Eiropas Komisija > ETST > Pierādījumu iegūšana un pierādīšana > Portugāle

Pēdējo reizi atjaunots: 27-09-2006
Drukājama datne Ievietot grāmatzīmi šajā lapā

Pierādījumu iegūšana un pierādīšana - Portugāle

 

SATURS

I. PIERĀDĪŠANAS PIENĀKUMS I.
1.
a) Kādi ir noteikumi attiecībā uz pierādīšanas pienākumu? a)
b) Vai pastāv noteikumi, kas atbrīvo noteiktus faktus no pierādīšanas pienākuma? Kādos gadījumos? Vai ir iespējams atspēkot šos pieņēmumus, iesniedzot liecības? b)
2. Kādā mērā tiesai ir jābūt pārliecinātai par kādu faktu, lai balstītu savu spriedumu uz šo faktu ? 2.
II. LIECĪBAS IEGŪŠANA II.
3. Vai liecības iegūšanai vienmēr ir jānotiek pēc kādas puses lūguma, vai tiesnesis noteiktos gadījumos var iegūt liecību pēc paša ierosmes? 3.
4.
a) Ja kādas puses lūgums iegūt liecību ir apstiprināts, kādas darbības seko? a)
b) Kādos gadījumos tiesa var noraidīt kādas puses lūgumu iegūt liecību? b)
5.
a) Kādi pierādījumu veidi pastāv? a)
b) Kādas ir metodes liecību iegūšanai no lieciniekiem un vai tās atšķiras no līdzekļiem, kurus izmanto, lai iegūtu liecības no lieciniekiem-ekspertiem? Kādi noteikumi attiecas uz rakstisku liecību un ekspertu ziņojumu/viedokļu iesniegšanu? b)
c) Vai kādas pierādīšanas metodes ir labākas nekā citas? c)
d) Vai noteiktas pierādīšanas metodes ir obligātas, lai pierādītu noteiktus faktus? d)
6.
a) Vai lieciniekiem saskaņā ar likumu ir jāliecina obligāti? a)
b) Kādos gadījumos viņi var atteikties sniegt liecību? b)
c) Vai personu, kura atsakās liecināt, var sodīt vai piespiest viņu sniegt liecību? c)
d) Vai ir personas, no kurām liecības nedrīkst iegūt? d)
7. Kāda ir tiesneša un pušu loma, uzklausot liecinieku? Kādos apstākļos liecinieku var uzklausīt, izmantojot tādas jaunās tehnoloģijas, kā televīziju vai videokonferenci? 7.
III. LIECĪBU NOVĒRTĒŠANA III.
8. Ja puse liecību nav ieguvusi likumīgi, vai tiesai ir kādi ierobežojumi sprieduma pieņemšanā? 8.
9. Ja esmu viena no lietas pusēm, vai mans paziņojums tiks uzskatīts par liecību? 9.

 

I. PIERĀDĪŠANAS PIENĀKUMS

1.

a) Kādi ir noteikumi attiecībā uz pierādīšanas pienākumu?

Noteikumi attiecībā uz pierādīšanas pienākumu nosaka, ka tas ir attiecīgajā lietā iesaistītai personai, kurai ir jāpierāda noteikti fakti tā, lai varētu novērtēt šīs personas tiesai iesniegtā argumenta spēkā esamību.

Šajā lietā galvenais kritērijs ir sekojošs: tas jādara personai, kura lūdz tiesības iesniegt pierādījumus tiesai par faktiem, kas rada šādas tiesības, vai drīzāk – faktus, kas parasti rada šādas tiesības.

Pretējai pusei ir jāparāda, ka ir notikuši neparasti notikumi, kas aizkavēja vai neļāva efektīvi izpausties minētās tiesības radošajiem faktoriem.

Pusei, pret kuru tiesības tiek pieprasītas, ir pienākums uzrādīt faktus, kas kavē, maina vai izbeidz tiesību pastāvēšanu. Kavējoši fakti ir tādi, kuri darbojas kā traucēkļi efektīvai tiesību radīšanai. Izmainītas tiesības ir tādas, kas maina radīto tiesību apjomu. Izbeidzoši fakti ir tādi, kas pēc tam, kad tiesības ir nodibinātas kā spēkā esošas, kalpo par iemeslu to izbeigšanai.

Šaubu gadījumā faktus uzskata par būtiskiem un, attiecīgi, to pierādīšanu veic puse, kura vēršas tiesā, lai realizētu minētās tiesības.

Gadījumos, kad viena puse nevēlas spriedumu pret otru pusi, bet vēlas vienīgi, lai tiesa konstatētu tiesību vai fakta neesamību, atbildētāja (puses, pret kuru lieta ir ierosināta) pienākums ir pierādīt elementus, kas veido tiesības, pret kurām ir iesniegtas pretenzijas.

Lapas augšmalaLapas augšmala

Lietas tiesā ir jāierosina noteiktā laikā pēc tam, kad prasītājs (puse, kura uzsāk lietu) ir uzzinājis noteiktu faktu, atbildētājam ir jāpierāda, ka laika limits jau ir izbeidzies, ja vien nepastāv likuma īpaši noteikts cits risinājums.

Ja prasītāja lūgtās tiesības ir pakļautas atliekošam nosacījumam (nenoteikts notikums nākotnē, no kura notikšanas ir atkarīgas pušu tiesiskā darījuma sekas) vai sākuma termiņam (brīdis laikā, pēc kura tiesības var rasties), prasītājam ir jāpierāda, ka nosacījums ir izveidojies, vai ka sākuma termiņš ir pagājis; ja tiesība ir ar beigu nosacījumu (nenoteikts notikums nākotnē, no kura notikšanas ir atkarīgas pušu tiesiskā darījuma sekas), atbildētājam ir jāpierāda, ka nosacījums ir izveidojies, vai ka galīgais termiņš ir pagājis.

Minētie noteikumi tiek atcelti, ja pastāv tiesiska prezumpcija (rezultāts vai secinājums, ko likums izsecina no kāda zināma fakta, lai konstatētu kādu nezināmu faktu), izņēmums vai atbrīvojums no pienākuma par atbilsmi noteikumiem par pierādījumu iegūšanu, vai arī spēkā esoša vienošanās ar šādu ietekmi, kad vainīgā pretējā puse padara neiespējamu pusei, kurai ir jāuzrāda pierādījums, to izdarīt, un visos gadījumos, kad vien likums to nosaka.

Vienošanās par pierādīšanas pienākuma atcelšanu nav spēkā, ja tā attiecas uz neatsavināmām tiesībām (tādām, no kurām puse nevar atteikties, tikai izdarot paziņojumu, ka tā vēlas to darīt), vai ja tādējādi tiesību īstenošanu vienai no pusēm varētu padarīt ļoti sarežģītu. Tāpat nav spēkā arī vienošanās, kas izslēdz jebkādu tiesisku pierādīšanas veidu vai atļauj citu pierādīšanas veidu nekā ir noteikts likumā. Ja lēmumi, kas izriet no likuma par pierādījumiem, ir saistīti ar sabiedrības interesēm, šādas vienošanās nav spēkā nekādos apstākļos.

Lapas augšmalaLapas augšmala

Kad puse, kurai ir pienākums demonstrēt noteiktu faktu, ir iesniegusi pierādījumu, pretējā puse var iesniegt pierādījumus par pretējo, ar mērķi izraisīt šaubas vai nenoteiktību personai, kas novērtē notikuma, kuru ir jākonstatē, esamību. Ja ir pietiekoši lielas šaubas, ir jāpieņem lēmums par sliktu pusei, kurai bija pienākums pierādīt attiecīgo faktu.

Ja ir kādas šaubas par to, kam ir pierādīšanas pienākums, tad tas ir pusei, kura gūst labumu no konkrētā fakta.

b) Vai pastāv noteikumi, kas atbrīvo noteiktus faktus no pierādīšanas pienākuma? Kādos gadījumos? Vai ir iespējams atspēkot šos pieņēmumus, iesniedzot liecības?

Jā, šādi noteikumi pastāv.

Pirmkārt, nav nepieciešams pierādīt vispārzināmus, citiem vārdiem runājot, visiem zināmus faktus.

Tāpat, pusei, kurai par labu pastāv tiesiska prezumpcija (definīcija dota iepriekš), nav jāpierāda prezumpcijas fakts.

Parasti pastāv iespēja apgāzt tiesiskas prezumpcijas, tas nozīmē – atspēkot tās, iesniedzot pierādījumus par pretējo. Taču ir situācijas, kurās likums nepieļauj prezumpcijas atspēkošanu. Tas ir gadījums, kad likums uzskata jebkuru trešo pusi, kas ieguvusi tiesības pēc tam, kad ir bijis konstatēts viltojums, kā tādu, kas vienmēr rīkojas nelabticīgi (situācijas, kad tiek mēģināts parādīt, ka, saskaņā ar vienošanos starp pusēm par noteiktu darījumu un ar nolūku krāpt trešās puses, ir bijusi neatbilstība starp deklarēto darījumu un deklarējošās puses īsto nodomu).

Likums paredz vairāku veidu prezumpcijas, pret kurām var iebilst, iesniedzot pierādījumus par pretējo. Var minēt sekojošus piemērus:

Lapas augšmalaLapas augšmala

  • persona, kuras īpašumā ir kustama vai nekustama lieta un kuras pienākums ir rūpēties par to, vai arī persona, kura ir uzņēmusies pienākumu rūpēties par kādu dzīvnieku, ir atbildīga par jebkādiem zaudējumiem, ko lieta vai dzīvnieki var radīt, izņemot, ja ir pierādīts, ka persona to nezināja vai ka zaudējumi būtu varējuši rasties jebkurā gadījumā pat, ja persona to nebūtu zinājusi;
  • personai, kura rada zaudējumus citai personai, veicot darbības, kas sava rakstura vai izmantojamo līdzekļu dēļ ir bīstamas, ir tie jāatlīdzina, izņemot gadījumu, ja ir pierādīts, ka persona veica visus nepieciešamos piesardzības pasākumus atbilstoši apstākļiem, lai izvairītos no minēto zaudējumu radīšanas;
  • parādnieka pienākums ir pierādīt, ka saistību nepildīšana no viņa puses vai neatbilstoša saistību pildīšana ir notikusi ne viņa vainas dēļ;
  • titulētu personu ir pieņemts uzskatīt par godīgu, kamēr netitulētu personu ir pieņemts uzskatīt par negodīgu;
  • par īpašnieku pieņemts uzskatīt to, kuram ir īpašumtiesības uz īpašumu, izņemot gadījumus, ja pastāv dokumentāla prezumpcija kāda cita labā, kam ir prioritāras tiesības uz minēto īpašumu;
  • ja ir pretrunīgas dokumentālas tiesiskas prezumpcijas, priekšroka būs tai, kuru nosaka attiecīgie tiesību akti;
  • sadalošā siena starp divām ēkām tiek uzskatīta par kopēju abām ēkām visā tās augstumā, ja ēkas ir vienādas pēc augstuma, un līdz zemākās ēkas augstumam, ja ēkas ir dažāda augstuma;
  • sienas starp lauku īpašumiem, vai starp pilsētu īpašumu iekšpagalmiem un dārziem arī tiek uzskatītas par kopējām, ja vien nepastāv kāda norāde par pretējo. Norādes, kas izslēdz prezumpciju par kopīgumu, ir sekojošas: a) ja tikai no vienas puses ir slīps blasts; b) ja tikai vienā sienas pusē ir izvirzīti akmeņi, kas balsta pamatus un tie ir iemūrēti visā sienas platumā; c) blakusesošajam īpašumam nav tādas pašas sienas citās pusēs. Pirmajā gadījumā tiek pieņemts, ka siena pieder tam īpašumam, kura pusē atrodas blasts; citos gadījumos tiek pieņemts, ka tā pieder īpašumam, kura pusē iepriekšminētās konstrukcijas un norādes ir atrodamas; ja siena visā tās platumā balsta kādu konstrukciju un ir tikai viena no tās pusēm, līdzīgi tiek pieņemts, ka siena pieder tikai konstrukcijas īpašniekam;
  • tiek pieņemts, ka bērna, kurš piedzimis vai ieņemts savas mātes laulības laikā, tēvs ir mātes vīrs;
  • ja mantojums ir pieņemts saskaņā ar inventarizācijas aktu, tikai par uzskaitītiem aktīviem var iekasēt nodokļus un citas maksas, izņemto gadījumu, ja kreditori vai to mantinieki var pierādīt, ka pastāv citi aktīvi;
  • ja mantojums ir apstiprināts galīgi, nodokļu un citu maksājumu saistības nevar pārsniegt mantoto aktīvu summu. Taču šajā gadījumā mantinieka pienākums ir pierādīt, ka mantojumā nepietiek līdzekļu, lai apmierinātu prasības samaksāt nodokļus un citus maksājumus;
  • ja testaments ir saplēsts divos vai vairākos gabalos, tas tiek uzskatīts par atsauktu, izņemot gadījumu, ja var pierādīt, ka kaitējumu ir radījis kāds cits nevis testators, vai ka testators nebija domājis atsaukt testamentu, vai ka viņam/viņai bija prāta spēju traucējumi. Ja testaments netiek atrasts starp novēlētāja mantām viņa nāves brīdī, pieņem, ka kaitējumu ir izdarījis kāds cits, nevis pats testators.
  • Pilna vai daļēja rīkošanās ar kustamo mantojumu nozīmē attiecīgās mantojuma daļas atsaukšanu; atsaukšana notiek pat tad, ja rīkošanās ir anulēta uz pierādījuma pamata, ka testators nav gribējis rīkoties ar to, vai pat, ja testators ir atguvis īpašumtiesības uz šo lietu savādākā veidā. Turklāt, kustamā mantojuma atsaukums ir attaisnojams ar lietas pārvēršanu citā lietā ar citu formu un nosaukumu vai citu raksturu, ja pārveidošanu veic testators. Tādējādi ir pieņemams pierādījums, ka testators, rīkojoties vai pārveidojot lietu, nevēlējās atcelt mantojumu.

2. Kādā mērā tiesai ir jābūt pārliecinātai par kādu faktu, lai balstītu savu spriedumu uz šo faktu ?

Tiesa brīvi izskata pierādījumus un tiesnesis pieņem lēmumu, balstoties uz savu apdomīgu pārliecību par katru faktu. Viņa pārliecība panākama ar racionāliem, pamatotiem līdzekļiem.

Lapas augšmalaLapas augšmala

Lai nonāktu pie šīs pārliecības, tiesnesis var izmantot jebkuru pierādījumu veidu.

Taču, ja likums pieprasa veikt kādu īpašu formalitāti attiecībā uz tiesiski saistīta notikuma esamību vai parādīšanu, bez tās iztikt nevar. Tas ir gadījums, kad, piemēram, likums pieprasa iesniegt dokumentālus pierādījumus vai kad likums nepieļauj pierādījumu pieņemšanu, kas iesniegti kopā ar liecībām.

Pierādījumu brīvas izskatīšanas princips tiek pārkāpts arī situācijās, kad runa ir par tiesiski atzītiem pierādījumiem vai tiesisku prezumpciju.

Tā kā tiesa nevar nepasludināt spriedumu, pamatojoties uz neizkliedētām šaubām par strīdīgajiem faktiem, tad situācijās, kad pierādījumu nav, tai ir jāspriež pretēji tās puses interesēm, kura ir atbildīga par fakta pierādīšanu.

II. LIECĪBAS IEGŪŠANA

3. Vai liecības iegūšanai vienmēr ir jānotiek pēc kādas puses lūguma, vai tiesnesis noteiktos gadījumos var iegūt liecību pēc paša ierosmes?

Liecības iegūšanai vienmēr nav jānotiek pēc kādas puses lūguma. Tieši pretēji, likums ļauj tiesnesim veikt liecības iegūšanu.

Tiesnesis pēc sava ieņemamā amata ir atbildīgs par visu nepieciešamo darbību veikšanu vai pasūtīšanu, lai noskaidrotu patiesību un strīda patieso būtību attiecībā uz faktiem, kurus būtu nepieciešams zināt.

Jebkurā tiesvedības brīdī tiesnesis var lūgt puses ierasties personīgi sniegt liecības par faktiem, kas saistīti ar lēmuma pieņemšanu par attiecīgo jautājumu.

Lapas augšmalaLapas augšmala

Balstoties uz pamatotu oficiālu lēmumu, tiesnesis var pieprasīt arī to, lai tiesai tiktu sniegta informācija, ja viņš uzskata, ka šāda informācija ir svarīga normālai lietas virzībai vai strīda patiesās būtības noskaidrošanai. Tas, piemēram, var notikt attiecībā uz konfidenciālu informāciju, kura var atrasties administratīvo dienestu rīcībā.

Tiesas pienākumos ietilpst pēc savas iniciatīvas vai pēc kādas puses lūguma pieprasīt informāciju, tehniska rakstura viedokļus, plānus, fotogrāfijas, rasējumus, priekšmetus vai citus dokumentus, kas nepieciešami patiesības noskaidrošanai. Šādus pieprasījumus var iesniegt oficiālām institūcijām, pusēm, kas strīdas lietas ietvaros vai trešajām pusēm.

Kad vien tiesa uzskata par nepieciešamu to darīt, pēc savas iniciatīvas vai pēc kādas puses pieprasījuma, tā izpēta lietas vai cilvēkus. Tas ir jādara tā, lai saglabātu privātās un ģimenes dzīves intīmo informāciju un cilvēka cieņu, un šai izpētei ir jābūt vērstai uz to, lai noskaidrotu jebkuru faktu, kas saistīts ar konkrētā lēmuma pieņemšanu. Ja tiesa uzskata par nepieciešamu, tā var apmeklēt notikumu vietu un dot rīkojumu restaurēt notikumus, kuri ir norisinājušies.

Ja lietas izskatīšanas laikā tiesā ir iemesls pieņemt, ka kādai personai, kura nav uzaicināta par liecinieku, ir zināmi fakti, kas ir svarīgi, lai pieņemtu pareizu lēmumu lietā, tiesnesim vajadzētu izdot rīkojumu par šīs personas uzaicināšanu sniegt liecību tiesā.

Tiesnesis pēc savas iniciatīvas var uzdot ekspertiem sniegt liecības.

Faktus, kurus tiesa zina, pateicoties savu pienākumu pildīšanai, nav nepieciešams iekļaut liecībā.

Lapas augšmalaLapas augšmala

Tiesnesim ir jāņem vērā visas sniegtās liecības, neskatoties uz to, vai to ir vai nav sniegusi puse, kurai to vajadzētu darīt.

4.

a) Ja kādas puses lūgums iegūt liecību ir apstiprināts, kādas darbības seko?

Parasti puses sniedz liecības izmeklēšanas stadijā, tas ir, stadijā, kas seko tūlīt pēc tam, kad tiek noteikti fakti, kuri ir jāpierada. Parasti liecības tiek sniegtas lietas galīgās izskatīšanas laikā.

Izņēmuma gadījumā liecību var sniegt agrāk. Tā var būt cilvēka sniegta liecība, eksperta liecība vai liecība, kas iegūta tiesas nopratināšanas laikā. Lai šādus pierādījumus iesniegtu agrāk, ir jābūt pamatotām bažām, ka lietas reālajā izskatīšanas laikā varētu būt neiespējami vai ļoti grūti iegūt noteiktu cilvēku liecības vai vēlāk pārbaudīt noteiktus faktus.

Izņemot lietās, kur apstākļi attaisno to, ka tiesnesis maina lietas izskatīšanas kārtību, lietas galīgajā izskatīšanā liecību iegūšanu sāk puses, iesniedzot savus ziņojumus.

Tad, ja liecībās ir ietverti filmu vai skaņu ieraksti, tie tiek parādīti/atskaņoti.

Pēc tam mutiskus izskaidrojumus var sniegt eksperti, kuri ir uzaicināti ierasties tiesā pēc kādas puses vai pašas tiesas lūguma.

Parasti liecinieki sniedz liecības lietas galīgās izskatīšanas laikā.

Kad liecības ir pieņemtas, notiek debates par lietas faktiem. Šajās debatēs advokāti cenšas konstatēt faktus, kurus varētu uzskatīt par pierādītiem, un tos, kuri, pēc viņu domām, nav pierādīti.

Lapas augšmalaLapas augšmala

Kad debates ir beigušās, tiesa aiziet apspriesties un pieņemt lēmumu. Ja tiesa uzskata, ka informācijas nav pietiekoši daudz, tā var atgriezties tiesas zālē uzklausīt cilvēkus, kurus tā vēlas, un dot rīkojumu par nepieciešamajām darbībām, kas jāveic, lai noskaidrotu šaubīgo jautājumu.

b) Kādos gadījumos tiesa var noraidīt kādas puses lūgumu iegūt liecību?

Pieteikumu iegūt liecību var noraidīt, ja tas ir iesniegts ārpus laika ierobežojuma, ko likums noteicis šim mērķim.

Tāpat arī nevar pieņemt liecību, kuru sniegt aizliedz likums. Šādās liecībās ietilps liecības no lieciniekiem, kas nav spējīgi adekvāti liecināt nepietiekamu fizisko vai garīgo spēju dēļ, paziņojumi, kurus sniedz puse, kas ir saistīta ar negodīgiem vai krimināla rakstura darījumiem, par kuriem tā apsūdzēta, vai attiecībā uz nepersonīgiem faktiem vai faktiem, par kuriem liecību sniedzošajai pusei nebūtu vajadzējis zināt. Šajā kategorijā ir iekļautas arī liecības no lieciniekiem, kas ir nepareizi noklausījušies telefona sarunu, ir darbojušies kā privātdetektīvi vai ieguvuši informāciju spīdzināšanas vai pazemojošas izturēšanās rezultātā. Citas liecības, kas netiek pieņemtas, ir pretējās puses privātās dienasgrāmatas uzrādīšana un viss, kas saistīts ar iespējamu cilvēka intīmās dzīves un cieņas nerespektēšanu, vai arī valsts, profesionālo noslēpumu, vai arī noslēpumu, kurus ir jāglabā valsts ierēdņiem, izpaušanu.

Kas attiecas uz šādu noslēpumu atcelšanu, augstākas instances tiesa nekā tā tiesa, kura izskata lietu, augstākstāvošu interešu vārdā var uzdot atklāt konkrētos faktus.

Lapas augšmalaLapas augšmala

Pieteikumu iegūt liecību var noraidīt, ja tiek izmantots savādāks pierādīšanas veids nekā noteikts likumā (piemēram, ja likums pieprasa pievienot noteiktu oficiālu dokumentu, lai pierādītu faktu un ja tiek prasīts, ka tam pašam nolūkam ir jāiegūst arī liecinieka liecība), vai ja ir pārsniegts procedūras noteikumos paredzētais liecinieku skaits (piemēram, ja liecinieku skaits noteikta veida procesā ir pārsniegts, tad atlikušos ir jānoraida).

5.

a) Kādi pierādījumu veidi pastāv?

Pastāv sekojoši pierādījumu veidi:

  1. kustamu vai nekustamu lietu uzrādīšana;
  2. prezumpcijas (iepriekšminētajā nozīmē);
  3. dokumenti;
  4. pušu paziņojumi par lietu, ciktāl tos iesniegt atļauj tiesa;
  5. ekspertu ziņojumi, kurus rakstījušas personas ar speciālām tehniskām zināšanām;
  6. tiesas pārbaude, tas ir, tiesneša tieša konfrontācija ar pierādāmo faktu;
  7. liecinieku liecības.

b) Kādas ir metodes liecību iegūšanai no lieciniekiem un vai tās atšķiras no līdzekļiem, kurus izmanto, lai iegūtu liecības no lieciniekiem-ekspertiem? Kādi noteikumi attiecas uz rakstisku liecību un ekspertu ziņojumu/viedokļu iesniegšanu?

Kas attiecas uz pierādīšanas līdzekļu efektivitāti, nepastāv īpašas atšķirības starp mutisku un rakstisku liecību.

Saskaņā ar brīvas liecību izskatīšanas principu, kas ir vispārīgs nosacījums civillietu tiesvedībā, tiesnesis nonāk pie savas pārliecības attiecībā uz noteikta fakta esamību iekšēja intelektuāla racionālas liecību izpētes procesa rezultātā. Paša tiesneša pieredze un zināšanas arī ir ļoti nozīmīgas. Tikai kāda noteikta formalitātes aspekta ievērošana nav svarīga. Tādēļ, piemēram, nav nepieciešams iesniegt rakstisku informāciju, tikai lai pierādītu ko tādu, kas ir zināms kā fakts.

Lapas augšmalaLapas augšmala

Portugāles civillietu tiesvedībā tiek prasīts sekojošais: nepastarpinātība (personisks kontakts starp tiesnesi un dažādiem pierādījumu avotiem), koncentrācija (ietveršana un atrašanās ierobežotā telpā un laikā un, ja iespējams, liecību savākšanas secība, debates par lietu un spriedums), mutiska izskatīšana (mutiskas debates), un tiesneša personība (tiesnesim ir jāpiedalās visās liecību iegūšanas darbībās un diskusijās galīgās izskatīšanas laikā). Ņemot vērā šos prasītos faktorus, jautājumā minētā atšķirība ir neatbilstoša.

c) Vai kādas pierādīšanas metodes ir labākas nekā citas?

Dažādām pierādīšanas metodēm likums patiešām nepiešķir atšķirīgas pierādījuma spēka pakāpes.

Pierādījumu brīva izskatīšana netiek piemērota un dažām pierādīšanas metodēm ir prioritāte attiecībā pret citām, kad likums piešķir īpašu svarīguma pakāpi īpašiem pierādījumu veidiem vai kad tas pieprasa kādas īpašas formalitātes, lai pierādītu tiesisku faktu. Negatīva tiesiska pierādījuma gadījumā likums tiesnesim aizliedz izmantot noteiktus pierādījumu veidus lēmuma pieņemšanā.

Kas attiecas uz pierādījumu iegūšanu, apkopojot liecinieku liecības, noklausoties eksperta mutisku ziņojumu (parasti ekspertus uzklausa tikai galīgajā lietas izskatīšanā, ja ir nepieciešams sniegt mutiskus paskaidrojumus, jo ekspertu veiktās izpētes rezultāti tiek iesniegti rakstveida ziņojumu veidā), veicot tiesas pārbaudes, izpētot atskaites un dokumentus, kurus nenosaka likums, bet kuriem ir kāda īpaša nozīme, tiesa brīvi novērtē visus šos pierādījumus.

Lapas augšmalaLapas augšmala

Tiesnesis brīvi spriež par to, cik svarīgs pierādījums ir liecinieka liecība. Taču liecinieka liecību nevar izmantot, lai aizstātu dokumentu, ko pieprasa likums, lai iebilstu pret vai pievienotu to kādiem citiem dokumentiem.

Ekspertu atbildēs iekļauto pierādījumu spēku brīvi izvērtē tiesa, un tas pats attiecas uz tiesas izmeklēšanas rezultātiem.

Kas attiecas uz autentiskiem dokumentiem (tas ir, tiem, kurus rakstveidā sagatavojušas kompetentas valsts institūcijas vai ierēdņi savu pilnvaru ietvaros), tos uzskata par tādiem, kas pilnībā pierāda faktus, uz kuriem tie attiecas, jo tos ir realizējuši šie ierēdņi, kā arī faktus, kas ir tajos apliecināti, pamatojoties uz dokumentālas vienības izpratni (tas ir, šādi dokumenti parāda, ka pierādījums ir pierādīts, ko var atspēkot tikai ar pierādījumu par pretējo; nepietiek tikai ar to, ka tiesnesis izsaka šaubas par šiem dokumentiem). Privātus dokumentus ar parakstiem vai rokrakstā, kurus ir apliecinājis valsts notārs, var izmantot kā pierādījumus paziņojumiem, kurus piedēvē to rakstītājam, bet tas nepasargā no iespējas, ka ar šādiem dokumentiem var iesniegt nepatiesus pierādījumu argumentus. Paziņojumā iekļautos faktus uzskata par pierādītiem, ja tie ir pretēji ziņotājas puses interesēm. Taču paziņojumu ir jāņem vērā visā tā kopumā.

d) Vai noteiktas pierādīšanas metodes ir obligātas, lai pierādītu noteiktus faktus?

Jā, tas ir Portugāles tiesību aktu gadījums.

Ja likums pieprasa uzņēmuma paziņojumu kādā noteiktā oficiāla rakstura dokumenta formā, šo dokumentu nevar aizstāt ar citiem pierādīšanas līdzekļiem vai citu dokumentu, izņemot gadījumu, ja tam ir lielāks pierādījuma spēks.

Lapas augšmalaLapas augšmala

Ja likums pieprasa veikt kādu īpašu formalitāti, lai pierādītu tiesiska fakta esamību, bez tās nevar iztikt.

Tālāk seko šādu situāciju piemēri:

  • Aizdevuma līgums (līgums, saskaņā ar kuru kāds aizdod kādai citai personai naudu vai kaut ko tādu, ko var aprakstīt, raksturojot tā īpašības, kvalitāti un daudzumu) par summu, kas lielāka par EUR 20 000, ir spēkā tikai tad, ja tas noslēgts kā oficiāls dokuments. Aizdevuma līgums par summu, kas lielāka par EUR 2 000 ir spēkā tikai tad, ja dokumentu ir parakstījis parādnieks (puse, kas lūdz aizdevumu);
  • Līgumi par īpašumā esošo aktīvu pārdošanu vai par īpašumā esošo aktīvu dāvināšanu ir spēkā tikai tad, ja tie ir noslēgti kā oficiāli dokumenti.

6.

a) Vai lieciniekiem saskaņā ar likumu ir jāliecina obligāti?

Visiem cilvēkiem, neskatoties uz to, vai viņi ir vai nav lietas puses, ir pienākums sadarboties, lai atklātu patiesību. Viņiem ir jāatbild, kad viņiem jautā, jāiesniedz nepieciešamie izpētes ziņojumi, pēc pieprasījuma jāpiegādā un jāatbild par dokumentiem, par kuriem tiek pieņemts lēmums.

b) Kādos gadījumos viņi var atteikties sniegt liecību?

Sekojoši cilvēki var atteikties liecināt kā liecinieki, izņemot lietās, kuru mērķis ir pārbaudīt bērna dzimšanu vai miršanu:

  • radinieki augšupējā līnijā lietās, kas attiecas uz lejupējiem radiniekiem, un audžuvecāki lietās, kas saistītas ar adoptētu bērnu, un otrādi;
  • vīratēvs/sievastēvs vai vīramāte/sievasmāte lietās, kas saistītas ar viņu znotu vai vedeklu, un otrādi;
  • jebkurš laulātais vai bijušais laulātais lietās, kurās otrs laulātais vai bijušais laulātais ir viena no pusēm;
  • ikviens, kas dzīvo vai ir dzīvojis kopā, nenoslēdzot laulību, līdzīgos apstākļos kā laulātie ar kādu no lietas pusēm.

Tiesneša pienākumos ietilpst paziņot cilvēkiem, kas minēti iepriekš, ka viņi var atteikties liecināt.

Lapas augšmalaLapas augšmala

Liecinieki, kam jāglabā profesionālais noslēpums, noslēpums, kas ir saistošs valsts ierēdņiem un valsts noslēpums, var likumīgi atteikties liecināt par faktiem, kas ir šāds noslēpums. Liecinieki var arī likumīgi atteikties liecināt, ja pakļaušanās pienākumam sadarboties ar tiesu instancēm varētu nozīmēt cilvēku fiziskas vai morālas robežas pārkāpšanu vai personas privātās vai ģimenes dzīves, viņas mājokļa, korespondences vai telesakaru aizskaršanu.

c) Vai personu, kura atsakās liecināt, var sodīt vai piespiest viņu sniegt liecību?

Tie, kuri atsakās pienācīgi sadarboties, tiek sodīti. Atsevišķos gadījumos var piemērot piespiedu līdzekļus.

Ja liecinieks bez pamatojuma neierodas tiesā, tiesnesis var izdot rīkojumu nogādāt liecinieku tiesā piespiedu kārtā, un viņam viņš jāsoda ar naudas sodu.

d) Vai ir personas, no kurām liecības nedrīkst iegūt?

Ir personas, no kurām liecības iegūt nedrīkst.

Tie ir cilvēki, kas nav spējīgi liecināt psihisku slimību dēļ un tie, kuri fiziski vai garīgi nav spējīgi sniegt liecības par faktiem, kas ir jāpierāda.

Tiesneša pienākums ir novērtēt uz tiesu par lieciniekiem uzaicināto personu spējas.

Cilvēkiem, kuri var sniegt liecības kā puses lietā, ir aizliegts sniegt liecības kā lieciniekiem.

7. Kāda ir tiesneša un pušu loma, uzklausot liecinieku? Kādos apstākļos liecinieku var uzklausīt, izmantojot tādas jaunās tehnoloģijas, kā televīziju vai videokonferenci? 

Liecinieki sniedz liecības galīgajā izskatīšanā personiski vai, izmantojot videokonferenci, izņemot sekojošus gadījums:

Lapas augšmalaLapas augšmala

  • ja liecība tiek iegūta sākotnējā fāzē (to var darīt, ja pastāv pamatotas bažas, ka var būt neiespējami vai ļoti grūti iegūt liecības no noteiktas personas);
  • liecību iegūst ar īpašu vēstuli, kas nosūtīta Portugāles konsulātam, kuram nav tehnisku līdzekļu, lai sniegtu liecību, izmantojot videokonferenci;
  • liecību iegūst personas dzīvesvietā vai dienesta galvenajā mītnē (priekšrocība, kas piešķirta Republikas prezidentam un ārvalstu diplomātiskajiem darbiniekiem saskaņā ar savstarpējas apmaiņas principu);
  • tiem nav iespējams ierasties tiesā;
  • priekšroka sniegt liecību vispirms rakstveidā tiek izmantota vai tiesnesis atļauj sniegt liecību šādā veidā, ja nav iespējams vai ir lielas grūtības ierasties tiesā. Pusēm tam ir jāpiekrīt.

Tiesas priekšsēdētājam ir visas tiesības nodrošināt, lai debates par lietu ir adekvātas un īsas un nodrošināt, lai lietā tiktu pieņemts pareizais lēmums. It īpaši tā pienākumos ietilpst vadīt tiesvedību, uzturēt kārtību un cieņu pret institūcijām, likumu un tiesu, veikt darbības, lai nodrošinātu, ka lieta tiek izskatīta cienīgā un mierīgā veidā, norādīt advokātiem un valsts prokuroram nepieciešamību noskaidrot jautājumus, kas ir neskaidri vai šaubīgi un, ja nepieciešams, veikt visu nepieciešamo, lai faktus pierādītu un ar tiem varētu papildināt tiesas rīcībā esošos materiālus.

Liecinieku iztaujā par faktiem, kas ir atklāti vai kurus apstrīd puse, kas uzaicināja liecinieku. Liecinieks sniedz liecību rūpīgi, norādot iemeslu un apstākļus, kāpēc viņš pārzina faktus. Zināšanas iemeslu noskaidro pēc iespējas detalizēti un tam ir jābūt pamatotam.

Lapas augšmalaLapas augšmala

Ja liecību sniedz tiesnesim, nopratināšanu veic tās puses advokāts, kas uzaicināja liecinieku. Attiecībā uz faktiem, ko ietver liecība, otras puses advokāts var uzdot jautājumus lieciniekam, lai papildinātu vai noskaidrotu liecību.

Tiesas priekšsēdētājam ir jānovērš advokāta nepieklājīga izturēšanās pret lieciniekiem un jāattur viņš no neiederīgu, uzvedinošu, maldinošu vai apvainojošu jautājumu uzdošanas vai apsvērumu izteikšanas.

Nopratināšanu un pretjautājumu uzdošanu veic pušu pārstāvji. Tiesas locekļi var lūgt noskaidrot jebkuru jautājumu.

Tiesas priekšsēdētājs veic nopratināšanu pats, ja ir nepieciešams nodrošināt liecinieka nosvērtību vai izbeigt neatbilstošu pretjautājumu uzdošanu.

Pirms liecinieks atbild uz viņam uzdotajiem jautājumiem, viņš var iepazīties ar lietu, lūgt lai viņam parāda kādus dokumentus, kas ir saistīti ar lietu, vai iesniegt dokumentus ar mērķi apstiprināt ar faktiem savu liecību.

Lieciniekus, kas dzīvo ārpus tiesas apgabala, vai attiecīgās salas autonomo reģionu gadījumā, pārstāv puses, ja paši liecinieki ir paziņojuši, ka tās to var darīt. Pastāv alternatīva, ka viņus var uzklausīt, izmantojot videokonferenci tiesas zālē no apgabaltiesas viņu dzīvesvietā vai, ja šai tiesai nav nepieciešamo līdzekļu videokonferences noorganizēšanai, no viņu dzīvesvietas tiesas apgabala galvenās tiesas.

III. LIECĪBU NOVĒRTĒŠANA

8. Ja puse liecību nav ieguvusi likumīgi, vai tiesai ir kādi ierobežojumi sprieduma pieņemšanā?

Nelikumīgi iegūtu liecību tiesa nevar ņemt vērā.

9. Ja esmu viena no lietas pusēm, vai mans paziņojums tiks uzskatīts par liecību?

Jā, tās tiks uzskatīts par liecību, ja to ir atļāvusi tiesa, tas ir, ja tas ir pretēji manām interesēm un pretējās puses interesēs.

Cita informācija

  • Supremo Tribunal de Justiça (Augstākā justīcijas tiesa); English - français - português
  • Tribunal Constitucional (Konstitucionālā tiesa); português
  • Ministério da Justiça (Tieslietu ministrija); English - português
  • Tribunal da Relação de Lisboa (Lisabonas Apelācijas tiesa); português
  • Tribunal da Relação de Coimbra (Koimbras Apelācijas tiesa); português
  • Tribunal da Relação de Évora (Evoras Apelācijas tiesa); English - français - português
  • Tribunal da Relação do Porto (Porto Apelācijas tiesa); português
  • Procuradoria Geral da República (Ģenerālprokurora birojs); português
  • Bases de dados jurídicos (Juridiskā datubāze); português
  • Centro de Estudos Judiciários (Tieslietu studiju centrs); English - português
  • Direcção Geral da Administração da Justiça;(Tiesas administrācijas ģenerāldirektorāts; cita starpā sniedz informāciju par tiesu kontaktinformāciju un ģeogrāfisko kompetenci un piedāvā piekļuvi tiesas amatpersonu tīmekļa vietnei); English - português
  • Gabinete de Política Legislativa e Planeamento do Ministério da Justiça (Tieslietu ministrijas Likumdošanas politikas un plānošanas birojs); português
  • Direcção Geral dos Registos e do Notariado (Arhīva un notāru ģenerāldirektorāts); português
  • Associação Sindical dos Juízes Portugueses (Portugāles tiesnešu asociācija); português
  • Sindicato dos Magistrados do Ministério Público (Miertiesnešu asociācija); português
  • Ordem dos Advogados (Portugāles advokatūra); português
  • Online legislation database (Tiešsaistes likumu datubāze) (satur visus likumus un paziņojumus, kas publicēti “I Serie do Diario da Republica” (Valdības vēstnesis, I. sērijā) kopš 1970. gada 1. janvāra; sniedz brīvu pieeju likumdošanas aktiem, kas publicēti I. sērijā kopš 2000. gada 1. janvāra). português
  • Câmara dos Solicitadores (Advokātu kamera). português

« Pierādījumu iegūšana un pierādīšana - Vispārīgas ziņas | Portugāle - Vispārīgas ziņas »

Lapas augšmalaLapas augšmala

Pēdējo reizi atjaunots: 27-09-2006

 
  • Kopienas tiesību akti
  • Starptautiskie tiesību akti

  • Beļģija
  • Bulgārija
  • Čehija
  • Dānija
  • Vācija
  • Igaunija
  • Īrija
  • Grieķija
  • Spānija
  • Francija
  • Itālija
  • Kipra
  • Latvija
  • Lietuva
  • Luksemburga
  • Ungārija
  • Malta
  • Nīderlande
  • Austrija
  • Polija
  • Portugāle
  • Rumānija
  • Slovēnija
  • Slovākija
  • Somija
  • Zviedrija
  • Apvienotā Karaliste