Eiropas Komisija > ETST > Tiesiskā kārtība > Itālija

Pēdējo reizi atjaunots: 14-02-2008
Drukājama datne Ievietot grāmatzīmi šajā lapā

Tiesiskā kārtība - Itālija

Itālijas tiesību sistēmu reglamentē Itālijas Republikas Konstitūcija, kas pasludināta 1948. gadā. Tā ir pamatlikums, kas nozīmē, ka to nevar grozīt ar parastiem likumiem; to var grozīt vai papildināt vienīgi ar īpašu procedūru, kas ir ļoti komplicēta un noteikta pašā Konstitūcijā (138. pants).

Šo pamatlikuma būtību nodrošina, uzraugot, vai likumi un dekrēti, kuriem ir likuma spēks, atbilst Konstitūcijai; par to ir atbildīga vienīgi īpaša konstitucionāla iestāde - Konstitucionālā tiesa.

Dažus Konstitūcijas pantus nevar mainīt nekādos apstākļos; tas attiecas uz Itālijas republikas statusu, ko nevar konstitucionāli pārskatīt; parasti par nemaināmiem uzskata arī visus tos punktus, kas ir konstitucionālās sistēmas būtiski elementi (piemēram, brīvības un vienlīdzības princips, parlamentārā sistēma, pastāvīgas Konstitūcijas princips un konstitucionāls tiesiskums). 

Konstitūcijā ir ietverti vispārīgi principi, kurus uzskata par valsts pastāvēšanas būtiskām vērtībām; tā nosaka principus, kas ir jāievēro parlamenta sagatavotajos tiesību aktos, reģioniem un jebkurai citai valsts iestādei, kura ir tiesīga izdot dekrētus un noteikumus ar vispārēju vai īpašu spēku; tajā ir noteikts pamats ārpolitikai un attiecībām ar Eiropas Savienības tiesību sistēmu.



 

SATURS

1. Itālijas privāttiesību avoti 1.
1.1. Primārie avoti 1.1.
1.2. Sekundārie avoti 1.2.
1.3. Paraža vai lietojums 1.3.
1.4. Taisnīgums 1.4.
1.5. Tiesību sistēmas vispārīgie principi 1.5.
1.6. Precedenta tiesības 1.6.
1.7. Juridiski apkārtraksti 1.7.
2. Parlamenta likumdošanas pilnvaras 2.
3. Reģionu, provinču, pašvaldību un galvaspilsētu likumdošanas un reglamentējošas pilnvaras 3.
4. Tiesību normu īslaicīga spēkā esība 4.
5. Valsts tiesību aktu un starptautisku tiesību aktu saskaņošanas procedūras 5.
6. Kopienas tiesību akti un to pārākums pār valsts iekšējām normām 6.
7. Avotu hierarhija un piemērošanas kolīzijas 7.

 

1. Itālijas privāttiesību avoti

Itālijas privāttiesību avoti ir: likumi, noteikumi, (korporatīvās normas, bet fašistiskā korporatīvā sistēma tika atcelta 1943. gadā), paraža vai lietojums (Civilkodeksa provizorisko noteikumu 1.-8. pants).

Šie avoti ir sakārtoti hierarhiskā secībā, pamatojoties uz avotu juridisko spēku un no tiem izrietošajiem principiem.

1.1. Primārie avoti

Papildus konstitucionālajiem likumiem primārie tiesību aktu avoti ir:

  1. valsts parastie likumi (provizorisko noteikumu 1. pants); likumu pārākumu valsts tiesību sistēmā var saskatīt tajā, ka ar likumu izveidotu noteikumu var atcelt vai grozīt vienīgi ar jaunu likumu, turpretim parasts likums var grozīt vai atcelt jebkuru noteikumu tiesību sistēmā, izņemot noteikumus ar konstitucionālu statusu, kurus var atcelt vai grozīt tikai ar konstitucionāliem likumiem;
  2. „deleģēti” likumi, kurus izdod valdība pēc parlamenta iepriekš veiktas deleģēšanas;
  3. dekrētlikumi, kurus īpašos gadījumos izdod valdība un kuri tajā pašā dienā ir jāiesniedz parlamentam pārveidošanai par likumiem; ja tie netiek pārveidoti sešdesmit dienu laikā no to publicēšanas, tie zaudē spēku retroaktīvi, bet parlaments ar likumu palīdzību var reglamentēt jebkuras attiecības, kas ir izveidojušās, pamatojoties uz nepārveidotiem dekrētiem;
  4. parasto reģionu statūti, kas pieņemti saskaņā ar Republikas likumiem, un likumi, kurus pieņēmušas reģionālās padomes (reģionālie likumi) un Trento un Bolcāno provinces padome (provinces likumi).

Statūtiem un reģionāliem likumiem (kā arī provinces likumiem) ir ierobežota darbības joma priekšmeta un teritorijas ziņā, kā noteikts Konstitūcijas 123. un 117. pantā; reģioniem ar īpašu autonomiju likumdošanas pilnvaru ierobežojumi ir paredzēti statūtos, kuri pieņemti saskaņā ar konstitucionālu likumu.

Lapas augšmalaLapas augšmala

Primāro avotu sistēmā deleģētos likumus (likumdošanas dekrētus) un reģionālos likumus klasificē kā pakārtoti primārus, jo likumdošanas dekrētus ierobežo vadošie principi un kritēriji, kas noteikti deleģēšanas likumā, turpretim reģionāliem un provinces likumiem ir jāatbilst principiem, kuri ir paredzēti valsts likumdošanai atsevišķās „neekskluzīvas” kompetences jomās.

Ņemot vērā to pakārtoti primāro raksturu, ja tie pārsniedz šiem tiesību aktu avotiem noteiktās robežas, tad tas ir konstitucionālās likumības trūkums.

Itālijas privāttiesību galvenie instrumenti ir „kodeksi”, kas arī ir likumi un kuru darbības joma nepārsniedz atsevišķa likuma darbības jomu, lai gan tie ir īpaši nozīmīgi to plašāka un vienotāka satura dēļ. Itālijas kodeksi, kas attiecas uz privāttiesību jomu, ir Civilkodekss un Jūras tiesību kodekss, bet tikai tā Jūras tiesību kodeksa daļa, kurai ir privāttiesību raksturs.

1.2. Sekundārie avoti
  1. Sekundārie avoti ar likuma spēku: visi noteikumi (vai atsevišķi noteikumu nosacījumi), kuros ir vispārēja vai abstrakta rakstura principi un kurus pieņem, veicot izmaiņas iepriekš pastāvošās normās, lai gan ar tām ieviestos principus nevar grozīt citādi kā vien ar citām normām, kurām ir likuma spēks.

    Tie parasti tiek dēvēti par „brīviem” normatīviem noteikumiem, kurus pieņem administratīvas iestādes, piemēram, valdības, starpministriju, ministriju vai prefektūras noteikumi, kas nosaka obligātās cenas un tarifus precēm un pakalpojumiem, pašvaldības noteikumi un reglamentējoši plāni, kas ievieš būvniecības normas, atkāpjoties no Civilkodeksā noteiktās sistēmas.

    Lapas augšmalaLapas augšmala

  2. Sekundārie avoti bez likuma spēka: īstenošanas noteikumi (kas ir paredzēti, lai nodrošinātu konkrētu un īpašu īstenošanu likumos noteiktajiem principiem) un citi normatīvi administratīvi noteikumi, kurus izdod valsts pārvaldes iestādes (centrālās vai vietējās) vai mazākas valsts iestādes (pašvaldības un provinces) un ar kuriem nevar izdarīt atkāpes no aktiem, kam ir likuma spēks.

    Šie akti ir spēkā un ir saistoši tikai tad, ja tie atbilst visiem avotiem (primāriem un sekundāriem), kuriem ir likuma spēks.

1.3. Paraža vai lietojums

Paražu, kas pieņemta ar juridisku kārtību, var klasificēt kā paražu secundum legem vai kā paražu praeter legem atbilstīgi funkcijai, ko tā pilda.

Paraža secundum legem papildina rakstīta avota (likuma vai noteikuma) saturu, kas ir daļēji atstāts nepilnīgs. Tādējādi paraža tiek iekļauta likumā, bet tādā gadījumā paraža iegūst spēku, kas ir līdzvērtīgs tā avota spēkam, kas uz to attiecas, tādējādi šķietami konfliktā ar avotu hierarhiju, kas noteikta provizorisko noteikumu 1. pantā, tā kļūst par primāru vai sekundāru avotu.

Paraža praeter legem novērš nepilnības rakstītā likumā un darbojas neatkarīgi no īpašām likumdošanas atsaucēm.

Tādā gadījumā paraža ir paralēls avots, kas zināmā mērā ir līdzvērtīga likumam tādā nozīmē, ka šādi izveidotās normas nevar mainīt ar citiem sekundāriem avotiem, kuri nav akti ar likuma spēku.

Lapas augšmalaLapas augšmala

1.4. Taisnīgums

Taisnīgums ir tiesību aktu avots tikai izņēmuma gadījumos, proti, ja, nepastāvot iepriekš noteiktām normām, ir paredzēts, ka tiesa var izmantot taisnīgumu, lai atrastu piemērojamo principu.

Tomēr, ja taisnīgumu izmanto kā interpretācijas palīglīdzekli, lai mazinātu rakstītā likuma stingrību, tas nav tiesību aktu avots.

1.5. Tiesību sistēmas vispārīgie principi

Daži autori starp nerakstītiem avotiem min „tiesību sistēmas vispārīgos principus”, kas minēti provizorisko noteikumu 12. pantā attiecībā uz to strīdu atrisināšanu, kurus nevar atrisināt, izmantojot interpretāciju pēc analoģijas vai ar paplašinājumu.

No otras puses, ir novērots, ka nerakstīti principi (kas var būt principi konkrētai jomai vai tiesību sistēmas vispārīgie principi) nav (autonomi) normu avoti, bet paši par sevi ir normas, jo tie izriet no viena vai vairākiem normatīviem aktiem, kuri apliecina principa pastāvēšanu.

1.6. Precedenta tiesības

Precedenta tiesības nerada juridiskus noteikumus, jo tās darbojas likumdevēja noteiktās sistēmas ietvaros.

Precedenta tiesību radītās „normas” attiecas uz konkrētu lietu; tās ir nepastāvīgas normas, kuras jebkurā brīdī var grozīt, kad tiek izskatīta jauna lieta.

Tādēļ precedenta tiesības nav saistītas ar normām, ko tās rada, un tās nevar izmantot normas, lai pamatotu lēmumu, ko plāno pieņemt. Precedenta tiesībās vienmēr ir iespējams pieņemt jaunu pieeju, jo precedenta normu nepiemēro.

Lapas augšmalaLapas augšmala

Nesenā reforma (2006. gada Likumdošanas dekrēts Nr. 40) attiecībā uz procesu Kasācijas tiesā noteica, ka tad, ja viena tiesas sekcija nepiekrīt likuma principam, kuru pasludinājušas visas sekcijas kopā, ar pamatotu rīkojumu lēmumu par pārsūdzību nodod kopīgajām sekcijām. Tomēr tā ir iejaukšanās, kas ir paredzēta, lai veicinātu un garantētu Augstākās tiesas funkciju nodrošināt likuma vienveidību, lai gan saglabājas iespēja, ka precedenta tiesības var pieņemt jaunu un atšķirīgu nostāju.

1.7. Juridiski apkārtraksti

Apkārtraksti nav tiesību normu avoti, bet sastāv no norādījumiem, kurus augstāka administratīva iestāde dod zemākai administratīvai iestādei, un tādēļ iepriekš veido hierarhisku saikni starp abām iestādēm.

2. Parlamenta likumdošanas pilnvaras

Konstitūcija dod parlamentam, kurš sastāv no Senāta un Pārstāvju palātas, uzdevumu radīt likumus, kas ir valsts tiesību kārtības primārie avoti.

Valsts likums tiek izveidots, abām palātām pieņemot tekstu, kas atbilst Konstitūcijai; to izsludina Republikas prezidents mēneša laikā no tā pieņemšanas dienas; pēc izsludināšanas to publicē Itālijas Republikas Oficiālajā Vēstnesī un iekļauj oficiālajā likumu un dekrētu krājumā. Republikas prezidents, nosūtot pamatotu memorandu palātām, var pieprasīt jaunu apspriešanu, bet, ja likumu vēlreiz pieņem palātas, tas ir jāizsludina.

Atsevišķos gadījumos likumdošanas funkciju deleģē valdībai, kas ir pilnvarota izdot likumdošanas dekrētus, ja iepriekš ir noteikti vadošie principi un kritēriji, bet tikai uz ierobežotu laiku un par priekšmetiem, kas ir noteikti (deleģēšanas likumā).

Lapas augšmalaLapas augšmala

Ja likumdošanas dekrēti pārsniedz deleģēto pilnvaru robežas, var ierosināt jautājumu par nekonstitucionalitāti.

3. Reģionu, provinču, pašvaldību un galvaspilsētu likumdošanas un reglamentējošas pilnvaras

Divdesmit Itālijas reģioniem ir likumdošanas pilnvaras jomās, kuras saskaņā ar Konstitūcijas 117. panta noteikumiem nereglamentē tikai valsts tiesību akti, un tās atbilst Konstitūcijai un pienākumiem, kas izriet no Kopienas tiesību aktiem un starptautiskām saistībām.

Reģioni, kā arī Trento un Bolcāno autonomās provinces savās jurisdikcijas jomās piedalās lēmumos, kas ir paredzēti, lai radītu Kopienas normatīvos aktus, tie piemēro un īsteno starptautiskus nolīgumus un Eiropas Savienības tiesību aktus, tajā pašā laikā ievērojot valsts likumos noteiktās normas, kas reglamentē arī aizstāšanas pilnvaras neizpildes gadījumā.

Reģioniem, kuriem ir īpašs statuss (Friuli Venēcija Džūlija, Sardīnija, Sicīlija, Trentīno Altoadidže un Valledaosta), ir sevišķi plašas likumdošanas pilnvaras.

Pašvaldībām, provincēm un galvaspilsētām ir reglamentējošas pilnvaras saskaņā ar organizatorisko sistēmu un darbības veidu, kas tām ir noteikts.

4. Tiesību normu īslaicīga spēkā esība

Lai likumdošanas normas (statūti un noteikumi) stātos spēkā, ir nepieciešama:

  1. to publicēšana Oficiālajā Vēstnesī;
  2. laikposma paiešana, kas ir zināms kā vacatio legis, kas ilgst no publicēšanas dienas līdz spēkā stāšanās brīdim. Ja nav paredzēts citādi, norma stājas spēkā piecpadsmitajā dienā pēc tās publicēšanas. Kad vacatio periods ir pagājis, likums vai noteikums kļūst saistošs pat tad, ja tie, kuriem tas ir jāpilda, faktiski par to nezina vai nevarēja zināt.

Tiesību norma zaudē spēku ar tiešu vai netiešu atcelšanu (sakarā ar nesaderību ar jaunu normu vai tādēļ, ka likumdevējs ir pieņēmis jaunu tiesību aktu, kas reglamentē visu jomu kopumā).

Lapas augšmalaLapas augšmala

5. Valsts tiesību aktu un starptautisku tiesību aktu saskaņošanas procedūras

Valsts tiesību aktu saskaņošanu ar starptautiskiem tiesību aktiem veic, automātiski piemērojot starptautisko normu, kā paražu normu gadījumā, saskaņā ar Konstitūcijas 10. pantu vai ar parasto procedūru, kas paredz izdot normu, ar kuru transponē starptautisko normu.

Starptautiskām normām piešķirtais statuss ir tāds pats, kā normai, kas ļauj to ieviest. Tādējādi pirmajā gadījumā pat paražu normas iegūst konstitucionālu statusu. Otrajā gadījumā starptautiskam līgumam piešķir vietējām normām līdzvērtīgu statusu, tomēr parasti uzskata, ka starptautiskai normai piemītošais īpašais raksturs liek piešķirt prioritāti tām interpretācijām, kas pēc nozīmes ir tuvākās starptautiskajai normai.

6. Kopienas tiesību akti un to pārākums pār valsts iekšējām normām

Regulas ir Kopienas tiesību akti, kas ir tieši piemērojami valsts tiesību sistēmā; bet visas Kopienas normas, kurām var būt juridiskas sekas uz attiecīgajiem indivīdiem, uzskata par tādām, kurām ir tieša ietekme.

Direktīvām ir nepieciešams valsts iestāžu transponēšanas akts. Tomēr, ja tās ir pilnīgas un pašpietiekamas, direktīvām var arī būt tieša ietekme (kaut arī tikai) vertikālā nozīmē; tas nozīmē, ka uz direktīvas noteikumiem, kas nav īstenoti, var atsaukties attiecībā pret valsti, kas tos nav īstenojusi (vertikālā virzienā), bet ne attiecībā pret citām privātpersonām (horizontālā virzienā).

Lapas augšmalaLapas augšmala

Lēmumi ir akti, kas ir saistoši skaidri noteiktiem vai precīzi identificējamiem adresātiem (dalībvalstīm vai fiziskām vai juridiskām personām).

Ieteikumi un atzinumi nav saistoši.

Attiecībām starp Kopienas tiesību sistēmu un valsts tiesību sistēmu ir raksturīgs Kopienas tiesību aktu sistemātisks pārākums pār valsts tiesību aktiem, izmantojot to vietējo normu nepiemērojamības instrumentu (pirms un pēc), kuras ir pretrunā tai Kopienas normai, kurai ir tieša ietekme.

Pēc ilga attīstības procesa Konstitucionālā tiesa ir atzinusi valsts iekšējo normu nepiemērojamības jēdzienu kā metodi, lai atrisinātu kolīzijas ar nesaderīgiem Kopienas noteikumiem, kā rezultātā vairs nav nepieciešams veikt nesaderīgu iekšējo normu konstitucionalitātes iepriekšēju pārbaudi, ja vien tā netiek veikta nolūkā noraidīt Līgumu.

Konstitūcijas pamatprincipi arī ir nepārkāpjama robeža Kopienas normu neapstrīdamībai, bet tādā gadījumā pārbaudes priekšmets būtu nevis Kopienas norma, bet valsts likums par pievienošanos Līgumam saskaņā ar Konstitucionālās tiesas pieņemto principu par tiesību sistēmu nodalīšanu.

Konstitucionālā tiesa ir atzinusi arī iespēju pārbaudīt konfliktu starp reģionālām iekšējām normām un Kopienas normām, izmantojot galveno iesniegumu.

Tomēr nesen Konstitūcijā iekļautais Kopienas pienākums (izdarot grozījumu Konstitūcijas 117. pantā) nav ietekmējis nesaderīgu iekšējo normu nepiemērojamības mehānismu, atklājot neatgriezenisku tendenci pārveidot valsts tiesību sistēmu (Kopienas) vienotas tiesību sistēmas daļējā sistēmā.

Lapas augšmalaLapas augšmala

7. Avotu hierarhija un piemērošanas kolīzijas

Konstitūcijas normas dominē pār visām citām normām, jo tajās ir noteikti sabiedriskās dzīves un valsts organizēšanas pamatprincipi.

Tiem seko primārie un sekundārie avoti, kā arī paražas atbilstīgi iepriekš izklāstītajai hierarhijai.

Juridiskas normas nav ar atpakaļejošu spēku; citiem vārdiem, tās attiecas tikai uz nākotni, ja vien atpakaļejošais spēks neizriet no paša normatīvā noteikuma. Pretrunu starp dažādos laikos pieņemtiem likumiem novērš, izmantojot principu, ka nākamais likums aizstāj iepriekš spēkā esošo (lex posterior derogat prior).

Avotu hierarhija nozīmē, ka primārie avoti ir pārāki par sekundāriem avotiem un acīmredzami mazākiem avotiem.

Kolīzijas starp aktiem, kuriem ir likuma spēks, un Konstitūciju, var iesniegt izskatīšanai Konstitucionālajā tiesā ar attiecīgās tiesas lietas nodošanu, ja tā uzskata, ka jautājums nav skaidri nepamatots un ietekmē tās lēmumu; pretēji atcelšanai, paziņojums par apstrīdētās normas nekonstitucionalitāti padara to par spēkā neesošu no paša sākuma, izņemot juridiskas attiecības, kas jau ir atrisinātas ar tiesas procesā izdotu spriedumu.

Kolīzija starp valsts likumu un reģiona normatīvu aktu ar iejaukšanos to attiecīgajās jurisdikcijas jomās rada Konstitūcijā noteikto robežu pārkāpumu valsts tiesību izmantošanai, kā rezultātā iespējama jurisdikciju kolīzija, ko var nodot izskatīšanai Konstitucionālā tiesā.

Par kolīzijām starp iekšzemes tiesību aktiem un Kopienas tiesību aktiem sk. 6. punktu.

Atjaunināts 30.4.2007.

« Tiesiskā kārtība - Vispārīgas ziņas | Itālija - Vispārīgas ziņas »

Lapas augšmalaLapas augšmala

Pēdējo reizi atjaunots: 14-02-2008

 
  • Kopienas tiesību akti
  • Starptautiskie tiesību akti

  • Beļģija
  • Bulgārija
  • Čehija
  • Dānija
  • Vācija
  • Igaunija
  • Īrija
  • Grieķija
  • Spānija
  • Francija
  • Itālija
  • Kipra
  • Latvija
  • Lietuva
  • Luksemburga
  • Ungārija
  • Malta
  • Nīderlande
  • Austrija
  • Polija
  • Portugāle
  • Rumānija
  • Slovēnija
  • Slovākija
  • Somija
  • Zviedrija
  • Apvienotā Karaliste