Eiropas Komisija > ETST > Pierādījumu iegūšana un pierādīšana > Grieķija

Pēdējo reizi atjaunots: 05-05-2009
Drukājama datne Ievietot grāmatzīmi šajā lapā

Pierādījumu iegūšana un pierādīšana - Grieķija

 

SATURS

I. Pierādīšanas pienākums I.
1.
a) Kādi ir noteikumi attiecībā uz pierādīšanas pienākumu? (Uz kuru no pusēm attiecas pierādīšanas pienākums un par kādiem faktiem? Kas notiek tādā gadījumā, ja par kādu faktu šaubas nevar novērst?) a)
b) Vai ir noteikumi, kas atbrīvo no pierādīšanas pienākuma saistībā ar dažiem faktiem? Kādos gadījumos? Vai ir iespējams sniegt pierādījumus par pretējo? b)
2. Ciktāl tiesa ir jāpārliecina par faktu, lai tā pamatotu savu spriedumu uz attiecīgā fakta esību? 2.
II. Pierādījumu iegūšana II.
3. Vai pierādījumu iegūšana vienmēr ir kādas puses iniciatīva, vai arī noteiktā situācijā tiesnesis arī var uzņemties iniciatīvu? 3.
4.
a) Kādi ir nākamie posmi pēc tam, kad puses ir noorganizējušas pierādījumu iegūšanu? a)
5.
a) Kādi ir pierādījumu veidi? a)
b) Kādas ir liecinieku nopratināšanas metodes, un kā tās atšķiras no līdzekļiem, ko izmanto ekspertu nopratināšanā? b)
c) Vai noteiktu veidu pierādījumiem ir lielāks spēks nekā citiem? c)
d) Vai, lai pierādītu noteiktus faktus, ir obligāti kādi noteikti pierādījumi (piemēram, vai rakstiski pierādījumi ir obligāti par parādu, kas pārsniedz noteiktu summu)? d)
6.
a) Vai, lai pierādītu noteiktus faktus, ir obligāti kādi noteikti pierādījumi? a)
b) Vai personu, kas atsakās liecināt, var piespiest to darīt? b)
c) Vai ir personu kategorijas, no kurām liecības nevar iegūt? c)
7. Kāda loma ir tiesnesim un pusēm liecinieka uzklausīšanā? Kādos apstākļos liecinieku var uzklausīt, izmantojot jaunās tehnoloģijas? 7.
III. Pierādījumu novērtēšana III.
8. Ja puses iesniegtie pierādījumi nav iegūti likumīgi, vai tiesai ir noteikti kādi ierobežojumi? 8.
9. Ja esmu lietā iesaistītā puse, vai mans apgalvojums tiek uzskatīts par pierādījumu? 9.

 

I. Pierādīšanas pienākums

1.

a) Kādi ir noteikumi attiecībā uz pierādīšanas pienākumu? (Uz kuru no pusēm attiecas pierādīšanas pienākums un par kādiem faktiem? Kas notiek tādā gadījumā, ja par kādu faktu šaubas nevar novērst?)

Pierādījumu jautājumos Grieķijas tiesību aktos ievēro „puses iesniegtās prasības principu”. Tas nozīmē, ka tiesa sāk tiesvedību tikai tad, ja puse iesniedz pieteikumu, un lemj, pamatojoties uz pušu pierādījumiem par faktiem, uz kuriem tās pamato savu prasījumu, kā arī uz viņu iesniegtajiem pieteikumiem. Procesuālā rīcība tiek sākta pēc puses prasības celšanas, ja likums neparedz citādi. Katrai pusei tiek prasīts pierādīt tikai tos faktus, kas attiecas uz spriedumu attiecīgajā lietā un kuri vajadzīgi tās patstāvīgā prasījuma vai pretprasības pamatojumam. Puses pieteikumu, kas netiek pamatots ar pierādījumiem, noraida.

b) Vai ir noteikumi, kas atbrīvo no pierādīšanas pienākuma saistībā ar dažiem faktiem? Kādos gadījumos? Vai ir iespējams sniegt pierādījumus par pretējo?

Ja likumā ir paredzēti kādi pierādījumi fakta esībai, pierādījumi par pretējo ir pieļaujami, ja nav noteikts citādi. Fakti, kuri ir tik labi zināmi, ka nav pamata apšaubīt to patiesumu, vai arī, ja tiesai tie ir zināmi no cita tiesas procesa, tiek automātiski pieņemti zināšanai bez pierādījumiem. Visbeidzot, tiesa automātiski bez pierādījumiem pieņem zināšanai līdzšinējo kopējo pieredzi. Automātiski tiek pieņemti zināšanai citu valstu tiesību akti, paražas un to pielietošana, bet, ja tiesai tie nav zināmi, tā var pieprasīt pierādījumus.

Lapas augšmalaLapas augšmala

2. Ciktāl tiesa ir jāpārliecina par faktu, lai tā pamatotu savu spriedumu uz attiecīgā fakta esību?

Tiesa brīvi spriež par pierādījumiem un godprātīgi izlemj, vai apgalvojumi ir patiesi. Savā lēmumā tā norāda iemeslus, pēc kuriem tā ir nospriedusi pieņemt attiecīgo atzinumu. Gadījumos, kad saskaņā ar likumu ticamības apsvērumi ir pietiekami (piemēram, attiecībā uz drošības pasākumiem), tiesai nav obligāti jāpiemēro pierādījumu iegūšanas noteikumi, paši pierādījumi un to spēks, bet tā ņem vērā jebko, ko tā uzskata par vajadzīgu, lai pieņemtu atzinumu par faktiem.

II. Pierādījumu iegūšana

3. Vai pierādījumu iegūšana vienmēr ir kādas puses iniciatīva, vai arī noteiktā situācijā tiesnesis arī var uzņemties iniciatīvu?

Pamatprincips ir tāds, ka puses piedāvā un iesniedz pierādījumus. Tomēr tiesa var pēc savas ierosmes pieprasīt iesniegt jebkādus likumā paredzētus pierādījumus, pat tādā gadījumā, ja puses to nelūdz.

4.

a) Kādi ir nākamie posmi pēc tam, kad puses ir noorganizējušas pierādījumu iegūšanu?

Pēc pierādījumu iegūšanas tiesa lemj par lietas būtību, ja vien tā nekonstatē, ka pierādījumi nav pietiekoši, tādā gadījumā tā var pieprasīt iesniegt jaunus, papildu pierādījumus.

5.

a) Kādi ir pierādījumu veidi?

Pierādījumos tiek ietverta prasības atzīšana, ekspertu ziņojumi, dokumenti, pušu uzklausīšana, liecinieku liecības, puses dotais zvērests un fakta prezumpcija.

Lapas augšmalaLapas augšmala

b) Kādas ir liecinieku nopratināšanas metodes, un kā tās atšķiras no līdzekļiem, ko izmanto ekspertu nopratināšanā?

Noteikumi, kas attiecas uz lieciniekiem, attiecas arī uz gadījumiem, kad pagātnes faktu noskaidrošanā tiek nopratinātas personas, kurām, pamatojoties uz viņu profesionālajām zināšanām, šie fakti ir zināmi. Ja ekspertu nopratina kā liecinieku, tiek ievērota tā pati procedūra, ko piemēro parasto procesa liecinieku nopratināšanas gadījumā.

c) Vai noteiktu veidu pierādījumiem ir lielāks spēks nekā citiem?

Puses mutiska vai rakstiska prasības atzīšana tiesas vai deleģēta tiesneša priekšā ir pilnīgs pierādījums pret personu, kas ir atzinusi prasību, bet prasības atzīšana ārpus tiesas procesa, kā arī visi citi pierādījumi tiek brīvi vērtēti.

d) Vai, lai pierādītu noteiktus faktus, ir obligāti kādi noteikti pierādījumi (piemēram, vai rakstiski pierādījumi ir obligāti par parādu, kas pārsniedz noteiktu summu)?

Ar liecinieku palīdzību nevar pierādīt līgumus vai kolektīvus aktus, ja to vērtība pārsniedz EUR 5869,405, un nav pieļaujams, ka liecinieks apstrīd dokumenta saturu pat tādos gadījumos, ja tā vērtība ir mazāka par 2 miljoniem GRD jeb EUR 5869,405. Tomēr liecinieku liecība ir pieļaujama šādos gadījumos:

  1. rakstveida pierādījumu principa gadījumā, ja apliecinājums izriet no dokumenta ar pierādījuma spēku,
  2. ja ir fizisks vai morāls iemesls tam, ka dokumentus nevar iegūt,
  3. ja tiek pierādīts, ka attiecīgais dokuments ir nejauši pazudis,
  4. ja, pamatojoties uz kāda konkrēta tiesību akta būtību vai īpašiem nosacījumiem saistībā ar tā pieņemšanu, un jo īpaši gadījumos attiecībā uz komerciāliem darījumiem, liecinieka liecība tiek pamatota.

6.

a) Vai, lai pierādītu noteiktus faktus, ir obligāti kādi noteikti pierādījumi?

Ikvienam, kas tiek uzaicināts uz nopratināšanu kā liecinieks, ir jāierodas un jāizklāsta zināmie fakti. Ja persona bez attaisnojuma neierodas, tiesa pieņem lēmumu, pamatojoties uz kuru šai personai ir jāsedz ar savu neierašanos saistītie izdevumi, kā arī  šai personai var uzlikt maksāt soda naudu.

Lapas augšmalaLapas augšmala

b) Vai personu, kas atsakās liecināt, var piespiest to darīt?

Lieciniekam, kas ieradies tiesā, bet atsakās liecināt pat pēc uzaicinājuma, tiesa var uzlikt maksāt soda naudu.

c) Vai ir personu kategorijas, no kurām liecības nevar iegūt?

Šādas kategorijas nevar pratināt kā lieciniekus:

  1. mācītājus par jebkuriem jautājumiem, ko tie uzzinājuši grēksūdzēs,
  2. personas, kuras noteikto faktu laikā nebija uztvertspējīgas vai nav spējīgas uztverto darīt zināmu,
  3. personas, kuras noteikto faktu laikā nebija garīgi pieskaitāmas, kas būtiski ietekmējis viņu spriestspēju un gribu, vai kuras šādā stāvoklī atrodas nopratināšanas laikā,
  4. juristus, notārus, ārstus, farmaceitus, medmāsas, vecmātes, viņu palīgus, kā arī puses advokātu saistībā ar faktiem, kas viņiem ir uzticēti vai kuri viņiem kļuvuši zināmi, pildot savus profesionālos pienākumus, un attiecībā uz kuriem ir jāievēro konfidencialitāte, ja vien persona, kas ir šo faktu uzticējusi vai uz kuru konfidencialitāte attiecas, neļauj liecināt,
  5. ierēdņus un aktīvā dienesta militārpersonas saistībā ar faktiem, attiecībā uz kuriem ir jāievēro konfidencialitāte, ja vien attiecīgais ministrs, kuru pakļautībā šīs personas atrodas, nedod atļauju šīs personas nopratināt,
  6. personas, kuras var būt ieinteresētas attiecīgajā procesā.

Personas, kuras ar pusēm vieno asinsradniecība vai laulības vai adopcijas ceļā iegūta radniecība līdz trešajai pakāpei, laulātie (arī pēc laulības šķiršanas) un personas, kas pirms laulībām ir saderinājušās, arī drīkst atteikties liecināt.

Lapas augšmalaLapas augšmala

7. Kāda loma ir tiesnesim un pusēm liecinieka uzklausīšanā? Kādos apstākļos liecinieku var uzklausīt, izmantojot jaunās tehnoloģijas?

Pirms nopratināšanas liecinieku ir jāaicina dot zvērestu (reliģisku zvērestu vai  liecības patiesuma apliecinājumu). Lieciniekus nopratina atsevišķi, un tikai tad, ja tiek uzskatīts par būtisku, viņus var pratināt kopā ar citiem lieciniekiem vai pusēm. Liecinieki savas liecības sniedz mutiski. Lieciniekiem ir jāatklāj, kā viņi ir uzzinājuši to, par ko liecina, un gadījumā, ja faktus viņi nav uzzinājuši tieši, viņiem ir jānorāda persona, kas viņus informējusi par to, par ko viņi liecina. Tiesa var neļaut pusēm vai to advokātiem uzdot lieciniekiem noteiktus jautājumus, ja tiem acīmredzami nav jēgas vai tie neattiecas uz lietu, un tā pasludina liecinieka nopratināšanu par izbeigtu, kad tā uzskata, ka viņš ir izklāstījis visu, ko zina par pierādāmajiem faktiem.

III. Pierādījumu novērtēšana

8. Ja puses iesniegtie pierādījumi nav iegūti likumīgi, vai tiesai ir noteikti kādi ierobežojumi?

Tiesa var ņemt vērā tikai likumīgus pierādījumus. Jēdziens “likumīgs” ietver arī veidu, kādā pierādījumi iegūti. Nelikumīgi iegūti pierādījumi ir nelikumīgi, un tos neņem vērā.

9. Ja esmu lietā iesaistītā puse, vai mans apgalvojums tiek uzskatīts par pierādījumu?

Jā, pušu nopratināšanā iegūtās liecības pieņem kā pierādījumus.

« Pierādījumu iegūšana un pierādīšana - Vispārīgas ziņas | Grieķija - Vispārīgas ziņas »

Lapas augšmalaLapas augšmala

Pēdējo reizi atjaunots: 05-05-2009

 
  • Kopienas tiesību akti
  • Starptautiskie tiesību akti

  • Beļģija
  • Bulgārija
  • Čehija
  • Dānija
  • Vācija
  • Igaunija
  • Īrija
  • Grieķija
  • Spānija
  • Francija
  • Itālija
  • Kipra
  • Latvija
  • Lietuva
  • Luksemburga
  • Ungārija
  • Malta
  • Nīderlande
  • Austrija
  • Polija
  • Portugāle
  • Rumānija
  • Slovēnija
  • Slovākija
  • Somija
  • Zviedrija
  • Apvienotā Karaliste