Eiropas Komisija > ETST > Pierādījumu iegūšana un pierādīšana > Itālija

Pēdējo reizi atjaunots: 10-10-2007
Drukājama datne Ievietot grāmatzīmi šajā lapā

Pierādījumu iegūšana un pierādīšana - Itālija

 

SATURS

I. Pierādīšanas pienākums I.
1.
a) Kādi noteikumi attiecas uz pierādīšanas pienākumu? a)
b) Vai ir kādi noteikumi, kas atbrīvo no nepieciešamības iegūt pierādījumus par zināmiem notikumiem? Kādos gadījumos? Vai ir iespējams atspēkot šādus pieņēmumus, iesniedzot pierādījumus? b)
2. Kādā mērā tiesai ir jābūt pārliecinātai par kādu faktu, lai tā ar šo faktu varētu pamatot savu spriedumu? 2.
II. Pierādījumu iegūšana II.
3. Vai pierādījumu iegūšana vienmēr jāveic pēc vienas no iesaistīto pušu pieprasījuma vai arī noteiktos gadījumos tiesnesis var uzņemties iegūt pierādījumus pēc savas iniciatīvas? 3.
4.
a) Ja puses iesniegums attiecībā uz pierādījumu iegūšanu ir apstiprināts, kādi ir nākamie pasākumi? a)
b) Kādos gadījumos tiesa var noraidīt iesaistītās puses pieprasījumu par pierādījumu iegūšanu? b)
5.
a) Kādi ir dažādie pierādījumu veidi? a)
b) Kādi ir pierādījumu iegūšanas veidi no lieciniekiem un vai tie atšķiras no veidiem, kas tiek izmantoti, lai iegūtu pierādījumus no ekspertiem? Kādi ir noteikumi attiecībā uz pierādījumu iegūšanu, ko veido rakstiskas liecības un ekspertu ziņojumi/atzinumi? b)
c) Vai kādiem pierādījumu veidiem ir lielāks spēks nekā citiem? c)
d) Vai noteiktu faktu pierādīšanā obligāti jāizmanto noteikti pierādījumu veidi? d)
6.
a) Vai saskaņā ar likumu lieciniekiem obligāti jāsniedz liecības? a)
b) Kādos gadījumos liecinieki var atteikties liecināt? b)
c) Vai personu, kura atsakās liecināt, var sodīt vai piespiest sniegt liecību? c)
d) Vai ir personas, no kurām liecības nevar iegūt? d)
7. Kāda ir tiesneša un citu tiesas procesā iesaistīto personu loma liecinieka nopratināšanā? Kādos apstākļos liecinieku var nopratināt, izmantojot jaunās tehnoloģijas, piemēram, televīziju vai videokonferenci? 7.
III. Pierādījumu novērtēšana III.
8. Vai tiesai, pieņemot lēmumu, jāievēro kādi ierobežojumi, ja iesaistītā puse pierādījumus ieguvusi nelegāli? 8.
9. Ja liecinieks ir iesaistītā puse, vai viņa liecībai ir pierādījuma spēks? 9.

 

I. Pierādīšanas pienākums

1.

a) Kādi noteikumi attiecas uz pierādīšanas pienākumu?

(Kurai pusei jānodrošina pierādījumi un par kādiem faktiem? Kas notiek tādā gadījumā, ja šaubas par kādu konkrētu faktu nevar novērst?)

Noteikumi, kas regulē pierādīšanas pienākumu, izklāstīti Civilkodeksa 2697. pantā, nosakot, ka “tām personām, kas vēlas panākt savu tiesību atzīšanu tiesā, jāsniedz pierādījumi par tiem faktiem, kas ir viņu izvirzītās prasības pamatā” un “pusei, kas apstrīd šos faktus vai apgalvo, ka attiecīgās tiesības ir mainījušās vai zaudējušas spēku, jāsniedz pierādījumi par faktiem, kas apliecina izvirzītos iebildumus”. Līdz ar to šie principi nosaka, ka prasības iesniedzējam jāpierāda fakti, kas pamato viņa vai viņas iesniegto prasību pamatotību, vai fakti, kuriem ir iepriekš minētās tiesiskās sekas. Atbildētājam savukārt jāpierāda fakti, kas atbrīvotu viņu no attiecīgās atbildības vai apliecinātu, ka attiecīgās tiesības jau ir zaudējušas spēku vai mainījušās, kā rezultātā prasība varētu tikt noraidīta un pasludināta par spēkā neesošu.

Ja prasības iesniedzējs nevar pierādīt faktus, kas pamatotu viņa tiesību īstenošanu, viņa prasība tiek noraidīta neatkarīgi no tā, vai atbildētājs ir gatavs aizstāvībai un tai nepieciešamo pierādījumu sniegšanai vai ne.

Civilkodeksa 2698. pants nosaka, ka jebkura vienošanās, kuras mērķis ir nodot kādai citai personai vai mainīt pierādīšanas pienākumu, kas attiecas uz neapstrīdamām tiesībām, vai kuras rezultātā vienai no pusēm varētu būt apgrūtināta tās tiesību īštenošana, ir uzskatāma par spēkā neesošu.

Lapas augšmalaLapas augšmala

Sagrozīti pierādījumi kaitē tai pusei - prasītājam vai atbildētājam -, kurai ar šo pierādījumu palīdzību bija jāpierāda vai jāatspēko attiecīgie fakti, jo šādi sagrozīti pierādījumi vairs netiek uzskatīti par pierādījumiem.

b) Vai ir kādi noteikumi, kas atbrīvo no nepieciešamības iegūt pierādījumus par zināmiem notikumiem? Kādos gadījumos? Vai ir iespējams atspēkot šādus pieņēmumus, iesniedzot pierādījumus?

Pierādījumi nav jāsniedz šādos gadījumos:

  1. ja pierādījumu iegūšanas procesā likums nosaka atsevišķu faktu tiesiskās sekas vai ļauj tiesai spriest par nezināmiem faktiem, pamatojoties uz jau zināmiem faktiem. Pirmajā gadījumā tās ir legālās prezumpcijas, kas var būt divējādas: atspēkojamās prezumpcijas, kuras var atspēkot, pierādot pretējus faktus (juris tantum), un neatspēkojamās prezumpcijas (juris et de jure), kad tiesā nevar tikt sniegti nekādi pierādījumi, kas apliecinātu pretējo. Otrajā gadījumā tās ir vienkāršās prezumpcijas, kuru izvērtēšana ir tiesas ziņā. Tiesa var tās atzīt tikai tādā gadījumā, ja tās balstītas uz nopietniem un konkrētiem faktiem, kas nav pretrunīgi. Turklāt vienkāršās prezumpcijas attiecībā uz faktiem netiek atzītas, ja tiesā netiek uzklausīti liecinieki;
  2. tādu vispārzināmu faktu gadījumā, kas tiesas prāvas laikā un vietā ir zināmi vairumam cilvēku, un līdz ar to nevar būt nekādu šaubu par šo faktu dabu;
  3. ja par attiecīgo faktu pamatotību liecina pieredze, t. i., no kopīgas pieredzes izrietoši loģiski principi un jēdzieni, kas nodrošina vispārējus faktu novērtēšanas kritērijus;
  4. neapstrīdētu vai atzītu faktu gadījumā, proti, tādu faktu gadījumā, ko abas puses ietvērušas līgumā vai ko tā puse, kura varētu būt ieinteresēta tos apstrīdēt, ir atzinusi - iespējams, netieši.

2. Kādā mērā tiesai ir jābūt pārliecinātai par kādu faktu, lai tā ar šo faktu varētu pamatot savu spriedumu?

(Vai tiesai jābūt pilnībā pārliecinātai par attiecīgo faktu, vai arī pietiek, ja fakts ir atzīts par ļoti ticamu, bet saglabājas zināmas šaubas par to?)

Lapas augšmalaLapas augšmala

Tiesas spriedumam par labu prasības iesniedzējam vai aizstāvībai jābūt pamatotam tikai uz tieši pierādītiem faktiem vai prezumpcijām.

Tiesas sprieduma pamatā nedrīkst būt nepierādīti fakti, pat ja tie ir ticami vai ļoti ticami.

II. Pierādījumu iegūšana

3. Vai pierādījumu iegūšana vienmēr jāveic pēc vienas no iesaistīto pušu pieprasījuma vai arī noteiktos gadījumos tiesnesis var uzņemties iegūt pierādījumus pēc savas iniciatīvas?

Itālijas tiesību sistēmā pierādījumu iegūšanu regulē Civilprocesa kodeksa 115. panta pirmajā punktā noteiktais puses iesniegtās prasības princips, saskaņā ar kuru, “izņemot likumā noteiktos gadījumus”, tiesas sprieduma pamatā jābūt pušu iesniegtiem pierādījumiem. Lai tiesa pārbaudītu iesniegtos faktus, tiem jābūt būtiskiem, proti, šo faktu pierādīšanai vai atspēkošanai jābūt kaut kādai ietekmei uz tiesas spriedumu attiecīgajā lietā.

Līdz ar to tiesa parasti pati pēc savas iniciatīvas nenodarbojas ar pierādījumu iegūšanu, kas varētu palīdzēt noskaidrot attiecīgos faktus.

Tomēr šim nosacījumam var būt atsevišķi izņēmumi, kas minēti nākamajos Civilprocesa kodeksa pantos:

  • 257. pants ļauj tiesai izsaukt lieciniekus, kurus nosaukuši citi liecinieki;
  • 317. pants ļauj apgabaltiesai pēc savas iniciatīvas nopratināt lieciniekus, ja puses ir nosaukušas personas, kurām varētu būt zināmi attiecīgie fakti (tas neattiecas uz rajonu vai apelācijas instances tiesās izskatītajām lietām);
  • 118. pants ļauj tiesai dot rīkojumu pārbaudīt personas un priekšmetus;
  • 117. pants pieļauj pušu neformālu nopratināšanu;
  • 61. un 191. pants ļauj tiesai izmantot ekspertu konsultācijas.

4.

a) Ja puses iesniegums attiecībā uz pierādījumu iegūšanu ir apstiprināts, kādi ir nākamie pasākumi?

Vienas puses iesniegums attiecībā uz pierādījumu iegūšanu ļauj otrai pusei lūgt, lai tai tiek nodrošināta iespēja pierādīt pretējo. Šādā gadījumā tiesa apmierina abus pieteikumus, ja vien tā uzskata, ka iesniegtie fakti būs būtiski sprieduma pasludināšanas nolūkā.

Lapas augšmalaLapas augšmala

Ja tiesa pieļauj pierādījumu iesniegšanu, tā izskata attiecīgo pierādījumu vai nopratina lieciniekus.

Pēc pierādījumu iesniegšanas un visu likumā paredzēto darbību veikšanas lieta tiek izskatīta.

b) Kādos gadījumos tiesa var noraidīt iesaistītās puses pieprasījumu par pierādījumu iegūšanu?

(Piemēram, ja pierādījumi nav piemēroti, iegūstami vai pieņemami).

Tiesa noraida pieprasījumu par pierādījumu iegūšanu, ja pierādījums nav pieņemams saskaņā ar likumu (piemēram, mēģinājums pierādīt, ka nekustamais īpašums ticis pārdots, pamatojoties uz liecinieku liecībām) vai ja fakti, uz kuriem attiecas attiecīgais pieprasījums, būtiski nevar ietekmēt spriedumu (piemēram, liecības, kas sniegtas par faktiem, kas nekādā veidā neattiecas uz strīda priekšmetu).

5.

a) Kādi ir dažādie pierādījumu veidi?

Itālijas tiesiskajā sistēmā tiek izšķirti dokumentārie un nedokumentārie pierādījumi.

Dokumentārie pierādījumi var būt gan publiski, gan privāti dokumenti. Tipiski privāto dokumentu veidi, kas izmantojami kā dokumentārie pierādījumi, ir telegrammas, iekšējie dokumenti un reģistri, reģistrētu uzņēmumu finanšu pārskati, mehāniski vai elektroniski sagatavotas kopijas, oficiālu dokumentu kopijas un attiecību atzīšanu vai atjaunošanu apliecinoši dokumenti.

Nedokumentāri pierādījumi ir šādi: atzīšanās, ar zvērestu apliecinātas liecības, liecinieku liecības, notikuma vietas apskate un ekspertu atzinumi.

Lapas augšmalaLapas augšmala

b) Kādi ir pierādījumu iegūšanas veidi no lieciniekiem un vai tie atšķiras no veidiem, kas tiek izmantoti, lai iegūtu pierādījumus no ekspertiem? Kādi ir noteikumi attiecībā uz pierādījumu iegūšanu, ko veido rakstiskas liecības un ekspertu ziņojumi/atzinumi?

Par to, vai tiks uzklausītas liecinieku liecības, lemj tiesa, kas izskata attiecīgo lietu. Ja tiesa nolemj uzklausīt liecības, tā izsauc attiecīgo liecinieku uz tiesu liecības sniegšanai. Ja liecinieks neierodas tiesā, viņu uz tiesu var nogādāt piespiedu kārtā un piespriest maksāt soda naudu.

Šis pienākums attiecas arī uz ekspertiem, kurus tiesa izsaukusi kā lieciniekus.

Eksperti sagatavo rakstiskus ziņojumus, ja to pieprasa tiesa. Tiesa var arī pati lūgt ekspertiem sniegt mutiskas liecības, pati nopratinot tos tiesas prāvas laikā.

c) Vai kādiem pierādījumu veidiem ir lielāks spēks nekā citiem?

(Piemēram, rakstiska liecība mutiskas liecības vietā, apliecināts dokuments privāta dokumenta vietā.)

Itālijas tiesiskajā sistēmā lielāks juridiskais spēks ir publiskiem dokumentiem, kurus var apstrīdēt, tikai pierādot, ka tie ir viltoti, un neatspēkojamām prezumpcijām juris et de jure.

d) Vai noteiktu faktu pierādīšanā obligāti jāizmanto noteikti pierādījumu veidi?

(Piemēram, vai nepieciešami rakstiski pierādījumi attiecībā uz parādsaistībām, kas pārsniedz noteiktu summu?)

Likums nosaka, ka atsevišķi fakti jāpierāda, izmantojot tikai noteikta veida pierādījumus, proti, dažos gadījumos – publiskus dokumentus, citos – rakstiskus dokumentus (publiskus vai privātus).

Lapas augšmalaLapas augšmala

6.

a) Vai saskaņā ar likumu lieciniekiem obligāti jāsniedz liecības?

Lieciniekiem jāsniedz liecības, izņemot, ja likumā noteikts citādāk. Pastāv normas, kas paredz nespēju liecināt, aizliegumu liecināt un iespēju atturēties no liecības sniegšanas.

b) Kādos gadījumos liecinieki var atteikties liecināt?

(Piemēram, ja liecinieks ir iesaistītās puses radinieks (kāds?) vai ja liecības sniegšana varētu kaitēt pašam lieciniekam).

Civilprocesa kodeksā norādītajos Kriminālprocesa kodeksa 199. un 200. pantā minētajos gadījumos.

c) Vai personu, kura atsakās liecināt, var sodīt vai piespiest sniegt liecību?

Jā, kā norādīts iepriekš.

d) Vai ir personas, no kurām liecības nevar iegūt?

(Rīcībnespējīgi pieaugušie, nepilngadīgie, personas, kurām ir kopīgas intereses ar tiesvedībā iesaistīto pusi, personas, kas notiesātas par noteiktiem noziedzīgiem nodarījumiem…)

Skatīt iepriekš.

7. Kāda ir tiesneša un citu tiesas procesā iesaistīto personu loma liecinieka nopratināšanā? Kādos apstākļos liecinieku var nopratināt, izmantojot jaunās tehnoloģijas, piemēram, televīziju vai videokonferenci?

(Kurš nopratina lieciniekus? Vai tiesnesis var uzdot jautājumus lieciniekam? Vai otra puse var uzdot jautājumus lieciniekam?)

Tiesa nopratina lieciniekus, uzdodot tiešus jautājumus par iesniegtajiem faktiem un jebkādus jautājumus, ko nopratināšanas laikā lūdzis uzdot aizstāvības advokāts.

Šobrīd likums neļauj nopratināt lieciniekus, izmantojot tādas tehnoloģijas, kā televīzijas vai videokonferences.

III. Pierādījumu novērtēšana

8. Vai tiesai, pieņemot lēmumu, jāievēro kādi ierobežojumi, ja iesaistītā puse pierādījumus ieguvusi nelegāli?

(Piemēram, nelikumīgi iegūti sarunu ieraksti utt.)

Tiesa neņem vērā nekādus pierādījumus, kas nav iesniegti un pieņemti oficiāli.

9. Ja liecinieks ir iesaistītā puse, vai viņa liecībai ir pierādījuma spēks?

Liecinieka liecība netiek uzskatīta par pierādījumu, kas liecina viņam par labu. Tomēr tā var tikt uzskatīta par pierādījumu pret šo liecinieku, ja viņa liecība ir atzīšanās, kas sniegta oficiālas nopratināšanas laikā.

« Pierādījumu iegūšana un pierādīšana - Vispārīgas ziņas | Itālija - Vispārīgas ziņas »

Lapas augšmalaLapas augšmala

Pēdējo reizi atjaunots: 10-10-2007

 
  • Kopienas tiesību akti
  • Starptautiskie tiesību akti

  • Beļģija
  • Bulgārija
  • Čehija
  • Dānija
  • Vācija
  • Igaunija
  • Īrija
  • Grieķija
  • Spānija
  • Francija
  • Itālija
  • Kipra
  • Latvija
  • Lietuva
  • Luksemburga
  • Ungārija
  • Malta
  • Nīderlande
  • Austrija
  • Polija
  • Portugāle
  • Rumānija
  • Slovēnija
  • Slovākija
  • Somija
  • Zviedrija
  • Apvienotā Karaliste