Eiropas Komisija > ETST > Tiesiskā kārtība > Čehija

Pēdējo reizi atjaunots: 25-10-2006
Drukājama datne Ievietot grāmatzīmi šajā lapā

Tiesiskā kārtība - Čehija

 

SATURS

1. Tiesību avoti 1.
2. Tiesību avotu hierarhija 2.
3. Likumdošanas process 3.
4. Tiesību aktu spēkā esība 4.

 

1. Tiesību avoti

Čehijas Republikas tiesību sistēmu veido visi tās tiesību akti un saistītie dokumenti. Vissvarīgākie tiesību akti ir likumi (zakony), t.i., uzvedības likumu apkopojumi, kas reglamentē galvenās sfēras personu un sabiedrības dzīvē. Apjomīgāki likumi („kodeksi” zakoniky) ietver visu tiesību aktu jomu un sistemātiskā veidā nosaka detalizētus noteikumus. Likumus, kas aptver visu procedūras tiesību aktu jomu un nosaka detalizētus procedūras noteikumus, sauc par procedūras kodeksiem (řády). Tiesību akti par vissvarīgākajiem valsts un pilsoņu jautājumiem un cilvēktiesībām (tostarp Čehijas Republikas Konstitūcija un Pamattiesību un brīvību harta) ir zināmi kā konstitucionālie likumi (ústavní zákony), un to pieņemšanai ir īpaša kārtība.

Likumus ievieš ar noteikumu palīdzību: valdības noteikumiem, ministriju un centrālo valsts iestāžu, kā arī autonomu rajonu iestāžu rīkojumiem.

Tiesību sistēmā ietilpst arī starptautiskie nolīgumi, ko ir ratificējis parlaments, un tādēļ tie Čehijas Republikai ir saistoši. Starptautiskajiem nolīgumiem ir prioritāte pār citiem tiesību aktiem tādā apmērā, ka starptautisks nolīgums ir augstāks pār valsts tiesību aktu, ja kādā punktā šie divi minētie atšķiras.

Kopš Čehijas iestāšanās Eiropas Savienībā papildus iepriekšminētajiem tiesību aktiem piemēro Eiropas tiesību aktus tādā pašā veidā kā pārējās dalībvalstīs.

Paraža nav tiesību avots Čehijas Republikā. Tomēr dažos gadījumos likums ļauj ņemt vērā paražu atsevišķās jomās vai juridiskajās sfērās. Šādos gadījumos to nosaka attiecīgais likums, un tiesas var īstenot šos noteikumus. Pastāvošais uzskats tādēļ ir tāds, ka juridiskais avots nav juridiskais princips vai pati paraža, bet likums, kas uz to attiecas. Tiesas lēmums arī nav tiesību avots. No otras puses, tiesa nevar atteikties pieņemt lēmumu, ja likums ir nepilnīgs vai neskaidrs. Bieži tai ir jādod savs skaidrojums par lietu, uz ko tad citas tiesas lielā mērā balstīs savus lēmumus, tādējādi automātiski radot juridisku precedentu. Ja lēmums ir publicēts oficiālajā tiesas lēmumu un atzinumu žurnālā (Sbírka soudních rozhodnutí a stanovisek), kur pamatā tiek publicēti augstākās tiesas pamatlēmumi, to faktiski uzskata par tiesību avotu, pat ja to oficiāli par tādu neatzīst.

Lapas augšmalaLapas augšmala

2. Tiesību avotu hierarhija

Čehijas Republikas tiesību sistēma ir strukturēta hierarhiski. Tiesību aktu hierarhijas augšdaļā ir konstitūcija un citi konstitucionālie likumi; tiem ir vislielākais juridiskais spēks, un tos var grozīt tikai ar citu konstitucionālo likumu. Zemāk par tiem ir parastie likumi, ieviešanas noteikumi, kuriem ir visvājākais juridiskais spēks. Likumiem ar visvājāko juridisko spēku ir jāatbilst tiem likumiem, kas juridiskajā hierarhijā atrodas augstāk. Likumu drīkst atcelt vai grozīt ar tāda paša vai lielāka juridiskā spēka noteikumu palīdzību. Starptautiskajiem nolīgumiem ir īpašs stāvoklis. Kā iepriekš norādīts, tie veido tiesību sistēmu un ir prioritāri, arī salīdzinot ar konstitucionālu likumu, ja ir pretruna starp nosacījumiem.

Attiecībā uz Eiropas tiesību aktiem ES Kopienas tiesību aktu pārākuma princips tiek piemērots tāpat kā pārējās dalībvalstīs. Saskaņā ar šo principu Eiropas tiesību akti ir prioritāri, ja ir pretrunas starp valsts likumu (likumu, rīkojumiem utt.) un Eiropas tiesību aktu. Tas tiek piemērots gan tad, ja ir pretruna starp valsts likumu un primārajiem Kopienas tiesību aktiem (līgumiem), gan starp valsts likumu un sekundārajiem Kopienas tiesību aktiem (regulām, direktīvām utt.). Saskaņā ar dominējošo tiesību aktu skaidrojumu atbrīvojums neattiecas arī uz visaugstākajiem valsts juridiskajiem dokumentiem – Eiropas tiesību akti ir prioritāri, arī salīdzinot ar dalībvalsts konstitūciju un konstitucionālajiem likumiem.

Lai starptautiskie nolīgumi kļūtu par tiesību sistēmas sastāvdaļu un tādējādi saistošiem Čehijas Republikai, parlamentam tie ir jāratificē – ar noteikumu, protams, ka saskaņā ar konstitucionālu likumu tie nav jāratificē ar referenduma palīdzību. Republikas prezidents ratificē starptautiskus nolīgumus. Pēc ratifikācijas nolīguma teksts čehu valodā ir jāpublicē oficiālajā starptautisko nolīgumu žurnālā (Sbírka mezinárodních smluv).

Lapas augšmalaLapas augšmala

3. Likumdošanas process

Čehijas Republikas likumdevējs ir parlaments, ko veido divas neatkarīgas palātas – deputātu palāta (200 deputātu) un Senāts (81 senators). Likumdošanas process sākas ar ierosinājumu. Atsevišķi parlamenta deputāti vai parlamenta grupas, Senāts, valdība un reģionālās iestādes ir tiesīgas ierosināt jaunus likumus un esošo likumu grozījumus. Tikai valdība drīkst ierosināt likumus saistībā ar valsts budžetu vai valsts norēķinu kontu slēgšanu; par šādiem likumiem drīkst lemt tikai deputātu palāta. Valdībai tomēr ir tiesības izteikt savu atzinumu par jebkādu ierosināto likumu (likumprojektu). Deputātu palāta vispirms apspriež un, ja nepieciešams, groza likumprojektu trijos lasījumos pēc kārtas. Likuma apstiprināšanai ir nepieciešams vienkāršs esošo deputātu vairākums.

Deputātu palātas priekšsēdētājs pēc iespējas ātrāk nosūta likumprojektu Senātam, un Senātam ir tikai 30 dienas tā apspriešanai – pretēji bieži laikietilpīgām diskusijām deputātu palātā, kas dažreiz ilgst mēnešiem. Līdz minētā laika beigām Senātam likumprojekta grozītais teksts ir jāapstiprina, jānoraida vai jānosūta atpakaļ deputātu palātai. Tas arī izlemj, ka neapspriedīs likumprojektu vispār. Ja Senāts apstiprina likumprojektu vai izlemj to neapspriest, vai ja tas nav izteicis atzinumu līdz termiņa beigām, likumu uzskata par pieņemtu un to nosūta valsts prezidentam parakstīšanai. Ja Senāts likumprojektu noraida, deputātu palāta balso par to vēlreiz. Likumu pieņem, ja deputātu palātā to apstiprina ar vienkāršu balsu vairākumu. Ja Senāts nosūta izlaboto likumprojektu atpakaļ deputātu palātai, zemākā palāta balso par Senāta apstiprināto tekstu. Likumprojektu pieņem ar vienkāršu deputātu balsu vairākumu. Ja deputātu palāta Senāta laboto likumprojektu neapstiprina, tā balso vēlreiz par Senātam nosūtīto sākotnējo likumprojekta tekstu. Likums tiek pieņemts, ja visi deputāti (t.i., vismaz 101 balss) to apstiprina ar vienkāršu balsu vairākumu. Vēlēšanu likumi un cita veida likumi ir jāapstiprina gan deputātu palātai, gan Senātam.

Lapas augšmalaLapas augšmala

Republikas prezidents arī var ietekmēt galīgo iznākumu. Viņš drīkst izlemt neparakstīt apstiprināto likumprojektu 15 dienu laikā no brīža, kad viņam tas ir nosūtīts, un drīkst nosūtīt to atpakaļ deputātu palātai tālākai apspriešanai, norādot savus iemeslus. To sauc par prezidenta veto. Deputātu palāta var ignorēt prezidenta veto ar vienkāršu savu deputātu balsu vairākumu, likumprojektā grozījumus neizdarot, un tad likums tiek pieņemts. Citādi tas netiek pieņemts.

Līdz ar valsts prezidentu deputātu palātas priekšsēdētājs un Ministru prezidents arī paraksta likumus, tomēr tā ir tikai formalitāte.

Ja deputātu palāta tiek atlaista, Senātam ir jāveic būtiski juridiski pasākumi atsevišķās jomās, kur citādi būtu jāpieņem likums. Tikai valdība var ierosināt pasākumus Senātam, un tos ir jāapstiprina deputātu palātai pirmajā sapulcē, citādi tie zaudē spēku.

Izņēmums šajā likumdošanas procesā ir konstitucionālie likumi. Lai pieņemtu šos likumus, tie ir jāapstiprina ar visu deputātu triju piektdaļu balsu vairākumu (kvalificētu balsu vairākumu) un ar klātesošo senatoru triju piektdaļu balsu vairākumu, nevis tikai ar visu (pusi) klātesošo parlamenta deputātu vienkāršu balsu vairākumu (pusi), kā ir noteikts parastajos tiesību aktos. Konstitucionālus likumus var grozīt vai paplašināt tikai ar citu konstitucionālu likumu (t.i., ja deputātu palāta tiek atlaista, Senāts tos ar tiesību aktu palīdzību izmainīt nevar), un prezidents nevar uzlikt tiem veto.

Saskaņā ar savu darbības jomu ministrijas, citas administratīvas iestādes un pašvaldību iestādes drīkst izdod detalizētus ieviešanas noteikumus (noteikumus un dekrētus).

Lapas augšmalaLapas augšmala

4. Tiesību aktu spēkā esība

Lai tiesību akts stātos spēkā, tas ir jāpublicē. Konstitucionālie likumi, likumi un citas tiesību normas (valdības noteikumi, ministriju rīkojumi, utt.) tiek publicēti Iekšlietu ministrijas izdotajā likumu biļetenā (Sbirka zakonů). Likumi stājas spēkā un kļūst par Čehijas tiesību sistēmas sastāvdaļu dienā, kurā tie tiek publicēti likumu biļetenā (Sbírka zakonů). Katram likumam biļetenā tiek arī norādīts datums, kurā tas stājas spēkā. Tā ir diena, kurā ikvienam ir juridisks pienākums ievērot attiecīgo likumu. Ja konkrēta diena nav norādīta, tiesību akts stājas spēkā piecpadsmit dienas pēc publicēšanas. Izņēmuma gadījumos, ja ļoti nepieciešams sabiedriskiem mērķiem, var ierosināt spēkā stāšanās dienu, bet tā nevar būt pirms publicēšanas dienas. Tādējādi diena, kurā likums iegūst likuma spēku, drīkst būt tā pati, kad tas stājas spēkā, bet tas nekad nebūs saistošs pirms stāšanās spēkā. Senāta pieņemtos likumus publicē biļetenā „Sbírka zakonů" tāpat kā tiesību aktus; ratificētie starptautiskie nolīgumi tiek publicēti starptautisko nolīgumu biļetenā (Sbírka mezinárodních smluv). Rajonu noteikumi tiek publicēti laikrakstos; pašvaldību tiesību akti 15 dienas ir skatāmi pie oficiālā padomes ziņojumu dēļa un tad publicēti kā parasti.

Ja valstu likumi vai īpaši likumu nosacījumu ir pretrunā ar konstitucionālo kārtību vai ja citi juridiskie dokumenti vai šādu dokumentu nosacījumi ir pretrunā ar konstitucionālo kārtību vai citu likumu, konstitucionālā tiesa izlemj, vai tie ir jāatceļ.

« Tiesiskā kārtība - Vispārīgas ziņas | Čehija - Vispārīgas ziņas »

Lapas augšmalaLapas augšmala

Pēdējo reizi atjaunots: 25-10-2006

 
  • Kopienas tiesību akti
  • Starptautiskie tiesību akti

  • Beļģija
  • Bulgārija
  • Čehija
  • Dānija
  • Vācija
  • Igaunija
  • Īrija
  • Grieķija
  • Spānija
  • Francija
  • Itālija
  • Kipra
  • Latvija
  • Lietuva
  • Luksemburga
  • Ungārija
  • Malta
  • Nīderlande
  • Austrija
  • Polija
  • Portugāle
  • Rumānija
  • Slovēnija
  • Slovākija
  • Somija
  • Zviedrija
  • Apvienotā Karaliste