Eiropas Komisija > ETST > Pierādījumu iegūšana un pierādīšana > Slovēnija

Pēdējo reizi atjaunots: 03-04-2009
Drukājama datne Ievietot grāmatzīmi šajā lapā

Pierādījumu iegūšana un pierādīšana - Slovēnija

 

SATURS

I. Pierādīšanas pienākums I.
1.
a) Kādi noteikumi attiecas uz pierādīšanas pienākumu? a)
b) Vai pastāv noteikumi, kas atbrīvo noteiktus faktus no pierādīšanas pienākuma? Kādos gadījumos? Vai ir iespējams atspēkot šos pieņēmumus, iesniedzot pierādījumus? b)
2. Kādā mērā tiesai jāpārliecinās par fakta patiesumu, lai savu spriedumu pamatotu ar šī fakta esamību? 2.
II. Pierādījumu iegūšana II.
3. Vai pierādījumu iegūšanai vienmēr ir nepieciešams puses iesniegums, vai arī noteiktos gadījumos tiesnesis var iegūt pierādījumus pēc savas iniciatīvas? 3.
4.
a) Ja puses iesniegums attiecībā uz pierādījumu iegūšanu ir apstiprināts, kādi ir nākamie pasākumi? a)
b) Kādos gadījumos tiesa var noraidīt puses iesniegumu par pierādījumu iegūšanu? b)
5.
a) Kādi ir pierādījumu veidi ? a)
b) Kādas ir metodes pierādījumu iegūšanai no lieciniekiem, un vai tās atšķiras no metodēm pierādījumu iegūšanai no lieciniekiem-ekspertiem? Kādi ir noteikumi attiecībā uz rakstveida pierādījumu un ekspertu ziņojumu vai atzinumu iesniegšanu? b)
c) Vai noteiktas pierādīšanas metodes ir spēcīgākas nekā citas? c)
d) Vai noteiktas pierādīšanas metodes ir obligātas, lai pierādītu noteiktus faktus? d)
6.
a) Vai likums nosaka, ka lieciniekiem ir pienākums liecināt? a)
b) Kādos gadījumos liecinieki var atteikties sniegt liecību? b)
c) Vai personu, kas atsakās liecināt, var piespiest sniegt liecību? c)
d) Vai ir personas, no kurām liecības nav iegūstamas? d)
7. Kāds ir tiesneša un pušu uzdevums liecinieka nopratināšanā? Kādos apstākļos liecinieku var uzklausīt ar jauno tehnoloģiju, piemēram, televīzijas vai video konferenču, palīdzību? 7.
III. Pierādījumu novērtēšana III.
8. Ja puse liecību ieguvusi nelikumīgi, vai tiesai ir kādi ierobežojumi sprieduma pieņemšanā? 8.
9. Ja esmu viena no lietas pusēm, vai mans paziņojums tiks uzskatīts par liecību? 9.

 

I. Pierādīšanas pienākums

1.

a) Kādi noteikumi attiecas uz pierādīšanas pienākumu?

Vispārīgais noteikums ir tāds, ka pusēm ir jāizklāsta visi fakti, ar kuriem tiek pamatotas prasības un iebildumi, un jānodrošina šos faktus apliecinoši pierādījumi (Civilprocesa likuma (Zakon o pravdnem postopkuZPP) 7. un 212. pants).

Prasītājiem jāpierāda fakti, kas ir viņu prasību pamatā, un atbildētājiem jānodrošina fakti, ar kuriem viņi var pamatot savus iebildumus. Materiālās tiesības nosaka, kurai no pusēm ir jānorāda un jāpierāda attiecīgie fakti. Sekas, kas izriet no nepierādīta fakta, gulst uz to pusi, kurai saskaņā ar materiālo tiesību normām attiecīgais fakts ir jānorāda un jāpierāda (ZPP 7. un 215. pants).

b) Vai pastāv noteikumi, kas atbrīvo noteiktus faktus no pierādīšanas pienākuma? Kādos gadījumos? Vai ir iespējams atspēkot šos pieņēmumus, iesniedzot pierādījumus?

Pierādīšanas pienākums attiecas uz faktiem, ar kuriem tiek pamatotas prasības un iebildumi, zinātniskiem un profesionāliem noteikumiem un empīriskiem noteikumiem, bet neattiecas uz tiesību normām. Tiesību normām piemēro principu, ka tiesai tās jāpārzina ex officio (iura novit curia).

Nav jāpierāda atzīti un vispārzināmi fakti (ZPP 214. panta pirmā un ceturtā rindkopa).

Tiesa pieņem atzītu faktu par sava sprieduma pamatu, nepārbaudot tā patiesumu (ZPP 214. panta pirmā rindkopa), ja vien tā neuzskata, ka attiecīgā puse ir atzinusi attiecīgo faktu ar nodomu celt prasību, kuru tā nevar celt.

Lapas augšmalaLapas augšmala

Teorijā un praksē joprojām ir aktuāli daži jautājumi par pierādīšanas pienākumu attiecībā uz neapstrīdētiem faktiem — faktiem, kas tiek atklāti pierādījumu iegūšanas procesā, bet kurus neviena puse nav iesniegusi un kas nav ietverti juridiskajos pieņēmumos.

2. Kādā mērā tiesai jāpārliecinās par fakta patiesumu, lai savu spriedumu pamatotu ar šī fakta esamību?

Lai pieņemtu lēmumu par prasītāja prasības būtību, tiesai jābūt spēcīgiem materiāliem pierādījumiem un tai arī citādi jābūt pārliecinātai par juridiski būtiskiem faktiem.

Dažkārt var būt pietiekami pat ar iespējamības apliecinājumu, lai pieņemtu nolēmumu, it īpaši procesuālus starplēmumus, kas nenoslēdz tiesvedību un ar kuriem tiesa tikai atrisina pagaidu procesuālos jautājumus. Lai tiesnesis piemērotu noteiktu procesuālu normu, ir jāuzrāda juridiski būtisku faktu iespējamība. Tomēr tiesnesim nav jābūt pārliecinātam par to esamību. ZPP nenosaka faktus, kuru iespējamību var uzrādīt, lai ņemtu vērā attiecīgo normu.

II. Pierādījumu iegūšana

3. Vai pierādījumu iegūšanai vienmēr ir nepieciešams puses iesniegums, vai arī noteiktos gadījumos tiesnesis var iegūt pierādījumus pēc savas iniciatīvas?

Saskaņā ar abu pušu uzklausīšanas principu pierādījumu iegūšanu galvenokārt pieprasa tiesas procesā iesaistītās puses. Tiesa var iegūt pierādījumus arī pēc savas iniciatīvas (ZZP 7. panta otrā rindkopa), ja tā uzskata, ka pušu nolūks ir izmantot prasību nepieļaujamā veidā.

Lapas augšmalaLapas augšmala

4.

a) Ja puses iesniegums attiecībā uz pierādījumu iegūšanu ir apstiprināts, kādi ir nākamie pasākumi?

Tiesa izlemj, kādi pierādījumi ir iegūstami izšķirošo faktu noskaidrošanai (ZPP 213. panta otrā rindkopa un 287. pants). Tā pieņem lēmumu par pierādījumiem, ar kuriem pieņem vai noraida pušu iesniegumus, kā arī var pēc savas iniciatīvas izdot rīkojumu par noteiktu pierādījumu iegūšanu.

Ja puses iesniegums par pierādījumiem tiek apstiprināts ar tiesas nolēmumu, pieteikumu īsteno un notiek pierādījumu faktiskā iegūšana. Tiesai tās nolēmums par pierādījumiem nav saistošs. Tā var tiesvedības laikā mainīt lēmumu un iegūt pierādījumus, par kuriem tika noraidīts iepriekšējais iesniegums, kā arī iegūt jaunus pierādījumus (ZPP 287. panta ceturtā rindkopa).

Tiesas procesā pierādījumi parasti tiek iesniegti tiesnesim, kurš pieņem galīgo lēmumu (ZPP 217. panta pirmā rindkopa). Pamatotu iemeslu dēļ pierādījumus pēc pieprasījuma var iesniegt arī kādam citam tiesnesim (217. panta pirmā rindkopa). Izņēmuma gadījumos ir iespējams pierādījumus iegūt arī pēc tiesas procesa pabeigšanas (ZPP 291. pants).

b) Kādos gadījumos tiesa var noraidīt puses iesniegumu par pierādījumu iegūšanu?

ZPP īpaši nosaka, ka pierādījumu iegūšanu drīkst noraidīt tikai tad, ja šie pierādījumi nav būtiski lēmumu pieņemšanai, t. i., tie nav izmantojami juridiski būtisku faktu noskaidrošanai. Tomēr ZPP neietver nekādus specifiskus noteikumus attiecībā uz to nepieņemamo pierādījumu loku, ko iespējams noraidīt, kā arī uz pierādījumiem, kuru iegūšana nav reāla vai ekonomiski pamatota.

Lapas augšmalaLapas augšmala

Attiecībā uz nepieņemamiem pierādījumiem vai pierādījumiem, kuru iegūšana nav reāla, ir svarīgi ievērot ZPP 3. panta trešo rindkopu, kas nosaka, ka tiesa nepieņem iesniegumus, kas ir pretrunā ar saistošajiem noteikumiem vai pretrunā ar morāles normām un noteikumiem attiecībā uz pierādījumu izmantošanas nepieļaušanu.

5.

a) Kādi ir pierādījumu veidi ?

Saskaņā ar ZZP tie ir: pārbaudes, dokumenti, liecinieku nopratināšana, liecinieku-ekspertu uzklausīšana un pušu uzklausīšana.

b) Kādas ir metodes pierādījumu iegūšanai no lieciniekiem, un vai tās atšķiras no metodēm pierādījumu iegūšanai no lieciniekiem-ekspertiem? Kādi ir noteikumi attiecībā uz rakstveida pierādījumu un ekspertu ziņojumu vai atzinumu iesniegšanu?

Liecinieki. Jebkurai personai, kas izsaukta liecinieka statusā, ir jāierodas uz tiesas sēdi un jāsniedz liecība, ja likums nenosaka citādi (ZPP 229. panta pirmā rindkopa). Liecinieki tiek nopratināti pēc puses ierosinājuma, kura arī norāda, par ko liecinieks liecinās, un iesniedz viņa personas datus (ZPP 236. pants). Liecinieki tiek izsaukti noteiktā dienā, kas norādīta īpašā pavēstē, kurā jāsniedz informācija par liecības sniegšanas pienākumu, par neattaisnotas neierašanās sekām un par izdevumu atlīdzināšanas tiesībām (ZPP 237. pants).

Liecinieku nopratina tiesas sēdē. Lieciniekus, kas vecuma, slimības vai nopietnas fiziskas nespējas dēļ nevar izpildīt pavēsti, var nopratināt mājās (ZPP 237. panta otrā rindkopa). Katru liecinieku nopratina atsevišķi, bez vēlāk liecinošo liecinieku klātbūtnes (ZPP 238. panta pirmā rindkopa). Tiesa informē lieciniekus par viņu pienākumu runāt patiesību un neko nenoklusēt. Tā brīdina arī par nepatiesas liecības sniegšanas sekām. Liecinieks vispirms izklāsta, kas viņam ir zināms par konkrēto lietu. Tiesnesis, kas ir tiesas sastāva priekšsēdētājs, vai tiesas sastāva locekļi, tiesas procesa puses un to pārstāvji un pilnvarnieki uzdod jautājumus, lai pārbaudītu liecinieka apgalvojumus, papildinātu tos vai noskaidrotu apstākļus. Ja liecinieki sniedz pretrunīgas liecības, viņus var konfrontēt (ZPP 239. panta trešā rindkopa). ZPP vairs nenosaka, ka liecinieki dod zvērestu.

Lapas augšmalaLapas augšmala

ZPP nenošķir parasto liecinieku un „liecinieku-ekspertu” nopratināšanu un nenosaka nekādus īpašus noteikumus šajā sakarā. Nepastāv nekādas procesuālas atšķirības starp liecinieku nopratināšanu un liecinieku-ekspertu uzklausīšanu.

Dokumenti. Lai gan ZPP nenosaka pierādījumu veidu nozīmības pakāpes, dokumenti ir visticamākie pierādījumi. Tos var iedalīt publiskajos un privātajos dokumentos. Publiskie dokumenti ir dokumenti, ko noteiktā formā izsniedz attiecīgās kompetences valsts iestādes, vai dokumenti, ko noteiktā formā izsniedz vietējās varas iestādes, asociācija vai cita organizācija vai indivīds, īstenojot likumā noteiktās publiskās pilnvaras (ZPP 224. panta pirmā rindkopa). Privātie dokumenti ir jebkuri dokumenti, kas nav publiski. Privātā dokumentā parakstu var apliecināt pilnvarota valsts iestāde vai juridiska vai fiziska persona ar attiecīgajām publiskajām pilnvarām (piemēram, notārs). Šādi apliecinātas privāta dokumenta daļas iegūst publisku nozīmi, un tās var uzskatīt arī par publisku dokumentu. ZPP atsevišķi nosaka publisko dokumentu izmantojamību pierādījumu iegūšanai. Publisks dokuments apliecina faktus, kas tiek apstiprināti vai konkretizēti saistībā ar lietu (ZPP 224. panta pirmā rindkopa). ZPP ietver pieņēmumu, ka publiskā dokumenta saturs ir patiess. Tomēr tiek pieļauta iespēja pierādīt, ka fakti publiskā dokumentā ir reģistrēti neprecīzi vai ka publisks dokuments ir sagatavots neatbilstoši prasībām (ZPP 224. panta trešā rindkopa). Turklāt tas ir vienīgais pierādījumu noteikums mūsu civilprocesā.

Lapas augšmalaLapas augšmala

Ārvalstu publiskie dokumenti, kas apliecināti saskaņā ar attiecīgajiem noteikumiem, ir izmantojami kā pierādījumi tādā pašā mērā kā Slovēnijā izdotie dokumenti, ja tiek piemērotas savstarpīguma procedūras, izņemot gadījumus, kad starptautiskie nolīgumi nosaka citādi (ZPP 225. pants).

ZPP nosaka arī noteikumus attiecībā uz pienākumu nodrošināt dokumentus atkarībā no tā, vai šie dokumenti atrodas tās puses, kas uz tiem atsaucas, atbildētājas puses, valsts iestādes vai organizācijas, kas īsteno publisku varu, vai trešās personas (juridiskas vai fiziskas personas) rīcībā.

Liecinieki-eksperti. Tiesa noklausās liecinieka-eksperta liecību, ja ir nepieciešamas tehniskas zināšanas, lai konstatētu vai izskaidrotu noteiktu faktu, un tiesai šādas zināšanas nav pieejamas (ZPP 243. pants). Tiesa izraugās liecinieku-ekspertu ar īpašu lēmumu (ZPP 244. panta pirmā rindkopa). Pirms liecinieka-eksperta izraudzīšanās tiesa uzklausa pušu viedokli šajā jautājumā (ZZP 244. panta otrā rindkopa). Liecinieku-ekspertu var izraudzīties arī tiesas sastāva priekšsēdētājs vai īpaši norādīts tiesnesis, ja viņam ir pilnvarojums pieņemt šādu liecību (ZPP 244. panta trešā rindkopa). Lieciniekus-ekspertus parasti izraugās no īpaša saraksta, ko tiesa izmanto savā darbā. Šo uzdevumu var uzticēt arī specializētai iestādei. Liecinieki-eksperti var būt tikai fiziskas personas. Liecinieki-eksperti nav tiesīgi atteikties no saviem pienākumiem, un viņiem ir jāizklāsta savi secinājumi un atzinums (ZZP 246. panta pirmā rindkopa). Tiesa var noteikt naudas sodu lieciniekam-ekspertam, kurš neierodas uz norādīto sēdi, par kuru viņam pavēstīts atbilstīgā veidā; tāpat tiesa var noteikt naudas sodu lieciniekam-ekspertam, kurš bez attaisnojoša iemesla atsakās no savu pienākumu izpildes (ZZP 248. panta pirmā rindkopa). Pēc liecinieka-ekspertu pieprasījuma tiesa var atbrīvot viņus no pienākumu izpildes tikai tādu iemeslu dēļ, kas piešķir viņiem tiesības atteikties no liecības sniegšanas vai atbildēšanas uz noteiktu jautājumu, t. i., tādu iemeslu dēļ, kas norādīti ZZP no 231. līdz 233. pantam. Tiesa var atbrīvot lieciniekus-ekspertus no viņu pienākumiem arī citu pamatotu iemeslu dēļ (piemēram, pārmērīga darba slodze). Šī iemesla dēļ izņēmumu ir tiesīgs pieprasīt arī iestādes vai organizācijas, kurā liecinieks-eksperts strādā, pilnvarots darbinieks (ZZP 246. panta otrā un trešā rindkopa). Liecinieks-eksperts var tikt izslēgts arī tādā pašā veidā kā tiesnesis. Vienīgais izņēmums ir tāds, ka persona, kas iepriekš jau nopratināta kā liecinieks, ir tiesīga būt arī liecinieks-eksperts (ZZP 247. panta pirmā rindkopa).

Lapas augšmalaLapas augšmala

Liecinieka-eksperta uzdevums ir izklāstīt savus secinājumus un atzinumu. Tiesa lemj, vai liecinieks-eksperts savus secinājumus un atzinumu izsaka tikai mutiski tiesas sēdes laikā, vai tie ir jāiesniedz arī rakstiski pirms tiesas sēdes. Ja ir noteikti vairāki liecinieki-eksperti, viņi savus secinājumus un atzinumu var izklāstīt kopīgi, ja viņi par tiem vienojas. Ja viņi nevar vienoties, katrs liecinieks-eksperts savus secinājumus izklāsta atsevišķi (ZZP 254. pants). Ja liecinieku-ekspertu sniegtajā informācijā ir būtiskas atšķirības, ja viena vai vairāku liecinieku-ekspertu secinājumi ir neskaidri, nepilnīgi, pretrunīgi vai tie ir pretrunā ar izmeklēšanā noskaidrotajiem apstākļiem un ja šīs neskaidrības nenovērš atkārtota liecinieka-eksperta liecības noklausīšanās, pierādījumi vēlreiz tiek iegūti no tā paša vai cita liecinieka-eksperta (ZZP 254. pants). Tomēr, ja viena vai vairāku liecinieku-ekspertu atzinumā ir pretrunas, ja atzinumi satur neatbilstības vai ja pastāv pamatotas aizdomas par sniegtā atzinuma pareizību, ir nepieciešami citu liecinieku-ekspertu atzinumi (ZZP 254. panta trešā rindkopa). Liecinieki-eksperti ir tiesīgi saņemt izdevumu kompensāciju un atlīdzību par darbu (ZZP 249. panta pirmā rindkopa).

c) Vai noteiktas pierādīšanas metodes ir spēcīgākas nekā citas?

Pierādījumu novērtēšanā tiek izmantots princips, ka pierādījumus izvērtē brīvi. Tiesa pēc saviem ieskatiem lemj, kuri fakti ir uzskatāmi par pierādītiem, rūpīgi un detalizēti izvērtējot katru atsevišķo pierādījumu elementu un visus pierādījumus kopā un ņemot vērā tiesvedības vispārējo norisi (ZZP 8. pants). Līdz ar to mūsu civilprocess nenosaka „pierādījumu noteikumus”, un likumdevējs iepriekš tikai abstraktā veidā nosaka atsevišķu pierādījumu veidu nozīmi. Vienīgais izņēmums ir noteikums par publisko dokumentu novērtēšanu.

Lapas augšmalaLapas augšmala

Tomēr praksē tiek īstenots noteikums, ka, piemēram, dokumentārie pierādījumi ir ticamāki, bet ne stiprāki kā citi pierādījumi, piemēram, liecinieku vai pušu liecības.

d) Vai noteiktas pierādīšanas metodes ir obligātas, lai pierādītu noteiktus faktus?

ZZP neietver nekādus noteikumus par to, vai atsevišķas pierādīšanas metodes ir obligātas, lai pierādītu noteiktu faktu esamību.

6.

a) Vai likums nosaka, ka lieciniekiem ir pienākums liecināt?

Jā. Jebkurai personai, kas izsaukta liecinieka statusā, ir jāierodas uz tiesas sēdi un jāsniedz liecība, ja likums nenosaka citādi (ZZP 229. panta pirmā rindkopa).

b) Kādos gadījumos liecinieki var atteikties sniegt liecību?

Persona nevar būt liecinieks, ja, sniedzot liecību, viņš pārkāptu pienākumu neizpaust valsts vai militāru noslēpumu, ja vien kompetentā iestāde nav liecinieku atbrīvojusi no šāda pienākuma (ZZP 230. pants).

Liecinieki ir tiesīgi atteikties liecināt (ZZP 231. pants):

  • par jautājumiem, par kuriem informāciju tiesas procesa puse lieciniekiem uzticējusi kā saviem pilnvarotajiem pārstāvjiem;
  • par jautājumiem, ko tiesas procesa puse vai cita persona lieciniekam uzticējusi kā biktstēvam;
  • par faktiem, kurus viņi ir atklājuši kā juristi vai ārsti vai, veicot citu profesionālu vai cita veida darbību, un ja viņiem ir pienākums neizpaust jebkādus faktus, kas atklāti šādā profesionālajā darbā vai cita veida darbībā.

Liecinieki var atteikties atbildēt uz atsevišķiem jautājumiem, ja tam ir pamatots iemesls, it īpaši, ja atbildes sniegšana izraisītu nopietnu apkaunojumu, būtisku finansiālu kaitējumu vai kriminālapsūdzības attiecībā uz viņiem pašiem vai jebkuras pakāpes asinsradiniekiem vai sānlīnijas radiniekiem līdz trešajai radniecības pakāpei vai ja atbildes sniegšana izraisītu nopietnu apkaunojumu, būtisku finansiālu kaitējumu vai kriminālapsūdzības attiecībā uz viņu dzīvesbiedriem vai laulību rezultātā iegūtiem radiniekiem līdz otrajai radniecības pakāpei (pat ja laulība vairs nepastāv), vai viņu aizbildni vai aizbilstamo (ieskaitot), kādu no audžuvecākiem vai adoptēto bērnu (ZZP 233. panta pirmā rindkopa).

Lapas augšmalaLapas augšmala

Tomēr finansiāla kaitējuma risku liecinieki nevar izmantot kā iemeslu, lai atteiktos liecināt par tiesiskiem darījumiem, kuros viņi piedalījušies kā liecinieki, par darbībām, kuras viņi veikuši kā jebkuras tiesas procesa puses tiesību priekšteči vai pārstāvji saistībā ar kādu strīdu, par faktiem attiecībā uz mantiskajām attiecībām, kas saistītas ar ģimenes saitēm vai laulību, par faktiem saistībā ar dzimšanu, laulību, nāvi vai citiem apstākļiem; saskaņā ar īpašiem noteikumiem viņiem ir jāiesniedz iesniegums vai attiecīgs paziņojums (ZZP 234. pants).

c) Vai personu, kas atsakās liecināt, var piespiest sniegt liecību?

Jā. Ja atbilstīgā veidā izsaukti liecinieki neierodas un neierašanās ir nepamatota vai ja viņi bez atļaujas ir pametuši vietu, kurā bija paredzēta liecības noklausīšanās, tiesa var uzdot lieciniekus atvest ar varu uz liecinieku rēķina, turklāt tā var piemērot naudassodu. Tiesa var piespriest naudassodu arī lieciniekam, kurš ierodas, bet pēc iepazīstināšanas ar liecības sekām atsakās liecināt vai atbildēt uz atsevišķiem jautājumiem tādu iemeslu dēļ, ko tiesa uzskata par nepamatotiem. Šajā gadījumā tiesa ir tiesīga liecinieku, kas joprojām nevēlas sniegt liecību, apcietināt līdz laikam, kad viņš vēlas sniegt liecību, vai līdz laikam, kad šī liecība vairs nav nepieciešama, taču ne ilgāk kā uz vienu mēnesi (ZZP 241. panta otrā un trešā rindkopa).

d) Vai ir personas, no kurām liecības nav iegūstamas?

Liecinieks var būt jebkura persona, kas spēj sniegt informāciju par pierādāmiem faktiem (ZZP 229. panta otrā rindkopa). Atbilstība liecinieka statusam nav atkarīga no tiesībspējas un rīcībspējas. Bērns vai persona, kas atzīta par pilnīgi vai daļēji rīcībnespējīgu, var būt liecinieks, ja viņš faktiski spēj sniegt informāciju par juridiski būtiskiem faktiem. Jautājumu par to, vai liecinieks ir spējīgs sniegt liecību, tiesa izvērtē katrā konkrētajā gadījumā.

Lapas augšmalaLapas augšmala

Tiesas procesa puse vai puses juridiskais pārstāvis nevar būt liecinieki, taču parasts pārstāvis (pooblaščenec) vai trešā persona, kas iestājusies lietā, var būt liecinieki.

7. Kāds ir tiesneša un pušu uzdevums liecinieka nopratināšanā? Kādos apstākļos liecinieku var uzklausīt ar jauno tehnoloģiju, piemēram, televīzijas vai video konferenču, palīdzību?

Informāciju par liecinieku nopratināšanu lasiet atbildē uz 5. b) jautājumu.

Jaunās tehnoloģijas, piemēram, televīzijas vai video iespējas, pašlaik netiek izmantotas liecinieku nopratināšanas praksē Slovēnijā, lai gan ZZP ietver noteikumus par tiesvedības ierakstīšanu, izmantojot atbilstošas mūsdienu tehnoloģijas (piemēram, kasešu ieraksti) vai stenografēšanas aprīkojumu (ZZP 125. pants).

III. Pierādījumu novērtēšana

8. Ja puse liecību ieguvusi nelikumīgi, vai tiesai ir kādi ierobežojumi sprieduma pieņemšanā?

Slovēnijas tiesību teorijā, tiesu praksē un likumdošanā nelikumīgi iegūtu pierādījumu problēma ir aktualizējusies tikai saistībā ar kriminālo tiesvedību. Pašlaik ZZP nenosaka īpašus noteikumus attiecībā uz nelikumīgi iegūtiem pierādījumiem.

9. Ja esmu viena no lietas pusēm, vai mans paziņojums tiks uzskatīts par liecību?

Ja paziņojums ir daļa no sūdzības vai jebkāda veida iesnieguma, tas nav uzskatāms par liecību, bet gan par puses faktisko apgalvojumu, kas tai arī atbilstīgā veidā jāpierāda. Ja paziņojums ir iekļauts dokumentā, kas iesniegts kā puses apgalvojumu pierādījums, šim paziņojumam ir dokumenta statuss.

Pušu paziņojumi, kas sniegti to uzklausīšanas laikā, arī ir uzskatāmi par pierādījumiem, jo ZZP pušu uzklausīšanu atzīst par pierādījumiem.

« Pierādījumu iegūšana un pierādīšana - Vispārīgas ziņas | Slovēnija - Vispārīgas ziņas »

Lapas augšmalaLapas augšmala

Pēdējo reizi atjaunots: 03-04-2009

 
  • Kopienas tiesību akti
  • Starptautiskie tiesību akti

  • Beļģija
  • Bulgārija
  • Čehija
  • Dānija
  • Vācija
  • Igaunija
  • Īrija
  • Grieķija
  • Spānija
  • Francija
  • Itālija
  • Kipra
  • Latvija
  • Lietuva
  • Luksemburga
  • Ungārija
  • Malta
  • Nīderlande
  • Austrija
  • Polija
  • Portugāle
  • Rumānija
  • Slovēnija
  • Slovākija
  • Somija
  • Zviedrija
  • Apvienotā Karaliste