Eiropas Komisija > ETST > Pierādījumu iegūšana un pierādīšana > Nīderlande

Pēdējo reizi atjaunots: 10-12-2007
Drukājama datne Ievietot grāmatzīmi šajā lapā

Pierādījumu iegūšana un pierādīšana - Nīderlande

 

SATURS

I. Pierādīšanas pienākums I.
1.
a) Kādi noteikumi attiecas uz pierādīšanas pienākumu? a)
b) Vai ir likumi, kas nosaka, kādi zināmi fakti nevar būt par pierādījumiem? Kādos gadījumos? Vai ir iespējams atspēkot šos pieņēmumus, iesniedzot pierādījumus? b)
2. Kādā mērā tiesai ir jābūt pārliecinātai par faktu, lai pamatotu savu spriedumu par šāda fakta esamību? 2.
II. Pierādījumu iegūšana II.
3. Vai pierādījumu iegūšana vienmēr notiek pēc kādas puses iesnieguma, vai arī tiesnesis dažos gadījumos var iegūt pierādījumus pēc sava priekšlikuma? 3.
4.
a) Ja tiek apstiprināts kādas puses iesniegums par pierādījumu iegūšanu, kas notiek turpmāk? a)
b) Kādos gadījumos tiesa var noraidīt puses iesniegumu par pierādījumu iegūšanu? b)
5.
a) Kādi ir dažādi pierādījumu veidi? a)
b) Kādas ir pierādījumu iegūšanas metodes no lieciniekiem, un vai tās atšķiras no paņēmieniem, ko izmanto pierādījumu iegūšanā no ekspertu liecībām? Kādi noteikumi attiecas uz rakstisku pierādījumu iesniegšanu un ekspertu ziņojumiem/viedokļiem? b)
c) Vai atsevišķas pierādījumu iegūšanas metodes ir labākas nekā citas? c)
d) Lai pierādītu dažus faktus, vai ir obligātas noteiktas pierādījumu metodes? d)
6.
a) Vai lieciniekiem pēc likuma ir pienākums liecināt? a)
b) Kādos gadījumos liecinieki var atteikties sniegt pierādījumus? b)
c) Vai personu, kas atsakās sniegt liecību, var sodīt vai piespiest sniegt pierādījumus? c)
d) Vai ir personas, no kurām nevar prasīt pierādījumu sniegšanu? d)
7. Kāda ir tiesnešu un pušu loma liecinieka iztaujāšanas laikā? Kādos apstākļos liecinieku var uzklausīt, izmantojot jaunās tehnoloģijas, piemēram, nofilmējot vai sarīkojot videokonferenci? 7.
III. Pierādījumu novērtēšana III.
8. Ja puse pierādījumus nav ieguvusi likumīgi, vai ir spēkā ierobežojumi, tiesai taisot spriedumu? 8.
9. Ja esmu lietas puse, vai mans paziņojums skaitīsies kā pierādījums? 9.

 

I. Pierādīšanas pienākums

1.

a) Kādi noteikumi attiecas uz pierādīšanas pienākumu?

Nīderlandes procesuālā likuma pamatā ir princips, ka „nosaukts fakts ir jāpierāda”. Citiem vārdiem, jebkurai pusei būs jāpierāda tās nosauktie fakti vai tai prasīs nosaukt tos, ja tai ir jābalstās uz tiem juridisku mērķu dēļ. Bet dažos gadījumos pierādīšanas pienākums var būt atšķirīgs saskaņā ar īpašiem likumā noteiktiem noteikumiem vai saprātīguma vai godīguma principiem.

Ar likumu noteiktie noteikumi par pierādījumiem Civilprocesa kodeksā (CPK 149. līdz 207. iedaļa) tiek piemēroti izsaukšanas procesā un arī ir piemērojami iesnieguma procesā, ja vien lietas būtība to nepadara par nevēlamu. Tie nav obligāti pagaidu noregulējuma procesā, un tos automātiski nepiemēro arbitrāžas lietās, lai gan arbitrāžas procesa puses var vienoties, ka tos piemēros, ja ir tāda vēlēšanās.

b) Vai ir likumi, kas nosaka, kādi zināmi fakti nevar būt par pierādījumiem? Kādos gadījumos? Vai ir iespējams atspēkot šos pieņēmumus, iesniedzot pierādījumus?

Fakti, ko nosauc viena puse un otra puse neatspēko, tiesai ir jāuzskata par pierādītiem. Bet ir izņēmums, proti, situācijas, kur šāda pieņemšana nozīmētu juridiskas sekas, kas pusēm nav brīvi pieejamas. Tādā gadījumā tiesa var pieprasīt iesniegt pierādījumus.

Nav jāpierāda fakti vai apstākļi, ko uzskata par vispārzināmiem, vai vispārējas pieredzes noteikumi. Tiesa tos var izmantot neatkarīgi no tā, vai puses uz tiem atsaucas. „Fakti vai apstākļi, ko uzskata par vispārzināmiem” ir fakti vai apstākļi, ko zina vai var zināt katra normāla persona. „Vispārējas pieredzes noteikumi” ir cēloniskas attiecības, par kurām zina visi. Nav jāpierāda arī tādi fakti, par kuriem tiesa pati ievāc informāciju tiesvedības gaitā – tos sauc par izmeklēšanas faktiem.

Lapas augšmalaLapas augšmala

Likumi dažreiz nosaka pieņēmumus. Atsevišķus faktus vai apstākļus uzskata par tik iespējamiem, ka pusei, kas ar tiem aizbildinās, tie nav jāpierāda. Pretējai pusei ir jāsniedz pierādījumi, lai tos atspēkotu. Un tiesa var izmantot vispārējas pieredzes noteikumus, lai iegūtu pieņēmumu no zināmiem faktiem, kas tai ir iesniegti. Un vēlreiz ir jāsaka, ka pretējai pusei joprojām ir iespēja pieņēmumu atspēkot.

2. Kādā mērā tiesai ir jābūt pārliecinātai par faktu, lai pamatotu savu spriedumu par šāda fakta esamību?

Tiesa var brīvi rīkoties ar tās rīcībā esošajiem pierādījumiem, ja vien likums neparedz citādi. Šis izņēmums attiecas uz noteikumiem par pārliecinošu pierādījumu spēku. Pārliecinoša pierādījumu spēka gadījumos tiesai ir pienākums pieņemt par patiesiem atsevišķus pierādījumu veidus vai vismaz atzīt to spēku. Bet arī šeit ir iespēja tos atspēkot.

Tiesas var pamatot savus lēmumus tikai uz faktiem, kas attiecīgi atbilst pierādījumu noteikumiem.

II. Pierādījumu iegūšana

3. Vai pierādījumu iegūšana vienmēr notiek pēc kādas puses iesnieguma, vai arī tiesnesis dažos gadījumos var iegūt pierādījumus pēc sava priekšlikuma?

Atsevišķos gadījumos (kontu pārbaude, liecinieku pierādījumi) tiesa uzliek par pienākumu vienai pusei iesniegt pierādījumus, ja kāda no tām to prasa, vai pēc sava priekšlikuma, t.i., pēc tiesas iniciatīvas. Abos gadījumos viena no pusēm ir atbildīga par pierādījumu iesniegšanu.

Lapas augšmalaLapas augšmala

Līdzīgā veidā pēc vienas puses pieprasījuma vai pēc tiesas priekšlikuma tiesa var pieprasīt eksperta ziņojumu vai apmeklējumu, vai telpu apskati. Tiesa ieceļ ekspertu, kas ziņo tiesai, un tiesa apmeklē telpas. Pusēm ir pienākums palīdzēt eksperta ziņojumu sagatavošanā.

Puses ir tiesīgas darīt zināmus savus viedokļus un izteikt lūgumus gan par ekspertu ziņojumu, gan telpu apmeklējumu.

4.

a) Ja tiek apstiprināts kādas puses iesniegums par pierādījumu iegūšanu, kas notiek turpmāk?

Kad ir izteikts pieprasījums sniegt pierādījumus, tiesa atļaus vienai no pusēm to darīt. Tad uz šo pusi attiecas pierādīšanas pienākums. Pierādīšanas pienākums nozīmē pienākumu sniegt pierādījumus par zināmiem iespējamiem faktiem. Pretējā puse drīkst vienmēr sniegt pierādījumus par pretējo, ja vien likums to skaidri pieļauj.

b) Kādos gadījumos tiesa var noraidīt puses iesniegumu par pierādījumu iegūšanu?

Ja puse skaidri nepaziņo, ko tā vēlas pierādīt, vai ja tās pieprasījums nav būtisks lietai, tiesa pierādījumu atzīšanu var noraidīt.

5.

a) Kādi ir dažādi pierādījumu veidi?

Nīderlandē piemēro noteikumu par pierādījumu brīvību, un tas nozīmē, ka pierādījumus var iesniegt jebkādā atbilstīgā veidā, izņemot gadījumus, kad likums paredz citādi. Likums nosaka vairākus pierādījumu veidus:

Lapas augšmalaLapas augšmala

  • dokumentus un spriedumus;
  • kontu, pierakstu un dokumentu pārbaudes;
  • liecinieku liecības;
  • ekspertu oficiālus vai mutiskus ziņojumus;
  • telpu apskates un apmeklējumus.

b) Kādas ir pierādījumu iegūšanas metodes no lieciniekiem, un vai tās atšķiras no paņēmieniem, ko izmanto pierādījumu iegūšanā no ekspertu liecībām? Kādi noteikumi attiecas uz rakstisku pierādījumu iesniegšanu un ekspertu ziņojumiem/viedokļiem?

Likumam ir jāpieļauj liecinieku pierādījumu sniegšana, un tos iesniedz pēc vienas puses pieprasījuma, vai tiesa pēc sava priekšlikuma to uzliek par pienākumu vienai pusei. Puses var iesniegt pierādījumus arī kā liecinieki (skatīt 9. punktu zemāk). Ja ir jāsniedz liecinieku liecības, puses izsauc lieciniekus.

Liecinieki liecības sniedz mutiski. Tās uzklausa, kad tiesas sēde notiek mutiski. Liecinieka liecība ir pieļaujama kā pierādījums tikai tad, ja tā attiecas uz faktiem, par kuriem liecinieks zina pats. Pusei, kura prasa iesniegt liecinieku pierādījumus, ļaus to darīt, ja pierādāmie fakti ir strīdīgi un var palīdzēt strīdu atrisināt.

Pēc vienas puses pieprasījuma vai tiesas priekšlikuma eksperti var iesniegt rakstiskus vai mutiskus ziņojumus (CPK 194. iedaļa). Rakstiska ziņojuma gadījumā tiesa nosaka iesniegšanas termiņu. Mutiska ziņojuma gadījumā eksperts iesniedz pierādījumus lietas izskatīšanas dienā.

Ja ir jāveic eksperta izmeklēšana, tiesa ieceļ ekspertu pēc apspriešanās ar pusēm. Ekspertam ir jāsniedz savs ziņojums, pamatojoties uz visu iepriekš minēto vai savām personīgajām zināšanām un pieredzi. Tiesa var brīvi noteikt maksu par eksperta ziņojumu, ko tā pasūta.

Lapas augšmalaLapas augšmala

b) Pat ja nav tām nav prasīts pierādījumus iesniegt, puses drīkst vienmēr tiesai iesniegt dokumentus. Rakstiskus pierādījumus var iesniegt ļoti vienkārši, pievienojot vienam no oficiālajiem procesuālajiem dokumentiem. Tas parasto procedūru nepārtrauc. Ja ir vai nu mutisks vai rakstisks eksperta ziņojums, vispirms ir jābūt tiesas lēmumam, ar ko pieprasa iesniegt pierādījumus un norādīt, kad (skatīt arī a) punktu)).

c) Vai atsevišķas pierādījumu iegūšanas metodes ir labākas nekā citas?

Tiek nodalīti pārliecinoši un nepārliecinoši pierādījumi. Ja ir pārliecinošs pierādījums, tiesai ir jāpieņem pierādījumu saturs par patiesu vai jāatzīst šādu pierādījumu veidu spēks, kā noteikts likumā. Pārliecinošu pierādījumu gadījumā var arī piedāvāt pretējus pierādījumus, izņemot, ja likums to nepieļauj. Krimināllietu tiesu autentiski dokumenti un spriedumi ir pārliecinošu pierādījumu paraugi.

Tiesa var brīvi noteikt nepārliecinošo pierādījumu spēku.

d) Lai pierādītu dažus faktus, vai ir obligātas noteiktas pierādījumu metodes?

Atsevišķos apstākļos dokuments ir lielisks pierādījums. Piemērs ir personisks atzinums. Atsevišķos gadījumos dokuments arī ir svarīgs, lai stātos spēkā īpašas personas tiesības. Piemērs varētu būt pirmslaulību līgums vai testaments, kuram ir vajadzīgs autentisks dokuments.

6.

a) Vai lieciniekiem pēc likuma ir pienākums liecināt?

Pamatprincips ir tāds, ka ikvienam ir pienākums sniegt pierādījumus, ja to prasa likums. Pienākums ir ierasties uz lietas izskatīšanu un izdarīt pieprasītos paziņojumus tiesā.

Lapas augšmalaLapas augšmala

b) Kādos gadījumos liecinieki var atteikties sniegt pierādījumus?

Atsevišķos gadījumos var atbrīvot no pienākuma liecināt.

Atbrīvojums no liecību sniegšanas pienākuma, pirmkārt, attiecas uz pušu tuviem ģimenes locekļiem. Tie ir puses (bijušie) laulātie vai (bijušie) reģistrētie partneri, asinsradinieki vai laulību rezultātā iegūtie radinieki vai tās laulātais vai reģistrētais partneris līdz otrajai pakāpei un tai skaitā otrās pakāpes radinieki – vecāki, bērni, vecvecāki, mazbērni, brāļi un māsas.

Eksistē arī atbrīvojums veicamo funkciju dēļ. Tas attiecas uz cilvēkiem, kam ir jāievēro slepenība, jo tiem ir priviliģētas attiecības to profesijas, nodarbošanās vai cita statusa dēļ, piemēram, garīdznieki, ārsti, advokāti un notāri.

Liecinieki var arī pieprasīt atbrīvojumu, atbildot uz īpašiem jautājumiem, ja atbilde pakļautu liecinieku vai asinsradinieku, vai laulības rezultātā iegūtu radinieku augšupējā vai lejupējā līnijā vai sānlīnijas radinieku otrajā vai trešajā pakāpē, vai viņa/viņas (bijušo) laulāto vai (bijušo) reģistrēto partneri kriminālas apsūdzības riskam (CPK 165(3). iedaļa).

c) Vai personu, kas atsakās sniegt liecību, var sodīt vai piespiest sniegt pierādījumus?

Ja liecinieks tiek izsaukts ar ierakstītas vēstules palīdzību un uz lietas izskatīšanu neierodas, tiesa drīkst noteikt datumu pēc attiecīgās puses pieprasījuma, kurā liecinieku izsauc ar pavēsti. Ja liecinieks tomēr neierodas, tiesa drīkst pieprasīt, lai viņu uz tiesu nogādā policija. Ja liecinieks ierodas, bet atsakās sniegt paziņojumu, attiecīgā puse drīkst prasīt tiesai apcietināt viņu par necienīgu izturēšanos pret tiesu. Tad pusei, kas to pieprasa, būs jāsedz izmaksas par turēšanu apcietinājumā. Tiesa izdos aresta orderi tikai tad, ja tā uzskata, ka tas ir attaisnojami, ņemot vērā patiesības noskaidrošanu.

Lapas augšmalaLapas augšmala

d) Vai ir personas, no kurām nevar prasīt pierādījumu sniegšanu?

Pamatā ikvienam ir pienākums sniegt pierādījumus, izņemot tiem, uz kuriem attiecas atbrīvojums (skatīt atbildi uz 6.b jautājumu).

7. Kāda ir tiesnešu un pušu loma liecinieka iztaujāšanas laikā? Kādos apstākļos liecinieku var uzklausīt, izmantojot jaunās tehnoloģijas, piemēram, nofilmējot vai sarīkojot videokonferenci?

Lieciniekus iztaujā un uzklausa tiesa. Tiesa tajā pašā sēdē iztaujā katru no lieciniekiem atsevišķi, nevis citu izsaukto liecinieku klātbūtnē, kas vēl nav liecinājuši, izņemot gadījumu, ja liecinieks ir puse. Puses un viņu advokāti arī var uzdot jautājumus lieciniekiem. Tiesa pēc sava priekšlikuma vai pēc pušu pieprasījuma drīkst konfrontēt lieciniekus vienu ar otru un ar pusēm. Pēc liecinieka liecības tiesa var uzdot jautājumus pusēm, un puses drīkst uzdot jautājumus viena otrai.

Nīderlandes noteikumos par pierādījumu iesniegšanu nav atsauces uz videokonferences izmantošanu. Būs vispārēji iespējams izmantot videokonferenci, ja tas ir pieprasīts saskaņā ar EK pierādījumu regulas 10. panta 3. punktu. Nīderlandes likumi neizslēdz šo procedūru, un principā ir maz praktisku grūtību.

III. Pierādījumu novērtēšana

8. Ja puse pierādījumus nav ieguvusi likumīgi, vai ir spēkā ierobežojumi, tiesai taisot spriedumu?

Nelikumīgus pierādījumus var iedalīt kā nelikumīgi iegūtus pierādījumus un nelikumīgi izmantotus pierādījumus. Fakts, ka pierādījumi ir iegūti nelikumīgi, nenozīmē, ka to izmantošana būs nelikumīga. Tiesas ziņā ir vienmēr noteikt, vai, ņemot vērā lietas apstākļus, pierādījumi ir jāuzskata par nelikumīgiem.

9. Ja esmu lietas puse, vai mans paziņojums skaitīsies kā pierādījums?

Puses var iztaujāt kā lietas puses. Tādā gadījumā paziņojumus, ko tās izdarīs, par pierādījumiem neuzskatīs, ja tas ietekmēs lietas iznākumu attiecībā uz pusi, ko uzklausīja kā liecinieci, ja vien liecība nav domāta tam, lai skaidrotu citus neatbilstīgus pierādījumus (CPK 164. iedaļa).

Cita informācija

Daļu no iepriekš minētās informācijas var atrast Civilprocesa kodeksa (Wetboek van Burgerlijke rechtsvordering) English - Nederlands 149. -207. iedaļā (tīmekļa vietne tikai holandiešu valodā):

  • uzklikšķināt uz „wet- en regelgeving
  • ierakstīt „burgerlijke rechtsvordering” nosaukumā zem 3. virsraksta
  • izvēlēties „Wetboek van Burgerlijke Rechtsvordering

Starptautiskajā kontekstā skatīt EK pierādījumu iesniegšanas regulu (Padomes 2001. gada 28. maija Regula (EK) Nr. 1206/2001 par sadarbību starp dalībvalstu tiesām pierādījumu iegūšanā civillietās un komerclietās) un 1970. gada Hāgas pierādījumu iegūšanas konvenciju (Konvencija par pierādījumu iegūšanu ārzemēs civillietās vai komerclietās, Hāga, 1970. gada 18. marts).

Skatīt Regulu un Hāgas 1970. gada konvenciju par pierādījumu iegūšanu English - français.

« Pierādījumu iegūšana un pierādīšana - Vispārīgas ziņas | Nīderlande - Vispārīgas ziņas »

Lapas augšmalaLapas augšmala

Pēdējo reizi atjaunots: 10-12-2007

 
  • Kopienas tiesību akti
  • Starptautiskie tiesību akti

  • Beļģija
  • Bulgārija
  • Čehija
  • Dānija
  • Vācija
  • Igaunija
  • Īrija
  • Grieķija
  • Spānija
  • Francija
  • Itālija
  • Kipra
  • Latvija
  • Lietuva
  • Luksemburga
  • Ungārija
  • Malta
  • Nīderlande
  • Austrija
  • Polija
  • Portugāle
  • Rumānija
  • Slovēnija
  • Slovākija
  • Somija
  • Zviedrija
  • Apvienotā Karaliste