Eiropas Komisija > ETST > Tiesiskā kārtība > Portugāle

Pēdējo reizi atjaunots: 16-02-2007
Drukājama datne Ievietot grāmatzīmi šajā lapā

Tiesiskā kārtība - Portugāle

 

SATURS

1. Instrumenti vai tiesību avoti, kas nosaka tiesību normas 1.
2. Citi tiesību avoti 2.
3. Dažādo instrumentu hierarhija 3.
4. Procedūras, lai pārvalstiskos instrumentos iekļautās normas stātos spēkā valsts teritorijā 4.
5. Dažādās iestādes, kam ir dotas pilnvaras pieņemt likuma normas 5.
6. Minēto tiesību normu pieņemšanas process 6.
7. Procedūras, lai valsts noteikumi stātos spēkā 7.
8. Līdzekļi iespējamo pretrunu atrisināšanai starp tiesību normām 8.

 

1. Instrumenti vai tiesību avoti, kas nosaka tiesību normas

Saskaņā ar tradicionālo pieeju Portugālē tiesību avoti ir:

  1. konstitucionālās tiesības, ko veido pati Portugāles Konstitūcija, dažādi konstitucionālo tiesību akti un tiesību akti, ar kuriem groza Konstitūciju;
  2. „vispārējo starptautisko tiesību normas un principi”, „normas, kas izklāstītas likumīgi ratificētos vai apstiprinātos starptautiskos nolīgumos”, „noteikumi, kurus izdevušas tādu starptautisko organizāciju kompetentas iestādes, kurās Portugāle ir dalībvalsts…, ar nosacījumu, ka tas paredzēts attiecīgos dibināšanas līgumos” un „Eiropas Savienību reglamentējošu līgumu noteikumi un noteikumi, kurus, pildot savus pienākumus, izdevušas ES iestādes” (Konstitūcijas 8. pants);
  3. parastie tiesību akti, ko veido parlamenta (Republikas Sapulces) ieviestie tiesību akti, valdības izdotie dekrēti un reģionālie likumdošanas dekrēti, ko pieņēmušas Azoru un Madeiras autonomo reģionu likumdošanas sapulces;
  4. instrumenti ar tiesību aktiem līdzvērtīgu ietekmi, piemēram, akti, ar kuriem apstiprina starptautiskās konvencijas, līgumus vai nolīgumus, Konstitucionālās Tiesas vispārsaistošie lēmumi, ar ko pasākumus pasludina par nekonstitucionāliem vai nelikumīgiem, darba koplīgumi un citi kolektīvie instrumenti, kas reglamentē darba attiecības;
  5. regulas vai juridiskie līdzekļi ar zemāku statusu nekā likumiem, kuru mērķis ir papildināt un sīkāk izstrādāt likumus, lai tos var piemērot vai īstenot. Tos veido: normatīvie dekrēti, regulas, dekrēti, reģionālie normatīvie dekrēti, lēmumi, noteikumi, ministru pavēles, izpildes nolēmumi, provinces administrācijas vadītāju izdoti policijas noteikumi, municipālie rīkojumi un noteikumi.

2. Citi tiesību avoti

Viedokļi atšķiras par to, cik derīgi un svarīgi ir citi avoti, kas neietilpst Valsts politiskās varas jomā – radīt rakstītus tiesību aktus. Viedokļu atšķirības rodas jo īpaši tādēļ, ka daži uzskata šādus avotus par tiesību normu noteikšanas līdzekļiem, citi – par veidu, kā minētās normas tiek atklātas, vēl citi – gan par normu noteikšanas līdzekļiem, gan par to atklāšanas veidu. Dažreiz tiek novilkta robeža starp tiešiem un netiešiem avotiem, tādējādi novēršot dažas grūtības, kas rodas no atšķirībām pamatpieejā.

Lapas augšmalaLapas augšmala

Par iespējamiem tiesību avotiem parasti uzskata:

  1. paražas, citiem vārdiem, konkrēta uzvedības veida, ko vispārēji uzskata par obligātu, atkārtotu un pastāvīgu lietošanu. Paražas var uzskatīt par tiesību avotu tikai dažās jomās. Šādā veidā izstrādātas normas atrodamas, piemēram, starptautisko publisko tiesību jomā (piemēram, princips par ārvalstu imunitāti pret apsūdzību radies no paražas), starptautisko privāttiesību jomā un administratīvo tiesību jomā;
  2. tiesu praksi, tas ir, principu kopumu, kas izriet no tiesu spriedumiem un lēmumiem, dažviet neuzskata par īstu tiesību avotu, bet gan par nozīmīgu tikai tāpēc, ka tas atklāj tiesību normu nozīmi, sniedzot interpretācijas problēmu risinājumus, kurus var tālāk izmantot citos gadījumos atkarībā no to pamatā esošo loģisko un tehnisko argumentu nozīmīguma. Daži autori šajā kategorijā iekļauj ne tikai tiesu lēmumus konkrētās lietās, bet arī tiesu nolēmumus, kam ir likuma spēks (vispārsaistoši Konstitucionālās Tiesas lēmumi), jo, viņuprāt, tie visi ir akti, kas patiesi rada objektīvus likumus;
  3. taisnīgums, ar ko tiesām dotas pilnvaras attiecībā uz dažām to vērtējumam nodotām konkrētām lietām formulēt tiesību normas, kas atbilst minēto lietu specifiskajām iezīmēm, pamatojoties uz tiesneša vispārējiem taisnīguma un ētiskās apziņas principiem. „Tiesas var nolemt, pamatojoties uz taisnīguma principa, tikai tad, ja a) pastāv tiesību norma, kas to atļauj, b) pastāv vienošanās starp pusēm un ir iespējama apelācija augstākas instances tiesā, vai c) puses iepriekš ir vienojušās balstīties uz taisnīgumu” (Civilkodeksa 4. pants);
  4. lietojums, citiem vārdiem, atkārtota sociālā prakse, ko neuzskata par obligātu, tomēr svarīgu juridiskos jautājumos, jo īpaši juridisko attiecību formalizācijā, īpaši komercijas jomā. Tiesas var ņemt vērā lietojumu, ja to paredz likums un ja tas nav „pretrunā labas ticības principiem” (Civilkodeksa 3. pants). Līdz ar to tiesību normas nevar radīt neatkarīgi, izmantojot lietojumu, un daudzi neuzskata lietojumu par īstu tiesību avotu;
  5. tiesību teorija vai juridisko tekstu sastādītāju viedokļi nav jāuzskata par īstu tiesību avotu, lai gan tiem ir liela nozīme juridisko zināšanu zinātniskajā un tehniskajā attīstībā, un tiem ir ievērojama ietekme uz to cilvēku darba galarezultātu, kuri atbild par tiesību normu interpretāciju un piemērošanu.

3. Dažādo instrumentu hierarhija

Atsaucoties uz tiesību aktu hierarhiju, ar to domāts dažādo instrumentu relatīvais statuss, citiem vārdiem, to pozīcija sakārtotā skalā.

Lapas augšmalaLapas augšmala

Daži šajā sakarā apgalvo, ka hierarhiju var izveidot, pamatojoties tikai uz radīšanas metodi. Saskaņā ar šo viedokli hierarhija nav balstīta uz tiesību normu relatīvo statusu, bet gan tiek izveidota to avotu starpā, kuri šīs normas radījuši.

Lai kuram viedoklim piekristu, var izstrādāt prioritātes kārtību.

Atbildē uz pirmo jautājumu uzskaitīto dažādo avotu hierarhiskā kārtība ir:

  1. Konstitūcija un konstitucionālo tiesību akti.
  2. Vispārējo starptautisko tiesību un starptautisko līgumu (tas ir, visu 1. punkta b) apakšpunktā minēto instrumentu) normas un principi.
  3. Likumi un dekrēti
  4. Reģionālie normatīvie dekrēti.
  5. Instrumenti, kam ir likumiem līdzvērtīga ietekme.
  6. Regulas.

4. Procedūras, lai pārvalstiskos instrumentos iekļautās normas stātos spēkā valsts teritorijā

Starptautiskos juridiskos instrumentus transponē Portugāles tiesību aktos saskaņā ar šādiem principiem, kas izklāstīti Portugāles Konstitūcijas 8. pantā:

  1.  „vispārējo starptautisko tiesību normas un principi ir Portugāles tiesību aktu neatņemama daļa”,
  2. „normas, kas izklāstītas likumīgi ratificētos vai apstiprinātos starptautiskos līgumos, stājas spēkā Portugāles valsts tiesību aktos pēc to oficiālas publicēšanas un paliek spēkā tik ilgi, kamēr šie līgumi Portugālei ir starptautiski saistoši”,
  3. „noteikumi, kurus izdevušas tādu starptautisku organizāciju kompetentas iestādes, kurās Portugāle ir dalībvalsts, tieši stājas spēkā Portugāles valsts tiesību aktos, ar nosacījumu, ka tas ir paredzēts attiecīgos dibināšanas līgumos”,
  4. „Eiropas Savienību reglamentējošo līgumu noteikumus un noteikumus, kurus, pildot savus pienākumus, izdevušas ES iestādes, piemēro Portugāles valsts tiesību aktos saskaņā ar ES tiesību aktiem un ievērojot demokrātiskas, uz tiesiskumu pamatotas valsts pamatprincipus”.

Pēc dažu autoru domām princips, kas noteikts c) apakšpunktā, attiecas uz tiešo ietekmi, ko rada dalībvalstīm adresētās Kopienas regulas un direktīvas, un lēmumi.

Lapas augšmalaLapas augšmala

5. Dažādās iestādes, kam ir dotas pilnvaras pieņemt likuma normas

Iestādes, kam ir dotas pilnvaras pieņemt likuma normas, ir parlaments, valdība, Azoru un Madeiras reģionālās valdības un likumdošanas sapulces, vietējās iestādes un konkrētas administratīvās iestādes.

6. Minēto tiesību normu pieņemšanas process

Normu pieņemšanas veids atšķiras atkarībā no konkrētajām procedūrām, kuras jāievēro katrai iestādei, kas atbild par normu pieņemšanu. Līdz ar to dažādus likumdošanas instrumentu veidus rada, izmantojot dažādus procesus. Tālāk ir aprakstītas divas formālākās un svarīgākās procedūras tiesību normu pieņemšanai.

Sarežģītākā procedūra, kurā iesaistīts parlaments, ietver šādus posmus:

  1. tiesību akta ierosināšana: pilnvaras ierosināt tiesību aktus „ir locekļiem, parlamentārajām grupām un valdībai, kā arī, ievērojot likumā paredzētos noteikumus un nosacījumus, reģistrēto vēlētāju grupām. Pilnvaras ierosināt tiesību aktus saistībā ar autonomajiem reģioniem ir attiecīgajai likumdošanas sapulcei” (Konstitūcijas 167. panta 1. punkts),
  2. sākotnējā pieņemšana, publicēšana, reģistrācija, numurēšana un novērtēšana: šajā posmā notiek likumprojekta pieņemamības apsvēršana, dokumenta publicēšana parlamenta „Oficiālajā Vēstnesī”, administratīvā apstrāde un, visbeidzot, likumprojekta satura novērtēšana,
  3. apspriede un apstiprināšana: tas ietver debates par vispārējiem jautājumiem, debates par konkrētiem punktiem, balsojumu par likumprojektu kopumā, balsojumu par konkrētiem punktiem un galīgo kopējo balsojumu. Lai likumprojektu pieņemtu, var būt nepieciešams vienkāršs balsu vairākums, absolūts balsu vairākums vai kvalificēts balsu vairākums,
  4. likumā noteiktajā laika posmā Republikas prezidents rūpīgi izskata dokumentu un pēc tam vai nu izsludina ierosināto dokumentu, vai arī izmanto savas veto tiesības. Veto tiesību izmantošanas gadījumā parlaments atkārtoti apspriež pasākumu. Ja balsojumu apstiprina vai izdara grozījumus, tad dokumentu atkal nodod prezidentam izsludināšanai, kam arī jānotiek iepriekš noteiktā laika periodā. Republikas prezidents atbild par likumu izsludināšanu un to „Republikas Sapulces rezolūciju parakstīšanu, ar kurām apstiprina starptautiskos līgumus" (Konstitūcijas 134. panta b) apakšpunkts),
  5. publicēšana: kad jaunais likums ir izsludināts, prezidentam jāizdod rīkojums par jaunā likuma teksta publicēšanu Portugāles Republikas „Oficiālajā Vēstnesī”.

Procedūrai, saskaņā ar kuru valdība pieņem tiesību aktus, ir šādi galvenie posmi:

Lapas augšmalaLapas augšmala

  1. tiesību akta ierosināšana: ministriju departamenti iesniedz tiesību aktu projektus,
  2. izmeklēšana: šajā posmā ministram, kas ierosina projektu, ir jāapkopo viedokļi, kā arī jāapspriežas ar Konstitūcijā un likumos noteiktajām iestādēm,
  3. sākotnējais sīki izstrādātais novērtējums: pēc sākotnējās vizēšanas priekšlikumus izskata un novērtē,
  4. apstiprināšana: lai gan konkrētiem tiesību aktu veidiem nav nepieciešams Kabineta apstiprinājums, tas parasti atbild par tiesību akta projekta apstiprināšanu,
  5. rūpīga izskatīšana: „četrdesmit dienu laikā pēc jebkura valdības dekrēta saņemšanas izsludināšanai… Republikas prezidents vai nu izsludina dekrētu, vai arī izmanto savas veto tiesības. Veto tiesību izmantošanas gadījumā viņš rakstiski informē valdību par savas rīcības iemesliem” (Konstitūcijas 136. panta 4. punkts),
  6. tiesību akta galīgās redakcijas publicēšana Portugāles Republikas „Oficiālajā Vēstnesī”.

7. Procedūras, lai valsts noteikumi stātos spēkā

„Tiesību akti ir saistoši tikai pēc to publicēšanas „Oficiālajā Vēstnesī””. „Tiklīdz tiesību akts ir publicēts, tas stājas spēkā pēc pašā tiesību aktā paredzētā perioda beigām vai, ja šāds periods nav noteikts, – pēc īpašos tiesību aktos paredzētā perioda beigām” (Civilkodeksa 5. pants).

Saskaņā ar 2. pantu 1998. gada 11. novembra Likumā Nr. 74/98, kurā grozījumi izdarīti ar 2005. gada 24. janvāra Likumu Nr. 2/2005:

  1. „likumdošanas instrumenti un citi vispārējie akti stājas spēkā tajos noteiktajā datumā; tie nekādā gadījumā nedrīkst stāties spēkā publicēšanas dienā”,
  2. „ja datums nav noteikts, tad attiecīgie pasākumi… stājas spēkā piektajā dienā pēc publicēšanas”,
  3. „minētie pasākumi stājas spēkā Azoru un Madeiras autonomajos reģionos piecpadsmitajā dienā pēc publicēšanas, bet ārpus Portugāles – trīsdesmitajā dienā”,
  4. minētie periodi „sākas ar nākamo dienu pēc pasākuma publicēšanas dienas vai faktiskās izplatīšanas dienas, ja izplatīšana notiek vēlāk”.

8. Līdzekļi iespējamo pretrunu atrisināšanai starp tiesību normām

Lielākā nozīme šajā sakarā ir Konstitucionālajai Tiesai, kam jāpasludina par nekonstitucionālām visas normas, kas ir pretrunā Portugāles Konstitūcijai vai tajā ietvertajiem principiem.

Izskatot tiesām iesniegtas konkrētas lietas, tiesas nevar piemērot noteikumus, kas pārkāpj Konstitūciju vai no tās izrietošus principus.

Interpretācijas procesā, ko veic, lai izvērtētu izskatīšanai tiesā iesniegtos faktus, tiesām jāatrisina visas pretrunas, kas rodas starp dažādajām tiesību normām, vienmēr ņemot vērā iepriekš minēto avotu hierarhiju. To darot, tām jāuztver sistēma kā vienots kopums, neatzīstot jo īpaši loģiskus vai semantiskus trūkumus vai nekonsekvences, izvērtējot normu pieņemšanas pamatā esošos apstākļus un procesa laikā pastāvošos konkrētos nosacījumus, vienmēr pieprasot obligātu verbālo saziņu, pat ja tā ir nepilnīgi izteikta, ietverot izvēlēto pieeju, un pieņemot, ka likumdevējs ir izvēlējies „vissaprātīgākos” risinājumus un ir spējis „paust savus nodomus, lietojot atbilstīgu formulējumu” (Civilkodeksa 9. pants).

„Īpašu administratīvu procesu” var uzsākt galvenokārt, lai pieprasītu pasludināt „pasākumu, kas pieņemts saskaņā ar administratīvo tiesību normām, par nelikumīgu” (Administratīvo tiesu Procedūras kodeksa 46. panta 2. punkta c) apakšpunkts).

Attiecībā uz pretrunām starp normām starptautisko privāttiesību jomā, lūdzu skat. tematu Applicable law - Portugal [Piemērojamie tiesību akti – Portugāle]

« Tiesiskā kārtība - Vispārīgas ziņas | Portugāle - Vispārīgas ziņas »

Lapas augšmalaLapas augšmala

Pēdējo reizi atjaunots: 16-02-2007

 
  • Kopienas tiesību akti
  • Starptautiskie tiesību akti

  • Beļģija
  • Bulgārija
  • Čehija
  • Dānija
  • Vācija
  • Igaunija
  • Īrija
  • Grieķija
  • Spānija
  • Francija
  • Itālija
  • Kipra
  • Latvija
  • Lietuva
  • Luksemburga
  • Ungārija
  • Malta
  • Nīderlande
  • Austrija
  • Polija
  • Portugāle
  • Rumānija
  • Slovēnija
  • Slovākija
  • Somija
  • Zviedrija
  • Apvienotā Karaliste