Eiropas Komisija > ETST > Pierādījumu iegūšana un pierādīšana > Lietuva

Pēdējo reizi atjaunots: 08-02-2007
Drukājama datne Ievietot grāmatzīmi šajā lapā

Pierādījumu iegūšana un pierādīšana - Lietuva

 

SATURS

I. Pierādīšanas pienākums I.
1.
a) Kādi ir noteikumi saistībā ar pierādīšanas pienākumu? a)
b) Vai ir noteikumi, saskaņā ar kuriem pastāv noteikti fakti, kuri nav jāpierāda? Kuros gadījumos? Vai ir iespējams atspēkot šos pieņēmumus, iesniedzot pierādījumus? b)
2. Kādā mērā tiesai ir jābūt pārliecinātai par kādu faktu, lai balstītu savu spriedumu uz to? 2.
II. Pierādījumu iegūšana II.
3. Vai pierādījumu iegūšanai vienmēr ir nepieciešams puses iesniegums, vai arī noteiktos gadījumos tiesnesis var iegūt pierādījumus atbilstoši saviem apsvērumiem? 3.
4.
a) Ja puses iesniegums attiecībā uz pierādījumu iegūšanu ir apstiprināts, kādi ir nākamie pasākumi? a)
b) Kādos gadījumos tiesa var noraidīt puses iesniegumu pierādījumu iegūšanai? b)
5.
a) Kādi ir dažādie pierādīšanas līdzekļi? a)
b) Kādas ir metodes liecību iegūšanai no lieciniekiem, un vai tās atšķiras no līdzekļiem, kurus izmanto, lai iegūtu liecības no lieciniekiem-ekspertiem? Kādi noteikumi attiecas uz rakstveida pierādījumu un ekspertu ziņojumu/atzinumu iesniegšanu? b)
c) Vai noteiktu pierādījuma metožu spēks ir lielāks nekā citām metodēm? c)
d) Vai noteiktas pierādīšanas metodes ir obligātas, lai pierādītu noteiktus faktus? d)
6.
a) Vai lieciniekiem saskaņā ar likumu ir obligāti jāliecina? a)
b) Kādos gadījumos viņi var atteikties liecināt? b)
c) Vai personu, kura atsakās liecināt, var sodīt vai piespiest viņu liecināt? c)
d) Vai ir personas, no kurām nedrīkst iegūt liecību? d)
7. Kāds ir tiesneša un pušu uzdevums liecinieka uzklausīšanā? Kādos apstākļos liecinieku var uzklausīt ar jauno tehnoloģiju, piemēram, televīzijas vai video konferenču, palīdzību? 7.
III. Pierādījumu novērtēšana III.
8. Ja puse liecību nav ieguvusi likumīgi, vai tiesai ir kādi ierobežojumi sprieduma pieņemšanā? 8.
9. Ja lietā es esmu viena no pusēm, vai manu liecību uzskatīs par pierādījumu? 9.

 

I. Pierādīšanas pienākums

1.

a) Kādi ir noteikumi saistībā ar pierādīšanas pienākumu?

Saskaņā ar Lietuvas Republikas Civilprocesa kodeksu pierādīšanas pienākums attiecas uz lietas pusēm.

178. pants. Pierādīšanas pienākums

Pusēm ir jāpierāda apstākļi, kas ir minēti viņu prasību un atbilžu pamatojumā, izņemot apstākļus, kas uzskatāmi par tādiem, kas nav jāpierāda, saskaņā ar kodeksā noteikto procedūru.

12. pants. Sacensības princips

Visās tiesās civillietas tiek izskatītas, pamatojoties uz sacensības principu. Visām pusēm ir jāpierāda apstākļi, kuri ir minēti to iebildumu un atbilžu pamatojumā, izņemot gadījumus, kad minētie apstākļi nav jāpierāda.

b) Vai ir noteikumi, saskaņā ar kuriem pastāv noteikti fakti, kuri nav jāpierāda? Kuros gadījumos? Vai ir iespējams atspēkot šos pieņēmumus, iesniedzot pierādījumus?

Fakti, uz kuriem neattiecas pierādīšanas pienākums, ir minēti Civilprocesa kodeksa 182. pantā. Ir jāņem vērā arī tas, ka šos faktus var apstrīdēt, sniedzot pierādījumus vispārējā procedūrā.

182. pants. Atbrīvojums no apstiprinājuma

Tiek uzskatīts, ka šādi apstākļi nav jāpierāda:

  • apstākļi, kurus tiesa atzīst par vispāratzītiem;
  • apstākļi, kas konstatēti spēkā esošos spriedumos citos civilprocesos vai administratīvajos procesos, kurā dalībnieki ir bijuši tās pašas personas, izņemot gadījumus, ja spriedums ir radījis tiesiskas sekas citām tiesas procesā iesaistītām personām (prejudiciāli fakti);
  • personas darbības sekas, kas ir noziegums, ja par šādām sekām ir spēkā spriedums kriminālprocesā (prejudiciāli fakti);
  • apstākļi, kuri ir pieņemami saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem un kuri netiek apstrīdēti vispārējā procedūrā;
  • apstākļi, kurus pamato ar abu pušu atzītiem faktiem (kodeksa 187. pants, skatīt tālāk).

187. pants. Faktu atzīšana

Lapas augšmalaLapas augšmala

  1. Pusei ir tiesības atzīt faktus, kurus otra puse izmanto pamatā tam, lai pamatotu savus iebildumus un atbildes.
  2. Tiesa var uzskatīt, ka atzītais fakts ir konstatēts, ja tā ir pārliecināta, ka fakta atzīšana ir saskaņā ar lietas apstākļiem un apgalvojums netiek izteikts krāpšanas, pārkāpuma, draudu, kļūdas dēļ vai nolūkā slēpt patiesību.

2. Kādā mērā tiesai ir jābūt pārliecinātai par kādu faktu, lai balstītu savu spriedumu uz to?

Gadījuma, ja sniegtie pierādījumi ļauj tiesai izdarīt secinājumu, ka fakta esības iespēja ir lielāka par iespēju, ka attiecīgais fakts nav noticis, tiesa atzīst, ka šie fakti ir konstatēti.

II. Pierādījumu iegūšana

3. Vai pierādījumu iegūšanai vienmēr ir nepieciešams puses iesniegums, vai arī noteiktos gadījumos tiesnesis var iegūt pierādījumus atbilstoši saviem apsvērumiem?

Saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 179. pantu puses un citi procesa dalībnieki sniedz pierādījumus. Lai gan, ja iegūtie pierādījumi nav pietiekami, tiesa var aicināt puses un citus procesa dalībniekus iesniegt tiesai apstiprinātus pierādījumus un noteikt to iesniegšanas termiņu. Turklāt tiesa tikai kodeksā un citos tiesību aktos paredzētajos gadījumos ir tiesīga iegūt pierādījumus arī pēc savas iniciatīvas (ex officio).

Tiesai saskaņā ar kodeksu ir tiesības iegūt pierādījumus pēc savas iniciatīvas, izskatot ģimenes vai darba lietas, ja tā atzīst, ka tas ir būtiski taisnīga lēmuma pieņemšanai lietā (376. un 414. pants).

Lapas augšmalaLapas augšmala

Arī Civilprocesa kodeksa 476. pantā ir noteikts, ka tiesa, gatavojoties izskatīt lietas saistībā ar pilnas rīcībspējas piešķiršanu nepilngadīgajam (emancipāciju):

  1. uzliek pienākumu bērna tiesību aizsardzības valsts iestādei pēc nepilngadīgā dzīvesvietas iesniegt savu atzinumu par nepilngadīgā gatavību patstāvīgi īstenot visas savas civiltiesības vai veikt savus pienākumus;
  2. pieprasa datus par to, vai nepilngadīgais nav bijis tiesāts vai izdarījis administratīvā likuma vai cita likuma pārkāpumus;
  3. ja ir nepieciešams noteikt nepilngadīgā fizisko, morālo, garīgo vai mentālo attīstību, norīko tiesu medicīnas psiholoģisko un/vai psihiatrisko ekspertīzi un pieprasa nepilngadīgā medicīnas dokumentus vai citus materiālus, kas ir nepieciešami minētās pārbaudes veikšanai;
  4. veic citus pasākumus, kas ir nepieciešami, lai sagatavotu lietas izskatīšanu.

Civilprocesa kodeksa 582. pants paredz arī to, ka, ja tiek izskatīts jautājums par īpašumtiesību uz ģimenes īpašumu pārejas atļauju, ģimenes īpašuma ieķīlāšanu vai citādu tiesību apgrūtināšanu, tiesai, ņemot vērā lietas apstākļus, ir tiesības pieprasīt no iesniedzēja pierādījumu par ģimenes materiālajiem apstākļiem (ienākumiem, uzkrājumiem, citiem īpašumiem, saistībām), informāciju par nododamo ģimenes īpašumu, informāciju no Bērnu tiesību aizsardzības aģentūras, kā arī par sākotnējiem noteikumiem un nosacījumiem, turpmāko darījumu veikšanas iespējām, bērna tiesību aizsardzības iespējām gadījumā, ja darījumu nav iespējams veikt, un citus pierādījumus.

Lapas augšmalaLapas augšmala

4.

a) Ja puses iesniegums attiecībā uz pierādījumu iegūšanu ir apstiprināts, kādi ir nākamie pasākumi?

Saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 199. un 206. pantu, lai iegūtu pierādījumus:

  1. tiesa var pieprasīt, lai juridiska vai fiziska persona sniedz rakstveida vai lietiskos pierādījumus, kas noteiktos termiņos ir jāiesniedz tieši tiesā. Ja fiziskas vai juridiskas personas nespēj iesniegt nepieciešamos rakstveida vai lietiskos pierādījumus vai nespēj to izdarīt noteiktajā termiņā, tām par to ir jāinformē tiesa un jānorāda neiesniegšanas iemesli,
  2. tiesa var izdot personai, kas pieprasa rakstveida vai lietiskus pierādījumus, izziņu par tiesībām saņemt pierādījumus iesniegšanai tiesā.

Gatavojoties tiesas sēdei, tiesnesis veic arī citas procesuālās darbības, kas nepieciešamas, lai atbilstoši sagatavotu lietu izskatīšanai tiesas sēdē (iegūst pierādījumus, kurus procesa dalībnieki nevar iegūt, iegūst pierādījumus ex officio, ja šādas tiesības tiesai ir paredzētas Civilprocesa kodeksā utt.).

b) Kādos gadījumos tiesa var noraidīt puses iesniegumu pierādījumu iegūšanai?

Tiesa var noraidīt pierādījumu šādos gadījumos:

  1. ja tas nav pieņemams,
  2. ja pierādījumi ne apstiprina, ne noliedz ar lietu saistītos apstākļus (Civilprocesa kodeksa 180. pants),
  3. ja tos bija iespējams iesniegt agrāk un vēlāka iesniegšana kavē tiesas procesu (Civilprocesa kodeksa 181. panta 2. punkts).

Visi dokumenti vai citi pierādījumi, kas ir pamatā prasītāja prasībām, kā arī visa informācija par valsts nodevas samaksu un lūgumi par pierādījumu pieprasījumu, kurus prasītājs nespēj iesniegt, norādot iemeslu, kādēļ nav iespējams iesniegt pierādījumus, ir jāpievieno prasības pieteikumam, lai tiesa tos akceptētu (Civilprocesa kodeksa 135. pants).

Lapas augšmalaLapas augšmala

Turklāt jāņem vērā, ka apelācijas instances tiesa attieksies pieņemt jaunus pierādījumus, kurus var iesniegt pirmās instances tiesā, izņemot gadījumus, kad pirmās instances tiesa ir nepamatoti atteikusies tos pieņemt vai kad nepieciešamība liecināt ir radusies vēlāk (Civilprocesa kodeksa 314. pants).

5.

a) Kādi ir dažādie pierādīšanas līdzekļi?

Saskaņā ar Civilprocesa kodeksu pierādījums civilprocesā nozīmē jebkuru faktisko informāciju, uz kuras pamata likumā paredzētajā kārtībā tiesa konstatē to apstākļu esību vai neesību, kas minēti pušu prasībās un atbildēs, kā arī citus apstākļus, kas ir būtiski taisnīgai lietas iztiesāšanai. Minēto informāciju var konstatēt, pamatojoties uz pušu vai trešo personu (personiskiem vai to pārstāvju) apgalvojumiem, liecinieku liecībām, rakstveida pierādījumiem, lietiskiem pierādījumiem, apskates protokoliem un eksperta ziņojumiem.

Likumīgi iegūtas fotogrāfijas, audio un video ieraksti arī var būt pierādīšanas līdzekļi.

b) Kādas ir metodes liecību iegūšanai no lieciniekiem, un vai tās atšķiras no līdzekļiem, kurus izmanto, lai iegūtu liecības no lieciniekiem-ekspertiem? Kādi noteikumi attiecas uz rakstveida pierādījumu un ekspertu ziņojumu/atzinumu iesniegšanu?

Noteikumi par metodēm pierādījumu iegūšanai no lieciniekiem un no lieciniekiem-ekspertiem ir noteikti Civilprocesa kodeksa 192. un 217. pantā:

192. pants. Liecinieku nopratināšana

Lapas augšmalaLapas augšmala

  1. Katrs liecinieks tiek izsaukts uz tiesas zāli un nopratināts individuāli. Nenopratinātie liecinieki tiesas sēdes laikā nevar atrasties tiesas zālē. Nopratinātie liecinieki paliek tiesas zālē līdz sēdes beigām. Pēc nopratinātā liecinieka lūguma tiesa var atļaut viņam atstāt tiesas zāli pēc procesa dalībnieku viedokļa uzklausīšanas.
  2. Liecinieku var nopratināt in situ (uz vietas), ja pēc uzaicinājuma viņš nevar ierasties tiesā slimības, vecuma, invaliditātes vai citu likumīgi attaisnojošu iemeslu dēļ un procesa dalībnieks, kas ir ierosinājis liecinieka uzaicināšanu, nevar nodrošināt šāda liecinieka ierašanos tiesā.
  3. Tiesa pārbauda liecinieka personību, izskaidro liecinieka tiesības un pienākumus, kā arī atbildību par zvēresta laušanu un citu liecinieka pienākumu nepildīšanu vai nepienācīgu veikšanu.
  4. Pirms nopratināšanas liecinieks nodod zvērestu, uzliekot roku uz Lietuvas Republikas Konstitūcijas un sakot: „Es, (pilns vārds), godīgi un taisnprātīgi zvēru teikt patiesību bez jebkāda ierobežojuma (suppressio veri), liecības papildināšanas vai izmaiņām.” Zvērinātais liecinieks paraksta zvēresta tekstu. Parakstītais zvērests tiek pievienots tiesas sēdes protokolam.
  5. Pēc tam, kad ir noteikta liecinieka saistība ar pusēm, trešajām personām un citi apstākļi, kas ir būtiski liecinieka liecībā (izglītība, liecinieka darbības joma utt.), tiesa aicina liecinieku pastāstīt tiesai visu viņam zināmo informāciju attiecībā uz lietu, bet izvairīties sniegt informāciju, kuras avotus liecinieks nevar minēt.
  6. Pēc liecināšanas lieciniekam uzdod jautājumus. Vispirms lieciniekam uzdod jautājumus persona, kura pieprasīja uzaicināt liecinieku, un šīs personas pārstāvis. Pēc tam lieciniekam uzdod jautājumus citi procesa dalībnieki. Tiesnesis neļauj uzdot uzvedinošus jautājumus un tādus jautājumus, kas neattiecas uz lietu. Tiesnesim ir tiesības uzdot jautājumus jebkurā liecinieka nopratināšanas brīdī.
  7. Ja nepieciešams, pēc procesa dalībnieka lūguma vai pēc savas iniciatīvas (ex officio) tiesa var vēlreiz nopratināt liecinieku tajā pašā tiesas sēdē, izsaukt nopratināto liecinieku uz vēl vienu tās pašas tiesas sēdi vai konfrontēt lieciniekus.

217. pants. Ekspertu nopratināšana

Lapas augšmalaLapas augšmala

  1. Eksperta atzinumu skaļi nolasa tiesas sēdē. Pirms eksperta atzinuma nolasīšanas eksperts (eksperti), kas atbild par ekspertīzi un piedalās tiesas sēdē, nodod zvērestu, uzliekot roku uz Lietuvas Republikas Konstitūcijas un sakot: „Es, (pilns vārds), zvēru godīgi veikt eksperta pienākumus un sniegt objektīvu un pamatotu eksperta atzinumu pēc savas vislabākās pārliecības.” Ja ekspertīze tiek veikta ārpus tiesas sēdes, zvēresta teksts, kuru parakstījis eksperts, ir neatņemama ekspertīzes ziņojuma sastāvdaļa.
  2. Tiesai ir tiesības aicināt ekspertu paskaidrot savu atzinumu mutiski. Eksperta atzinuma mutiskais paskaidrojums tiek ietverts tiesas sēdes protokolā.
  3. Ekspertam var uzdot jautājumus eksperta atzinuma paskaidrošanai vai papildināšanai. Persona, kura ir pieprasījusi ekspertīzi, pirmā uzdod jautājumus ekspertam. Pēc tam ekspertu var nopratināt citi procesa dalībnieki. Ja ekspertu ir noteikusi tiesa ex officio (pēc savas iniciatīvas), jautājumus ekspertam pirmais uzdod prasītājs.
  4. Tiesnešiem ir tiesības uzdot jautājumus ekspertam jebkurā viņa nopratināšanas brīdī.

Eksperta atzinums tiek sniegts (saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 217. panta noteikumiem) tikai pēc tiesas pieprasījuma (rakstveidā, ekspertīzes ziņojuma formā). Ekspertīzes ziņojums ietver detalizētu pārbaužu aprakstu un secinājumus, pamatojoties uz šīm pārbaudēm, kā arī pamatotas atbildes uz tiesas uzdotajiem jautājumiem.

Ir jāņem vērā tas, ka, ja tiesa pieprasa eksperta atzinumu bez ekspertīzes, speciālista atzinums tiek uzskatīts par rakstveida pierādījumu, kuru iesniedz eksperts (tāpat kā citi procesa dalībnieki), vai tiesa to iegūst saskaņā ar Civilprocesa kodeksā noteikto procedūru.

Lapas augšmalaLapas augšmala

Noteikumus par rakstveida pierādījumu iesniegšanu paredz Civilprocesa kodeksa 198. pants:

198. pants. Rakstveida pierādījumu iesniegšana

  1. Rakstveida pierādījumus var iesniegt procesa dalībnieki vai iegūt tiesa saskaņā ar Civilprocesa kodeksā noteikto procedūru.
  2. Rakstveida pierādījumus iesniedz 114. pantā noteiktajā veidā. Saskaņā ar tiesību aktiem un citiem noteikumiem procesa dalībnieku parakstītajiem un ar telekomunikāciju terminālu palīdzību nosūtīto dokumentu juridiskais spēks ir līdzvērtīgs rakstiskā dokumenta spēkam. Ja pierādījumus iesniedz valodā, kas nav oficiālā valoda, tiem ir jāpievieno pierādījumu tulkojums, kas apstiprināts noteiktajā kārtībā. Pēc iesniedzēja lūguma, lietas oriģinālos dokumentus var nosūtīt atpakaļ. Tādā gadījumā, tiek paturētas atpakaļ nosūtāmo dokumentu kopijas, kas apstiprinātas kodeksā noteiktajā kārtībā.
c) Vai noteiktu pierādījuma metožu spēks ir lielāks nekā citām metodēm?

Saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 197. pantu valsts un pašvaldības iestāžu izdotie dokumenti, kurus apstiprinājušas valsts amatpersonas to kompetences ietvaros un kuri ir saskaņā ar noteiktu dokumentu formas prasībām, tiek uzskatīti par oficiālu rakstveida pierādījumu, un tiem ir lielāks pierādījuma spēks. Oficiālos rakstveida pierādījumos norādītie apstākļi tiek uzskatīti par pilnīgi pierādītiem, ja vien un kamēr tos nenoliedz citi būtiski pierādījumi, izņemot liecinieku liecības. Aizliegums ņemt vērā liecinieku liecības netiek piemērots, ja tas ir pretrunā patiesības, taisnības un saprātības principiem. Oficiāla rakstveida pierādījuma statusu var oficiāli piešķirt arī citiem dokumentiem.

Lapas augšmalaLapas augšmala

d) Vai noteiktas pierādīšanas metodes ir obligātas, lai pierādītu noteiktus faktus?

Saskaņā ar Civilprocesa kodeksu lietas apstākļus, kuri saskaņā ar likumu ir jāpierāda ar noteiktiem pierādījuma līdzekļiem, nevar pierādīt, izmantojot kādus citus pierādījuma līdzekļus (177. panta 4. punkts).

6.

a) Vai lieciniekiem saskaņā ar likumu ir obligāti jāliecina?

Civilprocesa kodekss uzliek par pienākumu izsauktajam lieciniekam ierasties tiesā un sniegt patiesu liecību. Persona, kas ir izsaukta liecināt, saskaņā ar likumu ir atbildīga par liecinieka pienākuma nepildīšanu (191. pants).

b) Kādos gadījumos viņi var atteikties liecināt?

Saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 191. panta 2. punktu liecības privilēģiju var izmantot gadījumos, kad liecinieka liecība būtu vērsta pret viņu pašu, ģimenes locekļiem vai tuviem radiniekiem.

c) Vai personu, kura atsakās liecināt, var sodīt vai piespiest viņu liecināt?

Gadījumā, ja liecinieks, eksperts vai tulks/tulkotājs atsakās ierasties tiesas sēdē, tiesa var aicināt personas, kas piedalās tiesas procesā, izteikt viedokli par iespēju izskatīt lietu bez lieciniekiem, ekspertiem vai tulkiem/tulkotājiem un pieņemt lēmumu turpināt vai atlikt lietas izskatīšanu. Ja izsauktais liecinieks, eksperts vai tulks/tulkotājs neierodas tiesā bez attaisnojoša iemesla, viņam var uzlikt naudas sodu viena tūkstoša litu apmērā un liecinieks var tikt atvests uz tiesu, pamatojoties uz tiesas lēmumu (Civilprocesa kodeksa 248. pants).

Lapas augšmalaLapas augšmala

d) Vai ir personas, no kurām nedrīkst iegūt liecību?

Saskaņā ar Civilprocesa kodeksu šādas personas nevar nopratināt kā lieciniekus (189. panta 2. punkts):

  1. pārstāvji civilprocesos vai aizstāvības advokāti krimināllietās par apstākļiem, par kuriem viņi uzzinājuši, pildot savus pārstāvja vai aizstāvības advokāta pienākumus,
  2. personas, kuras nespēj izprast attiecīgos apstākļus vai sniegt patiesu liecību fizisku vai garīgu defektu dēļ,
  3. garīdznieki par apstākļiem, ko tie uzzinājuši grēksūdzes laikā,
  4. mediķi par apstākļiem, kas ir viņu profesionālais noslēpums,
  5. citas tiesību aktos noteiktās personas.

7. Kāds ir tiesneša un pušu uzdevums liecinieka uzklausīšanā? Kādos apstākļos liecinieku var uzklausīt ar jauno tehnoloģiju, piemēram, televīzijas vai video konferenču, palīdzību?

Saskaņā ar Civilprocesa kodeksu pēc tam, kad liecinieks ir sniedzis liecību, viņam var uzdot jautājumus. Vispirms lieciniekam uzdod jautājumus persona, kas ir pieprasījusi liecinieka izsaukšanu uz tiesu, un šīs personas pārstāvis, un pēc tam citi tiesas sēdes dalībnieki. Tiesnesis neļauj uzdot uzvedinošus jautājumus un tādus jautājumus, kas neattiecas uz lietu. Tiesnesim ir tiesības uzdot jautājumus jebkurā liecinieka iztaujāšanas brīdī. Ja nepieciešams, pēc procesa dalībnieka lūguma vai pēc savas iniciatīvas (ex officio) tiesa var vēlreiz nopratināt liecinieku tajā pašā tiesas sēdē, izsaukt nopratināto liecinieku uz vēl vienu tās pašas tiesas sēdi vai konfrontēt lieciniekus (192. pants).

Attiecībā uz jautājumu par iespēju un nosacījumiem saistībā ar liecinieku uzklausīšanu, izmantojot televīziju vai videokonferenci, ir jāņem vērā tas, ka saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 803. panta 3. punktu tiesa var lūgt citas valsts tiesu izmantot šādas komunikāciju tehnoloģijas, lai iegūtu pierādījumus.

III. Pierādījumu novērtēšana

8. Ja puse liecību nav ieguvusi likumīgi, vai tiesai ir kādi ierobežojumi sprieduma pieņemšanā?

Saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 177. pantu likumīgi iegūtas fotogrāfijas, audio un video ieraksti arī var būt pierādījuma līdzekļi. No otras puses, faktiskos datus, kas satur valsts vai oficiālos noslēpumus, nedrīkst izmantot kā pierādījumus civilprocesos, ja vien un kamēr tie nav likumīgi publiskoti.

Turklāt jāņem vērā, ka saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 185. pantu tiesa vērtē lietas pierādījumus, pamatojoties uz savu pārliecību, kas balstās uz rūpīgu un objektīvu to pierādījumu pārbaudi, kas iegūti lietas izskatīšanas laikā. Nekāda veida pierādījumiem nav iepriekš paredzamas ietekmes uz tiesu, izņemot gadījumus, kas paredzēti šajā kodeksā.

9. Ja lietā es esmu viena no pusēm, vai manu liecību uzskatīs par pierādījumu?

Jā (skatīt atbildi uz 5.a) jautājumu).

« Pierādījumu iegūšana un pierādīšana - Vispārīgas ziņas | Lietuva - Vispārīgas ziņas »

Lapas augšmalaLapas augšmala

Pēdējo reizi atjaunots: 08-02-2007

 
  • Kopienas tiesību akti
  • Starptautiskie tiesību akti

  • Beļģija
  • Bulgārija
  • Čehija
  • Dānija
  • Vācija
  • Igaunija
  • Īrija
  • Grieķija
  • Spānija
  • Francija
  • Itālija
  • Kipra
  • Latvija
  • Lietuva
  • Luksemburga
  • Ungārija
  • Malta
  • Nīderlande
  • Austrija
  • Polija
  • Portugāle
  • Rumānija
  • Slovēnija
  • Slovākija
  • Somija
  • Zviedrija
  • Apvienotā Karaliste