Eiropas Komisija > ETST > Pierādījumu iegūšana un pierādīšana > Beļģija

Pēdējo reizi atjaunots: 13-08-2007
Drukājama datne Ievietot grāmatzīmi šajā lapā

Pierādījumu iegūšana un pierādīšana - Beļģija

 

SATURS

I. Pierādīšanas pienākums I.
1.
a) Kādi noteikumi attiecas uz pierādīšanas pienākumu? a)
b) Vai ir kādi noteikumi, kas atbrīvo no pienākuma pierādīt atsevišķus faktus? Kādos gadījumos? Vai ir iespējams atspēkot šādus pieņēmumus, iesniedzot pierādījumus? b)
2. Kādā mērā tiesai ir jābūt pārliecinātai par kādu faktu, lai tā ar šo faktu varētu pamatot savu spriedumu? 2.
II. Pierādījumu iegūšana II.
3. Vai pierādījumu iegūšana vienmēr jāveic pēc vienas no iesaistīto pušu pieprasījuma vai arī noteiktos gadījumos tiesnesis var uzņemties iegūt pierādījumus pēc savas iniciatīvas? 3.
4.
a) Ja puses iesniegums attiecībā uz pierādījumu iegūšanu ir apstiprināts, kādi ir nākamie pasākumi? a)
b) Kādos gadījumos tiesa var noraidīt iesaistītās puses pieprasījumu par pierādījumu iegūšanu? b)
5.
a) Kādi pierādīšanas līdzekļi ir iespējami? a)
b) Kādā veidā iegūst pierādījumus no lieciniekiem un vai pastāv atšķirības pierādījumu iegūšanā no lieciniekiem un ekspertiem? Kādi ir noteikumi attiecībā uz rakstveida pierādījuma un ekspertu ziņojuma/atzinuma iesniegšanu? b)
c) Vai kādiem pierādīšanas līdzekļiem ir lielāks spēks nekā citiem? c)
d) Vai noteiktu faktu pierādīšanā obligāti jāizmanto noteikti pierādīšanas līdzekļi? d)
6.
a) Vai saskaņā ar likumu lieciniekiem obligāti jāsniedz liecības? a)
b) Kādos gadījumos liecinieki var atteikties liecināt? b)
c) Vai personu, kura atsakās liecināt, var sodīt vai piespiest sniegt liecību? c)
d) Vai ir personas, no kurām liecības nevar iegūt? d)
7. Kāda ir tiesneša un izskatāmās lietas pušu loma liecinieka nopratināšanas procedūrā? Kādos apstākļos liecinieku var nopratināt, izmantojot jaunās tehnoloģijas, piemēram, televīziju vai videokonferenci? 7.
III. Pierādījumu novērtēšana III.
8. Vai tiesai, pieņemot lēmumu, pastāv kādi ierobežojumi, ja iesaistītā puse pierādījumus ieguvusi nelegāli? 8.
9. Ja esmu iesaistītā puse, vai mana liecība ir pierādījums? 9.

 

I. Pierādīšanas pienākums

1.

a) Kādi noteikumi attiecas uz pierādīšanas pienākumu?

Beļģijas tiesiskajā sistēmā pastāv atšķirība starp civiltiesībām un komerctiesībām. Komerctiesības ir īpašs tiesību veids, kas tiek piemērots komersantiem; civiltiesības ir vispārējas tiesības.

Civiltiesībās pastāvošās prasības attiecībā uz pierādījumu iegūšanu izklāstītas Civilkodeksa 1315. pantā et seq. Tā ir slēgta sistēma, kurā noteikti stingri regulēti pierādījumu veidi (sīkāka informācija sniegta 5.a punktā).

Komerctiesībās pastāvošās prasības attiecībā uz pierādījumiem izklāstītas Komerckodeksa 25. pantā. Visbūtiskākā iezīme ir sistēmas atvērtība un relatīvā brīvība attiecībā uz pierādījumu veidiem komerclietās. Komerckodeksa 25. pantā teikts: “Papildus pierādīšanas līdzekļiem, kas atļauti civiltiesību ietvaros, pierādījumus par komercattiecībām var sniegt arī liecinieki visās tajās lietās, kurās tiesa lemj par šādu pierādījumu pieņemšanu, izņemot, ja īpašos apstākļos tas noteikts citādi. Pierādījumus par pārdošanas un pirkšanas darījumiem var sniegt apmaksātu rēķinu veidā, nemazinot citu veidu pierādīšanas līdzekļu nozīmi, kas saskaņā ar likumu pieļaujami, izskatot komerclietas.”

Tehniskie procesuālie aspekti attiecībā uz pierādījumiem civillietās un komerclietās noteikti Tiesu kodeksa 870. pantā et seq. Tiesu kodeksa 876. pantā noteikts, ka tiesai, kurā tiek izskatīta attiecīgā lieta, lēmums jāpieņem, pamatojoties uz pierādījumiem izvirzītajiem noteikumiem, kas piemērojami attiecīgajai prasībai. Prasība var būt civilprasība vai komercprasība.

Lapas augšmalaLapas augšmala

Fakta, hipotēzes vai apgalvojuma pierādījumi jāsniedz tai pusei, kura attiecīgos faktus vai apgalvojumus izmanto kā savas prasības pamatojumu. Personai, kas pieprasa saistību izpildi, jāpierāda, ka šādas saistības pastāv. Turpretim personai, kas apgalvo, ka tā atbrīvojama no saistību izpildes, jāpierāda, ka attiecīgās saistības jau ir izpildītas, veicot maksājumus vai kādā citā veidā (Civilkodeksa 1315. pants). Ikvienai pusei, kas piedalās tiesas procesā, ir jāpierāda tie fakti, ar kuriem tā pamato savas prasības (Tiesu kodeksa 870. pants: “actori incumbit probatio”). Pēc tam pretējai pusei jāatspēko pierādījumi, kas apliecina šos faktus, ja tas ir iespējams un atļauts.

b) Vai ir kādi noteikumi, kas atbrīvo no pienākuma pierādīt atsevišķus faktus? Kādos gadījumos? Vai ir iespējams atspēkot šādus pieņēmumus, iesniedzot pierādījumus?

Ar nosacījumu, ka nepastāv nekādi iebildumi, ko varētu pamatot ar valsts interesēm vai valsts drošību, pierādīt drīkst visus faktus. Saistībā ar pierādījumu sniegšanu tiesas procesā pastāv trīs ierobežojumi. Pirmkārt, pierādāmajam faktam jābūt saistītam ar attiecīgo lietu. Otrkārt, faktam jābūt izšķirošam, proti, tam jāpalīdz pārliecināt tiesu par attiecīgo lēmumu. Treškārt, faktam jābūt tādam, par kuru ļauts sniegt pierādījumus: jāievēro privātās dzīves, komercnoslēpumu un korespondences noslēpumu neaizskaramība.

Pieņēmumus pretējā puse parasti var atspēkot. Tikai neatspēkojamus pieņēmumus (“iure et de iure”) nevar apstrīdēt; pierādījumu sniegšana šādu pieņēmumu atspēkošanai ir pat nelikumīga. Atspēkojamos pieņēmumus (“iuris tantum”) var un drīkst apstrīdēt, pierādot pretējo: šeit pieļaujamie pierādīšanas līdzekļi regulēti civiltiesībās, bet komerctiesībās – ne.

Lapas augšmalaLapas augšmala

2. Kādā mērā tiesai ir jābūt pārliecinātai par kādu faktu, lai tā ar šo faktu varētu pamatot savu spriedumu?

Tiesa jāpārliecina par pušu sniegtajiem argumentiem. Tiesa jāpārliecina, pamatojoties uz pierādījumiem un to ticamību. Ja tiesa secina, ka iesniegtie argumenti var palīdzēt atrisināt strīdu un ticami atspoguļo lietas patieso būtību, tā šiem argumentiem piešķir pierādījuma spēku. Tikai tad, ja tiesa piešķīrusi kādam faktam vai argumentam pierādījuma spēku, tos var pienācīgi uzskatīt par pierādījumu.

Pierādījuma spēks zināmā mērā ir subjektīvs, turpretī pierādījums pats par sevi ir stingri objektīvs. Pierādījuma statuss atkarīgs no pierādījumam nepieciešamā ticamības līmeņa. Pierādījums juridiski tiks uzskatīts par pierādījumu tikai tad, ja tam būs pietiekams ticamības līmenis, ko tiesa nedrīkst interpretēt pēc saviem ieskatiem. Tas attiecas, piemēram, uz rakstveida pierādījumiem. Ja tiesa interpretē likumīgi iegūta dokumenta saturu neatbilstoši šī dokumenta faktiskajam formulējumam, tā pārkāpj oficiālā dokumenta kā pierādījuma statusu. Šādā gadījumā zaudētāja puse var izmantot to par pamatu, lai iesniegtu apelāciju Kasācijas tiesā.

II. Pierādījumu iegūšana

3. Vai pierādījumu iegūšana vienmēr jāveic pēc vienas no iesaistīto pušu pieprasījuma vai arī noteiktos gadījumos tiesnesis var uzņemties iegūt pierādījumus pēc savas iniciatīvas?

Pusei jāpierāda savi apgalvojumi. Dažos gadījumos tiesa var norādīt pusei, ka tai ir jāsniedz pierādījumi, piemēram, kad pusei ir jāsniedz liecība, apstiprinot to ar zvērestu (Civilkodeksa 1366. pants.). Tiesa, ievērojot stingrus nosacījumus, var pieprasīt pusei sniegt paskaidrojumu, apstiprinot to ar zvērestu, lai padarītu strīda atrisinājumu atkarīgu no paskaidrojuma vai lai vienkārši noteiktu piespriežamo summu.

Lapas augšmalaLapas augšmala

Tiesa var nopratināt puses un likt nopratināt lieciniekus, izņemot, ja to liedz darīt likums (Tiesu kodeksa 916. pants). Tiesa var likt sagatavot arī eksperta ziņojumu, lai noteiktu specifiskus faktus vai saņemtu tehniska rakstura konsultācijas (Tiesu kodeksa 962. pants).

4.

a) Ja puses iesniegums attiecībā uz pierādījumu iegūšanu ir apstiprināts, kādi ir nākamie pasākumi?

Pusēm ir jāpieprasa veikt konkrētas izmeklēšanas darbības, iesniedzot pamata prasību vai blakus prasību. Tiesa var pieņemt vai noraidīt prasību, norādot iemeslus.

Ja tiek veikta dokumentu izmeklēšana (Tiesu kodeksa 883. pants) vai viltojuma izmeklēšana (Tiesu kodeksa 805. pants), tiesa liek pusēm ierasties tiesā (ar likumīgiem pārstāvjiem vai bez tiem), ņemot līdzi visus aktus, dokumentus un līgumus vai dokumentu, kas tiek uzskatīts par viltotu. Tiesa var izskatīt un izlemt lietu nekavējoties vai pievienot attiecīgos dokumentus lietas materiāliem un pati noteikt izmeklēšanas pasākumus vai uzticēt šo pasākumu veikšanu ekspertiem. Visbeidzot tiesa pieņem spriedumu dokumentu vai viltošanas izmeklēšanas lietā.

Ja puse piedāvā sniegt pierādījumus, izmantojot viena vai vairāku liecinieku liecības, tiesa var pieņemt šādus pierādījumus, ja tas ir pieļaujams (Tiesu kodeksa 915. pants). Ja likums to neliedz, tiesa var likt nopratināt lieciniekus. Lieciniekus uz tiesu izsauc tiesas sekretārs vismaz astoņas dienas pirms noteiktās tiesas sēdes. Lieciniekiem jādod zvērests, un tiesnesis tos nopratina katru atsevišķi. Tiesa var uzdot jautājumus lieciniekam pēc savas iniciatīvas vai pēc kādas iesaistītās puses lūguma. Liecības tiek pierakstītas, nolasītas, izlabotas un papildinātas, ja tas nepieciešams, pēc tam liecinieka uzklausīšana ir pabeigta.

Lapas augšmalaLapas augšmala

Tiesa var likt veikt ekspertīzi, lai atrisinātu strīdu vai novērstu tā rašanos. Ekspertīze var attiekties tikai uz faktiem un tehniska rakstura ieteikumiem (Tiesu kodeksa 962. pants). Eksperts veic savu uzdevumu tiesas pārraudzībā. Puses iesniedz ekspertam visus nepieciešamos dokumentus un izpilda visas pamatotās eksperta prasības. Eksperta ziņojums jāiesniedz tiesas noteiktajā datumā. Ja eksperta ziņojums ir pretrunā ar tiesas pārliecību, tiesai nav pienākuma ievērot eksperta ieteikumu.

Tiesa pēc savas iniciatīvas vai pēc pušu pieprasījuma var izmeklēt lietu in situ (Tiesu kodeksa 1007. pants). Izmeklēšanu, kurā puses var piedalīties vai arī ne, veic tiesnesis, kurš to ir noteicis, vai persona, kurai oficiāli uzdota attiecīgās lietas izmeklēšana. Tiek sagatavots un iesaistītajām pusēm iesniegts oficiāls ziņojums, kurā izklāstītas visas veiktās darbības un veiktie novērojumi un atklātie fakti.

b) Kādos gadījumos tiesa var noraidīt iesaistītās puses pieprasījumu par pierādījumu iegūšanu?

Tiesai nekad nav pienākuma pieņemt puses pieprasījumu par izmeklēšanas pasākumu veikšanu. Taču, ja tiesnesim tiek dots oficiāls rīkojums veikt izmeklēšanu, viņam tas jādara (Tiesu kodeksa 873. pants).

5.

a) Kādi pierādīšanas līdzekļi ir iespējami?

(Parastajās) civiltiesībās ir piecu veidu pierādīšanas līdzekļi: rakstveida pierādījumi, liecinieku liecības, prezumpcijas, pušu atzīšanās un ar zvērestu apliecinātas liecības (ar zvērestu apliecinātas rakstveida liecības) (Civilkodeksa 1316. pants).

Lapas augšmalaLapas augšmala

Rakstveida pierādījumus (Civilkodeksa 1317. pants) var iesniegt vai nu autentiska dokumenta (akta), vai privāta dokumenta veidā. Autentisks dokuments (akts) ir dokuments, kuru sagatavojusi pilnvarota valsts amatpersona (piemēram, notārs vai civilstāvokļa aktu reģistra nodaļas darbinieks), un tas ir neapgāžams pierādījums tam, kas tajā teikts, gan attiecībā pret abām iesaistītajām pusēm, gan trešām personām. Atzīts privāts dokuments, kuru parakstījušas visas iesaistītās puses un kura eksemplāru skaits atbilst to parakstījušo personu skaitam, ir neapgāžams pierādījums attiecībā pret abām pusēm. Rakstveida dokuments iesniedzams lietās, kurās prasības apmērs vai vērtība pārsniedz EUR 375 (Civilkodeksa 1341. pants).

Liecinieku liecības (Civilkodeksa 1341. pants) netiek pieņemtas, lai apstrīdētu vai papildinātu rakstveida dokumentu saturu. Liecinieku liecības tiek uzklausītas tikai tādā gadījumā, ja iesniegti vienīgi prima facie rakstveida pierādījumi (rakstveida pierādījumi, kas ir ticami, ja netiek pierādīts pretējais) vai arī ja nav iespējams iesniegt rakstveida pierādījumus.

Prezumpcijas (Civilkodeksa 1349. pants) ir no likuma izrietoši vai tiesas secinājumi, kas, pamatojoties uz zināmiem faktiem, izdarīti, lai pieņemtu lēmumu par nezināmu faktu. Prezumpcijas nevar atspēkot rakstveida dokumentu saturu, bet tās, tāpat kā liecinieku liecības, ir prima facie pierādījumi, kuri jāapstiprina ar rakstveida pierādījumiem, un aizstāj rakstveida dokumentus, ja tos nav iespējams iesniegt.

Pušu atzīšanās (Civilkodeksa 1354. pants) var tikt izdarīta vai nu tiesiskā kontekstā, vai ārpus tā. Atzīšanās tiesiskā kontekstā ir puses vai kādas citas personas, ko attiecīgā puse pilnvarojusi rīkoties tās vārdā juridiskos jautājumos, sniegts paziņojums, kuru var izmantot pret personu, kura šo paziņojumu sniegusi. Atzīšanās ārpus tiesiskā konteksta, no otras puses, nav pakļauta nekādām oficiālām prasībām.

Lapas augšmalaLapas augšmala

Ar zvērestu apliecinātu liecību (Civilkodeksa 1357. pants) sniedz viena vai otra iesaistītā puse (zvērests par patiesumu), vai to pieprasa tiesa. Patiesuma zvēresta gadījumā liecība uzskatāma par izšķirošu pierādījumu par sliktu vai par labu tikai tai personai, kura šādu zvērestu devusi.

Pierādījumu iegūšana komerclietās (Komerckodeksa 25. pants) nav regulēta, bet pastāv specifisks pierādīšanas līdzeklis, proti, apmaksāti rēķini lietās, kurās tiek izskatīti ar pārdošanas līgumiem saistīti strīdi. Komersants kā pieļaujamu pierādījumu vienmēr var izmantot apmaksātu rēķinu, turpretī pārējo rakstveida dokumentu, kurus vēlas izmantot kā pierādījumus, sagatavošanā jābūt iesaistītai otrai pusei.

b) Kādā veidā iegūst pierādījumus no lieciniekiem un vai pastāv atšķirības pierādījumu iegūšanā no lieciniekiem un ekspertiem? Kādi ir noteikumi attiecībā uz rakstveida pierādījuma un ekspertu ziņojuma/atzinuma iesniegšanu?

Liecinieku liecības Civilkodeksā noteiktas kā patstāvīgs pierādīšanas līdzeklis. Tiesas kodekss regulē liecinieku liecību tehniskos procesuālos aspektus. Eksperta ziņojums ir viens no pierādīšanas līdzekļiem, un to regulē Tiesu kodekss. Iesaistītās puses var lūgt tiesu izsaukt lieciniekus, bet tās pašas nevar pēc savas iniciatīvas norīkot ekspertus. To var izdarīt tikai tiesa.

Rakstveida pierādījumiem ir pierādījuma spēks, un tiesai jāņem vērā to saturs, bet tas neattiecas uz ekspertu ziņojumiem un atzinumiem. Ja ziņojums vai atzinums ir pretrunā ar tiesneša paša uzskatiem, viņam tas nav jāņem vērā (Tiesu kodeksa 986. pants).

Lapas augšmalaLapas augšmala

c) Vai kādiem pierādīšanas līdzekļiem ir lielāks spēks nekā citiem?

Starp likumā noteiktajiem pierādīšanas līdzekļiem pastāv zināma hierarhija. Vissvarīgākie pierādījumi šajā hierarhijā ir atzīšanās un ar zvērestu apliecinātas liecības. Rakstveida dokuments vienmēr ir nozīmīgāks par liecinieku liecībām un prezumpcijām. Autentisks dokuments (akts) ir abu pušu attiecību un attiecību ar trešām personām neapgāžams pierādījums, turpretī atzīts privāts dokuments ir attiecību starp iesaistītajām pusēm neapgāžams pierādījums. Uz liecinieku liecībām un prezumpcijām var paļauties tikai tādā gadījumā, ja rakstveida pierādījumi ir nepilnīgi vai ja nav iespējams iegūt pierādāmo attiecību rakstveida pierādījumus.

d) Vai noteiktu faktu pierādīšanā obligāti jāizmanto noteikti pierādīšanas līdzekļi?

Atkarībā no tā, vai fakts klasificēts kā piekritīgs civillietai vai krimināllietai, prasības attiecībā uz pierādījumu iegūšanu ir regulētas vai ne. Civiltiesībās rakstveida dokuments (akts vai privāts dokuments) jāiesniedz lietās, kurās prasības apmērs vai vērtība pārsniedz EUR 375 (Civilkodeksa 1341. pants). Par pierādījumiem var atzīt tikai minētos dokumentus, liecinieku liecības un prezumpcijas netiek pieņemtas. Turpretī komerclietās liecinieku liecības un prezumpcijas ir pieņemamas, turklāt tās ir nozīmīgākas par dokumentu saturu, vai atsver tos.

6.

a) Vai saskaņā ar likumu lieciniekiem obligāti jāsniedz liecības?

Nē; lieciniekus nopratina, ja to pieprasījušas iesaistītās puses vai izsaukusi tiesa (Tiesu kodeksa 915. – 916. pants).

Lapas augšmalaLapas augšmala

b) Kādos gadījumos liecinieki var atteikties liecināt?

Ja uz tiesu tiek izsaukts liecinieks, kurš paziņo, ka tam ir likumīgs pamats atteikties no liecības sniegšanas, šo jautājumu izšķir tiesa. Cita starpā par šādu pamatu tiek uzskatītas arī liecinieka saistības aizsargāt komercnoslēpumu (Tiesu kodeksa 929. pants).

c) Vai personu, kura atsakās liecināt, var sodīt vai piespiest sniegt liecību?

Personai, kas izsaukta uz tiesu kā liecinieks, ir pienākums ierasties tiesā. Ja šī persona neierodas, tiesa pēc vienas no iesaistīto pušu pieprasījuma var izsaukt to uz tiesu ar rakstveida pavēsti, ko tai nodod tiesu izpildītājs (Tiesu kodeksa 925. pants). Persona, kas izsaukta uz tiesu kā liecinieks un nav ieradusies tiesā, ir kriminālsodāma (Tiesu kodeksa 926. pants).

d) Vai ir personas, no kurām liecības nevar iegūt?

Liecinieka liecība nav spēkā, ja to sniegusi persona, kurai nav nepieciešamās procesuālās rīcībspējas (Tiesu kodeksa 931. panta 1. punkts).

Nepilngadīgām personām, kas jaunākas par piecpadsmit gadiem, nekad nedrīkst pieprasīt sniegt ar zvērestu apliecinātu liecību. Jebkādu šādas personas sniegtu liecību var izmantot tikai kā informāciju (Tiesu kodeksa 931. panta 1. punkts).

Nepilngadīgu personu, kurai ir nepieciešamās uztveres spējas, tiesnesis vai tiesneša norīkota persona var nopratināt jebkurā tiesas procesā pēc pašas nepilngadīgās personas pieprasījuma vai tiesas rīkojuma, lai gan pēdējā gadījumā nepilngadīgā persona drīkst atteikties no liecības sniegšanas (Tiesu kodeksa 931. panta 3. – 7. punkts.).

Lapas augšmalaLapas augšmala

Asinsradiniekus lejupējā līnijā nedrīkst nopratināt lietās, kurās iesaistīti to radinieki augšupējā līnijā (Tiesu kodeksa 931. panta 1. punkts).

7. Kāda ir tiesneša un izskatāmās lietas pušu loma liecinieka nopratināšanas procedūrā? Kādos apstākļos liecinieku var nopratināt, izmantojot jaunās tehnoloģijas, piemēram, televīziju vai videokonferenci?

Puses nedrīkst tieši uzrunāt lieciniekus vai pārtraukt tos, tām vienmēr jāvēršas pie tiesas (Tiesu kodeksa 936. pants). Tiesa pēc savas iniciatīvas vai pēc iesaistītās puses pieprasījuma var uzdot jautājumu lieciniekam, kas varētu paskaidrot vai papildināt pierādījumus (Tiesu kodeksa 938. pants).

Neklātienē sniegtas liecības ir spēkā. Likumā nav nekādu nosacījumu vai principu, kas būtu ar to pretrunā. Turklāt Tiesu kodeksa 924. pants ļauj tiesai lemt par to, vai liecību var iegūt liecinieka faktiskajā atrašanās vietā, ja liecinieks var pierādīt, ka viņam nav iespējams ierasties tiesā personiski.

III. Pierādījumu novērtēšana

8. Vai tiesai, pieņemot lēmumu, pastāv kādi ierobežojumi, ja iesaistītā puse pierādījumus ieguvusi nelegāli?

Nelikumīgi iegūtus pierādījumus tiesā izmantot nedrīkst. Tiesai, pieņemot lēmumu, šādi pierādījumi jāignorē. Ja pierādījumu iegūšanas gaitā pārkāpti privātuma, komercnoslēpuma vai korespondences noslēpumu neaizskaramības principi, tas ir nelikumīgi un nepieņemami.

9. Ja esmu iesaistītā puse, vai mana liecība ir pierādījums?

Dokumentus, kuru sagatavošanā bijusi iesaistīta tikai viena puse, nevar izmantot kā šīs puses pierādījumus. Tikai komerctiesībās rēķins (kuru pieņēmis klients), kas izrakstīts pārdošanas darījuma ietvaros, ir pierādījums, ko komersants var iesniegt, lai pierādītu savu taisnību, lai gan tas šo dokumentu ir sagatavojis pats. Tiesa kā komersantu savstarpēju darījumu pierādījumu var pieņemt arī pienācīgi kārtotus grāmatvedības uzskaites dokumentus.

Atzīšanās tiesiskā kontekstā ir paziņojums, ko sniegusi iesaistītā puse vai kāda cita persona, kuru attiecīgā puse pilnvarojusi rīkoties tās vārdā juridiskos jautājumos. Šāds paziņojums ir neapgāžams pierādījums pret personu, kura to sniegusi.

« Pierādījumu iegūšana un pierādīšana - Vispārīgas ziņas | Beļģija - Vispārīgas ziņas »

Lapas augšmalaLapas augšmala

Pēdējo reizi atjaunots: 13-08-2007

 
  • Kopienas tiesību akti
  • Starptautiskie tiesību akti

  • Beļģija
  • Bulgārija
  • Čehija
  • Dānija
  • Vācija
  • Igaunija
  • Īrija
  • Grieķija
  • Spānija
  • Francija
  • Itālija
  • Kipra
  • Latvija
  • Lietuva
  • Luksemburga
  • Ungārija
  • Malta
  • Nīderlande
  • Austrija
  • Polija
  • Portugāle
  • Rumānija
  • Slovēnija
  • Slovākija
  • Somija
  • Zviedrija
  • Apvienotā Karaliste