas procedūra?

  1. Ja aizbildnību piešķir pēc laulāto atšķiršanas vai laulības šķiršanas rīkojuma izdošanas, ir piemērojama laulāto atšķiršanas vai laulības šķiršanas procedūra (sk. punktu par laulības šķiršanas rīkojumu). Ja tiesas sēdes laikā mēģinājums izlīgt bijis neveiksmīgs, veic steidzamus pagaidu pasākumus bērna interesēs, kurus vajadzības gadījumā var īstenot. Nav paredzēta ārkārtas procedūra, kā arī nav vajadzības tādu ieviest. Ja kāds no vecākiem nodara kaitējumu bērnam, ģimenes lietu tiesa drīkst veikt visus ārkārtas pasākumus, ko tā uzskata par vajadzīgiem.
  2. Jautājumi, kas attiecas uz vecāku atbildību, jārisina Ģimenes lietu tiesai (tāpēc tie ietver gadījumus, kas izklāstīti 10. jautājuma B un C apakšsadaļā). Uz procedūrām attiecas Civilkodeksa 336. sadaļa saistībā ar vispārējiem noteikumiem, kas reglamentē tiesvedību palātās (Civilprocesa kodeksa 737. sadaļa un nākamās sadaļas). Atbildot uz pieteikumu, ko iesniedzis viens no vecākiem, abi vecāki vai prokuratūra, pirms tiek pieņemts nolēmums palātās, tiesa noklausās kopsavilkuma informāciju, uzklausa prokuroru un vecāku, pret kuru piemērots pasākums. Ārkārtas gadījumos tiesa var noteikt pagaidu pasākumus, kas ir bērna interesēs. Pašlaik nav nepieciešama aizstāvības advokāta klātbūtne. Parlaments šobrīd izskata likumprojektu par ekspertu nodrošinātu aizsardzību, kas vajadzīga šādā tiesvedībā.

12. Vai es varu saņemt juridisko palīdzību, lai segtu tiesvedības izdevumus?

Ir iespējams saņemt juridisko palīdzību, lai segtu tiesvedības izdevumus (tostarp par ekspertu konsultācijām) un maksājumus advokātiem. Jānorāda arī, ka laulāto atšķiršanas tiesvedībai, laulības šķiršanas tiesvedībai un tiesvedībai saistībā ar vecāku atbildību nepiemēro standarta maksu par lietu reģistrēšanu izskatāmo lietu sarakstā attiecībā uz civillietām vai ar strīdu izšķiršanu nesaistītā tiesvedībā nevienā tās posmā (sal. Konsolidētā likuma Nr. 115/2002 10. sadaļu).

Lapas augšmalaLapas augšmala

13. Vai ir iespējams pārsūdzēt lēmumu par vecāku atbildību?

  • Ir iespējams pārsūdzēt lēmumus par vecāku atbildību, kas pieņemti laulāto atšķiršanas vai laulības šķiršanas tiesvedībā; papildu sākotnējā apelācijas nolēmuma pārsūdzību var iesniegt kasācijas instances tiesā.
  • Apelācijas pret lēmumiem, ar ko maina nosacījumus, kuri paredzēti laulāto atšķiršanas vai laulības šķiršanas tiesvedībā, var iesniegt apelācijas instances tiesai 10 dienu laikā pēc lēmuma piegādāšanas (Civilprocesa kodeksa 710. un 737. sadaļa, Likuma Nr. 1970/898 9. sadaļa un turpmākie grozījumi). Ir iespējams pārsūdzēt apelācijas instances tiesas nolēmumus, kas pieņemti kasācijas instancē, (tikai tad, ja ir pārkāpts likums) saskaņā ar Konstitūcijas 111. pantu (Cass. 2004, Nr. 24265).
  • Atbildot uz pieteikumu, Ģimenes lietu tiesa drīkst ierobežot vai samazināt vecāku atbildību, ja ir izdots laulāto atšķiršanas vai laulības šķiršanas rīkojums. Apelāciju pret tās lēmumiem var iesniegt apelācijas instances tiesā 10 dienu laikā pēc lēmuma paziņošanas. Nav iespējams iesniegt kasācijas sūdzību pret apelācijas instances tiesas nolēmumiem.

14. Atsevišķos gadījumos jāvēršas tiesā, lai tiktu izpildīts lēmums par vecāku atbildību. Kura tiesa šādā gadījumā jāizmanto, un kāda procedūra ir piemērojama?

Lai tiesu pieņemtie rīkojumi un citi lēmumi būtu izpildāmi, tajos jāiekļauj attiecīga klauzula par to, ja vien likums neparedz savādāk.

Lapas augšmalaLapas augšmala

Klauzulu (sal. Civilprocesa kodeksa 475. sadaļu) pievieno kancelejas pārzinis pēc tam, kad viņš ir pārbaudījis, vai nav beidzies termiņš, kurā parastā kārtībā varēja iesniegt pārsūdzību, kasācijas sūdzību vai atcelt rīkojumu saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 395. sadaļas 4. un 5. punktu.

Izpildes rīkojumu var izdot tikai tai pusei, kurai par labu lēmums pieņemts, vienā eksemplārā, uz kura uzspiests kancelejas zīmogs. Attiecīgā puse var pieprasīt papildu kopijas no lēmuma pieņēmēja dienesta vadītāja, kurš izdod vajadzīgo rīkojumu (saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 475. sadaļu un īstenošanas noteikumu 124. un 153. sadaļu).

15. Kas man jādara, lai lēmums par vecāku atbildību, ko izdevusi citas dalībvalsts tiesa, tiktu atzīts un izpildīts Itālijā?

  • Saskaņā ar Likumu Nr. 1995/218 par Itālijas tiesību sistēmas reformu, starptautisko privāttiesību spriedumi, ko pasludinājušas tiesas ārpus Itālijas, tiek automātiski atzīti, jo tos drīkst pārskatīt tikai tad, ja tie ir apstrīdēti vai ir jāizpilda. Lietu iesniedz apelācijas instances tiesai izpildes vietā. Ja nav paredzēti īpaši noteikumi, pēc tam notiek parastā tiesvedība pirmajā instancē, kaut gan attiecīgā lieta jāizskata tiesnešiem. Galīgais lēmums jāpieņem kā spriedums.
  • Lēmumus par vecāku atbildību (vecāku atbildības pārņemšana, īstenošana, deleģēšana, pilnīga vai daļēja atcelšana un arī aizsardzības pasākumi attiecībā uz bērna īpašuma pārvaldību, aizsardzību vai atņemšanu), kas pieņemti citā dalībvalstī (izņemot Dāniju), reglamentē Padomes Regula (EK) Nr. 2201/2003 (t.s. Brisele II Regula), kas ir noteicošā salīdzinājumā ar starptautiskiem nolīgumiem par to pašu jautājumu, un papildus tam, ka tā paplašina iepriekšējās Regulas (EK) Nr. 1347/2000 (ko tā nepārprotami atceļ) piemērošanas jomu, tā arī paredz, ka visās dalībvalstīs ir automātiski jāatzīst un jāizpilda lēmumi par tiesībām satikties ar bērnu un viņa atdošanu, bez vajadzības īstenot jebkāda veida procedūru.

Visi citi lēmumi par vecāku atbildību tiek automātiski atzīti. Tomēr jebkura ieinteresētā puse drīkst iesniegt prasību par lēmuma atcelšanu vai neatzīšanu jebkura minētajā regulā norādītā iemesla dēļ (21. un 23. pants).

Lapas augšmalaLapas augšmala

Procedūrai, kas ir daļēji definēta minētajā regulā (30. pantā), ir divi posmi – pirmajā posmā tiek izdots brīdinājums ex parte, bet otrais posms sākas ar iebilduma iesniegšanu, un tajā ir jāievēro visi noteikumi par iztiesāšanu, uzklausot abas puses.

Ieinteresētajai pusei ir jāleģitimizē prasība, kas tiek iesniegta kā apelācija. Jurisdikcija ir tai tiesai, kurai ir piekritīga tās personas dzīvesvieta, pret kuru izdots izpildes rīkojums, vai pieteikumā minētā bērna pastāvīgā dzīvesvieta. Ja neviena no minētajām vietām neatrodas dalībvalstī, kurā ir izpildāms lēmums, jurisdikcijas vieta ir izpildes vieta.

Pieteikumam jāpievieno lēmuma un Regulas 39. pantā minētās standarta apliecības kopija. Tomēr attiecīgā tiesa var noteikt minēto kopiju iesniegšanas datumu, to vietā pieņemt līdzvērtīgus dokumentus vai atbrīvot no šīs prasības, ja tā uzskata, ka šādi dokumenti nav vajadzīgi.

  • Ja lēmums ir jāizpilda, ieinteresētajai pusei jāpieprasa izpildāmības deklarācija. Jurisdikciju un atbildību par procedūru nosaka atbilstoši tiem pašiem noteikumiem, kas piemērojami atzīšanai.
  • Ar uzturēšanas pienākumu saistītus jautājumus reglamentē Regula (EK) Nr. 44/2001.

16. Kurā tiesā man jāvēršas, lai iebilstu pret tāda lēmuma par vecāku atbildību atzīšanu, kuru pieņēmusi tiesa citā dalībvalstī? Kāda procedūra ir piemērojama šādos gadījumos?

Pārsūdzības iesniedz Apelācijas instances tiesā. Jurisdikcijas jautājumu risina, pamatojoties uz regulā noteiktajiem kritērijiem.

Lapas augšmalaLapas augšmala

Kad ir iesniegta pārsūdzība, tiesa nosaka procedūru sacīkstes procesam un izdara secinājumus konstatējošā spriedumā, kuru var pārsūdzēt kasācijas instances tiesā.

17. Kādus tiesību aktus tiesa piemēro tiesvedībā par vecāku atbildību, ja bērns vai puses nedzīvo Itālijā vai ja viņiem ir atšķirīga pilsonība?

Saskaņā ar Likuma Nr. 1995/218 36. sadaļu personiskās un mantiskās attiecības starp vecākiem un viņu bērniem, tostarp jautājumos attiecībā uz vecāku atbildību, nosaka bērna statuss. Ja vien nav noteikts savādāk, noteicošā ir bērna pilsonība brīdī, kad prasība tika iesniegta tiesā. Ja bērnam ir vairāk nekā viena pilsonība, piemēro tās valsts tiesību aktus, ar kuru bērnam ir visciešākā saistība. Saskaņā ar minētā likuma 19. sadaļu tad, ja bērnam ir vairāk nekā viena pilsonība, no kurām viena ir Itālijas pilsonība, prioritārā ir Itālijas pilsonība.

Saistībā ar lēmumiem, kas attiecas uz bērna aizsardzību (tostarp pasākumiem saskaņā ar Civilkodeksa 330. un 333. sadaļu), Likuma Nr. 1995/218 42. sadaļā ir atsauce uz Hāgas konvenciju. Minētās konvencijas 3. pants paredz, ka attiecības, saskaņā ar kurām pār bērnu tiek īstenotas pilnvaras (tostarp vecāku atbildība) un kuras reglamentē tās valsts tiesību akti, kuras pilsonība ir bērnam, ir jāatzīst visās valstīs, kas parakstījušas konvenciju, un tas nozīmē, ka ir piemērojams tas pats kritērijs, kas noteikts 36. sadaļā. Tomēr, ja tiek būtiski apdraudēta bērna persona vai īpašums, tās valsts iestādes, kurā bērns pastāvīgi dzīvo, vai - ārkārtas situācijās - tās valsts iestādes, kurā atrodas bērns vai īpašums, drīkst veikt aizsardzības pasākumus atbilstoši vietējiem tiesību aktiem (Konvencijas 8. un 9. pants).

Situācija 2005. gada 31. decembrī

« Vecāku atbildība - Vispārīgas ziņas | Itālija - Vispārīgas ziņas »

Lapas augšmalaLapas augšmala

Pēdējo reizi atjaunots: 07-11-2007

 
  • Kopienas tiesību akti
  • Starptautiskie tiesību akti

  • Beļģija
  • Bulgārija
  • Čehija
  • Dānija
  • Vācija
  • Igaunija
  • Īrija
  • Grieķija
  • Spānija
  • Francija
  • Itālija
  • Kipra
  • Latvija
  • Lietuva
  • Luksemburga
  • Ungārija
  • Malta
  • Nīderlande
  • Austrija
  • Polija
  • Portugāle
  • Rumānija
  • Slovēnija
  • Slovākija
  • Somija
  • Zviedrija
  • Apvienotā Karaliste