Eiropas Komisija > ETST > Tiesiskā kārtība > Francija

Pēdējo reizi atjaunots: 10-08-2006
Drukājama datne Ievietot grāmatzīmi šajā lapā

Tiesiskā kārtība - Francija

 

SATURS

1. Kādi ir instrumenti vai „tiesību avoti”, kas nosaka tiesību normas (konkrēti starptautiskus līgumus, Kopienas tiesības, konstitūciju, tiesību aktus, dekrētus, regulas, īstenošanas dekrētus utt.)? 1.
1.1. Starptautiskie tiesību avoti 1.1.
1.1.1. Starptautiskie nolīgumi 1.1.1.
1.1.2. Kopienas tiesības 1.1.2.
1.2. Valsts tiesību avoti 1.2.
1.2.1. Konstitucionālie noteikumi 1.2.1.
1.2.2. Tiesiskais regulējums 1.2.2.
1.2.3. Regulas 1.2.3.
2. Ja tas ir nozīmīgi, kādi ir citi tiesību avoti (jo īpaši, piemēram, vispārēji tiesību principi, paražu tiesības, tiesu prakse tiesās) un kāda ir to nozīme? 2.
2.1. Vispārīgie tiesību principi 2.1.
2.2. Tiesu prakse 2.2.
2.2.1. Starptautiskā tiesu prakse 2.2.1.
2.2.2. Eiropas tiesu prakse 2.2.2.
2.2.3. Valsts tiesu prakse 2.2.3.
3. Ja tas ir nozīmīgi, kādas hierarhiskās attiecības pastāv starp dažādiem instrumentiem (normu hierarhija)? 3.
4. Kādas ir procedūras, lai pārvalstiskos instrumentos ietvertie noteikumi stātos spēkā valsts teritorijā? 4.
4.1. Starptautiskie nolīgumi 4.1.
4.2. Kopienas tiesības 4.2.
5. Kādas ir dažādās iestādes, kas var pieņemt tiesību normas? 5.
5.1. Starptautiskie instrumenti 5.1.
5.2. Valsts instrumenti 5.2.
6. Kāds ir šo tiesību normu pieņemšanas process? 6.
6.1. Tiesību akti 6.1.
6.2. Regulas 6.2.
7. Kādas procedūras ir jāievēro, lai valsts likumi stātos spēkā? 7.
7.1. Publicēšana 7.1.
7.2. Izziņošana 7.2.
8. Kādi ir iespējamo konfliktu starp dažādām tiesību normām dalībvalstī risināšanas veidi? 8.

 

Ar „tiesību avotiem” mēs saprotam procesus, ar kuriem tiek sagatavotas tiesību normas, kas veido mūsu tiesisko kārtību.

1. Kādi ir instrumenti vai „tiesību avoti”, kas nosaka tiesību normas (konkrēti starptautiskus līgumus, Kopienas tiesības, konstitūciju, tiesību aktus, dekrētus, regulas, īstenošanas dekrētus utt.)?

1.1. Starptautiskie tiesību avoti

1.1.1. Starptautiskie nolīgumi

Tie ir starptautiskie līgumi un nolīgumi, kas ir noslēgti starp Franciju un ārvalstīm, piemēram, Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija, kas tika parakstīta Romā, 1950. gada 4. novembrī, un kas stājās spēkā, ciktāl tas attiecas uz Franciju, 1974. gadā, un kas šobrīd saista 40 Eiropas Padomes valstis.

1.1.2. Kopienas tiesības

Neatkarīgi no noteikumiem, kas izrietēja no Kopienas līgumiem, ir t. s. sekundārie tiesību akti, kas ir iekļauti Eiropas Kopienas un Eiropas Savienības iestāžu pieņemtajos tiesību aktos, konkrēti noteikti ar 1957. gada 25. marta Romas Līgumu un 1992. gada 7. februāra Māstrihtas līgumu. Šo tiesību aktu nomenklatūra iekļauj: direktīvas, lēmumus, regulas, atzinumus un ieteikumus.

1.2. Valsts tiesību avoti

1.2.1. Konstitucionālie noteikumi
  • 1958. gada 4. oktobra konstitūcija;
  • 1946. gada 27. oktobra konstitūcijas preambula, 1789. gada 26. augusta Cilvēktiesību un pilsoņtiesību deklarācija un pamatprincipi, kurus atzīst tie republikas tiesību akti, uz kuriem preambula atsaucas;
  • konstitūcijā paredzētas institucionālas tiesības, lai noteiktu, kā ir piemērojami konkrēti tās noteikumi saistībā ar valdības organizāciju.
1.2.2. Tiesiskais regulējums

Parlamenta kā likumdošanas varas turētāja pieņemts tiesību akts ir vispārējas gribas izpausme. Konstitūcijas 34. pants ierobežojoši nosaka tās jomas, kurās likumdošanas iestāde var izdot noteikumus tiesību aktu veidā.

Lapas augšmalaLapas augšmala

1.2.3. Regulas

Regulas ir vispārējas darbības jomas tiesību akti, kurus sastāda administratīva iestāde. Saskaņā ar konstitūcijas 37. pantu noteikumi, kas neskar konstitūcijas 34. pantā minētos jautājumus, iekļaujas regulas jomā un veido daļu no šādiem instrumentiem:

  • Rīkojumiem: saskaņā ar konstitūcijas 38. pantu valdība var lūgt parlamentam pilnvaras, lai strādātu ar jautājumiem, kas ir rezervēti likumdošanai. Šiem pasākumiem uz laiku ir regulas statuss un, kad tos ratificē likumdevējs, tie iegūst likumdošanas statusu.
  • Regulām: republikas prezidenta vai premjerministra dekrēti, ministru vai departamentu vadītāju izdoti rīkojumi, to izpildvaras iestāžu vai padomdevēju iestāžu lēmumi, kas pieder reģionālajām varas iestādēm vai to sabiedriskām iestādēm, veido vispārēju regulu kategoriju lielāko daļu.

2. Ja tas ir nozīmīgi, kādi ir citi tiesību avoti (jo īpaši, piemēram, vispārēji tiesību principi, paražu tiesības, tiesu prakse tiesās) un kāda ir to nozīme?

2.1. Vispārīgie tiesību principi

Šie ir tiesu iedibināti principi; tie var, bet var arī neizrietēt no noteikumiem, kas ir ietverti rakstisku tiesību aktu instrumentos. Tiem ir lielāka nozīme nekā regulām, un tikai tiesību akti var no tiem atkāpties. Lielākoties šie principi ir ņemti no 1789. gada cilvēktiesību deklarācijas (pilsoņu vienlīdzība valsts iestādēs, sirdsapziņas brīvība), 1946. gada konstitūcijas preambulas, sabiedriskās dzīves vajadzībām (valsts dienesta nepārtrauktība, vadītāja rīcības kontrole attiecībā uz viņa pakļauto darbību) vai vienlīdzības prasībām (netaisnas iedzīvošanās princips).

Lapas augšmalaLapas augšmala

2.2. Tiesu prakse

Teorētiski konstitūcija neļauj tiesām noteikt vispārīgus noteikumus un to loma ir ierobežota līdz tām iesūtīto strīdu risināšanai. Bet tām ir jāinterpretē rakstiski tiesību akti, uz kuru pamata tiesa izšķir strīdus. Turklāt bieži vien nemaz nav noteikumus saturoša rakstiska instrumenta, kurus varētu piemērot konkrētam strīdam. Arī šādos gadījumos tiesai ir jāsniedz nolēmums un tad tiesām pašām ir jāformulē vispārējais noteikums, kas tām ļautu to darīt.

Ja nav tiesību akta ar vispārēju darbības jomu, tas var likt tiesām izveidot ļoti sarežģītus noteikumu kopumus, izmantojot savu tiesu praksi, tā kā tās ir rīkojušās valdības atbildības jomā.

2.2.1. Starptautiskā tiesu prakse

To nosaka Starptautiskā tiesa (ANO galvenā tiesu iestāde), Starptautiskais bijušās Dienvidslāvijas kriminālais tribunāls, Starptautiskais Ruandas kriminālais tribunāls un Starptautiskā kriminālā tiesa.

2.2.2. Eiropas tiesu prakse

To nosaka Eiropas Kopienu tiesa (EKT) un Eiropas Cilvēktiesību tiesa.

Saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas Līguma 234. pantu Eiropas Kopienu tiesas tiesu prakse ir uzlikta valsts tiesām tādējādi, ka tās nodod lietas prejudiciāla nolēmuma saņemšanai, kas ļauj valsts tiesām pirms nolēmuma sniegšanas lūgt Eiropas Kopienu tiesai to problēmu risinājumu, kuras radīja Kopienas tiesību piemērošana, kuras privātpersonas var aizstāvēt tiesas priekšā.

Lapas augšmalaLapas augšmala

2.2.3. Valsts tiesu prakse
  • Konstitucionālā padome

    Pirms tiesību aktu izsludināšanas tos var nosūtīt padomes konstitucionālai izskatīšanai, tādējādi var arī rīkoties ar līgumiem. Tā automātiski pārskata institucionālo tiesību aktu konstitucionalitāti un Parlamentārās asamblejas kārtības noteikumus. Kaut gan padome nepārskata tiesību aktus, kurus suverēna tauta pieņem tieši referendumā.

  • administratīvās tiesas

    Tās atbild par strīdu izšķiršanu, kuros iesaistītas valsts iestādes. Tās piemēro īpašu tiesību aktu kopumu, kas atvirzās no parastiem tiesību aktiem un ir vispārēji balstīts uz tiesu praksi.

  • parastas tiesas

    Parastas tiesas izšķir strīdus starp atsevišķām personām un soda noziegumus, kas pastrādāti pret personām, īpašumu un sabiedrību.

3. Ja tas ir nozīmīgi, kādas hierarhiskās attiecības pastāv starp dažādiem instrumentiem (normu hierarhija)?

Valsts iekšējie tiesību avoti veido hierarhiju. Sākot no augstākā avota, hierarhija ir šāda: konstitūcija, Konstitucionālās Padomes tiesu prakse, tiesību akti, administratīvās un parastās tiesas tiesu prakse un regulas.

Tā kā Kopienas tiesības ieņem visaugstāko pozīciju, tad regulas un direktīvas veido daļu no Francijas tiesiskās kārtības un ir pārākas par valsts tiesību aktiem un regulām saskaņā ar juridiskos dokumentos vai tiesu praksē noteikto kārtību.

Saskaņā ar konstitūcijas 55. pantu starptautiskās saistības ieņem augstāku hierarhijas līmeni par infrakonstitucionālo valsts iekšējo tiesību aktu. Tomēr tās nedominē pār konstitucionālajām normām, ievērojot, ka saskaņā ar konstitūcijas 54. pantu, ja Konstitucionālajai padomei ir bijis tiesību akts, kas ratificē uz to attiecināto starptautisko saistību, un paziņo, ka tiesību akts iekļauj klauzulu, kas nav saskaņā ar konstitūciju, pilnvarojumu par minētās saistības ratificēšanu vai apstiprināšanu var tikai izsniegt pēc konstitūcijas pārskatīšanas.

Lapas augšmalaLapas augšmala

4. Kādas ir procedūras, lai pārvalstiskos instrumentos ietvertie noteikumi stātos spēkā valsts teritorijā?

4.1. Starptautiskie nolīgumi

Līguma vai starptautiskā nolīguma izsludināšana Francijā tiek veikta, to ratificējot vai apstiprinot un publicējot. Starptautiskie nolīgumi ir tieši piemērojumi Francijas tiesiskajā kārtībā.

4.2. Kopienas tiesības

Dažiem Kopienas tiesību instrumentiem ir tieša ietekme, piemēram, regulām, kuras tiek vispārēji piemērotas un ir saistošas kopumā, un lēmumiem, kas ir saistoši kopumā tiem, kuriem tie ir adresēti. Dalībvalstis citas Kopienas normas transponē iekšzemes likumos. Tās ir direktīvas, kas saistošas dalībvalstīm, lai tiktu sasniegti rezultāti, bet atstāj valsts varas iestādēm formas un metodes izvēli. Transponēšana ir jāveic līdz gala termiņam, kas noteikts pašā direktīvā, izmantojot tiesību aktu vai regulu saskaņā ar tēmu, kuru iekļauj minētais noteikums.

5. Kādas ir dažādās iestādes, kas var pieņemt tiesību normas?

5.1. Starptautiskie instrumenti

Attiecībā uz starptautiskajiem nolīgumiem valsts vadītājs ved sarunas un apstiprina instrumentus saskaņā ar konstitūcijas 52. pantu.

5.2. Valsts instrumenti

Parlaments, tādējādi tautas pārstāvji balso par likumiem. Bet reizēm saskaņā ar konstitūcijas 11. un 89. pantu izmanto referendumu un rīkojas tieši.

Lapas augšmalaLapas augšmala

Regulas pieņem šādas iestādes:

  • premjerministrs un republikas prezidents: teorētiski konstitūcijas 21. pants premjerministram piešķir regulu pieņemšanas pilnvaras. Tomēr tās regulas, kas ir kabineta dekrēti, ir jāparaksta republikas prezidentam. Jebkuras iestādes dekrētus paraksta ministrs, kas ir atbildīgs par to īstenošanu.
  • Ministri: Principā tiem nav vispārēju pilnvaru, lai pieņemtu regulas kā tādas. Tie piedalās ar savu parakstu saskaņā ar pilnvaru, kas ir piešķirta republikas prezidentam un premjerministram. Citi teksti piešķir dažiem ministriem pilnvaras, lai izveidotu regulas, kas regulē noteiktu tēmu. Tie var arī izmantot tiesu prakses atzītas departamenta vadītāju pilnvaras jautājumos par atbilstošu pakļauto administratīvo varas iestāžu funkcionēšanu.
  • Nodotām (departamentu vadītājiem) vai decentralizētām iestādēm (reģionālām vai pašvaldību iestādēm) ir tiesības veidot regulas tām jomām, kas ir to teritoriālajā jurisdikcijā.
  • Dažas profesionālas varas iestādes (piem., “ordre des médecins”) var veidot regulas savas profesijas ietvaros.
  • Neatkarīgas administratīvas iestādes.

6. Kāds ir šo tiesību normu pieņemšanas process?

6.1. Tiesību akti

Tiesību aktus var ierosināt gan premjerministrs (valdības likumprojekti), gan asamblejas locekļi (privātu locekļu likumprojekti). Valsts padomes izskata likumprojektus, tad tie tiek apspriesti Ministru Padomē un tad par tiem balso vienādos nosacījumos gan Nacionālā asambleja, gan arī senāts. Parlaments beidzot ir pieņēmis tiesību aktu, republikas prezidents to ir pasludinājis, kā arī tas tiek publicēts Journal Officiel papīra un elektroniskā formātā.

Lapas augšmalaLapas augšmala

6.2. Regulas

Dažiem regulas veidiem ir nepieciešamas īpašas formalitātes. Piemēram, gadījumā ar dekrētiem.

  • Dekrētus, kas tiek apspriesti Ministru padomē, paraksta republikas prezidents, un uz tiem ir premjerministra paraksts.
  • Dekrētus, kas nav apspriesti Ministru padomē, paraksta premjerministrs.

Dekrētiem, kas ir zināmi kā “Valsts padomes dekrēti”, ir nepieciešams sākotnējs “Haute Assemblée” (Francijas senāta) atzinums.

Ja dekrētus parakstīja atbildīgā(s) iestāde(s), tos paraksta ministri, kas ir atbildīgi par to izpildi, kā arī tie tiek publicēti Journal Officiel papīra un elektroniskā formātā.

7. Kādas procedūras ir jāievēro, lai valsts likumi stātos spēkā?

Noteikums stājas spēkā un uz to var paļauties no tā brīža, kad tas ir izsludināts un publicēts.

7.1. Publicēšana

Likumi un dekrēti ir jāpublicē Journal officiel de la République française. Dažus rīkojumus var publicēt tikai attiecīgās ministrijas oficiālajā biļetenā. Pašvaldības var izziņot lēmumus, izvietojot tos uz plakātiem vai publicējot to atbilstošu kopsavilkumu.

7.2. Izziņošana

Atsevišķi lēmumi tiek publicēti, izziņojot tos ieinteresētajām pusēm.

8. Kādi ir iespējamo konfliktu starp dažādām tiesību normām dalībvalstī risināšanas veidi?

Pirms tiesību aktu izssludināšanas un (republikas prezidentam, premjerministram, asamblejas prezidentam, sešdesmit MP vai sešdesmit senatoriem) uz tiem atsaucoties, Konstitucionālā padome pārbauda, vai tie ir savietojami ar konstitūciju. Tomēr, ja tiesību akts ir izdots, nepastāv procedūra tā apturēšanai. No šī skatu punktu tiesnesis nevar kritizēt administratīvo aktu, pat ja tas tieši pārkāpj konstitūciju. Ja tā neatbilstība konstitūcijai izpaužas faktā, ka tas tiek izmantots, lai piemērotu nekonstitucionālu tiesību aktu, tiesnesis nevar kritizēt tiesību aktu. Tiesību akts tiesnesim apgrūtina veikt pārbaudes procedūru.

Ja tas ir pretrunā ar hierarhiskajā līmenī augstāku normu, regulu var apstrīdēt administratīvās tiesās, pamatojoties uz ultra vires. Vispārēji divu mēnešu laikā no dienas, kurā apstrīdētais akts stājās spēkā, ikviens vēlētājs var ierosināt anulēšanas procedūru pret jebkādu izpildāmu lēmumu, kas var būt pretlikumīgs.

Administratīvās regulas nelikumība tiesā var tikt aizstāvēta jebkurā laikā, tomēr nevis kā galvenā anulēšanas darbība, bet nejauši pēc nelikumības oficiālā paziņojuma tiesā. Ja akts tiek pasludināts par nelikumīgu, tas nav noteikti jāatceļ, tiesa var nepiemērot to apspriedē pirms tās.

« Tiesiskā kārtība - Vispārīgas ziņas | Francija - Vispārīgas ziņas »

Lapas augšmalaLapas augšmala

Pēdējo reizi atjaunots: 10-08-2006

 
  • Kopienas tiesību akti
  • Starptautiskie tiesību akti

  • Beļģija
  • Bulgārija
  • Čehija
  • Dānija
  • Vācija
  • Igaunija
  • Īrija
  • Grieķija
  • Spānija
  • Francija
  • Itālija
  • Kipra
  • Latvija
  • Lietuva
  • Luksemburga
  • Ungārija
  • Malta
  • Nīderlande
  • Austrija
  • Polija
  • Portugāle
  • Rumānija
  • Slovēnija
  • Slovākija
  • Somija
  • Zviedrija
  • Apvienotā Karaliste