Eiropas Komisija > ETST > Pierādījumu iegūšana un pierādīšana > Austrija

Pēdējo reizi atjaunots: 19-10-2007
Drukājama datne Ievietot grāmatzīmi šajā lapā

Pierādījumu iegūšana un pierādīšana - Austrija

 

SATURS

I. Kādi noteikumi attiecas uz pierādīšanas pienākumu? I.
1.
a) Kādi noteikumi attiecas uz pierādīšanas pienākumu? a)
b) Vai ir noteikumi, kas nosaka, kādi zināmi fakti nevar būt par pierādījumiem? Kādos gadījumos? Vai ir iespējams atspēkot šos pieņēmumus, iesniedzot pierādījumus? b)
2. Kādā mērā tiesai ir jābūt pārliecinātai par faktu, lai pamatotu savu spriedumu par šāda fakta esamību? 2.
II. Pierādījumu iegūšana II.
3. Vai pierādījumu iegūšana vienmēr notiek pēc kādas puses iesnieguma, vai arī tiesnesis dažos gadījumos var iegūt pierādījumus pēc sava priekšlikuma? 3.
4.
a) Ja tiek apstiprināts kādas puses iesniegums par pierādījumu iegūšanu, kas notiek turpmāk? a)
b) Kādos gadījumos tiesa var noraidīt puses iesniegumu par pierādījumu iegūšanu? b)
5.
a) Kādi ir dažādi pierādījumu veidi? a)
b) Kādas ir pierādījumu iegūšanas metodes no lieciniekiem un vai tās atšķiras no paņēmieniem, ko izmanto pierādījumu iegūšanā no eksperta liecībām? Kādi noteikumi attiecas uz rakstisku pierādījumu iesniegšanu un ekspertu ziņojumiem/viedokļiem? b)
c) Vai atsevišķas pierādījumu iegūšanas metodes ir labākas nekā citas? c)
d) Lai pierādītu dažus faktus, vai ir obligātas noteiktas pierādījumu metodes? d)
6.
a) Vai lieciniekiem pēc likuma ir pienākums liecināt? a)
b) Kādos gadījumos liecinieki var atteikties sniegt pierādījumus? b)
c) Vai personu, kas atsakās sniegt liecību, var sodīt vai piespiest sniegt pierādījumus? c)
d) Vai ir personas, no kurām nevar prasīt pierādījumu sniegšanu? d)
7. Kāda ir tiesnešu un pušu loma liecinieka iztaujāšanas laikā? Kādos apstākļos liecinieku var uzklausīt, izmantojot jaunās tehnoloģijas, piemēram, nofilmējot vai sarīkojot videokonferenci? 7.
III. Pierādījumu novērtēšana III.
8. Ja puse pierādījumus nav ieguvusi likumīgi, vai ir spēkā ierobežojumi, tiesai taisot spriedumu? 8.
9. Ja esmu lietas puse, vai mans paziņojums skaitīsies kā pierādījums? 9.

 

I. Kādi noteikumi attiecas uz pierādīšanas pienākumu?

1.

a) Kādi noteikumi attiecas uz pierādīšanas pienākumu?

Principā katrai pusei ir jāuzskaita visas faktiskās prasības, kas pamato iesniegumu (pārliecinoši pierādījumi), un jāsniedz attiecīgie pierādījumi (Austrijas Civilprocesa kodeksa (ZPO) 226(1). un 243(2). iedaļa). Ja lietas fakti paliek neskaidri (situācija, kad nav piemērojams neviens tiesību akts), tiesai tomēr lēmums ir jāpieņem. Šādos apstākļos sāk darboties noteikumi par pierādīšanas pienākumu. Katrai pusei ir pierādīšanas pienākums, lai nodrošinātu, ka ir izpildīti visi tai labvēlīgie noteikumu nosacījumi. Parastos apstākļos prasītājam ir jāapstiprina jebkādi fakti, kas viņa prasību pamato, bet atbildētājam ir jāapstiprina jebkādi fakti, kas pamato viņa iebildumus. Uz prasītāju arī attiecas pierādīšanas pienākums, lai tiktu izpildītas procesuālās prasības.

b) Vai ir noteikumi, kas nosaka, kādi zināmi fakti nevar būt par pierādījumiem? Kādos gadījumos? Vai ir iespējams atspēkot šos pieņēmumus, iesniedzot pierādījumus?

Lai pieņemtu lēmumu, nozīmīgākajiem faktiem ir vajadzīgi pierādījumi, ja vien uz tiem neattiecas atbrīvojums. Pierādījumus nevajag par iespējamiem faktiem (ZPO 266. un 267. iedaļa), acīmredzamiem faktiem (ZPO 269. iedaļa) vai juridiski pieņemtiem faktiem (ZPO 270. iedaļa).

Iespējams fakts ir tāds fakts, ko puse atzīst par pareizu pretējās puses prasībā. Tiesai principā ir jāatzīst iespējamais fakts par pareizu un jāpieņem lēmums bez turpmākas izmeklēšanas.

Lapas augšmalaLapas augšmala

Acīmredzams fakts ir tāds fakts, kas ir vispārzināms (daudzas personas jebkurā laikā to zina vai tas ir droši uztverams bez grūtībām) vai zināms tiesai (lietas izskatīšanas tiesai, pamatojoties uz savu oficiālo izmeklēšanu vai ir skaidri acīmredzams no lietas materiāliem).

Tiesai ir ex officio jāņem vērā acīmredzamie fakti savā lēmumā, bet tie nav jāizvirza vai jāpierāda.

Juridisks pieņēmums izriet tieši no likuma, un tas var mainīt pierādīšanas pienākumu. Pretējai pusei ir jāiesniedz pierādījumi par pretējo tai pusei, kas gūst labumu no šāda pieņēmuma. Tai ir jāpierāda, ka pieņemto faktu vai juridisko nosacījumu nav par spīti tam, ka juridiskā pieņēmuma pamats pastāv.

2. Kādā mērā tiesai ir jābūt pārliecinātai par faktu, lai pamatotu savu spriedumu par šāda fakta esamību?

Tiesvedības mērķis ir pārliecināt tiesnesi par kādu faktu. Vispārēji runājot, ir jāpieļauj „ievērojama varbūtība”; lai tiesnesi pārliecinātu, nevajag „absolūtu ticamību”.

Pierādījumu standarta pakāpes ir noteiktas ar likumu vai tiesu praksē, variējot no „būtiskas varbūtības” (piemēram, Vispārējā civilkodeksa 138(1). iedaļa vai 163(1). iedaļa) līdz „varbūtībai, kas robežojas ar ticamību”. Pirmajā gadījumā pietiek ar pieņēmumu vai apliecību kā standarta pierādījumu saskaņā ar Civilprocesa kodeksu (274. iedaļa). No prima facie pierādījumiem izriet pierādījumu standarta samazināšanās, un tiem ir nozīme grūtību pārvarēšanā, iesniedzot pierādījumus prasībās par kaitējumiem. Ja ir parasta notikumu gaita, kad dzīves pieredze liecina par īpašu cēlonisku saikni vai kļūmi, šos apstākļus uzskata par pierādītiem, pamatojoties uz prima facie pat atsevišķos gadījumos.

Lapas augšmalaLapas augšmala

II. Pierādījumu iegūšana

3. Vai pierādījumu iegūšana vienmēr notiek pēc kādas puses iesnieguma, vai arī tiesnesis dažos gadījumos var iegūt pierādījumus pēc sava priekšlikuma?

Pierādījumus var iegūt tiesnesis pēc sava priekšlikuma vai pēc puses pieteikuma. Tiesvedībā, kurai ir tikai izmeklēšanas raksturs (tiesai ir jākonstatē izšķirīgie lietas fakti pēc tiesneša priekšlikuma), pušu iesniegumu nevajag. Standarta tiesvedībā saskaņā ar Austrijas Civilprocesa kodeksu tiesnesis var pēc sava priekšlikuma iegūt jebkādus pierādījumus, kas ir svarīgi nozīmīgākajiem faktiem. Tiesnesis pusēm var norādīt iesniegt dokumentārus pierādījumus, pieprasīt veikt vietēju pārbaudi vai likt iegūt pierādījumus kā ekspertu viedokļus vai pušu izmeklēšanu. Tomēr dokumentārus pierādījumus var iesniegt tikai tad, ja vismaz viena no pusēm uz to ir atsaukusies; dokumentāri pierādījumi nav atļauti vai netiek uzklausīti liecinieki, ja pret to iebilst abas puses. Visos citos gadījumos pierādījumus iegūst, ja viena no pusēm ir iesniegusi pieteikumu.

4.

a) Ja tiek apstiprināts kādas puses iesniegums par pierādījumu iegūšanu, kas notiek turpmāk?

Principā pierādījumus iegūst mutiskās iztaujāšanas laikā. Tā sauktās sagatavošanās sanāksmes laikā (Civilprocesa kodeksa 258. iedaļa) sastāda lietas izskatīšanas grafiku kopīgi ar tiesu un pusēm un/vai viņu pārstāvjiem, un tajā paredz arī pierādījumu iegūšanas grafiku. Tomēr, ja ir nepieciešama turpmāka diskusija par tiesvedības gaitu, tā var notikt jebkurā laikā. Pēc pierādījumu iegūšanas galarezultātu apspriež ar pusēm (Civilprocesa kodeksa 278. iedaļa). Pierādījumi ir jāiegūst tieši tam tiesnesim, kas šo lietu skatīs. Tajos gadījumos, kas ir skaidri paredzēti likumā, pierādījumus arī var iegūt savstarpējas palīdzības procedūras laikā. Puses ir jāuzaicina uz pierādījumu iegūšanu, un tām ir dažādas līdzdalības tiesības, piemēram, tiesības uzdot jautājumus lieciniekiem un ekspertiem. Principā pierādījumus vienmēr iegūst pēc tiesneša priekšlikuma, pat ja par spīti uzaicinājumam puses nav ieradušās.

Lapas augšmalaLapas augšmala

b) Kādos gadījumos tiesa var noraidīt puses iesniegumu par pierādījumu iegūšanu?

Puses pieteikums iegūt pierādījumus ir jānoraida, ja tiesa uzskata to par nesvarīgu (Civilprocesa kodeksa 275. iedaļa) vai ja to iesniedz ar vēlmi kavēt tiesvedību (Civilprocesa kodeksa 275. un 278. iedaļa). Var arī noteikt pierādījumu iegūšanas termiņu, ja tādā veidā ir iespējams kavēt tiesvedību (Civilprocesa kodeksa 279. iedaļa); kad termiņš ir pagājis, drīkst noraidīt pieteikumu par pierādījumu iegūšanu. To drīkst arī noraidīt tad, ja tas nav vajadzīgs, jo tiesa jau ir pārliecināta, ja fakts nav jāpierāda vai ja pierādījumu iegūšana ir aizliegta. Ja pierādījumu iegūšana rada izmaksas (piemēram, ekspertu liecības), no prasītājas puses ir jāsaņem avansa maksājums. Ja to nesamaksā noteiktajā termiņā, pēc tam pierādījumus var iesniegt tikai tad, ja tādā veidā netiek kavēta tiesvedība.

5.

a) Kādi ir dažādi pierādījumu veidi?

Austrijas Civilprocesa kodekss paredz piecus „klasiskus” pierādījumu veidus: dokumentāri pierādījumi (292. līdz319. iedaļa), liecinieku liecības (320. līdz 350. iedaļa), ekspertu liecības (351. līdz 367. iedaļa), tiesas izmeklēšana (368. līdz 370. iedaļa) un pušu nopratināšana (371. līdz 383. iedaļa). Principā jebkādu informācijas avotu var pieņemt kā pierādījumus, un to iedalīs kā vienu no iepriekšminētajiem pierādījumu veidiem saskaņā ar veidu, kādā tas notiek.

Lapas augšmalaLapas augšmala

b) Kādas ir pierādījumu iegūšanas metodes no lieciniekiem un vai tās atšķiras no paņēmieniem, ko izmanto pierādījumu iegūšanā no eksperta liecībām? Kādi noteikumi attiecas uz rakstisku pierādījumu iesniegšanu un ekspertu ziņojumiem/viedokļiem?

Lieciniekus iztaujā individuāli un nevis to liecinieku klātbūtnē, ko iztaujās pēc tam. Tādējādi tiek novērsts tas, ka viņi var ietekmēt viens otra liecības. Ja liecinieku liecības ir pretrunīgas, tos var pārbaudīt vienlaicīgi. Liecinieku nopratināšana sākas ar informatīvu iztaujāšanu, lai noteiktu, vai liecinieku diskvalificēs no pierādījumu iegūšanas, vai ir pamats noraidīt liecību vai arī ir jebkādi citi faktori, kas kavē viņu nodot zvērestu. Kad lieciniekiem ir atgādināts par viņu pienākumu stāstīt tikai patiesību un par sekām saskaņā ar krimināllikumu par nepatiesu liecību sniegšanu, sākas faktiskā nopratināšana, kur liecinieku iztaujā, prasot sniegt personīgu informāciju. Pēc tam liecinieku iztaujā par pašu lietu. Puses drīkst piedalīties liecinieku iztaujāšanā un uzdot jautājumus lieciniekiem, ja tiesa atļauj. Tiesnesis drīkst noraidīt nepiemērotus jautājumus. Principā liecinieki ir jānopratina līdz tiesas sprieduma pieņemšanai. Noteiktos apstākļos tomēr ir iespējams nopratināt lieciniekus, izmantojot savstarpēju tiesu palīdzību.

Ir uzskats, ka eksperts „palīdz” tiesai. Ja liecinieks sniedz liecības par faktiem, eksperts sniedz tiesnesim zināšanas, kādas viņam var nebūt. Principā ekspertu liecības ir jāiegūst lietas izskatīšanas tiesā. Ekspertu bez ierobežojumiem var uzaicināt arī pēc tiesneša priekšlikuma. Ekspertam ir jāiesniedz savi atklājumi un ziņojums. Mutiskās iztaujāšanas laikā ir jāsniedz mutisks ziņojums. Ekspertam rakstiskie ziņojumi ir jāskaidro mutiskās iztaujāšanas laikā, ja puses to pieprasa. Atklājumi un ziņojums ir jāpamato. Privātus ziņojumus neuzskata par ekspertu ziņojumiem Civilprocesa kodeksa nozīmē. Tiem ir privāta dokumenta statuss.

Lapas augšmalaLapas augšmala

Austrijas tiesību akti neparedz tikai rakstisku procedūru. Tomēr tā kā pierādījumu veidi nav nekādā veidā ierobežoti, lieciniekiem ir iespēja iesniegt liecības rakstiski. Tomēr šādi pierādījumi ir jāuzskata par dokumentāriem pierādījumiem un uz tiem attiecas brīvs tiesas novērtējums. Ja tiesa uzskata to par nepieciešamu, liecinieki drīkst ierasties tiesā, ja neviena no pusēm neiebilst pret viņu liecību sniegšanu.

c) Vai atsevišķas pierādījumu iegūšanas metodes ir labākas nekā citas?

Princips par „brīvu pierādījumu novērtēšanu” ir iekļauts Civilprocesa kodeksā (272. iedaļa). Pierādījumu novērtēšana ir tiesneša iegūto pierādījumu pārbaude. Veicot šo vērtējumu, tiesnesim nav jāievēro ar likumu noteiktie noteikumi par pierādījumiem, bet tie ir jāvērtē saskaņā ar savu personīgo pārliecību par to, vai pierādījumi ir pareizi. Pierādījumu metodēm hierarhiju nepiemēro. Rakstiskus pierādījumus uzskata par dokumentāriem pierādījumiem, ja vien tas nav ekspertu ziņojums. Tiek pieņemts, ka Austrijas publiskie dokumenti ir īsti, t.i., tiek pieņemts, ka tie patiešām attiecas uz norādīto izdevēju. To precizitāti arī pilnībā pieņem, kā tas ir vajadzīgs pierādījumiem. Ar noteikumu, ka privātie dokumenti ir parakstīti, tie ir arī pilnībā pieņemti kā pierādījumi, un to paziņojumi ir attiecināmi uz personu, kas tos ir parakstījusi. To precizitāte vienmēr ir pakļauta brīvam pierādījumu novērtējumam.

d) Lai pierādītu dažus faktus, vai ir obligātas noteiktas pierādījumu metodes?

Austrijas Civilprocesa kodekss nepieprasa īpašas pierādījumu metodes, kuras ir jāņem vērā īpašos gadījumos. Prasības summai nav nekādas nozīmes attiecībā uz pierādījumu metodes izvēli.

Lapas augšmalaLapas augšmala

6.

a) Vai lieciniekiem pēc likuma ir pienākums liecināt?

Lieciniekiem ir pienākums ierasties tiesā, sniegt liecības un, ja to prasa, nodot zvērestu. Ja pienācīgi izsaukts liecinieks neierodas uz mutisko iztaujāšanu bez pamatota iemesla, tiesai vispirms ir jāuzliek administratīvs sods un, ja liecinieks neierodas otrreiz, tā liek policijai viņu atvest uz iztaujāšanu. Ja liecinieks atsakās liecināt, to nepamatojot vai bez nopietna pamatojuma, viņu var piespiest liecināt. Ja liecinieks sniegs tiesā nepatiesu liecību, pret viņu ierosinās krimināllietu.

b) Kādos gadījumos liecinieki var atteikties sniegt pierādījumus?

Ja ir pamatojums atteikt sniegt pierādījumus (Kriminālprocesa kodeksa 321. iedaļa), lieciniekam ir tiesības atteikties atbildēt uz jautājumu vai atsevišķiem jautājumiem. Pilnībā atteikties no pierādījumu sniegšanas nevar. Šāds pamatojums ir skandāls vai kriminālapsūdzības risks lieciniekam vai viņa tuvai personai, tiešs finansiāls zaudējums tām pašām personām, valsts atzītas saistības klusēt, iespējama mākslas vai darījumu noslēpumu atklāšana un balsošanas tiesību izmantošana, kas ar likumu ir noteikta par slepenu. Tiesai ir jāpaziņo lieciniekam par šādu pamatojumu pirms nopratināšanas. Ja liecinieks vēlas izmantot savu iespēju atteikties liecināt, viņam ir jānorāda šādas rīcības pamatojums.

c) Vai personu, kas atsakās sniegt liecību, var sodīt vai piespiest sniegt pierādījumus?

Tiesas ziņā ir izlemt, vai liecinieka atteikums sniegt liecību ir likumīgs. Ja liecinieks atsakās liecināt, nenorādot pamatojumu vai uz tāda pamata, kas tiesai neliekas atbilstīgs, viņu var piespiest liecināt (Sprieduma izpildes kodeksa 345. iedaļa). To var izdarīt ar soda naudu palīdzību vai retos gadījumos ar ieslodzījuma palīdzību. Liecinieks ir arī atbildīgs pret pusēm par jebkādiem radītiem zaudējumiem, kas izriet no nepamatota atteikuma sniegt liecību.

Lapas augšmalaLapas augšmala

d) Vai ir personas, no kurām nevar prasīt pierādījumu sniegšanu?

Pierādījumus nevar prasīt no personām, kas nevarēja vai nevar liecināt par pierādāmajiem faktiem, vai paziņot par to, ko tās ir pieredzējušas, t.i., personas, kam ir „absolūta” fiziska nespēja sniegt pierādījumus (Civilprocesa kodeksa 320 Z 1 iedaļa). Tādēļ attiecībā uz psihiski slimām personām, nepilngadīgajiem, utt. ir jālemj katrā gadījumā atsevišķi, vai viņi nespēj sniegt pierādījumus. Ir arī trīs „relatīvās” nespējas gadījumi sniegt pierādījumus (Civilprocesa kodeksa 320 Z 2. līdz 4. iedaļa): Reliģisku profesiju pārstāvji attiecībā uz informāciju, kas tiem ir uzticēta grēksūdzes laikā vai citādā veidā saistībā ar viņu profesionālo noslēpumu, valsts amatpersonas attiecībā uz viņu profesionālo noslēpumu ar noteikumu, ka viņi nav no tā atbrīvoti, un starpnieki attiecībā uz informāciju, kas viņiem ir uzticēta vai kam tie citādi kļūst par pusi atsevišķā tiesvedībā.

7. Kāda ir tiesnešu un pušu loma liecinieka iztaujāšanas laikā? Kādos apstākļos liecinieku var uzklausīt, izmantojot jaunās tehnoloģijas, piemēram, nofilmējot vai sarīkojot videokonferenci?

Tiesai tiek prasīts uzdot lieciniekiem atbilstīgus jautājumus par tiem faktiem, kas ir jāpierāda ar liecības palīdzību un gadījumos, uz kādiem balstās viņu zināšanas. Puses drīkst piedalīties liecinieku nopratināšanā un ar tiesas piekrišanu uzdot viņiem jautājumus, lai precizētu vai pilnīgotu savu liecību. Tiesnesis drīkst noraidīt nepiemērotus jautājumus. Ir jāpieraksta liecinieka liecības būtiskais saturs vai arī vajadzības gadījumā tā ir japieraksta burtiski (skatīt 5 (b. punktu)). Video un audio magnetofonus un tajos ierakstītos datus pamatā uzskata par pārbaudes priekšmetiem. Pierādījumu pārbaude ir iznākums tam, kā tiesa tieši izprot lietu īpašības vai apstākļus. Ņemot vērā pierādījumu iegūšanas materiālā tiešuma principu, šādi pierādījumi ir pieļaujami tikai tad, ja tiešie pierādījumi, piemēram, liecinieks, nav pieejami. Liecinieka nopratināšana, izmantojot video aparatūru, ir iespējama, bet šo procesu neregulē nekādi ar likumu noteikti noteikumi. Pašreiz tiek apsvērta iespēja izveidot nopratināšanas sistēmu, izmantojot video aparatūru.

Lapas augšmalaLapas augšmala

III. Pierādījumu novērtēšana

8. Ja puse pierādījumus nav ieguvusi likumīgi, vai ir spēkā ierobežojumi, tiesai taisot spriedumu?

Ja puse pārkāpj savas līgumiskās saistības, privāto tiesību nosacījumu vai pieņemtos morāles principus, lai iegūtu kādu pierādījumu, tiesa drīkst pieņemt un novērtēt pierādījumus, bet puse tomēr būs atbildīga par kompensācijas samaksu. Ja pierādījumu iegūšanas laikā puse pārkāpj krimināllikuma nosacījumu, kas aizsargā Konstitūcijā noteiktās pamattiesības un brīvības (piemēram, fizisks kaitējums, nolaupīšana, liecinieka fiziska ietekmēšana sniegt liecību), tādi iegūtie pierādījumi ir nepieļaujami, un tiesa tos pieņemt nevar. Ja ir šaubas par to, vai ir izdarīts kriminālpārkāpums, tiesa drīkst pārtraukt civillietas procesu, kamēr krimināllietā nav pieņemts galīgais spriedums. Ja izdarītais kriminālpārkāpums pierādījuma iegūšanas laikā nepārkāpj Konstitūcijā noteiktās pamattiesības un brīvības, attiecīgo pusi uzskata par krimināli atbildīgu, bet pierādījumi nav pieļaujami. Nav pieļaujami vienīgi nelikumīgi iegūti pierādījumi, kas ir ierobežojuši tiesas pienākumu noskaidrot patiesību un tādējādi mazina sprieduma ticamības un precizitātes garantiju.

9. Ja esmu lietas puse, vai mans paziņojums skaitīsies kā pierādījums?

Pušu nopratināšana arī ir pierādījumu iegūšanas veids. Tāpat kā lieciniekiem, arī pusēm ir pienākums ierasties, sniegt liecības un dot zvērestu. Tomēr tās nevar piespiest ierasties tiesā vai sniegt liecības. Ja kāda puse bez atbilstīga pamatojuma neierodas uz tiesas procesu vai nesniedz liecību, tiesai tas ir jāvērtē, rūpīgi novērtējot visus apstākļus. Tikai paternitātes vai laulību procesos ir iespējams izmantot spēku, lai nodrošinātu to, ka puses ierodas tiesā. Ja puse savu pienākumu stāstīt patiesību nepilda – atšķirībā no lieciniekiem –, tas nav kriminālpārkāpums, ja vien nepatiesu apgalvojumu neapliecina ar zvērestu. Pušu nopratināšanu var pieprasīt tiesnesis pēc sava priekšlikuma.

Cita informācija

Austrijas tiesību akti ir atrodami Austrijas Republikas juridiskās informācijas sistēmā (www.ris.bka.gv.at Deutsch - English). Plašāku informāciju par Austrijas tiesību aktiem var atrast Austrijas tieslietu ministrijas tīmekļa vietnē (www.bmj.gv.at Deutsch - English - français).

« Pierādījumu iegūšana un pierādīšana - Vispārīgas ziņas | Austrija - Vispārīgas ziņas »

Lapas augšmalaLapas augšmala

Pēdējo reizi atjaunots: 19-10-2007

 
  • Kopienas tiesību akti
  • Starptautiskie tiesību akti

  • Beļģija
  • Bulgārija
  • Čehija
  • Dānija
  • Vācija
  • Igaunija
  • Īrija
  • Grieķija
  • Spānija
  • Francija
  • Itālija
  • Kipra
  • Latvija
  • Lietuva
  • Luksemburga
  • Ungārija
  • Malta
  • Nīderlande
  • Austrija
  • Polija
  • Portugāle
  • Rumānija
  • Slovēnija
  • Slovākija
  • Somija
  • Zviedrija
  • Apvienotā Karaliste