Juridiskās profesijas - Vācija

SATURS 1. Tiesneši  2. Prokurori  3. Advokāti  4. Patentpilnvarotie  5. Notāri  6. Arhivāri  7. Tiesu sekretāri  8. Tiesu izpildītāji

 

1. Tiesneši

Juridiskais statuss

Saskaņā ar publiskajām tiesībām tiesneši pilda tikai viņiem noteiktas funkcijas, un tos ar valsti saista “tiesiskas attiecības”, kas atšķiras no valsts ierēdņa attiecībām ar valsti. Tas ir tāpēc, ka tiesnešiem nav jāievēro tādi paši noteikumi kā valsts ierēdņiem. Tiesiskas attiecības ir sabiedrisko darbību attiecību veids, kurās iesaistīti tie sabiedrisko darbību pārstāvji, kuriem, izmantojot tiem dotās pilnvaras izdot tiesas lēmumus, valsts iestādē šī funkcija ir jāpilda. Tiesneši strādā vai nu federālajā valdībā vai arī vienā no sešpadsmit Bundesländer (federālajām zemēm).

Bavārijas, Meklenburgas-Priekšpomerānijas, Lejassaksijas, Ziemeļreinas-Vestfālenes, Reinzemes-Pfalcas, Sārzemes, Saksijas un Saksijas-Anhaltes Bundesländer tiesnešus izvēlās un ieceļ aģentūras ar izpildu un politisku atbildību kopā ar kompetentu ministru, parasti – Land tieslietu ministru.

Citās Länder iecelšanas procesā ir iesaistīta “tiesnešu atlases komiteja”. Katra Bundesländer tiesnešu atlases komisija sastāva un funkciju ziņā ir ļoti atšķirīga; galvenokārt tās sastāv no parlamenta locekļiem vai to apmācītām personām; tajās dažreiz ir iesaistīti arī tiesnešu pārstāvji, kā arī daudzās Länder – viens vai vairāki advokāti.

Lēmumus par tiesnešu iecelšanu augstākajās federālajās tiesās (Bundesgerichtshof (federālā tiesa), Bundesverwaltungsgericht (federālā administratīvā tiesa), Bundesfinanzhof (federālā nodokļu tiesa), Bundesarbeitsgericht (federālā darba tiesa), Bundessozialgericht (federālā sociālā tiesa)) pieņem federālā tiesnešu komiteja un federālais ministrs, kas atbild par attiecīgo tiesu. Federālais tiesnesis ieceļ federālos tiesnešus, un ar šo tiek uzsāktas darba attiecības. Pēc attiecīgā federālā ministra pieprasījuma tienešus citās federālajās tiesās ieceļ federālais prezidents, neiesaistot šajā lietā tiesnešu atlases komiteju.

Lapas augšmala

Bundesverfassungsgericht (federālā konstitucionālā tiesa) ir vienlaicīgi gan tiesa, gan konstitucionāla organizācija. Pusi no federālās konstitucionālās tiesas tiesnešiem izvēlas Bundesrat (federālā padome), bet otru pusi – Bundestag (parlamenta apakšpalātas) 12 dalībnieku delegātu komiteja ar divu trešdaļu balsu vairākumu, un federālais prezidents šos tiesnešus visbeidzot ieceļ.

Federālo tiesu un Länder tiesu tiesnešu neatkarīgās algas ir minētas Federālajā algu likumā (Bundesbesoldungsgesetz); algas ir noteiktas Atalgojumu noteikumos R. Pamata algu aprēķina atbilstīgi algu grupām, kas ir saistītas vienīgi ar tiesnešiem piešķirtajām funkcijām. Tiesnesi iekļauj augstākā algas grupā tikai tad, ja viņam ir piešķirta nozīmīgāka funkcija. Pirmo divu zemāko grupu (R1 un R2) tienešu algu līmeni principā nosaka pēc viņa vecuma. Algu izmaksā atbilstīgais darba devējs (federālā valdība vai Land).

Valsts noteikumi, kas regulē profesiju

Pamatnoteikumi, kas attiecas uz tiesnešu statusu, ir minēti Pamatlikuma (Grundgesetz) atsevišķā sadaļā, kas regulē “tiesas lēmumus”. Pamatlikumā ir noteikts, ka tiesnešiem pieder tiesības pieņemt tiesas lēmumus (92. pants), un ar to tiek nodrošināta tiesiska neatkarība (97. panta 1. punkts).

Tiesisko attiecību struktūru sīkāk regulē atsevišķi likumi, un jo īpaši nozīmīgs šajā sakarā ir Vācijas Tiesu varas likums (Richtergesetz), kurā galvenokārt noteikts profesionālu tiesnešu stāvoklis.

Vācijas Tiesu varas likuma 1. pantā minēti noteikumi, ko piemēro tiem tiesnešiem, kurus nodarbina federālā valdība un Länder, un jo īpaši tas regulē viņu statusu. Likuma 2. pants regulē federālajā valdībā nodarbināto tiesnešu tiesiskās attiecības. Visbeidzot, 3. pantā pamata noteikumu formā noteikti principi tiem tiesnešiem, kurus nodarbina Länder. Šie pamata noteikumi ir papildināti, pamatojoties uz atbilstīgajiem Land tiesnešu likumiem – pa vienam noteikumam no katra Land Tiesu varas likuma visās 16 Länder.

Lapas augšmala

Vācijas Tiesu varas likumā un Land tiesu varas likumos tehniski juridisku iemeslu dēļ ir daļējas atsauces uz citiem noteikumiem. Piemēram, tajos ir atsauce uz Valsts ierēdņu likumu (Beamtenrecht) attiecībā uz tādiem jautājumiem, ko valsts ierēdņu gadījumā iespējams risināt gluži tāpat. Kaut arī Vācijas Federatīvās Republikas tiesnešu atalgojumu regulē neatkarīgi 1975. gada atalgojuma noteikumi, šie atalgojuma noteikumi tomēr ir iekļauti Federālajā algu likumā (Bundesbesoldungsgesetz), kas nosaka valsts ierēdņu, militārpersonu, kā arī tiesnešu atalgojumu.

Vācijas Tiesu varas likuma noteikumi uz federālās konstitucionālās tiesas tiesnešiem attiecas tikai, ciktāl tie saskaņā ar Pamatlikumu un federālās konstitucionālās tiesas likumu (Gesetz über das Bundesverfassungsgericht) atbilst šo tiesnešu īpašajam tiesiskajam statusam.

Specializācija

Vācijā ir vienota “parasta lietu piekritība”, kas sastāv no krimināllietu un civillietu piekritības. Šajā jomā lēmumus pieņem Amtsgericht (apgabaltiesa), Landgericht (reģionālā tiesa), Oberlandesgericht (augstākā reģionālā tiesa) un Bundesgerichtshof (federālā tiesa) kas pilda augstākās tiesas funkciju. Turklāt pastāv arī šādas četras īpašas lietu piekritības: administratīvā lietu piekritība (kas sastāv no Verwaltungsgericht (Administratīvās tiesas) un Oberverwaltungsgericht (Augstākās Administratīvās tiesas) vai Verwaltungsgerichtshof (Administratīvās tiesas) un Bundesverwaltungsgericht (federālās administratīvās tiesas)), finanšu lietu piekritība (kas sastāv no Finanzgericht (Finanšu tiesas) un Bundesfinanzhof (federālās finanšu tiesas)), darba lietu piekritība (kas sastāv no Arbeitsgericht (Darba tiesas), Landesarbeitsgericht (reģionālās darba tiesas) un Bundesarbeitsgericht (federālās darba tiesas)) un sociālo lietu piekritība (kas sastāv no Sozialgericht (Sociālās tiesas), Landessozialgericht (Land sociālās tiesas) un Bundessozialgericht (federālās sociālās tiesas)). Bez tam ir vēl šādas īpašās federālās tiesas: Bundespatentgericht (federālā patenttiesa) un kara tiesa. Visus tiesnešus, kas strādā šajās tiesās, nodarbina vai nu Federālā valdība vai arī Länder.

Lapas augšmala

Federālās konstitucionālās tiesas, kā arī Land konstitucionālo tiesu tiesneši atrodas īpašā amatā, jo šīs tiesas ir konstitucionālas organizācijas, kuru tiesības un saistības ir noteiktas atsevišķos tiesību aktos. Federālās konstitucionālās tiesas tiesības un saistības ir noteiktas Pamatlikumā un federālās konstitucionālās tiesas likumā, bet Land konstitucionālo tiesu tiesības un saistības – Land konstitūcijās un atbilstīgajos tiesu likumos.

Obligāta vai izvēles prasība

Tā kā Pamatlikumā noteikts, ka tiesnešiem pieder tiesības pieņemt tiesas lēmumus, tad viņu iesaistīšanās ir obligāta.

Profesionālas pārstāvniecības organizācijas

Tiesnešu pārstāvniecības organizācijas zināmā mērā ir iesaistītas lēmumu pieņemšanā saistībā ar tiesisko administrēšanu, kas attiecas uz tiesnešiem. Šim nolūkam Vācijas Tiesu varas likumā ir noteiktas divas organizācijas, kas sastāva un funkciju ziņā ir atšķirīgas: prezidenta padome, kas tiek iesaistīta pirms tiesneša iecelšanas vai izvēles, un tiesnešu padome, kas tiek iesaistīta vispārīgās un sociālās lietās.

Attiecībā uz citiem jautājumiem Pamatlikumā paredzēta biedrību brīvība Vācijā, un tādējādi tiesneši var arī veidot profesionālās biedrības, taču tas nav obligāti.

Iespējas ārvalstniekiem

Ārvalstnieki Vācijā nevar kļūt par tiesnešiem. Saskaņā ar Vācijas Tiesu varas likuma noteikumiem par tiesnešiem var iecelt tikai Vācijas pilsoņus (Pamatlikuma izpratnē).

2. Prokurori

Juridiskais statuss

Prokurorus, ko nodarbina Land, ieceļ Land valdība, premjerministrs vai attiecīgās Land tieslietu ministrs, bet prokurorus, ko nodarbina federālā valdība, – federālais prezidents ar Bundesrat vienprātību pēc federālā tieslietu ministra pieprasījuma. Tā kā viņi ir valsts ierēdņi, tos nodarbina valsts darbā. Algu tiem izmaksā to darba devēji (federālā valdība vai Land), un tā ir noteikta Federālajā algu likumā (Bundesbesoldungsgesetz) un ir saskaņota ar tiesnešu algām.

Lapas augšmala

Valsts noteikumi, kas regulē profesiju

Tikai tos, kas ieguvuši kvalifikāciju darboties juridiskā iestādē, drīkst iecelt par prokuroriem. Prokuroru pārvaldes ierēdņi nav neatkarīgi darbinieki – viņiem ir jāievēro savu tiešo vadītāju izsniegtie oficiālie norādījumi. Virsprokuroriem un tieslietu ministram ir tiesības izdot rīkojumus. Attiecībā uz prokuroriem nepastāv noteikti rīkojumi.

Specializācija

Prokuroru darba aprakstā nav noteiktu obligātu noteikumu attiecībā uz specializāciju vai kategorijām. Tomēr praksē specializācijas parādās atsevišķās jomās (piemēram, ekonomiskie noziegumi, organizētā noziedzība, ar kapitālu saistīti pārkāpumi).

Obligāta vai izvēles prasība

Vācijā prokuroram pieder “monopols” apsūdzības izvirzīšanā. Principā tikai prokuroru birojs drīkst tiesā izvirzīt apsūdzības krimināllietās, un viņiem tas ir obligāti jādara, ja ir pamatotas aizdomas par kriminālu rīcību.

Profesionālas pārstāvniecības organizācijas

Nav noteiktas īpašas profesionālās pārstāvniecības organizācijas, kurās prokuroriem būtu obligāti jāiesaistās. Tomēr profesionālās pārstāvniecības organizācijas, kas ieviestas tiesnešiem, ir pieejamas arī prokuroriem.

Iespējas ārvalstniekiem

Par prokuroriem drīkst iecelt arī pārējo Eiropas Savienības dalībvalstu iedzīvotājus.

3. Advokāti

Juridiskais statuss

Advokāti Vācijā ir neatkarīga profesija, turklāt arī “neatkarīga organizācija, kas sniedz juridiskus pakalpojumus.” Lai praktizētu, ir jābūt atļaujai to darīt. Atļauju izsniedz Advokātu biedrība. Iecelt var tikai tos, kas saskaņā ar Vācijas Tiesu varas likumu ieguvuši kvalifikāciju darboties juridiskā iestādē, un tas jādara atbilstīgi Eiropas advokātu noteikumiem (skat. turpmāk). Kvalifikāciju piešķir tiem, kas beiguši tieslietu studijas universitātē (vismaz trīs ar pusi gadu garumā), nokārtojot pirmo valsts eksāmenu, un kas pēc tam nostrādājuši sagatavošanas darba laikposmu (divu gadu garumā), nokārtojot otro valsts eksāmenu.

Lapas augšmala

Valsts noteikumi par darbošanos profesijā

Federālie noteikumi attiecībā uz advokātiem (Bundesrechtsanwaltsordnung – BRAO) regulē advokātu statusu, prasības darba uzsākšanai profesijā, tiesības un saistības, advokātu biedrību un profesionālu uzraudzības iestāžu uzbūvi un pienākumus, kā arī Advokātu disciplinārtiesas (Anwaltsgericht) procedūras. Advokātu profesijas noteikumos (Berufsordnung für Rechtsanwälte – BORA) ir vēl sīkāk noteiktas profesionālās tiesības un saistības, un federālā advokātu padome šos noteikumus izdod kā obligātus. Advokātu atlīdzība ir noteikta Advokātu atlīdzības likumā (Rechtsanwaltsvergütungsgesetz – RVG).

Obligāta vai izvēles prasība

Civillietās, ko izskata apgabaltiesās, parasti nav obligāti jāizmanto advokāta pakalpojumi. Taču advokāta pārstāvība ir obligāti jānodrošina visām tām prasībām, kas iesniegtas reģionālajās tiesās, augstākajās reģionālajās tiesās un federālajā tiesā, kā arī atsevišķām ģimenes lietām, ko izskata apgabaltiesā.

Darba tiesās risinot darba strīdus, puses var pārstāvēt pašas sevi. Pusēm ir jānodrošina pilnvarotu pārstāvju pārstāvība iesniegtās lietas izskatīšanai Land darba tiesās un federālajā darba tiesā. Par pilnvarotiem pārstāvjiem drīkst iecelt ne tikai advokātus, bet arī arodbiedrību pārstāvjus, darbinieku biedrību pārstāvjus vai abu šo biedrību kopīgos pārstāvjus, ja tie saskaņā ar saviem statūtiem vai ar ģenerālpilnvaru ir pilnvaroti nodrošināt pārstāvību un ja attiecīgā biedrība, to apvienotā organizācija vai tās locekļi piedalās šajās procedūrās kā iesaistītā puse.

Lapas augšmala

Profesionālas pārstāvniecības organizācijas

Visi advokāti ir Advokātu biedrības locekļi tajā vietā, kur atrodas viņu birojs. Saskaņā ar publiskajām tiesībām 27 advokātu padomes, kas atrodas augstāko reģionālo tiesu līmenī kā sabiedrības, federālajā tiesā veido federālo advokātu padomi (www.brak.de ). Lielākā privātā biedrība ir Deutsche Anwaltverein, kurā aptuveni puse no advokātiem darbojas brīvprātīgi (www.anwaltverein.de  - - - ).

Iespējas ārvalstniekiem

Vācijas Likums par Eiropas advokātu darbību Vācijā (Gesetz über die Tätigkeit europäischer Rechtsanwälte in Deutschland – EuRAG) regulē prasības, saskaņā ar kurām Eiropas Savienības dalībvalstu, pārējo Eiropas Ekonomikas zonu līgumslēdzēju valstu un Šveices iedzīvotāji, kuriem to izcelsmes valstī atļauts darboties kā advokātiem vai kuriem ir diploms, kas to izcelsmes valstī uzreiz ļauj darboties advokāta profesijā, drīkst Vācijā darboties savā profesijā (atbilstīgi noteikumam par pakalpojumiem un iestādi saskaņā ar izcelsmes valsts profesijas nosaukumu) un tos var šeit iecelt par advokātiem. BRAO nosaka iespējas citiem ārvalstu advokātiem kļūt par advokātiem Vācijā.

Lapas augšmala

4. Patentpilnvarotie

Juridiskais statuss

Tāpat kā advokāti, arī patentpilnvarotie Vācijā ir neatkarīga profesija, turklāt arī “neatkarīga organizācija, kas sniedz juridiskus pakalpojumus.” Viņu konsultēšanas un pārstāvības pilnvaras ir ierobežotas līdz rūpniecisko īpašumtiesību jomai. Patentpilnvarotā darbībai ir jāsaņem licence, ko izsniedz Vācijas Patentu un preču zīmju biroja prezidents (www.dmpa.de: “informācija”, “patentpilnvarotie un pārstāvība”). Atļauju darboties šajā profesijā var saņemt personas, kas ieguvušas tehnisku kvalifikāciju (zinātniskas vai tehniskas studijas, nokārtojot gala eksāmenu, kā arī praktisks tehniskais darbs viena gada garumā), pēc tam ir pabeigušas apmācību rūpniecisko īpašumtiesību jomā (34 mēnešu garumā; neattiecas uz tiem patentpilnvarotajiem, kas darbojušies savā profesijā desmit gadu) un kas ir nokārtojuši patentpilnvarotā eksāmenu.

Valsts noteikumi par darbošanos profesijā

Vācijas Patentpilnvaroto noteikumi (Patentanwaltsordnung) regulē patentpilnvaroto statusu, prasības darba uzsākšanai profesijā, tiesības un saistības, Patentpilnvaroto biedrības un profesionālo uzraudzības iestāžu uzbūvi un funkcijas, kā arī Profesionālās disciplinārtiesas procedūras. Vācijas Patentpilnvaroto profesijas noteikumos (Berufsordnung der Patentanwälte) ir vēl sīkāk noteiktas profesionālās tiesības un saistības, un Patentpilnvaroto padome šos noteikumus izdod kā obligātus.

Profesionālas pārstāvniecības organizācijas

Visi patentpilnvarotie ir Patentpilnvaroto biedrības (saskaņā ar publiskajām tiesībām – sabiedrība) locekļi (www.patentanwalt.de ).

Lapas augšmala

Iespējas ārvalstniekiem

Eiropas Savienības dalībvalstu un pārējo Eiropas Ekonomikas zonu līgumslēdzēju valstu iedzīvotāji, kuriem ir diploms, kas to izcelsmes valstī uzreiz ļauj darboties patentpilnvarotā profesijā, drīkst nokārtot zināšanu pārbaudi, lai tos Vācijā varētu iecelt par patentpilnvarotajiem (atbilstīgi Vācijas Likumam par zināšanu pārbaudi, lai varētu iecelt par patentpilnvaroto (Gesetz über die Eignungsprüfung für die Zulassung zur Patentanwaltschaft)). Patentpilnvaroto noteikumi regulē iespējas personai saņemt atļauju darboties atbilstīgi tās izcelsmes valstī lietotajam profesijas nosaukumam.

5. Notāri

Juridiskais statuss

Notāri ir “neatkarīgi valsts iestādes pārstāvji”, kurus ieceļ, lai tie apstiprinātu tiesiskus darījumus un veiktu citus pienākumus tiesisku normu ievērošanas jomā. Viņus ieceļ Land tiesiskās administrēšanas iestādes. Lai ieceltu notāru, saskaņā ar Vācijas Tiesu varas likumu jāievēro obligāta prasība – Vācijas valstspiederība un kvalifikācija turēt juridisku iestādi. Kvalifikāciju piešķir tiem, kas beiguši tieslietu studijas universitātē (vismaz trīs ar pusi gadu garumā), nokārtojot pirmo valsts eksāmenu, un kas pēc tam nostrādājuši sagatavošanas darba laikposmu (divu gadu garumā), nokārtojot otro valsts eksāmenu. Dažās Vācijas daļās par notāriem ieceļ advokātus, kuri papildus advokāta profesijai strādā arī par notāriem (advokātnotāri), bet citās valsts daļās par notāriem ieceļ personas, kas darbojas tikai šajā profesijā (galvenās profesijas notāri vai speciālnotāri); Bādenē-Virtembergā notāri dažreiz kļūst par valsts ierēdņiem.

Lapas augšmala

Valsts noteikumi par darbošanos profesijā

Vācijas Federālajos notāru noteikumos (Bundesnotarordnung) ir noteikts notāru stāvoklis, prasības ieiešanai profesijā, viņu tiesības un saistības, notāru biedrību uzbūve un funkcijas, kā arī disciplinārās procedūras. Direktīvās, ko federālā advokātu padome izdod kā obligātas, vēl sīkāk ir noteiktas notāru profesionālās tiesības un saistības. Vācijas Likums par izmaksām brīvprātīgas jurisdikcijas lietās (izmaksu noteikumi) (Gesetz über die Kosten in Angelegenheiten der freiwilligen Gerichtsbarkeit (Kostenordnung)) regulē notāru izmaksas (nodevas un maksājumus).

Obligāta vai izvēles prasība

Neņemot vērā dažus izņēmumus (jo īpaši konsulārajos tiesību aktos), notāriem ir sevišķas tiesības izsniegt apstiprinājumus. Apstiprinājums ir noteikts ar likumu, jo īpaši attiecībā uz līgumiem, kas noslēgti par zemi, un uz dažiem darījumiem uzņēmumu, ģimenes un mantojuma lietu tiesību aktu jomā.

Profesionālas pārstāvniecības organizācijas

Visi notāri ir notāru biedrību locekļi tajā vietā, kur atrodas to birojs. Saskaņā ar publiskajām tiesībām 21 notāru biedrība, kas atrodas augstāko reģionālo tiesu līmenī kā sabiedrības, veido federālo notāru padomi (informācija un adreses: www.bnotk.de  -  -  - ).

Lapas augšmala

6. Arhivāri

Juridiskais statuss

Arhivāri ir neatkarīgi juridisko pakalpojumu sniedzēji. To funkcijas un stāvoklis ir galīgi noteikts Vācijas Arhivāru likumā (Rechtspflegergesetz). Likumā ir iekļauts arī to darbību saraksts, kuru izpilde uzticēta arhivāriem, kā arī tās darbības, kuras šajā jomā atstātas tienešu ziņā, piemēram, arhivāri izdod mantojumu apstiprinājumus, pamatojoties uz likumā paredzētām mantošanas tiesībām, vai arī pieņem pieteikumus mantojumu apstiprināšanai, piešķir tiesas noteiktās aizbildniecības apstiprinājumus, uzrauga aprūpētāju un aizbildņu darbu, apstrādā pieteikumus zemesgrāmatām vai komercreģistram un izdod lēmumus attiecībā uz tiem, kā arī veic izpildes funkcijas.

Lai arī arhivāri faktiski ir neatkarīgi savu pienākumu izpildē, viņi nav tiesneši un tādējādi viņiem nav nekādu tiesību izdot spriedumus Pamatlikuma 92. panta izpratnē.

Arhivāri ir augstākstāvošu tiesu pakalpojumu valsts ierēdņi. Tos galvenokārt ieceļ atsevišķas Land tiesiskās administrēšanas iestādes, kas atbild par to uzņēmējdarbības jomu, kurā arhivārs tiek iecelts, bet ierobežotā ziņā tos ieceļ arī federālais tieslietu departaments.

Valsts noteikumi, kas regulē profesiju

Arhivāra kvalifikāciju iegūst sagatavošanas darba apmācību laikā, kurā jādarbojas kā valsts ierēdnim, uz kuru attiecas atcelšana, un nokārtojot arhivāra eksāmenu. Apmācības pamata nosacījumi un obligātie noteikumi ir noteikti Arhivāru likumā, un Länder izveidotie apmācības un eksāmena noteikumi Land līmenī regulē sagatavošanas darba pabeigšanu, apmācību saturu un eksāmena prasības.

Lapas augšmala

Iespējas ārvalstniekiem

Personām, kas vēlas kļūt par arhivāriem, jābūt Vācijas valstspiederībai Pamatlikuma izpratnē vai Eiropas Savienības dalībvalsts valstspiederībai. Taču vairākas Länder izmanto EEK līguma 48. panta 2. punktā noteikto iespēju, un sagatavošanas darbā pieņem tikai pretendentus ar Vācijas valstspiederību.

7. Tiesu sekretāri

Tiesu sekretāri arī ir neatkarīgi juridisko pakalpojumu sniedzēji. Viņu pienākumos jo īpaši ietilpst dokumentu, uzaicinājumu un izpildrakstu glabāšana, tiesas uzklausīšanas un apstiprinājumu ierakstu uzturēšana, u.c.

Juridiskais statuss

Tiesu sekretāru juridiskais statuss ir noteikts Vācijas Tiesu likuma (Gerichtsverfassungsgesetz – GVG) 153. pantā. Tiesu sekretāri ir tiesu starpniekpakalpojumu valsts ierēdņi. Tos galvenokārt ieceļ atsevišķas Land tiesiskās administrēšanas iestādes, kas atbild par to uzņēmējdarbības jomu, kurā arhivārs tiek iecelts, bet federālo tiesu gadījumā tos ieceļ Federālā Tieslietu ministrija vai pašas federālās tiesas.

Tiesu sekretāru pienākumi ir noteikti galvenokārt atsevišķos procesuālos tiesību aktos (piemēram, Vācijas Civilprocesa noteikumos vai Vācijas Likumā par brīvprātīgas jurisdikcijas lietām (Gesetz über die Angelegenheiten der Freiwilligen Gerichtsbarkeit)), kurus papildina Länder izstrādātie noteikumi attiecībā uz to uzņēmējdarbības jomu un federālās valdības izstrādātie noteikumi par federālajām tiesām.

Valsts noteikumi, kas regulē profesiju

Tiesu sekretāra kvalifikāciju iegūst sagatavošanas darba apmācību laikā, kurā jādarbojas kā valsts ierēdnim, uz kuru attiecas atcelšana, un nokārtojot šīs profesijas eksāmenu. Apmācības pamata nosacījumi un obligātie noteikumi ir noteikti Tiesu likuma 153. pantā. Länder izveidotie apmācības un eksāmena noteikumi Land līmenī regulē sagatavošanas darba pabeigšanu, apmācību saturu un eksāmena prasības. Federālajā līmenī apmācības nenotiek.

Lapas augšmala

Iespējas ārvalstniekiem

Personām, kas vēlas kļūt par tiesu sekretāriem, arī jābūt Vācijas valstspiederībai Pamatlikuma izpratnē vai Eiropas Savienības dalībvalsts valstspiederībai.

8. Tiesu izpildītāji

Juridiskais statuss

Visā starpniekpakalpojumu laikā tiesu izpildītāji vienmēr ir Land valsts ierēdņi. Tos ieceļ attiecīgais augstākās reģionālās tiesas atbildīgais galvenais tiesnesis. Tiesu izpildītāji darbojas kā valsts ierēdņi, taču ir neatkarīgi. Viņi savu profesiju veic neatkarīgā veidā.

Tiesu izpildītāji saņem algu kā valsts ierēdņi, taču tie saņem arī konkrētu daļu no nodevām, kas tiek maksātas par viņu pakalpojumiem. Lai viņi varētu izveidot un uzturēt savu biroju, kas ir obligāts nosacījums, atbilstīgā Land nodokļu iestāde tiem atmaksā ar biroju saistītos izdevumus, parasti – pēc fiksētas likmes.

Valsts noteikumi, kas regulē profesiju

Tiesu izpildītāju tiesiskās attiecības ir noteiktas Tiesu likumā (154. un 155. pantā), bet visi pārējie to aspekti – dažādos Land juridiskos noteikumos. Neviens tiesību akts neregulē tiesu izpildītāju darba izpildi. Tomēr pastāv vispārīgi administratīvi noteikumi, kurus izstrādājušas atsevišķas Land tiesiskās administrēšanas iestādes: Tiesu izpildītāju noteikumi (Gerichtsvollzieherordnung) un Norādījumi par tiesu izpildītāju uzņēmējdarbību (Gerichtsvollziehergeschäftsanweisung).

Specializācija

Tiesu izpildītājam ir standarta amata apraksts. Šajā ziņā nepastāv nekādas specializācijas. Pašreiz spēkā esošie likumā noteiktie un tiem pakārtotie noteikumi vienādi attiecas uz visiem tiesu izpildītājiem.

Profesionālas pārstāvniecības organizācijas

Vācijā nav tiesu izpildītāju palātu sistēmas. Tas ir tāpēc, ka tiesu izpildītāji ir valsts ierēdņi. Taču viņi visi gandrīz bez izņēmuma pieder kādai interešu grupai, un lielākā daļa tiesu izpildītāju ir Vācijas Tiesu izpildītāju biedrības (Deutscher Gerichtsvollzieher Bund – DGVB) locekļi. Savukārt šī biedrība ir Vācijas Valsts ierēdņu biedrības (Deutscher Beamtenbund) locekle. Dalība šajās interešu grupās nav obligāta, bet gan brīvprātīga.

Iespējas ārvalstniekiem

Saskaņā ar pašreizējiem tiesību aktiem drīkst apmācīt tikai pretendentus no Vācijas. Par tiesu izpildītājiem var kļūt tikai tās personas, kurām ir Vācijas valstspiederība.

« Juridiskās profesijas - Vispārīgas ziņas | Vācija - Vispārīgas ziņas »

Lapas augšmala

Pēdējo reizi atjaunots: 27-12-2006