Eiropas Komisija > ETST > Tiesiskā kārtība > Nīderlande

Pēdējo reizi atjaunots: 02-08-2006
Drukājama datne Ievietot grāmatzīmi šajā lapā

Tiesiskā kārtība - Nīderlande

 

SATURS

1. Juridiskie dokumenti vai likumu avoti 1.
2. Papildus likumu avoti 2.
3. Likumu avotu hierarhija 3.
4. Starptautisko noteikumu stāšanās spēkā 4.
5. Iestādes, kas ir atbildīgas par noteikumu pieņemšanu 5.
6. Likumdošanas process 6.
7. Kā darbojas valsts likumi 7.
8. Likumu pretrunu novēršanas paņēmieni 8.

 

1. Juridiskie dokumenti vai likumu avoti

Konstitūcija nosaka Nīderlandes valsts organizatorisko struktūru un veido likumdošanas pamatu.

Līgumi, kas noslēgti starp Nīderlandi un citām valstīm, ir galvenais likumu avots. Konstitūcijas 93. pants paredz, ka līgumu un starptautisko institūciju lēmumu nosacījumi var tieši ietekmēt Nīderlandes tiesisko sistēmu, un šajā gadījumā šiem noteikumiem ir prioritāti attiecībā pret Nīderlandes likumdošanu. Tādējādi ar likumu noteiktie noteikumi, ko piemēro Nīderlandes Karalistē, netiek piemēroti, ja tie nav saskaņojami ar šiem nosacījumiem. Tādēļ līgumos, regulās un direktīvās iekļautie Eiropas Savienības noteikumi ir galvenais likumu avots Nīderlandē.

Nīderlandes karalistēs harta reglamentē attiecības starp trīs karalistes daļām (Nīderlandi un divām aizjūras daļām – Nīderlandes Antiļu salām un Arubas salu).

Likumi tiek izstrādāti valsts līmenī.

Deleģējot saskaņā ar likumu, centrālā valdība padomju un ministriju rīkojumos var paredzēt (papildus) noteikumus. Padomē ir iespējami patstāvīgi rīkojumi (kas neizriet no likuma), taču tos nevar realizē piespiedu kārtā.

Saskaņā ar publiskajām tiesībām, Konstitūcija piešķir likumdevēja tiesības zemākām institūcijām (provincēm, pašvaldībām un ūdens vides pārraudzības iestādēm).

2. Papildus likumu avoti

Likumu vispārējie principi ir būtiski valdībai un taisnīguma noteikšanai. Dažkārt tas ir noteikts ar likumu, piemēram, Civilkodeksā (pieejamība un taisnīgums). Arī tiesa, pieņemot spriedumu, var sekot likumu vispārējiem principiem.

Lapas augšmalaLapas augšmala

Ierastā prakse ir vēl viens likumu avots. Galvenajos vilcienos ierastā prakse ir būtiska tikai tad, ja likums uz to atsaucas. Taču jebkādu konfliktu gadījumā tiesa savā spriedumā var ņemt vērā arī ierasto praksi. Ierastā prakse nevar būt likumu avots, ja tiek konstatēts kriminālnoziegums (Konstitūcijas 16. pants).

Juridiski precedenti ir likumu avots, jo tiesas lēmumiem ir plašāka nozīme, nekā konkrētajai lietai attiecībā uz kuru lēmums ir pasludināts. Augstāka līmeņa tiesu lēmumi kalpo par ieteikumiem. Augstākās tiesas lēmumi ir sevišķi autoritatīvi, jo šīs tiesas uzdevums ir veicināt likumu saskaņu. Tādēļ jaunās lietās zemākā līmeņa tiesa pieņemot spriedumu ņems vērā Augstākās tiesas lēmumu.

3. Likumu avotu hierarhija

Konstitūcijas 94. pants nosaka, ka dažiem starptautiskiem noteikumiem ir hierarhiska prioritāte: ar likumu noteiktie nosacījumi, kas nav saskaņojami ar šiem noteikumiem, netiek piemēroti. Eiropas likumdošanai pēc savas būtības ir prioritāte attiecībā uz valstu likumiem. Pēc tam seko harta, Konstitūcija un parlamenta lēmumi. Šie likumdošanas akti ierindojas visaugstāk. Parlamenta lēmumus pieņem kopīgi valdība un ģenerālštati (iedzīvotāju izvēlēti pārstāvji).

Ir arī noteikts, ka likums var pilnībā vai daļēji zaudēt spēku tikai nākošā likuma rezultātā. Bez tam, pastāv vispārēji interpretēšanas noteikumi, kas noteiktus likumus novieto virs vispārējiem likumiem. Kontinentālajā ir ierasts, ka likums tiek uzskatīts par augstāku likuma avotu nekā juridiski precedenti.

Lapas augšmalaLapas augšmala

4. Starptautisko noteikumu stāšanās spēkā

Līgumiem ir nepieciešams ģenerālštatu apstiprinājums, kas var būt vai vārdos neizteikts, vai precīzi formulēts. Līgumiem, kas ietver nosacījumus, kuri atkāpjas no Konstitūcijas, ir nepieciešama precīzi formulēts divu trešdaļu vairākuma apstiprinājums.

Līgumi tiek publicēti Traktatenblad, līgumu biļetenā. Tiek uzskatīts, ka līgumi ir publicēti visā karalistē otrā kalendārā mēneša pirmajā dienā pēc biļetena, kurā tie ir publicēti, izdošanas dienas. Šie nosacījumi ir ietverti 1994. gada 7. jūlija Karalistes likumā, kas ietver noteikumus par līgumu apstiprināšanu un publicēšanu, kā arī par starptautisko organizāciju lēmumu apstiprināšanu.

Kas attiecas uz Eiropas Savienības juridiskajiem dokumentiem, regulas pēc sava rakstura tieši ietekmē valstu juridisko sistēmu. Citi juridiskie dokumenti, piemēram, direktīvas ir adresēti dalībvalstīm un tie ir jāiestrādā un jāievieš valstu likumdošanā. Eiropas likumdošana tiek ieviesta visos valsts likumu līmeņos. Tādējādi, atkarībā no ieviešanas līmeņa un tēmas, tie tiks ieviesti likumos, padomju vai ministriju rīkojumu noteikumos.

5. Iestādes, kas ir atbildīgas par noteikumu pieņemšanu

Valdība saskaņo līgumus un starptautiskos nolīgumus. Tomēr Karaliste nevar uzņemties saistības, kas noteiktas šajos līgumos, kamēr tos nav apstiprinājuši ģenerālštati.

Galvenais priekšnosacījums ir tāds, ka svarīgu nosacījumu būtiskie elementi, kas ir saistoši iedzīvotājiem, tiek noteikti ar likumu. Likumus (ieskaitot Konstitūciju) valdība (t.i. karalis un ministri) un ģenerālštati pieņem kopā.

Lapas augšmalaLapas augšmala

Valdība ir pilnvarota izdot padomes rīkojumus. Parlaments šajā procesā parasti nav iesaistīts, izņemot gadījumus, kad padomes rīkojumi tiek nosūtīti apstiprināšanai apakšnamam. Šajā gadījumā parlamentam ir zināma kontrole.

Atsevišķi ministri var izstrādāt ministriju noteikumus. Šajā gadījumā ministrija ir atbildīga arī parlamenta priekšā.

Zemāko institūciju noteikumus saskaņā ar publiskajām tiesībām pieņem tautas pārstāvji dažādos līmeņos (provinces, pašvaldības, ūdens vides pārraudzības iestāžu ievēlēta padome).

6. Likumdošanas process

Konstitūcija nenosaka „likumdevēja varu”. Likumi ir valdības un ģenerālštatu kopīgs lēmums. Likumdošanas priekšlikumus var iesniegt valdība vai ģenerālštatu apakšnams.

Valsts padome konsultē par likumdošanas priekšlikumiem, kā arī par padomes rīkojumiem, kā arī par padomes rīkojumiem. Sagatavojot likumdošanas priekšlikumus notiek vispārīgas konsultācijas ar citām ieinteresētajām pusēm. Apakšnamam ir tiesības izdarīt grozījumus. Parasti Ministru padome pieņem likumdošanas priekšlikumus un nosūta tos Valsts padomei, lai tā izteiktu savus ieteikumus. Valdība uz šiem ieteikumiem reaģē, sagatavojot papildu ziņojumu. Pēc tam valdība likumdošanas priekšlikumu, pievienojot jebkādus nepieciešamos grozījumus, ar karalisko sūtījumu nosūta Apakšnamam. Kamēr priekšlikums tiek apspriests Apakšnamā, tajā var izdarīt grozījumus. Kad to apstiprina Apakšnams, priekšlikumu apspriež Augšnams. Šajā stadijā vairs nevar izdarīt nekādus grozījumus. Augšnams var tikai apstiprināt vai noraidīt likumdošanas priekšlikumu. Kad to ir apstiprinājis Augšnams, valsts galva ratificē priekšlikumu un tas kļūst par likumu.

Lapas augšmalaLapas augšmala

7. Kā darbojas valsts likumi

Likumus paraksta karalis un ratificē atbildīgais ministrs. Lai likums stātos spēkā, tas vispirms ir jāpublicē Staatsblad (Likumu un lēmumu oficiālajā vēstnesī) (Konstitūcijas 88. pants). Tieslietu ministrs ir atbildīgs par likumu publicēšanu. Parasti likuma tekstā ir noteikts, kad likums stājas spēkā.

Līdzīgi arī padomes rīkojumi nevar stāties spēkā, pirms tie nav publicēti Staatsblad. Ministriju noteikumi tiek publicēti Nederlandsche Staatscourant, Nīderlandes valdības oficiālajā vēstnesī.

Provinču un pašvaldību lēmumi nav saistoši, pirms tie nav publicēti (skatiet, piemēram, Pašvaldību likuma 139. pantu).

8. Likumu pretrunu novēršanas paņēmieni

Sagatavošanas stadijā visus likumus un padomes rīkojumus vispirms pārbauda Tieslietu ministrija, kas cita starpā pārbauda to likumību (atbilstību augstākajam likumam) un atbilstību citiem noteikumiem. Valsts padome savos ieteikumos arī aplūko šos divus elementus.

Nav citu nosacījumu, izņemot iepriekš minētos pretrunu noteikumus (augstākais līmenis ņem pārsvaru pār zemāko, jaunākais ņem pārsvaru pār vecāko, īpašais ņem pārsvaru pār vispārējo). Tiesa nevar pārbaudīt likumu attiecībā pret Konstitūciju, bet tā var to pārbaudīt attiecībā pret starptautiskajiem likumiem. Ja likumi tiek atzīti par neatbilstošiem, tiesai konkrētajos gadījumos ir jāatrod tam risinājums. Tas var būt arī pamats, lai valdība izteiktu priekšlikumu likuma grozīšanai.

Saskaņā ar publiskajām tiesībām zemāko instanču (piemēram, provinču, pašvaldību un ūdens vides pārraudzības iestāžu) noteikumus un citus lēmumus var anulēt augstāka valdības instance, piemēram, karalis, pamatojoties uz neatbilstību likumam un vispārējām interesēm. Tiesas var arī pasludināt šādus noteikumus par nesaistošiem.

« Tiesiskā kārtība - Vispārīgas ziņas | Nīderlande - Vispārīgas ziņas »

Lapas augšmalaLapas augšmala

Pēdējo reizi atjaunots: 02-08-2006

 
  • Kopienas tiesību akti
  • Starptautiskie tiesību akti

  • Beļģija
  • Bulgārija
  • Čehija
  • Dānija
  • Vācija
  • Igaunija
  • Īrija
  • Grieķija
  • Spānija
  • Francija
  • Itālija
  • Kipra
  • Latvija
  • Lietuva
  • Luksemburga
  • Ungārija
  • Malta
  • Nīderlande
  • Austrija
  • Polija
  • Portugāle
  • Rumānija
  • Slovēnija
  • Slovākija
  • Somija
  • Zviedrija
  • Apvienotā Karaliste