Eiropas Komisija > ETST > Lietu piekritība tiesām > Starptautiskie tiesību akti

Pēdējo reizi atjaunots: 16-10-2007
Drukājama datne Ievietot grāmatzīmi šajā lapā

Lietu piekritība tiesām - Starptautiskie tiesību akti

EJN logo

Šī lapa ir novecojusi. Pašreiz saturs tiek atjaunināts un tiks publicēts Eiropas e-tiesiskuma portālā.


Kopienas noteikumus par jurisdikciju piemēro arī dalībvalstīs un dažās valstīs, kas nav Eiropas Savienības dalībvalstis

Ja esat iesaistīts strīdā ar kādu uzņēmumu, pakalpojumu sniedzēju, savu darba devēju vai kādu citu personu valstī, kas nav Eiropas Savienības dalībvalsts, jums ir jānoskaidro, kuras valsts tiesai ir jurisdikcija. Atbildei uz šo jautājumu var būt būtiskas sekas. Ja jums ir jāpiedalās tiesasvedībā ārzemēs, jums var rasties papildu neērtības un izdevumi, jo, piemēram ir jātulko jūsu liecības, jāalgo advokāts tiesvedības valstī, vai jābrauc uz tiesu.

Lugano konvencija

Eiropas Savienības dalībvalstis un dažas citas valstis 1988. gadā noslēdza Lugano konvenciju English - français par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās. Pašreiz minētās konvencijas dalībnieces ir ES dalībvalstis, Šveice, Norvēģija, Islande un Polija. Lugano konvencija paplašināja noteikumus, ar ko nosaka jurisdikciju starp dalībvalstīm, kas bija noteikti 1968. gada Briseles Konvencijā par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās ārpus Eiropas Savienības robežām. Briseles 1968. gada konvenciju 2002. gada martā aizstāja Padomes Regula (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās. Ar šo regulu grozīja dažus juridiskos noteikumus. Tāpēc Lugano konvenciju drīz grozīs, lai tā pilnībā atbilstu likumiem, ko piemēro Eiropas Savienībā.

Kādi ir galvenie Lugano konvencijas principi attiecībā uz jurisdikciju?

Kopumā jurisdikciju noteicošais apstāklis ir atbildētāja dzīvesvieta. Neatkarīgi no viņu pilsonības pret personām, kuras dzīvo līgumslēdzējā valstī, var celt prasību minētās valsts tiesā. Tomēr konvencijā ir vairāki noteikumi, kas neievēro šo principu un ļauj uzsākt tiesvedību citas līgumslēdzējas valsts tiesā, nevis apsūdzētā dzīvesvietas valstī. Svarīgākie īpašie noteikumi ir šādi: 

Lapas augšmalaLapas augšmala

  • lietās, kas attiecas uz līgumsaistībām personu var iesūdzēt minēto saistību izpildes vietas tiesā. Piemēram, Francijas kravas automašīnas pārdevēju var iesūdzēt Norvēģijā, ja minētais transportlīdzeklis bija jānogādā uz šo valsti.
  • lietā par kaitējumu atlīdzināšanu ir kompetentas tiesas tajā vietā, kurā nodarīts kaitējums. Tādējādi, ja Šveicē notika satiksmes negadījums, kurā iesaistīts tūrists no Apvienotās Karalistes un Šveices pilsonis, Šveices prasītājs var vērsties Šveices tiesā. Dažreiz vieta, kur iestājas civiltiesiskā atbildība (piemēram, Polijā upē ieplūst toksiska viela) un vieta, kur tiek nodarīts kaitējums (piemēram, Vācijā tiek bojāti augi, tos laistot ar ūdeni no piesārņotās upes) atrodas dažādās līgumslēdzējās valstīs. Tādā gadījumā prasītājs var brīvi izvēlēties tiesu vienā no līgumslēdzējām valstīm. 
  • lietās, kas attiecas uz uzturlīdzekļiem, uzturlīdzekļu pieprasītājs var vērsties tiesās tajā līgumslēdzējā valstī, kurā viņš pats dzīvo.
  • dažās līgumattiecībās, kurās pusēm ir atšķirīgas iespējas sevi aizstāvēt, piemēram, lietās attiecībā uz patērētāja līgumiem un apdrošināšanu pastāv uzskats, ka vājākajai pusei ir nepieciešama īpaša aizsardzība. Parasti pret vājāko pusi (patērētāju, apdrošināto) var celt prasību tikai tajā līgumslēdzējā valstī, kurā tā dzīvo. Savukārt pret stiprāko pusi (pārdevēju, apdrošinātāju), ņemot vērā īpašus apstākļus, dažreiz var arī celt prasību līgumslēdzējā valstī, kurā dzīvo vājākā puse. 

Iepriekšminētie noteikumi par īpašu jurisdikciju ir papildu izvēles iespēja prasītājam, kas arī var izvēlēties celt prasību pret atbildētāju tiesā tajā līgumslēdzējā valstī, kurā atbildētājs dzīvo. Tomēr dažos gadījumus piemēro tā saukto ekskluzīvo jurisdikciju, kas nepapildina, bet aizstāj dzīvesvietas tiesas jurisdikciju. Piemēram,

  • lietās par īpašuma vai nomas tiesībām uz nekustamo īpašumu jurisdikcija ir tikai tiesām tajā līgumslēdzējā valstī, kurā īpašums atrodas. 
  • lietās attiecībā uz tiesībām, kas ir jāreģistrē, piemēram, patenti vai tirdzniecības zīmes, ekskluzīva kompetence ir tiesām līgumslēdzēja valstī, kurā ir veikta reģistrācija. 
  • ievērojot zināmus nosacījumus, pusēm ir arī iespēja brīvi izvēlēties līgumslēdzēju valsti, kuras tiesām ir jurisdikcija. Šāda vienošanās par tiesu jurisdikciju parasti nosaka izvēlētās līgumslēdzējas valsts tiesu ekskluzīvo kompetenci, ja vien puses neparedz savādāk.

Ievērojot dažus izņēmumus, apstāklis, ka apsūdzētais ierodas tiesā, nosaka minētās līgumslēdzējas valsts tiesas jurisdikciju, pat ja lieta nebūtu tiesas kompetencē. 

Lapas augšmalaLapas augšmala

Lūdzam ņemt vērā, ka iepriekšminētie noteikumi par jurisdikciju konvencijā nav ne pilnīgi, ne arī pietiekami precīzi, lai konkrētā gadījumā varētu pamatoti novērtēt lietas piekritību. 

Kas notiek, ja tiesvedība par vienu strīdu tiek uzsākta divās līgumslēdzējās valstīs?

Var gadīties, ka abas strīda puses sāk tiesvedību par vienu lietu atšķirīgās dalībvalstīs. Piemēram, pēc satiksmes negadījuma, kurā iesaistītas Islandē un Somijā dzīvojošas personas, var gadīties, ka katra puse iesūdz otru pusi par kaitējuma atlīdzināšanu otras puses dzīvesvietas līgumslēdzējā valstī. Tādos gadījumos regula pamatā īsteno „rindas kārtības” principu. Otrai tiesai ir jāpārtrauc tiesvedība un jāgaida pirmās tiesas lēmums par jurisdikciju. Ja pirmā tiesa uzskata sevi par kompetentu, otrajai tiesai lieta ir jāizbeidz. Tikai tad, ja pirmā tiesa secina, ka lieta nav tās jurisdikcijā, otra tiesa var savu tiesvedību turpināt. 

Kā nosaka starptautisko jurisdikciju, ja ir iesaistīta Eiropas Savienības dalībvalsts un valsts, kas nav Eiropas Savienības dalībvalsts un nav Lugano konvencijas dalībniece?

Ja apsūdzētais dzīvo Eiropas Savienības dalībvalstī, bet prasītājs nedzīvo ne citā dalībvalstī, ne arī Lugano konvencijas līgumslēdzējā valstī, dalībvalstu tiesas vērtē savu starptautisko jurisdikciju, pamatojoties uz Padomes Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās noteikumiem.

Ja apsūdzētais dzīvo valstī, kurā netiek piemērota šī regula un Lugano konvencija, katras dalībvalsts procesuālās tiesības nosaka, kādos gadījumos tiesas ir kompetentas. Lai uzzinātu vairāk par valsts procesuālajām tiesībām attiecībā uz starptautisko jurisdikciju dalībvalstī, lūdzam uzklikšķināt uz minētās dalībvalsts karoga. 

Starptautiskā organizācija Hāgas konference par privātajiem starptautiskajiem tiesību aktiem English - français pašreiz mēģina apspriest vispasaules konvenciju par starptautisko jurisdikciju un ārvalstu spriedumiem civillietās un komerclietās. 

Atsauces dokumenti

  • 1988. gada 16. septembra Lugano konvencija English - français par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās
  • 1968. gada Briseles Konvencija par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās
  • Padomes Regula (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 

« Lietu piekritība tiesām - Vispārīgas ziņas | Starptautiskie tiesību akti - Vispārīgas ziņas »

Lapas augšmalaLapas augšmala

Pēdējo reizi atjaunots: 16-10-2007

 
  • Kopienas tiesību akti
  • Starptautiskie tiesību akti

  • Beļģija
  • Bulgārija
  • Čehija
  • Dānija
  • Vācija
  • Igaunija
  • Īrija
  • Grieķija
  • Spānija
  • Francija
  • Itālija
  • Kipra
  • Latvija
  • Lietuva
  • Luksemburga
  • Ungārija
  • Malta
  • Nīderlande
  • Austrija
  • Polija
  • Portugāle
  • Rumānija
  • Slovēnija
  • Slovākija
  • Somija
  • Zviedrija
  • Apvienotā Karaliste