Eiropas Komisija > ETST > Lietu piekritība tiesām > Kopienas tiesību akti

Pēdējo reizi atjaunots: 07-06-2006
Drukājama datne Ievietot grāmatzīmi šajā lapā

Lietu piekritība tiesām - Kopienas tiesību akti

EJN logo

Šī lapa ir novecojusi. Pašreiz saturs tiek atjaunināts un tiks publicēts Eiropas e-tiesiskuma portālā.




Vienotu noteikumu kopums par jurisdikciju Eiropas Savienībā nosaka, kuras dalībvalsts tiesas ir kompetentas

Ja jums ir izcēlies strīds ar kādu komersantu, kādas profesijas pārstāvi, jūsu darba devēju vai kādu citu personu kādā citā dalībvalstī, jums būs jānoskaidro, kuras dalībvalsts tiesām ir jurisdikcija izskatīt attiecīgo strīdu. Atbildei uz šo jautājumu var būt nozīmīgas sekas. Ja jums jātiesājas ārvalstīs, jums var nākties saskarties ar papildu neērtībām un izdevumiem, piemēram, tāpēc, ka jātulko jūsu pieteikumi, jānolīgst advokāts tajā dalībvalstī, kur notiek tiesas process, vai jābrauc uz lietas izskatīšanu.

2000. gadā Eiropas Savienība pieņēma Padomes Regulu (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās, kas paredz noteikumus par pārrobežu lietu piekritību tiesām (jurisdikciju), kur iesaistīta vairāk nekā viena dalībvalsts. Tā aizstāja un grozīja 1968.gadā dalībvalstu noslēgto Briseles Konvencijas par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās noteikumus.

Minētā regula ir tieši piemērojama visā Eiropas Savienībā, izņemot Dāniju. Jurisdikcijas noteikumus attiecībās starp Dāniju un pārējām dalībvalstīm joprojām nosaka 1968. gada Briseles Konvencija.

Regulas noteikumi tikai norāda uz to dalībvalsti, kuras tiesām ir jurisdikcija. Konkrēto kompetento tiesu attiecīgajā dalībvalstī nosaka saskaņā ar nacionālām procesuālajām normām. Lai iegūtu noderīgu informāciju par nacionālo lietu piekritības regulējumu civillietās un komerclietās kādā dalībvalstī, jāuzklikšķina uz attiecīgās valsts karoga.

Kādi ir regulas galvenie principi attiecībā uz jurisdikciju?

Vispārējais faktors, kas nosaka jurisdikciju, ir atbildētāja domicils. Prasības pret personām, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, neatkarīgi no viņas pilsonības ir jāceļ šajās dalībvalsts tiesās. Tomēr regula paredz vairākus noteikumus, kas atkāpjas no šī principa un kas pieļauj uzsākt tiesvedību arī tajā dalībvalstī, kas nav atbildētāja domicila valsts. Svarīgākie piemēri par šiem īpašajiem noteikumiem:

Lapas augšmalaLapas augšmala

  • jautājumos par līgumsaistībām prasību pret personu var celt tiesā attiecīgās saistības izpildes vietā. Piemēram, kravas mašīnas pārdevēju no Vācijas var iesūdzēt tiesā Itālijā, ja kravas mašīnas piegādes vieta ir Itālija;
  • prasībā par kaitējuma atlīdzināšanu kompetentas ir tiesas vietā, kur noticis kaitējumu izraisošais notikums. Tādējādi Grieķijā notikuša ceļu satiksmes negadījumā starp britu tūristu un grieķu vietējo iedzīvotāju, Grieķijas prasītājs var izmantot Grieķijas tiesas. Dažreiz tā notikuma vieta, kas rada atbildību par kaitējumu (piemēram, toksisku vielu noplūde upē Francijā), un vieta, kur šāds notikums rada zaudējumus (piemēram, kaitējumu augiem, ko apūdeņo ar piesārņotās upes ūdeni Beļģijā) neatrodas vienā un tajā pašā dalībvalstī. Tādā gadījumā prasītājs var brīvi izvēlēties kādu no minēto dalībvalstu tiesām;
  • jautājumos par uzturēšanu (uzturlīdzekļiem) uztura kreditors var vērsties pie tās dalībvalsts tiesām, kur ir viņa domicils;
  • atsevišķās līgumattiecībās, ko raksturo izteikti dažādas pušu ietekmes spējas, piemēram, patērētāju līgumu, apdrošināšanas un individuālo darba līgumu lietās, uzskata, ka vājākajai pusei ir vajadzīga īpaša aizsardzība. Vispārējais noteikums ir tāds, ka prasību pret vājāko pusi (patērētāju, apdrošināto, darba ņēmēju) var celt tikai tajā dalībvalstī, kur ir šīs personas domicils. No otras puses, prasību pret stiprāko pusi (dīleri, apdrošinātāju, darba devēju), ievērojot atsevišķus noteikumus, var celt arī tās dalībvalsts tiesā, kur vājākajai pusei ir domicils vai (attiecībā uz darba līgumiem) vājākā puse veic savu darbu.

Iepriekš minētie noteikumi par īpašo jurisdikciju rada papildu izvēles iespēju prasītājam, kurš var arī izvēlēties celt prasību pret atbildētāju tās dalībvalsts tiesās, kurā ir šīs personas domicils. Tomēr ir arī atsevišķas lietas, kas ietilpst, t.s., izņēmuma piekritībā, proti, kas nepapildina, bet aizstāj lietas piekritību pēc atbildētāja domicila. Piemēram,

  • jautājumos, kas attiecas uz nekustamā īpašuma īpašumtiesībām vai nomu, lieta ir piekritīga tikai tās dalībvalsts tiesām, kurā atrodas īpašums;
  • jautājumos, kas attiecas uz reģistrējamām tiesībām kā patentiem vai preču zīmēm, lieta ir piekritīga tikai tās dalībvalsts tiesām, kurā reģistrācija tika veikta;
  • ievērojot dažus nosacījumus, pusēm ir arī iespēja brīvi izvēlēties dalībvalsti, kuras tiesām lieta būs piekritīga. Šāds tiesas izvēles līgums parasti noved pie izvēlētās dalībvalsts tiesu izņēmuma piekritības, ja vien puses nav vienojušās citādāk.

Ievērojot zināmus izņēmumus, apstāklis, ka atbildētājs ierodas tiesā, var būt par pamatu lietas piekritībai attiecīgās dalībvalsts tiesām pat, ja sākotnēji tās nav kompetentas.

Lūdzu, ievērojiet, ka minētais regulas lietu piekritības noteikumu apraksts nav nedz izsmeļošs, nedz pietiekami detalizēts, lai sniegtu pamatotu lietas piekritības izvērtējumu konkrētā lietā.

Kas notiek, ja tiesvedības process par vienu un to pašu strīdu ir uzsākts divās dalībvalstīs?

Var gadīties, ka abas strīda puses uzsāk tiesvedības procesu par vienu un to pašu jautājumu dažādās dalībvalstīs. Piemēram, pēc ceļu satiksmes negadījuma starp divām personām, kas dzīvo attiecīgi Vācijā un Francijā, var gadīties, ka abas personas ceļ prasību viena pret otru par zaudējumu atlīdzību dalībvalstu tiesās pēc otras puses domicila. Šādā situācijā regula pamatā nostiprina principu “pirmais brauc, pirmais maļ". Tiesai, kurā prasība ir celta vēlāk, jāaptur lietas izskatīšana un jāgaida, kamēr otra tiesa izlemj, vai lieta tai ir piekritīga. Ja tiesa, kurā pirmajā ir celta prasība, uzskata, ka lieta tai ir piekritīga, tad otrai tiesai lietas izskatīšana jānoraida. Tikai tad, ja tiesa, kurā pirmajā ir celta prasība, nonāk pie secinājuma, ka lieta tai nav piekritīga, otra tiesa var turpināt lietas izskatīšanu.

Atsauces dokumenti

  • Tiesas atzinums 1/03, 07.02.2006: Kopienas kompetence noslēgt jauno Lugāno konvenciju par jurisdikciju un nolēmumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās
  • Padomes 2000. gada 22. decembra Regula [ Council Regulation ] (EK) Nr. 44/2001 par piekritību un nolēmumu izpildīšanu civillietās un komerclietās
  • 1968. gada Briseles Konvencija [ Brussels Convention ] par piekritību un nolēmumu izpildīšanu civillietās un komerclietās (konsolidētā versija)

« Lietu piekritība tiesām - Vispārīgas ziņas | Kopienas tiesību akti - Vispārīgas ziņas »

Lapas augšmalaLapas augšmala

Pēdējo reizi atjaunots: 07-06-2006

 
  • Kopienas tiesību akti
  • Starptautiskie tiesību akti

  • Beļģija
  • Bulgārija
  • Čehija
  • Dānija
  • Vācija
  • Igaunija
  • Īrija
  • Grieķija
  • Spānija
  • Francija
  • Itālija
  • Kipra
  • Latvija
  • Lietuva
  • Luksemburga
  • Ungārija
  • Malta
  • Nīderlande
  • Austrija
  • Polija
  • Portugāle
  • Rumānija
  • Slovēnija
  • Slovākija
  • Somija
  • Zviedrija
  • Apvienotā Karaliste