Eiropas Komisija > ETST > Pierādījumu iegūšana un pierādīšana > Čehija

Pēdējo reizi atjaunots: 23-08-2007
Drukājama datne Ievietot grāmatzīmi šajā lapā

Pierādījumu iegūšana un pierādīšana - Čehija

 

SATURS

I. Pierādīšanas pienākums I.
1.
a) Kādi noteikumi attiecas uz pierādīšanas pienākumu? a)
b) Vai ir kādi noteikumi, kas atbrīvo no pienākuma pierādīt atsevišķus faktus? Kādos gadījumos? Vai ir iespējams atspēkot šādus pieņēmumus, iesniedzot pierādījumus? b)
2. Kādā mērā tiesai ir jābūt pārliecinātai par kādu faktu, lai tā ar šo faktu varētu pamatot savu spriedumu? 2.
II. Pierādījumu iegūšana II.
3. Vai pierādījumu iegūšana vienmēr jāveic pēc vienas no iesaistīto pušu pieprasījuma vai arī noteiktos gadījumos tiesnesis var iegūt pierādījumus pēc savas iniciatīvas? 3.
4.
a) Ja puses iesniegums attiecībā uz pierādījumu iegūšanu ir apstiprināts, kādi ir nākamie pasākumi? a)
b) Kādos gadījumos tiesa var noraidīt iesaistītās puses pieprasījumu par pierādījumu iegūšanu? b)
5.
a) Kādi pierādīšanas līdzekļi ir iespējami? a)
b) Kādā veidā iegūst pierādījumus no lieciniekiem un vai pastāv atšķirības pierādījumu iegūšanā no lieciniekiem un ekspertiem? Kādi ir noteikumi attiecībā uz rakstveida pierādījuma un ekspertu ziņojuma /atzinuma iesniegšanu? b)
c) Vai kādiem pierādīšanas līdzekļiem ir lielāks spēks nekā citiem? c)
d) Vai noteiktu faktu pierādīšanā obligāti jāizmanto noteikti pierādīšanas līdzekļi? d)
6.
a) Vai saskaņā ar likumu lieciniekiem obligāti jāsniedz liecības? a)
b) Kādos gadījumos liecinieki var atteikties liecināt? b)
c) Vai personu, kura atsakās liecināt, var sodīt vai piespiest sniegt liecību? c)
d) Vai ir personas, no kurām liecības nevar iegūt? d)
7. Kāda ir tiesneša un izskatāmās lietas pušu loma liecinieka nopratināšanas procedūrā? Kādos apstākļos liecinieku var nopratināt, izmantojot jaunās tehnoloģijas, piemēram, televīziju vai videokonferenci? 7.
III. Pierādījumu novērtēšana III.
8. Vai tiesai, pieņemot lēmumu, pastāv kādi ierobežojumi, ja iesaistītā puse pierādījumus ieguvusi nelegāli? 8.
9. Ja esmu iesaistītā puse, vai mana liecība ir pierādījums? 9.

 

I. Pierādīšanas pienākums

1.

a) Kādi noteikumi attiecas uz pierādīšanas pienākumu?

Pierādīšanas pienākums izriet no apgalvojuma, kura būtību nosaka tā tiesību norma, kas paredz konkrētās tiesības īstenošanu tiesā, proti, tas ir attiecīgo lietu pamatojošo faktu kopums.  Civilprocesa kodekss nosaka, ka katrai pusei jāpierāda savi prasījumi, iesniedzot attiecīgos pierādījumus, – šis pienākums ir zināms kā „pierādīšanas pienākums”. Pierādīšanas pienākums ir visām personām, kuras izsaka kādu apgalvojumu, kuram ir nozīme konkrētajā lietā.

Visām pusēm ir jāpierāda savi prasījumos izteiktie apgalvojumi. Ja puses sniegtie fakti un iesniegtie pierādījumi nav pietiekami, tiesai par to attiecīgā puse jāinformē.

Ja tiesa uzskata, ka jebkuras no pusēm sniegtie fakti strīda izskatīšanas  procesā nav pierādīti, tiesai jāinformē attiecīgā puse par to, ka tai jāiesniedz pierādījumi par visiem faktiem un ja šī puse minēto prasību neizpilda, tā var šo lietu zaudēt. Tomēr tiesai šī informācija jāsniedz tikai tiesas sēdes laikā, nevis rakstveidā (piem., tiesas pavēstē).

Ja tiesa apšauba atsevišķus faktus, tā pieprasa attiecīgajai pusei sniegt papildu pierādījumus. Ja faktus var pierādīt tikai eksperti, tiesa parasti pieprasa eksperta atzinumu; ja tiesai rodas šaubas par eksperta atzinuma pareizību, šis atzinums jāpapildina vai jāsagatavo jauns atzinums.

b) Vai ir kādi noteikumi, kas atbrīvo no pienākuma pierādīt atsevišķus faktus? Kādos gadījumos? Vai ir iespējams atspēkot šādus pieņēmumus, iesniedzot pierādījumus?

Nav jāpierāda vispārzināmi fakti (proti, fakti, kas konkrētajā vietā un laikā zināmi lielai ļaužu grupai un līdz ar to arī tiesnešiem), fakti, kas zināmi tiesai citu tās darbību rezultātā, vai tiesību akti, kas publicēti vai izziņoti Čehijas Republikas Likumu krājumā. Tiesa var gūt informāciju par ārvalstu tiesību aktiem, pati veicot attiecīgo izpēti vai izmantojot Tieslietu ministrijas sniegtu informāciju vai ekspertu atzinumu. Visus šos faktus var atspēkot ar pierādījumiem.

Lapas augšmalaLapas augšmala

Atsevišķām faktu kategorijām likumā var būt paredzētas prezumpcijas (šādu prezumpciju uzskaitījums būtu ārpus šī teksta uzdevuma; novērtējums būtu jāveic atbilstoši konkrēto lietu regulējošajām materiālajām tiesību normām); var būt atspēkojamas prezumpcijas, attiecībā uz kurām tiek atzīti pierādījumi par pretējo, un, izņēmuma kārtā, var būt neatspēkojamas prezumpcijas, kas nepieļauj pierādījumus par pretējo. Atspēkojamas prezumpcijas gadījumā tiesa uzskata to par pierādītu, ja neviena no pusēm tiesas procesā neiesniedz pierādījumus šīs prezumpcijas atspēkošanai un tādējādi nepierāda pretējo. Dažu prezumpciju gadījumā pretējo var pierādīt tikai likumā noteiktajā laika periodā.

Vēl viena faktu grupa, kas nav jāpamato un kam pierādījumi par pretējo pat nav iespējami, ir kompetentu institūciju lēmumi par to, ka ir izdarīts noziegums, kriminālpārkāpums vai cits administratīvs pārkāpums, kas sodāms saskaņā ar atsevišķiem tiesību aktiem, lēmumi, kuros konstatē pārkāpuma izdarītāju, kā arī lēmumi par personas statusu. Tomēr lēmums, kurā konstatēts pārkāpuma fakts vai pārkāpuma izdarītājs, tiesai nav saistošs, ja šāds lēmums pieņemts saīsinātā uz vietas notiekošā procesā. Tiesai nav saistoši nekādi citi kriminālprocesa ietvaros pieņemti spriedumi vai lēmumi par administratīviem pārkāpumiem.

Īpašs atspēkojamas prezumpcijas veids attiecas uz faktiem, kas liecina, ka puse tieši vai netieši ir bijusi pakļauta dzimuma vai cita veida diskriminācijai. Tādā gadījumā pierādījumi jāsniedz pretējai pusei, kurai jāpierāda, ka diskriminācija nav notikusi.

Lapas augšmalaLapas augšmala

Ja fakti tiek pierādīti ar oficiāliem dokumentiem, pierādījumi jāsniedz tai pusei, kura vēlas atspēkot šādu oficiālu dokumentu autentiskumu. Turpretim, ja privātu dokumentu gadījumā, pierādīšanas pienākums ir tai pusei, kura šos dokumentus iesniedz. Ja puse pamato prasījumus, iesniedzot privātu dokumentu, un pretējā puse apstrīd tā autentiskumu vai pareizību, pierādīšanas pienākums ir tai strīdā iesaistītajai pusei, kura šo pierādījumu iesniegusi un tai ir jāpamato savi prasījumi, iesniedzot cita veida pierādījumus. Identiski pušu apgalvojumi nav jāpierāda, un tiesa tos parasti uzskata par pierādītiem faktiem.

2. Kādā mērā tiesai ir jābūt pārliecinātai par kādu faktu, lai tā ar šo faktu varētu pamatot savu spriedumu?

Tiesvedībā tiek piemērots pierādījumu brīvas novērtēšanas princips, proti, likums nenosaka precīzus ierobežojumus, kas noteiktu, kad tiesai jāatzīst kāds fakts par pierādītu un kad ne. Likums nosaka, ka „tiesa novērtē pierādījumus pēc saviem ieskatiem, izskatot katru pierādījumu atsevišķi un visus pierādījumus to kopējā kontekstā; tiesa pienācīgi ņem vērā visus faktus, kas atklājušies tiesvedības gaitā, ieskaitot pušu sniegtos faktus”.

Kopumā, ja pierādījumu novērtēšanas rezultātā tiek izdarīts secinājums, ka apgalvojumu patiesumu nevar ne apliecināts, ne noliegt, spriedums būs nelabvēlīgs tai pusei, kurai bija jāpierāda savu apgalvojumu patiesums.

Tiesa pieņem spriedumu, pamatojoties uz tiesas izmeklēšanas rezultātiem. Tiesas izmeklēšanas rezultāti atspoguļo situāciju, par kuru nav pamatotu vai likumīgu šaubu (proti, tiesai var būt zināmas šaubas, bet tās nedrīkst būt būtiskas).

Lapas augšmalaLapas augšmala

II. Pierādījumu iegūšana

3. Vai pierādījumu iegūšana vienmēr jāveic pēc vienas no iesaistīto pušu pieprasījuma vai arī noteiktos gadījumos tiesnesis var iegūt pierādījumus pēc savas iniciatīvas?

Strīdu izskatīšanas tiesvedības vispārējais princips nosaka, ka tiesa iegūst tikai pieprasītos pierādījumus; tomēr tiesa var nolemt, ka atsevišķi pierādījumi netiks aplūkoti – parasti gadījumos, kad tā uzskata, ka attiecīgais fakts jau ir pierādīts. Situācijā, kad neviena no pusēm nepieprasa iegūt noteiktu pierādījumu, bet tiesvedības gaitā ir noskaidrojusies nepieciešamība pēc šādiem pierādījumiem, tiesa šādus pierādījumus iegūst pēc savas iniciatīvas.

Turpretim izskatot lietas, kurās nav strīda, proti, lietas, kurās tiesvedību var ierosināt bez oficiāla prasības pieteikuma, lietas par atļauju stāties laulībā, par paternitātes atzīšanu vai noliegšanu, lietas, kurās jānosaka, vai bērna adopcijai nepieciešama viņa vecāku piekrišana, adopcijas prāvas, lietas par šķīrējtiesneša vai prezidējošā šķīrējtiesneša iecelšanu, lietas, kas saistītas ar Komercreģistru, ar īres līgumu izbeigšanas apstiprināšanu, politiskās partijas vai politiskās kustības likvidāciju vai to darbības apturēšanu vai atjaunošanu, ārvalstnieka aizturēšanas likumību un viņa atbrīvošanu, un lietas, kurās tiek izskatīti atsevišķi ar komercsabiedrībām, kooperatīviem un citām juridiskām personām saistīti jautājumi, tiesai papildus abu pušu iesniegtajiem pierādījumiem jāiegūst vēl turpmāki pierādījumi, lai noteiktu ar attiecīgo lietu saistītos faktus.

Lapas augšmalaLapas augšmala

4.

a) Ja puses iesniegums attiecībā uz pierādījumu iegūšanu ir apstiprināts, kādi ir nākamie pasākumi?

Ja pieprasījums iesniegts tiesas sēdes laikā, tiesa, ja iespējams, var likt nekavējoties izskatīt pierādījumus, citādi tā lemj, kā un kad attiecīgie pierādījumi tiks iegūti (tas atkarīgas no pierādījumu veida utt.).

b) Kādos gadījumos tiesa var noraidīt iesaistītās puses pieprasījumu par pierādījumu iegūšanu?

Tas, vai pierādījumi tiek pieņemti vai ne, ir atkarīgs tikai un vienīgi no tiesas. Vispārīgi runājot, tiesa nepieņems pierādījumus, kas pēc tiesas domām nevar palīdzēt attiecīgā jautājuma noskaidrošanā (tas paredzēts, lai novērstu nevajadzīgas pierādījumu iegūšanas darbības), tiesa arī nenodarbosies ar tādu pierādījumu iegūšanu, kuru iegūšanai nepieciešamās izmaksas nebūs samērojamas ar izskatāmā strīda priekšmetu. Skatīt arī 8. jautājumu. Lai tiesa varētu skaidri izvērtēt, kādus pierādījumus iegūt, pusēm jāraksturo konkrētie pierādījumi, proti, tām jānorāda liecinieku vārdi un cita identifikācijas informācija, kā arī jānorāda apgalvojumi, saistībā ar kuriem minētie liecinieki sniegs liecības; pusēm tāpat jāraksturo dokumentārie pierādījumi vai jānorāda jautājuma apjoms, par kuru savs atzinums jāsniedz pieaicinātajiem ekspertiem.

5.

a) Kādi pierādīšanas līdzekļi ir iespējami?

Būtībā par pierādījumiem var izmantot visus līdzekļus, kas ir piemēroti, lai noskaidrotu ar lietu saistītos faktus. Tas galvenokārt ietver liecinieku, pušu vai ekspertu nopratināšanu un personisko, lietisko vai rakstveida pierādījumu pārbaudi.

Lapas augšmalaLapas augšmala

b) Kādā veidā iegūst pierādījumus no lieciniekiem un vai pastāv atšķirības pierādījumu iegūšanā no lieciniekiem un ekspertiem? Kādi ir noteikumi attiecībā uz rakstveida pierādījuma un ekspertu ziņojuma /atzinuma iesniegšanu?

Ikvienai fiziskai personai, kas nav lietā iesaistītā puse, jāierodas tiesā, ja tā ir saņēmusi tiesas pavēsti, un jāsniedz liecība kā lieciniekam. Liecinieks sniedz liecību par to, ko viņš ir pieredzējis un novērojis. Viņam jāsaka patiesība, un viņš neko nedrīkst slēpt. Liecinieka uzklausīšanas sākumā tiek noskaidrota liecinieka identitāte un tie apstākļi, kas varētu ietekmēt viņa liecības ticamību. Liecinieki jāinformē par viņu liecību nozīmīgumu, viņu tiesībām un pienākumiem, kā arī par kriminālatbildību nepatiesas liecības sniegšanas gadījumā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs lūdz lieciniekus pastāstīt visu, kas viņiem zināms par izskatāmo jautājumu. Pēc tam tiesnesis uzdod jautājumus, kas nepieciešami, lai attiecīgā liecība tiktu papildināta un noskaidroti atsevišķi tajā skarto jautājumu aspekti. Jautājumus ar tiesas sēdes priekšsēdētāja atļauju var uzdot arī kolēģijas locekļi, iesaistītās puses un eksperti.

Pierādījumu iegūšana no ekspertiem ir atšķirīga galvenokārt tāpēc, ka vairumā lietu eksperti sagatavo rakstiskus eksperta atzinumus un tad sniedz mutiskus komentārus par savu atzinumu. Pierādījumi ar ekspertu atzinumu palīdzību tiek iegūti lietās, kurās izskatītie apstākļi prasa ekspertu zināšanas. Eksperta atzinumam ir trīs daļas: pētījuma apraksts, kurā eksperts apraksta tos apstākļus, ko tas izpētījis; novērtējums, kurā ietverti eksperta secinājumi, un eksperta galīgais atzinums. Parasti eksperti aplūko kādus konkrētus tiesas uzdotus jautājumus, ja vien eksperta atzinums saskaņā ar likumu nav pakļauts kādām papildu prasībām (īpaši komerctiesību jomā). Tiesas norīkotos ekspertus izvēlas no reģistrēto ekspertu vai tulku saraksta (kas izveidots apgabaltiesās).

Lapas augšmalaLapas augšmala

Liecinieki sniedz liecības par faktiem, ko viņi tieši novērojuši, turpretī eksperti sniedz komentārus tikai tajās jomās, kurās faktu izvērtējums atkarīgs no ekspertu zināšanām. Tiesa nevar izvērtēt eksperta secinājumu pareizību; tiesa novērtē, cik attiecīgais atzinums ir pārliecinošs, ņemot vērā noteiktās prasības, iekšējo konsekvenci un atbilstību citiem iegūtajiem pierādījumiem.

Rakstveida pierādījumi tiek iegūti tādējādi, ka dokuments vai kāda tā daļa tiek nolasīta skaļi vai par dokumenta saturu tiesas sēdes laikā informē tiesas sēdes priekšsēdētājs. Tiesas sēdes priekšsēdētājs var pieprasīt, lai puse, kuras rīcībā ir dokuments, kas nepieciešams kā pierādījums, šo dokumentu iesniedz, vai var pieprasīt šo dokumentu no citas tiesas, valsts iestādes vai juridiskas personas.

c) Vai kādiem pierādīšanas līdzekļiem ir lielāks spēks nekā citiem?

Nevienam no pierādījumiem nav nekādu priekšrocību attiecībā pret pārējiem, lai gan atsevišķus pierādīšanas līdzekļus var izmantot tikai tad, ja likumā noteikto pierādīšanas līdzekļu izmantošana nav iespējama (tas parasti attiecas uz dažādiem darījumiem, kuriem rakstiska forma ir obligāta un kurus citādi, proti, nopratinot lieciniekus, var pierādīt tikai tādā gadījumā, ja dokumenti ir iznīcināti). Lietās, kurās tiek izskatīti pušu strīdi, pierādījumus saistībā ar kādas puses izvirzītajām prasībām var iegūt, nopratinot šo pusi, bet tikai tādā gadījumā, ja attiecīgo faktu nevar pierādīt citādā veidā (izņemot piekrišanu nopratināšanai). Līdz ar to citi pierādīšanas līdzekļi ir spēcīgāki.

Lapas augšmalaLapas augšmala

d) Vai noteiktu faktu pierādīšanā obligāti jāizmanto noteikti pierādīšanas līdzekļi?

Dažos gadījumos likums nosaka, kādi pierādījumi jāiegūst; tas atkarīgs no konkrētā izskatāmā strīda (piemēram, tiesvedībā par atļauju stāties laulībā jānopratina abas saderinātās personas).

Atsevišķus faktus var pierādīt tikai kādā īpašā veidā, piemēram, rēķinu vai čeku var pierādīt, tikai pamatojoties uz iesniegto rēķina oriģinālu, lēmumu par rēķina anulēšanu vai citu dokumentu; tiesas izpildrakstu var īstenot, tikai uzrādot izpildāmu lēmumu vai izpildi apliecinošu dokumentu utt.).

Lai konstatētu konkrētus pienākumus vai lietu tiesības (īpaši attiecībā uz īpašumu), likums prasa rakstveida līgumu – pierādīšanas līdzekļu veids tādā gadījumā tiek noteikts saskaņā ar šo prasību.

6.

a) Vai saskaņā ar likumu lieciniekiem obligāti jāsniedz liecības?

Jā, saskaņā ar likumu visām personām jāierodas tiesā kā lieciniekiem, ja tās izsauktas uz tiesu ar pavēsti, un jāliecina; šādā gadījumā tās nevar pārstāvēt citas personas. Lieciniekiem, kuri izpilda savu pienākumu un sniedz liecības, ir tiesības saņemt „liecinieku pabalstu” (naudas izdevumu un zaudēto ieņēmumu kompensāciju).

Ja puse ir pasīva vai, neraugoties uz tiesas pieprasījumu, neiesniedz visus nepieciešamos pierādījumus un līdz ar to tiesvedība ieilgst, tiesa var, ja to pieprasa otra puse, nolemt, ka pierādījumus attiecībā uz izšķirošiem faktiem attiecīgajā lietā var iesniegt tikai noteiktā termiņā, kas nedrīkst būt īsāks par 15 dienām. Beidzoties šim termiņam, tiesa neņems vērā nekādus no jauna iesniegtus pierādījumus, izņemot pierādījumus, kurus puses izmanto, lai apstrīdētu līdz šim iegūto pierādījumu ticamību, vai pierādījumus, kurus puses nav varējušas iesniegt agrāk no viņām neatkarīgu apstākļu dēļ.

Lapas augšmalaLapas augšmala

b) Kādos gadījumos liecinieki var atteikties liecināt?

Liecinieki var atteikties liecināt gadījumos, kad viņu liecību rezultātā pret viņiem vai viņu radiniekiem varētu tikt uzsākta kriminālvajāšana; par to, vai atteikšanās sniegt liecību ir attaisnojama, lemj tiesa. Tiesai jārespektē liecinieku pienākums saglabāt atsevišķu jautājumu slepenību vai konfidencialitāti, ja šāds pienākums noteikts saskaņā ar likumu (piemēram, saskaņā ar likumu par klasificētas informācijas aizsardzību; fakti, kas minēti pacienta slimības vēsturē – proti, pacientu informācijas konfidencialitāte, banku klientu informācijas konfidencialitāte utt.).

c) Vai personu, kura atsakās liecināt, var sodīt vai piespiest sniegt liecību?

Personu var piespiest sniegt liecību, atvedot to uz tiesu ar Čehijas policijas palīdzību. Ārkārtas gadījumos var piespriest naudas sodu, kas nedrīkst pārsniegt 50 000 Čehijas kronu.

d) Vai ir personas, no kurām liecības nevar iegūt?

Vispārīgi runājot, nav noteikta neviena personu kategorija, no kuras nevarētu iegūt liecības; pastāv vienīgi zināmi apstākļi, kuros atsevišķas personas nevar sniegt liecības (skatīt 6. jautājuma b) punktu).

7. Kāda ir tiesneša un izskatāmās lietas pušu loma liecinieka nopratināšanas procedūrā? Kādos apstākļos liecinieku var nopratināt, izmantojot jaunās tehnoloģijas, piemēram, televīziju vai videokonferenci?

Tiesības nopratināt liecinieku ir tikai tiesas sēdes priekšsēdētājam, un viņš ir tas, kas vada šo nopratināšanu. Pārējie kolēģijas locekļi un iesaistītās puses vai eksperti var uzdod lieciniekam papildu jautājumus tikai ar tiesas sēdes priekšsēdētāja atļauju; tiesas sēdes priekšsēdētājs var noraidīt kādu konkrētu jautājumu, kas, piemēram, ir uzvedinošs jautājums, kura mērķis ir ievilināt liecinieku lamatās vai kurš neattiecas uz lietu, vai nav lietderīgs.

Moderno tehnoloģiju izmantošana liecinieku nopratināšanai no attāluma šobrīd nav iespējama.

III. Pierādījumu novērtēšana

8. Vai tiesai, pieņemot lēmumu, pastāv kādi ierobežojumi, ja iesaistītā puse pierādījumus ieguvusi nelegāli?

Jā. Ja savu prasību pamatotības pierādīšanai puse iesniedz pierādījumus, ko šī puse ieguvusi pretēji vispārsaistošām tiesību normām un pierādījumu gūšanas rezultātā ir pārkāptas kādas citas fiziskas vai juridiskas personas tiesības, tiesa uzskatīs šādus pierādījumus par nepieņemamiem. Tādējādi nepieņemami pierādījumi ir arī telefonsarunu ieraksti, kas veikti bez sarunas dalībnieku ziņas (to aizliedz Telekomunikāciju likums).

9. Ja esmu iesaistītā puse, vai mana liecība ir pierādījums?

Būtībā šādu liecību var pieņemt ar nosacījumu, ka ar šo liecību pierādāmos faktus nevar pierādīt ne ar kādiem citiem pierādīšanas līdzekļiem. Pierādījums ir tikai tāda pušu nopratināšana, ko tiesa noteikusi atsevišķi kā procesuālu pierādīšanas līdzekli attiecībā uz prasībās minētajiem faktiem.

« Pierādījumu iegūšana un pierādīšana - Vispārīgas ziņas | Čehija - Vispārīgas ziņas »

Lapas augšmalaLapas augšmala

Pēdējo reizi atjaunots: 23-08-2007

 
  • Kopienas tiesību akti
  • Starptautiskie tiesību akti

  • Beļģija
  • Bulgārija
  • Čehija
  • Dānija
  • Vācija
  • Igaunija
  • Īrija
  • Grieķija
  • Spānija
  • Francija
  • Itālija
  • Kipra
  • Latvija
  • Lietuva
  • Luksemburga
  • Ungārija
  • Malta
  • Nīderlande
  • Austrija
  • Polija
  • Portugāle
  • Rumānija
  • Slovēnija
  • Slovākija
  • Somija
  • Zviedrija
  • Apvienotā Karaliste