Eiropas Komisija > ETST > Pierādījumu iegūšana un pierādīšana > Zviedrija

Pēdējo reizi atjaunots: 04-09-2006
Drukājama datne Ievietot grāmatzīmi šajā lapā

Pierādījumu iegūšana un pierādīšana - Zviedrija

 

SATURS

I. Pierādīšanas pienākums I.
1.
a) Kam kas ir jāpierāda (kam ir pierādīšanas pienākums)? a)
b) Izņēmumi no prasībām par pierādījumiem b)
2. Kādas prasības ir izstrādātas pierādījumu novērtēšanai (prasības attiecībā uz pierādījumiem)? 2.
II. Pierādījumu iegūšana II.
3. Pierādījumi, ko tiesa ieguvusi, ja to nav lūgusi neviena no pusēm 3.
4.
a) Kā pierādījums tiek iekļauts lietā? a)
b) Kādos gadījumos tiesa var atteikties pieņemt pierādījumu? b)
5.
a) Kādi ir dažādi liecību veidi? a)
b) Atšķirība starp liecinieka-eksperta viedokli un rakstisku liecinieka-eksperta viedokli b)
c) Vai kāds noteikts pierādījums ir nozīmīgāks nekā kāds cits pierādījums? c)
d) Vai pastāv noteikumi, kas nosaka, ka noteikti apstākļi prasa noteikta veida pierādījumus? d)
6.
a) Vai personām ir pienākums sniegt liecību? a)
b) Kādi ir izņēmumi pienākumam sniegt liecību? b)
c) Kādas sankcijas tiek piemērotas pret personu, kura atsakās sniegt liecību? c)
d) Personas, kurām nav atļauts sniegt liecību d)
7. Kā liecinieki tiek nopratināti? Vai liecību var sniegt, izmantojot videokonferenci? 7.
III. Pierādījuma nozīmīgums III.
8. Vai pierādījumu, kas ir iegūts nelikumīgi, var uzskatīt par pierādījumu? 8.
9. Pušu nopratināšana 9.

 

I. Pierādīšanas pienākums

1.

a) Kam kas ir jāpierāda (kam ir pierādīšanas pienākums)?

Pamatnosacījums paredz, ka personai, kurai ir nepieciešams kaut ko apliecināt, lai uzvarētu tiesas procesā, ir jāpierāda fakts, uz kuru viņa balstās. Ja vienai no pusēm ir bijis īpašs iemesls nodrošināt kāda fakta pierādīšanu, tad pierādīšanas pienākums bieži gulstas uz viņu. Grūtības, kas radušās kādai pusei sagādāt pierādījumus par noteiktu faktu, var arī būt izšķirošas. Piemēram, var minēt, ka personai, kas pieprasa samaksu par piegādātajām precēm vai aizdevuma atmaksu, ir jāpierāda, ka tai ir pamats prasībai pret otru pusi. Ja pretējā puse aizbildinās, ka naudas summa jau ir samaksāta, tad šai pusei ir pienākums pierādīt, ka maksājums ir veikts. Gadījumos par zaudējumu atlīdzināšanas saistībām parasti cietušai pusei ir pierādīšanas pienākums. Var būt situācija, kad kāda fakta pierādīšanas pienākums noteiktos apstākļos var tikt mainīts. Tādēļ diskriminācijas gadījumā, ja persona, kas ierosinājusi lietu, var uzrādīt apstākļus, kas liek domāt, ka viņa ir bijusi diskriminēta, atbildētājam ir jāpierāda, ka diskriminācija nav notikusi.

Ja iesniegtie pierādījumi ir nepietiekoši, tas nozīmē, ka tiesa nevar izmantot konkrēto apstākli par pamatu savam lēmumam. Ja tas ir gadījums, kad jānovērtē radušos zaudējumu apmērs, tas ir nozīmīgs izņēmums, kas nozīmē, ka tiesa var, ja nav iespējams vai ir ļoti grūti iegūt pierādījumus par zaudējuma summu, novērtēt zaudējumus saprātīgā apmērā.

Lapas augšmalaLapas augšmala

b) Izņēmumi no prasībām par pierādījumiem

Apgalvojumus, kurus akceptējusi pretējā puse, nav nepieciešams pierādīt. Tiesa var izmantot šādus neapstrīdētus paziņojumus par sava lēmuma pamatu bez iepriekšēja brīdinājuma. Noteiktos lietu veidos, t.i., lietās par aprūpes, izmitināšanas vai apmeklēšanas tiesībām, tiek piemēroti citi noteikumi, taču tas nozīmē, ka tiesa veic neatkarīgu pārbaudi par to, kas ir ticis pierādīts, pat ja puse ir apstiprinājusi faktu, kas ir vērsts pret viņu. Tā iemesls ir tas, ka tiesai šajos gadījumos ir īpaša atbildība par lietu, kurai jābeidzas pareizi atbilstoši faktiem.

Faktus, kas ir vispārzināmi, nav nepieciešams pierādīt. Pusēm arī nevajag sniegt liecības attiecībā uz Zviedrijas likumdošanas aktu saturu. Ja tiek piemēroti ārvalstu likumdošanas akti, tiesa tomēr var pieprasīt, lai puses sniedz liecības par to, ko nosaka ārvalstu likumdošanas akti.

2. Kādas prasības ir izstrādātas pierādījumu novērtēšanai (prasības attiecībā uz pierādījumiem)?

Prasības, kas ir izstrādātas pierādījumu novērtēšanai, ir atkarīgas no attiecīgās lietas veida. Civillietās parasta prasība paredz, ka attiecīgajam faktam ir jābūt apstiprinātam. Varētu teikt, ka tiesnesim ir jābūt pārliecinātam. Dažās civillietās un pie noteiktiem apstākļiem var tikt piemērotas zemākas prasības attiecībā uz liecībām. Piemērs, ko varētu minēt, ir lietas par patērētāju apdrošināšanu, kad tiek uzskatīts par pietiekamu tas, ka šķiet ticamāk, ka apdrošināšanas gadījums ir noticis nekā, ka tas nav noticis.

Lapas augšmalaLapas augšmala

II. Pierādījumu iegūšana

3. Pierādījumi, ko tiesa ieguvusi, ja to nav lūgusi neviena no pusēm

Galvenais noteikums paredz, ka puses pašas ir atbildīgas par pierādījumiem. Dažos gadījumos tiesai ir iespēja iesniegt pierādījumus lietā, ja to nav lūgusi neviena no pusēm. Tādējādi var būt lieta, it īpaši aizbildniecības vai apmeklēšanas tiesību lietas, kad tiesa uzskata, ka izmeklēšanu ir jāpapildina ar papildu pierādījumiem, t.i., vietējās varas sociālajiem dienestiem veicot izmeklēšanu par aizbildniecību. Civillietās, kad puses var noslēgt saistošu vienošanos par konkrēto jautājumu, tā sauktajās lietās, kuras pakļaujas risināšanai, tiesai ir tiesības pēc savas iniciatīvas uzklausīt liecinieku, kas iepriekš nav ticis uzklausīts, vai nolemt, ka tiesvedības laikā ir jāiesniedz noteikta rakstveida liecība.

4.

a) Kā pierādījums tiek iekļauts lietā?

Ja puse tiesā atsaucas uz mutisku liecību, t.i., liecinieka iztaujāšanu vai puses nopratināšanu zem zvēresta, tiesa uzaicina iztaujājamo personu uz tiesas sēdi, kurā notiek nopratināšana. Rakstveida liecības iesniedz pašas puses, bieži saistībā ar uzaicinājumu uz tiesu vai atbildētāja oficiālu paziņojumu tiesai. Ja notiek lietas izskatīšana pēc būtības, liecības var iesniegt tiesas procesa laikā. Tas nozīmē, ka principā rakstveida liecības var tikt nolasītas skaļi iztiesāšanas laikā un lieciniekam ir jāapstiprina savs ziņojums tiesas klātbūtnē.

Lapas augšmalaLapas augšmala

b) Kādos gadījumos tiesa var atteikties pieņemt pierādījumu?

Tiesa var atteikties pieņemt pierādījumu, ja tam, ko puse vēlas pierādīt, lietā nav nozīmes. Tas attiecas arī uz to, ja liecība netiek prasīta vai ja liecībai acīmredzami nav jēgas. Bez tam, pastāv noteikumi, ka uz rakstveida liecību var atsaukties tikai īpašos izņēmuma gadījumos.

5.

a) Kādi ir dažādi liecību veidi?

Zviedrijā principā ir piecas dažādas liecību formas (liecību veidi). Tās ir:

  • rakstveida liecība
  • liecinieku nopratināšana
  • puses nopratināšana
  • eksperta nopratināšana
  • apskate

b) Atšķirība starp liecinieka-eksperta viedokli un rakstisku liecinieka-eksperta viedokli

Parasti liecinieka liecība tiek uzklausīta mutiski tiesas klātbūtnē. Uz rakstveida liecinieku liecībām nevar balstīties. Ar tiesas atļauju liecinieks tomēr var izmantot pierakstus, lai palīdzētu savai atmiņai. Savukārt, ja liecība tiek iegūta no eksperta, tad ekspertam ir jāiesniedz rakstveida ziņojums. Ja to prasa viena no pusēm un tas ir acīmredzami nepieciešams, eksperta liecību var uzklausīt arī mutiski tiesas sēdes laikā. Mutiska noklausīšanās notiek arī tad, ja ir svarīgi, ka viņš vai viņa tiek uzklausīts tieši - tiesas klātbūtnē.

Ja lietai ir jābeidzas pēc galvenās izskatīšanas, t.i., lai liecība tiktu uzklausīta, rakstveida liecības un eksperta ziņojumus parasti jānolasa skaļi izskatīšanas laikā, lai tiesa varētu to ņemt vērā savā spriedumā. Taču tiesai ir iespēja nolemt, ka rakstveida liecība ir uzskatāma par uzklausītu galvenajā izskatīšanā bez nepieciešamības to izskatīšanas laikā nolasīt skaļi.

Lapas augšmalaLapas augšmala

c) Vai kāds noteikts pierādījums ir nozīmīgāks nekā kāds cits pierādījums?

Zviedrijā tiek piemērots liecību pieņemamības princips. Tas nozīmē, ka nav noteikumu, kas nosaka dažādu pierādījumu nozīmīgumu. Tā vietā tiesa, neatkarīgi novērtējot visu notikušo, izlemj, kas šajā gadījumā ir uzskatāms par pierādītu. Parasti tomēr rakstveida liecība, uz kuru var balstīties kā uz liecību īpašos gadījumos, tiek uzskatīta par tādu, kam ir mazāka vērtība kā liecībai nekā liecinieku nopratināšanai, kura notiek tiesas sēdes laikā.

d) Vai pastāv noteikumi, kas nosaka, ka noteikti apstākļi prasa noteikta veida pierādījumus?

Liecību pieņemamības princips nozīmē, ka nav noteikumu, kas noteiktu, ka noteiktu apstākļu apstiprināšanai nepieciešamas noteikta veida liecības. Tā vietā tiesa savā izpētē veic vispārēju pierādīto lietas apstākļu novērtēšanu.

6.

a) Vai personām ir pienākums sniegt liecību?

Zviedrijā tiek piemērots vispārējs pienākums sniegt liecību. Tas nozīmē, ka personai, kas uzaicināta par liecinieku, ir jāsniedz liecība, izņemot īpašus gadījumus.

b) Kādi ir izņēmumi pienākumam sniegt liecību?

Laulātajam nav pienākums sniegt liecību gadījumos, kad otrs laulātais ir viena no pusēm. Arī nevienu tuvu radinieku vai citu personu, kas ir saistīta ar kādu no pusēm, nevar piespiest liecināt pret savu gribu. Bez tam, liecinieks var atteikties komentēt kādu faktu, ja paziņojums nozīmētu, ka liecinieks tādējādi ir bijis spiests atklāt, ka viņš vai viņa ir izdarījis noziegumu vai rīkojies negodīgi. Lieciniekam arī nav jāatklāj profesionāli noslēpumi, ja vien tam nav īpaši iemesli.

Lapas augšmalaLapas augšmala

c) Kādas sankcijas tiek piemērotas pret personu, kura atsakās sniegt liecību?

Persona, kura ir uzklausāma kā liecinieks, tiek uzaicināta uz tiesas sēdi, piedraudot ar naudas sodu. Ja liecinieks neierodas, tiek uzlikts naudas sods, ja viņam vai viņai nav attaisnojoša neierašanās iemesla, piem., slimība. Ja liecinieks neierodas, tiesa var arī nolemt, ka liecinieku var atgādāt uz tiesu ar policijas palīdzību. Visbeidzot, tiesai var likt apcietināt personu, kura atsakās sniegt liecību bez pamatota iemesla, atsakoties atbildēt uz jautājumiem.

d) Personas, kurām nav atļauts sniegt liecību

Garīdzniekiem, advokātiem, ārstiem un psihologiem pastāv ierobežojumi sniegt liecības par informāciju, kuru viņi ir ieguvuši, pildot pienākumu saglabāt konfidencialitāti. Ja persona, kura uzaicināta par liecinieku, ir jaunāka par 15 gadiem, vai cieš no garīga rakstura traucējumiem, tiesa, ņemot vērā apstākļus, nosaka, vai viņa var tikt uzklausīta liecinieka statusā.

7. Kā liecinieki tiek nopratināti? Vai liecību var sniegt, izmantojot videokonferenci?

Liecinieku nopratināšanu parasti uzsāk persona, kas uzaicinājusi liecinieku. Pēc tam pretējai pusei ir iespēja uzdot jautājumus. Pēc jautājumu uzdošanas persona, kura ir uzaicinājusi liecinieku, un tiesa var uzdot papildu jautājumus. Tiesai ir jānoraida jautājumi, kuri acīmredzami nav saistīti ar lietu, ir neskaidri vai kā citādi nepiemēroti.

Liecinieka nopratināšana var notikt telefoniski, ja tas ir pieņemams, ņemot vērā izmaksas, kas rastos, ja liecinieks tā vietā ierastos tiesā, un to, cik nozīmīgi ir liecinieku personīgi uzklausīt iztiesāšanas laikā. Saskaņā ar eksperimentālu projektu dažās tiesās, noteiktos apstākļos liecinieku var uzklausīt pat videokonferencē.

III. Pierādījuma nozīmīgums

8. Vai pierādījumu, kas ir iegūts nelikumīgi, var uzskatīt par pierādījumu?

Liecības pieņemamības princips nozīmē, ka pastāv tikai daži reti izņēmumi, kad ir aizliegts izmantot noteiktus liecību veidus. Liecība, kas ir iegūta nelikumīgā veidā, tomēr parasti nevar aizkavēt atsaukties uz pierādījumu lietas izskatīšanas laikā. Tam tomēr var būt nozīme liecības novērtēšanā.

9. Pušu nopratināšana

Puses nedrīkst liecināt. Tomēr, tās var tikt uzklausītas, lai iegūtu pierādījumus. Dažos gadījumos uzklausīšana norit pēc zvēresta nodošanas. Tādā gadījumā pusei iestājas kriminālatbildība par tās informācijas pareizību, kuru tā sniedz.

« Pierādījumu iegūšana un pierādīšana - Vispārīgas ziņas | Zviedrija - Vispārīgas ziņas »

Lapas augšmalaLapas augšmala

Pēdējo reizi atjaunots: 04-09-2006

 
  • Kopienas tiesību akti
  • Starptautiskie tiesību akti

  • Beļģija
  • Bulgārija
  • Čehija
  • Dānija
  • Vācija
  • Igaunija
  • Īrija
  • Grieķija
  • Spānija
  • Francija
  • Itālija
  • Kipra
  • Latvija
  • Lietuva
  • Luksemburga
  • Ungārija
  • Malta
  • Nīderlande
  • Austrija
  • Polija
  • Portugāle
  • Rumānija
  • Slovēnija
  • Slovākija
  • Somija
  • Zviedrija
  • Apvienotā Karaliste