Eiropas Komisija > ETST > Tiesiskā kārtība > Austrija

Pēdējo reizi atjaunots: 02-08-2006
Drukājama datne Ievietot grāmatzīmi šajā lapā

Tiesiskā kārtība - Austrija

 

SATURS

I. Tiesību avoti I.
II. Tiesību avotu hierarhija (tiesiskās sistēmas struktūra) II.
1. Federālas konstitūcijas pamatprincipi 1.
2. Primārās un sekundārās Eiropas kopienas tiesības 2.
3. “Parastās” federālās konstitucionālās tiesības 3.
4. Federālā likumdošana 4.
5. Noteikumi 5.
6. Rīkojums 6.
III. Likumdošanas process III.

 

I. Tiesību avoti

Austrijas likumi galvenokārt ir parlamenta likumdošanas akti. Ieražu tiesībām, savukārt, ir tikai ļoti ierobežota nozīme. Augstāko instanču tiesu precedenta tiesības, kas nosaka būtiskas vadlīnijas attiecībā uz likuma piemērošanu, ir ļoti svarīgas, taču tiesnešu izdots likums formāli netiek atzīts par tiesību avotu.

Austrijas konstitucionālās tiesības nosaka, ka vispārēji atzīti starptautiskās likumdošanas noteikumi ir federālās likumdošanas daļa un tā nosaka starptautiskos līgumus, kas jāiekļauj Austrijas tiesiskajā sistēmā (vispārēja un specifiska pārgrozīšana). Starptautisko līgumu nosacījuma ierindošanu vietējā tiesiskajā sistēmā nosaka tā saturs. Lai Nacionālā asambleja apstiprinātu starptautiskos līgumus, kas groza vai papildina konstitūciju, ir nepieciešams tāds pats kvorums kā lēmumiem attiecībā uz federālajām konstitucionālajām tiesībām. Tādas pašas prasības attiecas uz lēmumiem par starptautiskajiem līgumiem, kas groza vai papildina likumus, kas tiek piemēroti likumprojektu pieņemšanai. Principā federālais prezidents noslēdz starptautiskos līgumus pēc federālās valdības vai tās pilnvarota federālā ministra pieprasījuma. Politiskajiem starptautiskajiem līgumiem, kas groza vai papildina likumdošanu, ir nepieciešama iepriekšēja Nacionālās asamblejas piekrišana. Federālais prezidents var pilnvarot federālo valdību vai kompetentus federālās valdības locekļus noslēgt noteiktu kategoriju starptautiskos līgumus, kas nav ne politiski, ne groza vai papildina likumdošanu.

Lapas augšmalaLapas augšmala

Saskaņā ar Austrijas federālo konstitūciju visām deviņām federālajām provincēm ir pašām savas provinces (konstitucionālās) tiesības, kas darbojas papildus federālajām (konstitucionālajām) tiesībām. Provinces konstitucionālās tiesības nedrīkst būt pretrunā federālajām konstitucionālajām tiesībām un tādēļ ir tām pakļautas. Tomēr šāda prioritāšu kārtība starp federālajām un provinces likumu normām principā nepastāv. Kopš 1988. gada provinces var noslēgt starptautiskos līgumus jautājumos, kas skar tikai pašas provinces. Tomēr tāpat kā iepriekš federālajai valdībai ir prioritāte ārējos jautājumos.

II. Tiesību avotu hierarhija (tiesiskās sistēmas struktūra)

Fakts, ka atsevišķām tiesību formām ir atšķirīgs atceļošs spēks, liecina, ka pastāv tiesību avotu hierarhija (tiesiskās sistēmas struktūra). Smagāka likumdošanas procedūra piešķir konstitucionālajām tiesībām lielāku noturību. Tādējādi federālajām konstitucionālajām normām parasti ir nepieciešams divu trešdaļu balsu vairākums Nacionālajā asamblejā, piedaloties vismaz pusei locekļu. Bez tam, šādā veidā pieņemtās normas ir skaidri jāapzīmē kā „konstitucionālās tiesības” vai „konstitucionālās normas”. Savukārt spēkā esoša lēmuma par federālajām tiesību normām pieņemšanai Nacionālajā asamblejā ir nepieciešama vismaz vienas trešdaļas locekļu klātbūtne un absolūts balsu vairākums.

1. Federālas konstitūcijas pamatprincipi

Austrijas federālās konstitūcijas pamatprincipi ir vissvarīgākās tiesību normas tiesiskās sistēmas struktūrā. Austrijas federālās konstitūcijas pamatprincipi ir šādi: demokrātijas princips, varas decentralizācijas princips, tiesiskuma princips, republikāniskais princips, federālas valsts princips un liberālais princips. Šie pamatprincipi kopumā veido pamata konstitucionālo kārtību. Tiem ir īpaša konstitucionālā nozīme, jo jebkādus vispārējus federālās konstitūcijas grozījumus var izdarīt tika pēc tautas nobalsošanas likumdošanas procedūrā. Par vispārēju federālās konstitūcijas grozījumu, no vienas puses, ir uzskatāma konstitūcijas redakcijas grozīšanā tā, ka kāds no tās pamatprincipiem tiek atcelts, no otras puses, ja attiecības starp šiem principiem tiek būtiski mainītas.

Lapas augšmalaLapas augšmala

2. Primārās un sekundārās Eiropas kopienas tiesības

Austrijas pievienošanās Eiropas Savienībai 1995. gada 1. janvārī nozīmēja vispārēju Austrijas federālās konstitūcijas grozīšanu. Kopš pievienošanās būtisku tiesisko kārtību Austrijā nosaka ne tikai Austrijas konstitucionālās tiesības, bet arī Eiropas Kopienas tiesības (konstitucionālais duālisms). Dominējošais viedoklis ir tāds, ka Eiropas Kopienas tiesībām ir prioritāte attiecībā uz valsts iekšējiem likumiem, kā arī attiecībā uz parastajām federālajām konstitucionālajām tiesībā, taču ne attiecībā uz federālās konstitūcijas pamatprincipiem.

3. “Parastās” federālās konstitucionālās tiesības

Konstitucionālās tiesības paredz politiskās darbības „spēles noteikumus”, jo tās nosaka likumdošanas procedūru, augstāko instanču statusu valstī, attiecības starp federālo valdību un provincēm attiecībā uz likumdošanu un izpildi, kā arī valdības darbības kontroli, ko realizē tiesa.

4. Federālā likumdošana

Federālajā konstitūcijā iekļautais tiesiskuma princips nozīmē, ka likumdošana ir saistoša visām izpildinstitūcijām (administrācijai un tiesu varai). Federālā konstitūcija sadala likumdošanas varu starp federālo valdību un provincēm.

5. Noteikumi

Noteikumi ir vispārējas tiesību normas, ko pieņem administratīvās iestādes un ir vērstas uz personām, uz ko likums attiecas. Vispārējas konstitucionālās pilnvaras šajā gadījumā attiecas tikai uz noteikumu ieviešanu citu vispārēju tiesību normu (galvenokārt, parastu likumu) konkretizēšanas nolūkā. Noteikumiem, ar ko tiek grozīti vai papildināti likumi, ir nepieciešamas speciālas konstitucionālās pilnvaras.

Lapas augšmalaLapas augšmala

6. Rīkojums

Rīkojumi galvenokārt ir administratīvi līdzekļi, lai izpildītu likumu, kas ir adresēti vienai vai vairākām konkrēti norādītām personām.

III. Likumdošanas process

Saskaņā ar federālo konstitucionālo varas sadali starp federālo valdību un provincēm, likumdošanas pieņemšanai tiek uzaicinātas dažādas institūcijas. Nacionālā asambleja kopā ar Augšpalātu ir atbildīga par federālo likumdošanu. 183 Nacionālās asamblejas deputātus ir tieši ievēlējusi tauta, savukārt Augšpalātu, kurai likumdošanas procesā parasti ir tiesības tikai izteikt iebildumus, ievēl provinču padomes. Provinču likumdošana ir provinču padomju kompetencē.

Federālās likumdošanas priekšlikumus Nacionālā asambleja saņem šādos veidos:

  • kā tās locekļu iesniegumus (iniciatīvas iesniegumi)
  • kā federālās valdības likumprojektus (valdības likumprojekti)
  • kā Augšpalātas iesniegumus.

Bez tam, jebkuru iesniegumu, ko iesniedz 100000 balsstiesīgas personas vai viena sestdaļa balsstiesīgo personu trīs federālajās provincēs (tautas petīcija, jāiesniedz izskatīšanai Nacionālajā asamblejā.

No praktiskā politiskā aspekta federālās valdības likumprojekti ir vissvarīgākie. Lai federālās valdības likumprojektus pieņemtu, ir nepieciešama federālās valdības (Ministru padomē) vienbalsīgs lēmums. Pieņemšana federālajā valdībā notiek pirms novērtējumu sniedz institūcijas, kas ir uzaicinātas novērtēt likumprojektu, ko sagatavojis kompetents federālais ministrs.

Likumprojektus, ko ir pieņēmusi Nacionālā asambleja, pēc procedūras Augšpalātā (federālajiem finanšu likumprojektiem nav nepieciešama procedūra Augšpalātā – Nacionālās asamblejas federālā suverenitāte), federālajam kancleram ir jāiesniedz federālajam prezidentam apstiprināšanai.

Kā Nacionālā asambleja tā nolemj vai Nacionālās asamblejas locekļu vairākums to pieprasa, katrs likumprojekts, ko ir pieņēmusi Nacionālā asambleja, pirms apstiprināšanas ir jānodod tautas nobalsošanai. Bez tam, katrs vispārējs federālās konstitūcijas grozījumus ir jānodod tautas nobalsošanai. Parakstoties, federālais prezidents apstiprina federālās likumdošanas konstitucionālu stāšanos spēkā. Apstiprinājums ir jāparaksta arī federālajam kancleram. Pēc federālā kanclera apliecinājuma federālā likumdošana tiek publicēta laikrakstā Bundesgesetzblatt. Ja vien federālajā likumā nav skaidri noteikts pretējais (retrospektīva iedarbība vai vacatio legis), tas stājas spēkā tās dienas beigās, kad tiek publicēts un izplatīts laikraksta Bundesgesetzblatt numurs, kurā ievietots paziņojums.

Likumu var atcelt vai nu īpaši (formāla atcelšana), vai pieņemot likumu, kura saturs neatbilst iepriekšējai tiesību normai (atcelšana pēc būtības) (lex posterior derogat legi priori). Īpašiem noteikumiem ir prioritāte attiecībā uz vispārējiem noteikumiem (lex specialis derogat legi generali). Bez tam, likuma norma pati var noteikt, cik ilgi tā ir spēkā.

« Tiesiskā kārtība - Vispārīgas ziņas | Austrija - Vispārīgas ziņas »

Lapas augšmalaLapas augšmala

Pēdējo reizi atjaunots: 02-08-2006

 
  • Kopienas tiesību akti
  • Starptautiskie tiesību akti

  • Beļģija
  • Bulgārija
  • Čehija
  • Dānija
  • Vācija
  • Igaunija
  • Īrija
  • Grieķija
  • Spānija
  • Francija
  • Itālija
  • Kipra
  • Latvija
  • Lietuva
  • Luksemburga
  • Ungārija
  • Malta
  • Nīderlande
  • Austrija
  • Polija
  • Portugāle
  • Rumānija
  • Slovēnija
  • Slovākija
  • Somija
  • Zviedrija
  • Apvienotā Karaliste