Eiropas Komisija > ETST > Pierādījumu iegūšana un pierādīšana > Vācija

Pēdējo reizi atjaunots: 28-08-2007
Drukājama datne Ievietot grāmatzīmi šajā lapā

Pierādījumu iegūšana un pierādīšana - Vācija

 

SATURS

I. Pierādīšanas pienākums I.
1.
a) Kādi noteikumi attiecas uz pierādīšanas pienākumu? a)
b) Vai ir noteikumi, kas nosaka, kādi daži fakti noteiktos apstākļos nevar būt par pierādījumiem? Vai ir iespējams atspēkot šos pieņēmumus, iesniedzot pierādījumus? b)
2. Kādā mērā tiesai ir jābūt pārliecinātai par faktu, lai balstītu savu spriedumu uz šāda fakta esamību? 2.
II. Pierādījumu iegūšana II.
3. Vai pierādījumu iegūšana vienmēr notiek pēc kādas puses iesnieguma, vai arī tiesnesis zināmos gadījumos var iegūt pierādījumus pēc sava ierosinājuma? 3.
4.
a) Ja tiek apstiprināts kādas puses iesniegums par pierādījumu iegūšanu, kas notiek turpmāk? a)
b) Kādos gadījumos tiesa var noraidīt puses iesniegumu par pierādījumu iegūšanu? b)
5.
a) Kādi ir dažādi pierādījumu veidi? a)
b) Kādas ir pierādījumu iegūšanas metodes no lieciniekiem, un vai tās atšķiras no paņēmieniem, ko izmanto pierādījumu iegūšanā no ekspertu liecībām? Kādi noteikumi attiecas uz rakstisku pierādījumu iesniegšanu un ekspertu ziņojumiem/viedokļiem? b)
c) Vai atsevišķas pierādījumu iegūšanas metodes ir labākas nekā citas? c)
d) Vai ir obligātas dažas pierādījumu metodes, lai atzītu noteiktus faktus? d)
6.
a) Vai lieciniekiem pēc likuma ir pienākums liecināt tiesā? a)
b) Kādos gadījumos viņi var atteikties sniegt pierādījumus? b)
c) Vai personu, kas atsakās sniegt liecību, var sodīt vai piespiest sniegt pierādījumus? c)
d) Vai ir personas, no kurām nevar prasīt pierādījumu sniegšanu? d)
7. Kāda ir tiesnešu un pušu loma liecinieka iztaujāšanas laikā? Kādos apstākļos liecinieku var uzklausīt, izmantojot jaunās tehnoloģijas, piemēram, filmējot vai sarīkojot videokonferenci? 7.
III. Pierādījumu novērtēšana III.
8. Ja puse pierādījumus nav ieguvusi likumīgi, vai ir spēkā ierobežojumi, tiesai taisot spriedumu? 8.
9. Ja esmu lietas puse, vai mana liecība kalpos par pierādījumu? 9.

 

I. Pierādīšanas pienākums

1.

a) Kādi noteikumi attiecas uz pierādīšanas pienākumu?

(Uz kuru pusi attiecas pierādīšanas pienākums un par ko ir jāiesniedz pierādījumi? Kādas ir sekas, ja šaubas par faktu nepazūd?)

Noteikumi, kas reglamentē pierādīšanas pienākumu, pamatojas uz noteikumiem, kas reglamentē procesuālo dokumentu iesniegšanu strīda pusēm, t.i.,. materiālās tiesības. Vispārējais princips ir tāds, ka visām pusēm fakti ir jāpierāda savā labā. Tiesību aktos ir arī daži skaidri izteikti noteikumi, kas reglamentē pierādīšanas pienākumu.

Ja joprojām ir šaubas par būtisku punktu, kad ir izsmelti visi procedūrā atļautie pierādījumu iesniegšanas līdzekļi, ir jāpieņem lēmums, lai noteiktu, kurai pusei ir jāpierāda tie fakti, kurus pierādīt nevar.

b) Vai ir noteikumi, kas nosaka, kādi daži fakti noteiktos apstākļos nevar būt par pierādījumiem? Vai ir iespējams atspēkot šos pieņēmumus, iesniedzot pierādījumus?

Saskaņā ar Vācijas tiesību aktiem daži fakti, kas nevar būt par pierādījumiem, ir pierādīšanas pienākuma pārnešana no puses, uz kuru attiecas pierādīšanas pienākums, uz pretējo pusi vai prasības atvieglojums sniegt pierādījumu pusei, uz kuru attiecas pierādīšanas pienākums.

  1. Pierādīšanas pienākuma pārnešana
  2. Pierādīšanas pienākums pāriet no puses, uz kuru tas parasti attiecas, uz otru pusi. Dažos gadījumos tas ir zināms juridiskajā terminoloģijā kā izņēmuma attiecību likums. Tad pierādīšanas pienākums attiecas uz pusi, kas pieprasa noteikt izņēmumu. Piemēram, likumdevējs pieņem pircēja labos nodomus saskaņā ar Vācijas Civilkodeksa 932(1)(1)., 892(1)(1). un 2366. iedaļu. Pierādīšanas pienākuma pārnešana ir īpaši nozīmīga lietās, kas saistās ar atbildību saskaņā ar likumu par defektīvu izpildi, ja parādniekam (atbildētājam) ir jāpierāda, ka viņš nav atbildīgs par saistību neizpildi saskaņā ar Civilkodeksa 280(1)(2). iedaļu.

    Lapas augšmalaLapas augšmala

  3. Pierādīšanas pienākuma atvieglojums
    1. Ar likumu noteikti pieņēmumi ir atvieglojumi pusei, uz kuru attiecas pierādīšanas pienākums, ja ir vienkārši jāparāda un jāpierāda, kas ir pieņēmuma pamatā (Civilprocesa kodeksa (ZPO) 292. iedaļa). Ar likumu noteiktie pieņēmumi var attiekties uz tādiem faktiem kā pieņēmums, ka ķīlas apliecība pāriet kreditoram, ja tas šādu apliecību iegūst (Civilkodeksa 1117(3). iedaļa). Tas var arī attiekties uz tādām tiesībām kā pieņēmums, ka mantojuma apliecības īpašniekam ir mantotāja statuss (Civilkodeksa 2365. iedaļa).
    2. Juridiskus pieņēmumus principā var atspēkot saskaņā ar ZPO 292. iedaļu ar noteikumu, ka netiek piemēroti citi juridiski noteikumi.

    3. Ar likumu noteiktie pieņēmumi ir salīdzināmi a priori ar faktiskajiem pieņēmumiem, uz ko balstās prima facie pierādījumi. Prima facie pierādījumi ir tādi, ja pierādāmais fakts ir tipiska parādība parastā notikumu gaitā, kur visi lietas neapstrīdamie un noskaidrotie apstākļi tiek ņemti vērā. Prima facie pierādījumus var īpaši izmantot, lai noteiktu cēloņsakarības un vainu, piemēram, vainu, ja automašīna iebrauc kokā.
    4. Pretējā puse var apstrīdēt pieņēmumu, pamatojoties uz faktiem, kas izraisa nopietnas šaubas par to, vai ir iesaistīta parasta parādība.

    5. Tiesu prakse arvien vairāk nosaka pierādīšanas pienākumu īpašā riska jomā, pamatojoties uz taisnīgumu un godīgi līdzsvarotām interesēm. Vissvarīgākie piemēri ir šādi.
Atbildība par produktu (Civilkodeksa 823(1). iedaļa)

Pierādīšanas pienākums attiecībā uz defektīviem produktiem, likumīgo tiesību pārkāpums un cēloniskās attiecības starp šiem diviem minētajiem attiecas uz prasītāju, bet ražotājam ir jāpierāda tas, ka vainas nav.

Lapas augšmalaLapas augšmala

Medicīniskā atbildība

Šajā gadījumā pierādīšanas pienākuma atvieglojumi var būt pierādīšanas pienākuma pārnešana, pamatojoties uz neatbilstošu vai neprecīzu medicīnisko dokumentāciju (ziņojumi par operācijām un pacientu lietas). Rupjas medicīniskas kļūdas gadījumā prasītājam ir jāpierāda tikai tas, ka kļūda ir izraisījusi iespējamo kaitējumu. Ja ir jānosaka faktiskā cēloņsakarība, pierādīšanas pienākuma atvieglojums prasītājam drīkst ietvert pierādīšanas pienākuma nodošanu ārstam.

Skaidrošanas un konsultāciju pienākums

Ja nav izpildīts īpašs līguma skaidrošanas, informēšanas un konsultāciju sniegšanas pienākums, likumpārkāpējam ir jāpierāda, ka kaitējums būtu radies pat tad, ja viņš būtu rīkojies saskaņā ar savām saistībām. Pastāv pieņēmums, ka cietusī puse būtu rīkojusies saskaņā ar sniegto informāciju.

2. Kādā mērā tiesai ir jābūt pārliecinātai par faktu, lai balstītu savu spriedumu uz šāda fakta esamību?

(Vai tiesai ir jābūt pilnībā pārliecinātai par fakta patiesumu, vai arī pietiek ar augstu iespējamību, pat ja tomēr šaubas pastāv?)

ZPO 286. iedaļa nosaka pamata procedūras principus pierādījumu brīvai novērtēšanai. Saskaņā ar šo principu tiesai ir tiesības brīvi izlemt, ņemot vērā visu tiesvedības saturu un jebkādu gūto pierādījumu secinājumus, vai faktiskais pieņēmums ir patiess vai kļūdains.

Milzīga vai augsta iespējamības pakāpe nav pietiekama fakta pierādīšanai, bet visas šaubas nav jāizslēdz. Saskaņā ar tiesu praksi ir jābūt iespējamai patiesuma pakāpei parastā ikdienas dzīvē, kas pieļauj zināmas šaubas, tās pilnībā neizslēdzot.

Lapas augšmalaLapas augšmala

Ir viens izņēmums attiecībā uz nepieciešamo pierādījumu pakāpi lietās, kur likums pieņem, ka uzrādītie fakti ir ticami. Pieņēmums ir ticams, ja ir milzīga iespējamība, ka tas ir pareizs. Lai ticamību pierādītu, pusēm nav jāsniedz stingri pierādījumi (liecinieki, dokumenti, tiesas pārbaude, ekspertu liecības vai pušu iztaujāšana). Apstiprināšana ar zvērestu ir pieļaujama, piemēram, saskaņā ar ZPO 194. iedaļu.

II. Pierādījumu iegūšana

3. Vai pierādījumu iegūšana vienmēr notiek pēc kādas puses iesnieguma, vai arī tiesnesis zināmos gadījumos var iegūt pierādījumus pēc sava ierosinājuma?

Saskaņā ar principu, ka civiltiesvedības prasība ir jāskata, pamatojoties uz faktiem un pušu iesniegumiem, pusēm ir jāiesniedz attiecīgie fakti un pierādījumi. Tiesa pati nevar iesniegt faktus par pamatu savam lēmumam. Šie ierobežojumi izriet no tiesas informēšanas un skaidrošanas pienākuma saskaņā ar ZPO 139. iedaļu.

Dažos gadījumos tiesa var ievākt pierādījumus pretēji šim principam, bet tam ir jānotiek tāpēc, ka puses ir iesniegušas labi pamatotus faktus, taču to nevar izmantot faktu izmeklēšanā.

Tiesa drīkst pieprasīt pārbaudes un eksperta liecības (ZPO 144. iedaļa), dokumentu iesniegšanu (ZPO 142. iedaļa) un puses papildu iztaujāšanu (ZPO 448. iedaļa). Pusi var arī iztaujāt tiesa (ZPO 448. iedaļa), ja iztaujāšanas vai sniegto pierādījumu secinājumi nav pietiekami, lai pārliecinātu tiesu par pierādāmā fakta patiesumu vai viltojumu. Ir jābūt arī zināmai sākotnējai pierādāmā fakta iespējamības pakāpei.

Lapas augšmalaLapas augšmala

4.

a) Ja tiek apstiprināts kādas puses iesniegums par pierādījumu iegūšanu, kas notiek turpmāk?

Tiesa prasīs pusei savākt pierādījumus pēc tam, kad tā ir nosaukusi faktus, par kuriem pierādījumi ir jāiegūst. Parasti tas notiek mutiskā iztaujāšanā vai ar oficiālu rīkojumu iegūt pierādījumus saskaņā ar ZPO 358. iedaļu. Saskaņā ar ZPO 359. iedaļu tam ir jāietver strīdīgo faktu apraksts, par kuriem ir jāiegūst pierādījumi, līdzekļu apraksts, ar kādiem pierādījumi ir jāiegūst, norādot liecinieku un ekspertu vārdus un puses, kas ir jāaptaujā, un to pušu apraksts, kas prasa šādus pierādījumu līdzekļus.

Tad pierādījumus iegūst saskaņā ar attiecīgajiem juridiskajiem noteikumiem (ZPO 355.-484. iedaļa). Ir jāievēro tiešuma (ZPO 355. iedaļa) un pušu atklātības principi (ZPO 357. iedaļa).

Saskaņā ar tiešuma principu pierādījumi ir jāiesniedz tiesā, kas lietu izskata, jo arī tai ir jānovērtē pierādījumi. Ir tikai viens izņēmums ar likumu noteiktos gadījumos, kad atbildību par pierādījumu sniegšanu var nodot procesuālās tiesas loceklim (ZPO 361. iedaļa) vai citai tiesai (ZPO 362. iedaļa). Saskaņā ar pušu atklātības principu pusēm ir tiesības piedalīties pirmstiesas liecinieku iztaujāšanā un arī tiesības iztaujāt lieciniekus (ZPO 397. iedaļa).

Saskaņā ar ZPO 285. iedaļu ievāktie pierādījumi ir pamats mutiskam tiesas procesam, kas seko pēc pušu uzklausīšanas. Saskaņā ar ZPO 286. iedaļu tiesai ir jānoskaidro fakti, tai brīvi rīkojoties, pamatojoties uz tiesvedības atklājumiem un gūtajiem pierādījumiem.

Lapas augšmalaLapas augšmala

b) Kādos gadījumos tiesa var noraidīt puses iesniegumu par pierādījumu iegūšanu?

Iesniegumu par pierādījumu iegūšanu var noraidīt, pamatojoties uz procedūru vai saskaņā ar noteikumiem, kas reglamentē pierādījumu iegūšanu, ja:

  • fakti ar pierādījumiem nav jāpierāda, t.i., fakti jau ir pierādīti, tie ir acīmredzami vai neapstrīdami;
  • fakti nav būtiski, t.i., tie nevarietekmēt lēmumu;
  • pierādījumu iegūšanā izmantotie līdzekļi, lai pierādītu iespējamos faktus, ir nepiemēroti (ļoti reti pierādījumi nav jānovērtē pirms to iegūšanas);
  • pierādījumu iegūšanas līdzekļi nav ticami;
  • pierādījumu iegūšanas līdzekļi ir nepieļaujami, t.i., nelikumīgas neskaidras prasības dēļ vai tāpēc, ka liecinieki klusē (ja vien viņus no šī pienākuma neatbrīvo);
  • pierādījumu iegūšana ir tiesas ziņā, t.i., kaitējumu novērtēšanā saskaņā ar ZPO 287. iedaļu;
  • fakti tika iegūti citos tiesas procesos, un tiem ir likumīgs spēks, un tie ir saistoši abām pusēm;
  • pieteikumu sniegt pierādījumus noraida, jo to neiesniedza savlaicīgi (ZPO 296(1). iedaļa);
  • pierādījumu iegūšanu kavē nezināma ilguma šķērslis, attiecīgais laika termiņš ir pagājis vai tiesas process kavējas citu iemeslu dēļ (ZPO 356. iedaļa).

5.

a) Kādi ir dažādi pierādījumu veidi?

(1) Tiesas pārbaude (ZPO 371.-372a. iedaļa)

Tiesnesis fiziski tieši pārbauda pierādījumus, piemēram, ar taustes, ožas, dzirdes un garšas palīdzību. Pēc tam var pārbaudīt arī video un datora ierakstus.

Lapas augšmalaLapas augšmala

(2) Liecinieku pierādījumi (ZPO 373.-401. iedaļa)

Liecinieki var apstiprināt notikumus, kas notika pagātnē, ko viņi paši pieredzēja, un tādēļ pretstatā ekspertiem ir neaizvietojami.

Liecinieki nav strīda puses.

Ja liecinieks pieprasa īpašam ekspertam pārbaudīt faktus, eksperts nav eksperta liecinieks (ZPO 414. iedaļa), piemēram, ārsts lietā par ievainojumiem, kas gūti nelaimes gadījumā.

(3) Eksperti (ZPO 402.-414. iedaļa)

Eksperti sniedz tiesnesim speciālas zināšanas, kādu tiesnesim nav, lai novērtētu faktus. Eksperti paši faktus nenoskaidro. Viņiem vienkārši prasa sniegt attiecīgo novērtējumu, pamatojoties uz noskaidrotajiem faktiem.

Tikai tad, ja speciālas eksperta zināšanas ir vajadzīgas faktu noskaidrošanai, ekspertam var prasīt izdarīt secinājumus. Piemērs būtu ārsta noteiktā diagnoze.

Privātu eksperta ziņojumu, ko iesniedz viena no pusēm, var atzīt par eksperta liecību tikai izņēmuma gadījumos ar abu pušu piekrišanu.

(4) Dokumenti (ZPO 415.-444. iedaļa)

Dokumenti ZPO izpratnē ir rakstiski paziņojumi. Likums nodala publisku (ZPO 415., 417. un 418. iedaļa) un privātu dokumentu (ZPO 416. iedaļa) pierādījumu spēku.

(5) Pušu iztaujāšana (ZPO 445.-455. iedaļa)

Pušu iztaujāšana ir papildu pierādījumu veids līdzās citiem pierādījumu veidiem un ir pieļaujama tikai galveno pierādījumu iegūšanai (ZPO 445(2) iedaļa). Puses drīkst iztaujāt tikai ar otras puses vai tiesas piekrišanu.

b) Kādas ir pierādījumu iegūšanas metodes no lieciniekiem, un vai tās atšķiras no paņēmieniem, ko izmanto pierādījumu iegūšanā no ekspertu liecībām? Kādi noteikumi attiecas uz rakstisku pierādījumu iesniegšanu un ekspertu ziņojumiem/viedokļiem?

Visām pierādījumu iegūšanas metodēm ir tāds pats pierādījumu spēks, jo tiesai ir rīcības brīvība pierādījumu novērtēšanā. Vienīgā atšķirība ir metode, ko izmanto pierādījumu iegūšanai.

Lapas augšmalaLapas augšmala

Saskaņā ar ZPO 394(1). iedaļu visi liecinieki ir jāiztaujā atsevišķi un nevis to liecinieku klātbūtnē, kurus iztaujās vēlāk. Lieciniekus, kas sniedz pretrunīgas liecības, drīkst konfrontēt (ZPO 394(2). iedaļa).

Pirms liecinieku iztaujāšanas viņus brīdina, ka viņiem ir jāstāsta patiesība un ka viņiem vēlāk var prasīt to apliecināt ar zvērestu saskaņā ar ZPO 395(1). iedaļu. Lieciniekiem pieprasa sniegt personīgu informāciju (ZPO 395(2). iedaļa) un tad iztaujā par lietas būtību (ZPO 396. iedaļa). Tiesa dara visu, lai palīdzētu lieciniekiem sniegt pierādījumus. Tā drīkst arī uzdot papildu jautājumus, lai skaidrotu faktus vai nodrošinātu, ka liecības ir pilnīgas.

Pusēm ir tiesības piedalīties liecinieku iztaujāšanā un uzdot viņiem jautājumus. Parasti pašām pusēm ir atļauts tikai iesniegt jautājumus, kas ir jāuzdod pusēm, bet padomdevējs juridiskajos jautājumos var tieši iztaujāt liecinieku (ZPO 397. iedaļa).

Noteikumi, kas reglamentē liecinieku iztaujāšanu, attiecas arī uz ekspertu lieciniekiem un iesaistīto pušu iztaujāšanu (ZPO 402. un 451. iedaļa).

Ir jāiesniedz dokumentāri pierādījumi. Ja pusei, kas sniedz pierādījumus, attiecīgā dokumenta nav, bet tas ir otras puses vai trešās puses rīcībā, otrai pusei vai trešai pusei lūgs dokumentu iesniegt (ZPO 421. un 428. iedaļa). Civilkodekss paredz pienākumu iesniegt dokumentus, un to piemēro tad, ja persona, kas sniedz pierādījumus, var pieprasīt otrai pusei vai trešai pusei publicēt vai iesniegt kādu dokumentu (ZPO 422. iedaļa). Šā pienākuma pamatojumam ir jābūt skaidram (ZPO 424(5)(2). iedaļa). ZPO izpratnē dokumenti ir arī rakstiski eksperta ziņojumi vai atzinumi.

Lapas augšmalaLapas augšmala

c) Vai atsevišķas pierādījumu iegūšanas metodes ir labākas nekā citas?

(piemēram, rakstiski pierādījumi pret liecinieku ziņojumiem, apliecināti dokumenti pretstatā privātiem dokumentiem)

Principā nē. Visām pierādījumu iegūšanas metodēm ir vienāda nozīme saskaņā ar principu, ka tiesai ir rīcības brīvība pierādījumu novērtēšanā (ZPO 286. iedaļa). Saskaņā ar šo principu visi savāktie pierādījumi kā liecības ir novērtējuma pamats tiesā. Tikai ārkārtas gadījumos tiesnešiem ir jāievēro saistošie pierādījumu noteikumi, piemēram, tie, kas attiecas uz tiesvedības pierakstu (ZPO 165. iedaļa) vai spriedumu (ZPO 341. iedaļa), vai citu dokumentu pierādījumu spēku (ZPO 415.-418. iedaļa).

d) Vai ir obligātas dažas pierādījumu metodes, lai atzītu noteiktus faktus?

(piemēram, vai ir vajadzīgi rakstiski pierādījumi parādu gadījumā, kas pārsniedz noteiktu summu?)

Nē, ZPO nenosaka nekādus obligātus pierādījumu veidus, lai pierādītu atsevišķus faktus.

Ir viens izņēmums, bet tas attiecas tikai uz atsevišķa veida tiesas procesiem. Tiesvedībā, kas ietver prasības attiecībā uz dokumentiem, vekseļiem vai čekiem, pierādījumus, kas attiecas uz pašu prasību, var iesniegt tikai kā dokumentus, un pierādījumi attiecībā uz jebkādiem citiem faktiem ir pieļaujami tikai kā dokumenti vai attiecīgo pušu iztaujāšana (ZPO 592. iedaļa un turpmākās iedaļas).

6.

a) Vai lieciniekiem pēc likuma ir pienākums liecināt tiesā?

Visiem lieciniekiem, uz kuriem attiecas Vācijas tiesu jurisdikcija un kas ir izsaukti, ir jāierodas uz iztaujāšanu tiesā, lai sniegtu liecību un apliecinātu to ar zvērestu.

Lapas augšmalaLapas augšmala

Saskaņā ar ZPO 378. iedaļu liecinieka pienākumā sniegt liecību ietilpst arī pienākums pārbaudīt to, ko viņš zina, pamatojoties uz dokumentiem un atsvaidzinot savu atmiņu. Nav pienākuma iztaujāt lieciniekus par faktiem, kas tiem nav zināmi.

b) Kādos gadījumos viņi var atteikties sniegt pierādījumus?

(Ja, piemēram, lieciniekus saista asinsradniecība vai laulības saites ar tiesvedības pusi (kādā pakāpē?) vai ja viņu liecība kaitētuviņiem pašiem)

Attiecīgie ZPO noteikumi reglamentē liecinieku tiesības klusēt, ņemot vērā viņu personiskās attiecības ar vienu no pusēm (383. iedaļa), un tiesības neatbildēt uz kādu īpašu jautājumu pamatotu iemeslu dēļ (384. iedaļa).

Liecinieku tiesības atteikties liecināt saskaņā ar ZPO 383. iedaļu balstās uz ģimenes attiecībām vai profesionālās uzticības pienākumu un ir paredzētas, lai izvairītos no interešu konfliktiem.

Tas attiecas uz saderinātām personām (1), laulātajiem (2) un dzīvesdraugiem (3) laulības vai kopdzīves laikā un pat pēc laulību šķiršanas vai kopdzīves beigām. Nevar piespiest liecināt arī nevienu personu, kurai ir vai ir bijusi asinsradniecība vai laulības saites vai kam ir vai ir bijušas radniecīgas attiecības trešajā pakāpē vai otrajā pakāpē pēc laulību noslēgšanas (3). Radniecīgas attiecības nenozīmē tiešas attiecības, bet pēctecību no tās pašas trešās personas. Asinsradniecības vai laulības attiecības pakāpi nosaka pēc piedzimušo skaita.

Saskaņā ar ZPO 383(4). iedaļu priesteriem un reliģiju pārstāvjiem, personām, kas ir vai ir bijušas profesionāli iesaistītas laikrakstu vai radio un TV programmu sagatavošanā, producēšanā vai izplatīšanā (5), un personām viņu darba, amata vai profesijas dēļ, kas ir pilnvarotas saņemt informāciju, ko nevar izpaust tās rakstura vai juridiska nosacījuma (6) dēļ, nav pienākuma liecināt.

Lapas augšmalaLapas augšmala

Liecinieku tiesības atteikties liecināt profesionālu iemeslu dēļ aptver visu informāciju, kas ir zināma iepriekš minētajām personām, ņemot vērā viņu īpašo stāvokli.

Liecinieku tiesības nesniegt liecību saskaņā ar ZPO 384. iedaļu ir paredzētas, lai aizsargātu lieciniekus no liecību sniegšanas sekām. Tās dod tiem tiesības neatbildēt uz atsevišķiem jautājumiem, bet nedod viņiem tiesības atteikties liecināt vispār, kā noteikts ZPO 383. iedaļā.

Tiesības nesniegt liecību saskaņā ar ZPO 384. iedaļu attiecas uz jautājumiem, kas radītu lieciniekam vai personai ar ģimenes attiecībām, kas uzskaitītas ZPO 383. iedaļā, tiešu finansiālu kaitējumu (1) vai kaunu, vai kriminālas vai administratīvas apsūdzības risku (2), ja viņi atbildētu. Lieciniekiem nav arī jāatbild uz jautājumiem, ja tas spiestu viņus atklāt tirdzniecības vai uzņēmējdarbības noslēpumu (3).

ZPO 385. iedaļā ir noteikti vairāki izņēmumi par liecinieku tiesībām nesniegt liecības saskaņā ar ZPO 383. un 384. iedaļu. Īpaši ir jāatzīmē 385(2). iedaļa, kas atbrīvo priesterus un reliģijas pārstāvjus, kuriem nevar pieprasīt liecināt saskaņā ar materiālo tiesību aktiem saskaņā ar ZPO 383(1)(6). iedaļu, no klusēšanas pienākuma un tādējādi atjauno viņu pienākumu liecināt.

c) Vai personu, kas atsakās sniegt liecību, var sodīt vai piespiest sniegt pierādījumus?

Jā. Ja izsauktais liecinieks neierodas, tiesa uzliks administratīvu sodu saskaņā ar ZPO 380(1). iedaļu un, ja to nesamaksā, noteiks arestu. Sods ir EUR 5 līdz1000 saskaņā ar EGSTB (Kriminālkodeksa ievadakta) 6. panta 1. punktu, un arests ilgst no vienas dienas līdz sešām nedēļām saskaņā ar EGSTB 6. panta 2. punktu. Lieciniekiem arī prasa segt radušās izmaksas, ja viņi nav ieradušies.

Lapas augšmalaLapas augšmala

Ja liecinieks neierodas otrreiz, viņu var nogādāt uz iztaujāšanu tiesā piespiedu kārtā saskaņā ar ZPO 380(2). pantu, papildus uzliekot administratīvu sodu. Šos pasākumus neīstenos, ja viņš/viņa savlaicīgi atvainojas. Ja savlaicīgi neatvainojas, lieciniekam ir jāpaskaidro, kāpēc viņš/viņa nav atbildīgs/-a par kavēšanos (ZPO 381. iedaļa).

Ja liecinieks atsakās liecināt vai dot zvērestu, nepasakot iemeslu vai norādot iemeslu, ko juridiski uzskata par nebūtisku, pret viņu var veikt tās pašas darbības saskaņā ar ZPO 390(1) iedaļu kā tās, ko piemēro lieciniekam, kas neierodas un neatvainojas. Ja liecinieks atsakās ierasties trešo reizi, viņu var aizturēt, lai liecinātu ar iesniegumu, bet tikai uz tiesas iztaujāšanas laiku (ZPO 390(2). iedaļa).

d) Vai ir personas, no kurām nevar prasīt pierādījumu sniegšanu?

(pieaugušie, kas nevar slēgt juridiskus darījumus, nepilngadīgie, personas ar tādām pašām interesēm kā tām, kas ir vienai no pusēm, kriminālnodarījumos apsūdzētas personas)

Nē, nav vispārējas tiesībnespējas, lai būtu par liecinieku. Par liecinieku var būt jebkura persona, kas ir rīcībspējīga saprast un atbildēt uz svarīgiem jautājumiem neatkarīgi no vecuma vai spējas noslēgt juridiskus darījumus.

Nav īpašu noteikumu, kas attiecas uz iepriekš sodītām personām par tīšu nepatiesu apgalvojumu vai liecību sniegšanu.

Par liecinieku nevar būt neviena persona, kas ir tieši iesaistīta tiesas procesā kā puse vai puses juridiskais pārstāvis. Ir viens izņēmums, kas attiecas uz abām pusēm attiecībā uz faktiem, kuri attiecas tikai uz citām kopīgām pusēm. Atsevišķos apstākļos pārstāvis var būt par liecinieku, ja iztaujāšanas tēma nav saistīta ar lietu, ko viņš/viņa pārstāv. Reģistrēts pārstāvis, piemēram, drīkst liecināt par faktiem, kas nav saistīti ar viņa/viņas pienākumu tiesas procesā, kurā viņa pārstāvamā persona ir puse.

Lapas augšmalaLapas augšmala

Par personas piemērotību būt par liecinieku lemj iztaujāšanas posmā.

7. Kāda ir tiesnešu un pušu loma liecinieka iztaujāšanas laikā? Kādos apstākļos liecinieku var uzklausīt, izmantojot jaunās tehnoloģijas, piemēram, filmējot vai sarīkojot videokonferenci?

(Kas vada liecinieku iztaujāšanu? Vai tiesnesis var iztaujāt lieciniekus? Vai otra puse ir tiesīga uzdot lieciniekiem jautājumus?)

Liecinieku iztaujāšanu vada tiesa. Izmeklēšanas tiesas locekli drīkst iecelt par tiesnesi, kas iztaujās lieciniekus. Šajā gadījumā bieži piemēro ZPO 375(1a). iedaļu.

Ikviens liecinieks ir jāuzklausa individuāli un nevis to liecinieku klātbūtnē, ko iztaujās vēlāk (ZPO 395(1). iedaļa). Lieciniekus, kas sniedz pretrunīgas liecības, var konfrontēt (ZPO 394(2). iedaļa).

Puses ir tiesīgas būt klāt un uzdot jautājumus lieciniekiem iztaujāšanas laikā. Parasti pusēm ir atļauts tikai iesniegt jautājumus lieciniekiem, bet padomdevējs juridiskajos jautājumos drīkst tieši uzdot jautājumus lieciniekiem (ZPO 397. iedaļa).

Iizmantojot videokonferenci, lieciniekus drīkst iztaujāt pēc apspriešanās ar attiecīgajām pusēm un to piekrišanas saņemšanas (ZPO 128a(2). iedaļa). Liecinieku vai ekspertu piekrišana ir nepieciešama, jo pārraide skar viņu kā indivīdu tiesības.

III. Pierādījumu novērtēšana

8. Ja puse pierādījumus nav ieguvusi likumīgi, vai ir spēkā ierobežojumi, tiesai taisot spriedumu?

(piemēram, lietā par nelikumīgiem ierakstiem utt.)

Lapas augšmalaLapas augšmala

Tiesai var aizliegt atbrīvoties no pierādījuma saskaņā ar īpašām juridiskām likuma normām, piemēram, aizliegums atbrīvoties no dzēstajiem spriedumiem vai tādiem, kas ir jādzēš no Federālā centrālā reģistra (BZRG (tiesību akts par Federālo centrālo reģistru) 51. iedaļa).

Tiesai var aizliegt atbrīvoties no pierādījumiem saskaņā ar Federālās konstitucionālās tiesas tiesu praksi lietās, kur individuālajām tiesībām, ko nodrošina Konstitūcija, varētu nodarīt kaitējumu, iegūstot pierādījumus, un atbrīvošanos no tiem ārkārtas gadījumā nevar attaisnot, līdzsvarojot iesaistītās intereses.

Saskaņā ar šo tiesu praksi, piemēram, tiesa nedrīkst atbrīvoties no pierādījumiem, ja ir veikti slepeni skaņas ieraksti. Tas arī attiecas uz miniraidītāju, mikrofonu vai skaņas sistēmu izmantošanu, lai noklausītos sarunas vai nelikumīgi iegūtu personīgos dokumentus, piemēram, dienasgrāmatas vai personiskas vēstules.

Tomēr visos šajos piemēros lēmumu var pieņēmt katrā gadījumā atsevišķi, līdzsvarojot pretrunīgās tiesības, ka var izmantot nelikumīgi iegūtus pierādījumus ar noteikumu, kas tas neietekmē būtisku privātās dzīves jomu.

Atsevišķs lēmums ir jāpieņem, lai noteiktu, vai šāds aizliegums ir pretrunā ar procesuālajām tiesībām katrā atsevišķā lietā. Trūkumus tiesas procesā un īpaši veidā, kā notiek iztaujāšana, var novērst saskaņā ar ZPO 295(1). iedaļu. Puses kā liecinieka uzklausīšana ir, piemēram, izvēles procedūras trūkums, t.i., pierādījumu var izmantot, ja uz pašām pusēm noteikums neattiecas vai tās neiesniedz iebildumu pret kļūdu līdz nākamās mutiskās uzklausīšanas secinājuma izdarīšanai. Informācijas nesniegšanu par liecinieka tiesībām atteikties sniegt pierādījumus var novērst arī saskaņā ar ZPO 295(1). iedaļu.

Tomēr atbilstība noteikumiem sabiedrības interešu vārdā ir obligāta (ZPO 295(2). iedaļa). Piemēri ir visi fakti, kas tiesai ir jāņem vērā, piemēram, tiesas procesa priekšnoteikumi, tiesiskās aizsardzības līdzekļu pieņemamība un tiesnešu noraidīšana no tiesnešiem.

9. Ja esmu lietas puse, vai mana liecība kalpos par pierādījumu?

Kā jau ir skaidrots iepriekš 5(a) un (c) punktos, pušu iztaujāšanu noteiktos apstākļos var pieļaut kā pierādījumu iegūšanas veidu. Šādu pierādījumu novērtēšana ir tiesas ziņā (ZPO 286. iedaļa).

« Pierādījumu iegūšana un pierādīšana - Vispārīgas ziņas | Vācija - Vispārīgas ziņas »

Lapas augšmalaLapas augšmala

Pēdējo reizi atjaunots: 28-08-2007

 
  • Kopienas tiesību akti
  • Starptautiskie tiesību akti

  • Beļģija
  • Bulgārija
  • Čehija
  • Dānija
  • Vācija
  • Igaunija
  • Īrija
  • Grieķija
  • Spānija
  • Francija
  • Itālija
  • Kipra
  • Latvija
  • Lietuva
  • Luksemburga
  • Ungārija
  • Malta
  • Nīderlande
  • Austrija
  • Polija
  • Portugāle
  • Rumānija
  • Slovēnija
  • Slovākija
  • Somija
  • Zviedrija
  • Apvienotā Karaliste