Eiropas Komisija > ETST > Piemērojamās tiesības > Zviedrija

Pēdējo reizi atjaunots: 22-04-2009
Drukājama datne Ievietot grāmatzīmi šajā lapā

Piemērojamās tiesības - Zviedrija

EJN logo

Šī lapa ir novecojusi. Pašreiz saturs tiek atjaunināts un tiks publicēts Eiropas e-tiesiskuma portālā.


 

SATURS

I. Spēkā esošo tiesību normu avoti I.
I.1. Valsts tiesību normas I.1.
I.2. Daudzpusējās konvencijas I.2.
I.3. Divpusējās konvencijas I.3.
II. Kolīziju normu piemērošana II.
II.1. Vai tiesām kolīziju normas jāpiemēro pēc savas iniciatīvas? II.1.
II.2. Atgriezeniskā norāde II.2.
II.3. Piesaistes faktora izmaiņas II.3.
II.4. Sabiedriskā kārtība un obligātās starptautiskās tiesību normas II.4.
II.5. Ārvalstu tiesību aktu satura noskaidrošana II.5.
III. Tiesību aktu izvēles noteikumi III.
III.1. Līgumi III.1.
III.2. Nelīgumiskās saistības III.2.
III.3. Civilstāvoklis III.3.
III.4. Paternitāte un adopcija III.4.
III.5. Laulība utt. un uzturēšana III.5.
III.6. Laulāto mantiskās attiecības III.6.
III.7. Mantošana, testamenti III.7.
III.8. Īpašuma tiesības III.8.
III.9. Maksātnespēja III.9.

 

I. Spēkā esošo tiesību normu avoti

I.1. Valsts tiesību normas

Starptautiskās privāttiesības Zviedrijā ir kodificētas tikai daļēji, un tās sastāv no rakstīto tiesību un precedenta tiesību apvienojuma. Rakstītās tiesības ir pārsvarā vērstas uz to starptautisko konvenciju īstenošanu, kuras noslēgusi Zviedrija. Galvenie tiesību akti ir šādi.

Laulība un bērni

  • 3. nodaļas 4. un 6. pants Likumā par atsevišķām starptautiskajām tiesiskajām attiecībām saistībā ar laulību un aizbildnību (1904:26 s. 1).
  • 9., 12. un 13. pants Rīkojumā par atsevišķām starptautiskajām tiesiskajām attiecībām saistībā ar laulību, adopciju un aizbildnību (1931:429).
  • 2. pants Likumā par starptautiskajām tiesiskajām attiecībām saistībā ar adopciju (1971:796).
  • 2., 3. un 6. pants Likumā par starptautiskajiem paternitātes jautājumiem (1985:367).
  • 3.-5. pants Likumā par atsevišķiem starptautiskiem jautājumiem attiecībā uz laulībā esošu personu īpašumu (1990:272).

Mantošana

  • 1.-5., 7.-19. un 21. pants Likumā par to Dānijas, Somijas, Īslandes vai Norvēģijas mirušo pilsoņu mantojumu, kuru pastāvīgā dzīvesvieta bijusi Zviedrijā (1935:44).
  • 1. nodaļa Likumā par starptautiskajām tiesiskajām attiecībām saistībā ar mirušo personu mantojumu (1937:81).

Līgumi un pārdošana

  • Vekseļu likuma 79.-87. pants (1932:130).
  • Čeku likuma 58. -65. pants (1932:131).
  • Likums par preču pārdošanai piemērojamiem tiesību aktiem (1964:528).
  • 25.a, 31.a un 42. pants Likumā par kopīgu lēmumu pieņemšanu darbā (1976:580).
  • Likums par atsevišķiem apdrošināšanas līgumiem piemērojamiem tiesību aktiem (1993:645).
  • Tirdzniecības kuģu likuma 13. nodaļas 2. pants (1994:1009).
  • 13. pants Likumā par līgumiskajiem nosacījumiem patērētāju attiecībās (1994:1512).
  • 18. pants Likumā par patērētāju tiesību aizsardzību attiecībā uz daļlaika īpašumu (1997:218).
  • Likums par līgumsaistībām piemērojamiem tiesību aktiem (1998:167).
  • 5. nodaļas 2. pants Likumā par tālpārdošanu un iznēsājumtirdzniecību (2005:59).

Kompensācija par traumām

Lapas augšmalaLapas augšmala

  • 8., 14. un 38. pants Ceļu satiksmes negadījumu likumā (1975:1410).
  • 1. pants Likumā (1972:114) saistībā ar 1972. gada 9. februāra Konvenciju starp Zviedriju un Norvēģiju par briežu ganībām.
  • 1. pants Likumā (1974:268) saistībā ar 1974. gada 19. februāra Vides aizsardzības konvenciju starp Dāniju, Somiju, Norvēģiju un Zviedriju.

I.2. Daudzpusējās konvencijas

Zviedrija piedalās turpmāk uzskaitītajās daudzpusējās starptautiskās konvencijās, kurās paredzēti noteikumi par piemērojamiem tiesību aktiem. Zviedrija īsteno duālistisku pieeju attiecībā uz starptautiskajiem līgumiem, un šīs daudzpusējās konvencijas ir īstenotas arī, piemērojot vietējos tiesību aktus; sk. iepriekš.

Tautu Savienība

  • 1930. gada Konvencija par atsevišķu kolīziju normu izstrādi saistībā ar vekseļiem un parādzīmēm.
  • 1931. gada Konvencija par atsevišķu kolīziju normu izstrādi saistībā ar čekiem.

Hāgas konference par starptautiskajām privāttiesībām

  • 1955. gada Konvencija par tiesību aktiem, kas piemērojami starptautiskajai preču pārdošanai.
  • 1961. gada Konvencija par likumu kolīzijas normām attiecībā uz testamentārās mantošanas kārtību.

ES

  • 1980. gada Konvencija par līgumsaistībām piemērojamiem tiesību aktiem.

Ziemeļvalstu konvencijas

  • 1931. gada Konvencija starp Dāniju, Īslandi, Norvēģiju, Somiju un Zviedriju, kas paredz starptautisko privāttiesību noteikumus par laulību, adopciju un aizbildnību (jaunākie grozījumi izdarīti ar 2001. gada konvenciju).
  • 1934. gada Konvencija starp Dāniju, Īslandi, Norvēģiju, Somiju un Zviedriju par pēctecību, testamentiem un mantojuma pārvaldību (jaunākie grozījumi izdarīti ar 1975. gada konvenciju).
  • 1974. gada Vides konvencija starp Dāniju, Norvēģiju, Somiju un Zviedriju.

I.3. Divpusējās konvencijas

  • 1972. gada Konvencija starp Zviedriju un Norvēģiju par briežu ganībām.

II. Kolīziju normu piemērošana

II.1. Vai tiesām kolīziju normas jāpiemēro pēc savas iniciatīvas?

Zviedrijas tiesību aktos nav noteikuma, kas paredz, ka tiesai jāpiemēro ārvalstu tiesību akti pēc savas iniciatīvas. Šis jautājums ir ticis iztirzāts galvenokārt precedenta tiesībās, un tajās ir nošķirta neobligātā tiesvedība (dispositiva mål), tas ir, tiesvedība par jautājumiem, kurus puses var pēc brīvas izvēles risināt vienojoties, un obligātā tiesvedība (indispositiva mål), tas ir, tiesvedība par jautājumiem, kurus var izlemt tikai tiesa. Neobligātajā tiesvedībā vienai no pusēm ir jāatsaucas uz ārvalstu tiesību aktiem, pirms tos var piemērot. Ir bijuši daudzi gadījumi, kuri nepārprotami saistīti ar ārvalstu aspektiem un kuros bez jebkādiem jautājumiem tikuši piemēroti Zviedrijas tiesību akti, jo neviena no pusēm nebija atsaukusies uz ārvalstu tiesību aktiem. Savukārt obligātajā tiesvedībā, piemēram, saistībā ar paternitātes noteikšanu, ir bijuši gadījumi, kad tiesas ir piemērojušas ārvalstu tiesību aktus pēc savas ierosmes.

Lapas augšmalaLapas augšmala

II.2. Atgriezeniskā norāde

Vispārējā pieeja attiecībā uz atgriezenisko norādi Zviedrijas starptautiskajās privāttiesībās ir negatīva. Tomēr ir paredzēts izņēmums Vekseļu likuma 79. panta 2. punktā un Čeku likuma 58. panta 2. punktā attiecībā uz ārvalstnieku tiesībām veikt darījumus ar vekseļiem vai čekiem. Iemesls ir tāds, ka šie noteikumi ir balstīti uz starptautiskajām konvencijām. Citi izņēmumi ir paredzēti 9. panta 2. punktā Likumā par citā Ziemeļvalstī notikušu maksātnespējas gadījumu sekām (1981:7) un 5.–7. pantā Likumā par atsevišķiem apdrošināšanas līgumiem piemērojamiem tiesību aktiem (1993:645). Visbeidzot, attiecībā uz laulības formālo spēkā esamību atgriezeniskā norāde ir atzīta 1. panta 7. punktā Likumā par atsevišķām starptautiskajām tiesiskajām attiecībām saistībā ar laulību un aizbildnību (1904:26 s. 1).

II.3. Piesaistes faktora izmaiņas

Zviedrijas starptautiskajās privāttiesībās nav vispārēja noteikuma par piesaistes faktora izmaiņām — šis jautājums ir reglamentēts katrā atsevišķā likumā. Piemēram, 4. panta 1. punkts Likumā par atsevišķiem starptautiskiem jautājumiem attiecībā uz laulībā esošu personu īpašumu (1990:272) nosaka, ka, „ja piemērojamie tiesību akti nav noteikti vienojoties, piemērojamie tiesību akti ir tās valsts tiesību akti, kurā ir laulāto pastāvīgā dzīvesvieta (hemvist) to laulāšanās brīdī”, un tā paša likuma 4. panta 2. punkts nosaka, ka, „ja abi laulātie pēc tam pārceļas uz pastāvīgu dzīvesvietu citā valstī un tajā dzīvo vismaz divus gadus, ir piemērojami tās valsts tiesību akti”.

Lapas augšmalaLapas augšmala

II.4. Sabiedriskā kārtība un obligātās starptautiskās tiesību normas

Zviedrijas starptautiskajās privāttiesībās ir noteikts vispārējs princips, ka ārvalstu tiesību aktu noteikums nav jāpiemēro, ja tā piemērošana acīmredzami būtu nesaderīga ar šīs valsts tiesību sistēmas pamatprincipiem. Noteikumi ar šādu nozīmi ir ietverti lielā daļā starptautisko privāttiesību aktu. Taču tas nav jāsaprot tā, ka sabiedriskās kārtības ierobežojums ir jābalsta uz tiesību aktiem. Ir bijis ļoti maz spriedumu, kuros secināts, ka ārvalstu tiesību akti nav piemērojami sabiedriskās kārtības apsvērumu dēļ.

To, kuri Zviedrijas tiesību aktu noteikumi ir obligāti starptautiskā mērogā, parasti nosaka tiesneši.

II.5. Ārvalstu tiesību aktu satura noskaidrošana

Ja tiesa nepārzina tā ārvalstu tiesību akta saturu, kurš, pēc tās uzskatiem, būtu jāpiemēro, tā var rīkoties divējādi. Tā vai nu pati veic tiesību akta satura izpēti, vai arī pieprasa, lai puse iesniedz vajadzīgo informāciju. To, kuru no alternatīvām izvēlēties, nosaka piemērotība. Ja tiesa nolemj pati izpētīt saturu, tā var izmantot Tieslietu ministrijas palīdzību. Kopumā tiesai būtu aktīvāk jāiesaistās obligātajā tiesvedībā, nevis neobligātajā tiesvedībā (sk. iepriekš); neobligātajā tiesvedībā izpēti var lielā mērā atstāt pušu ziņā.

III. Tiesību aktu izvēles noteikumi

III.1. Līgumi

Zviedrija piedalās 1980. gada Romas konvencijā par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām. Dažās jomās ir piemērojamas citas tiesību normas.

Lapas augšmalaLapas augšmala

Preču pārdošanu reglamentē Likums par preču pārdošanai piemērojamiem tiesību aktiem (1964:528), ar kuru vietējos tiesību aktos pārņem 1955. gada Hāgas konvenciju par tiesību aktiem, kas piemērojami starptautiskajai preču pārdošanai. Likums ir balstīts uz Romas konvencijas noteikumiem. Tomēr tas neattiecas uz patērētāju līgumiem. Likuma 3. pants ļauj pircējam un pārdevējam vienojoties noteikt piemērojamos tiesību aktus. Tā 4. pants nosaka, ka, ja puses nav izvēlējušās piemērojamos tiesību aktus, piemērojamie tiesību akti ir tās valsts tiesību akti, kurā ir pārdevēja pastāvīgā dzīvesvieta. Attiecībā uz šo noteikumu ir izņēmums, ja pārdevējs ir pieņēmis pasūtījumu pircēja pastāvīgās dzīvesvietas valstī, un saistībā ar pirkumiem apmaiņā vai izsolē.

Ir vēl viens izņēmums no Romas konvencijas noteikumiem attiecībā uz dažiem patērētāju līgumiem. 13. pantā Likumā par līgumiskajiem nosacījumiem patērētāju attiecībās (1994:1512), 18. pantā Likumā par patērētāju tiesību aizsardzību attiecībā uz daļlaika īpašumu (1997:218) un 5. panta 2. punktā Likumā par tālpārdošanu un iznēsājumtirdzniecību (2005:59) ir īpaši noteikumi, kas vērsti uz patērētāju tiesību aizsardzību pret tiesību aktu izvēles noteikumiem. Tie paredz, ka konkrētos apstākļos ir piemērojami EEZ valsts tiesību akti, ja tie nodrošina labāku aizsardzību patērētājam.

Ir īpaši noteikumi par vekseļiem un čekiem, kas ietverti Vekseļu likuma (1932:130) 79.–87. pantā un Čeku likuma (1932:131) 58.–65. pantā. Tie ir balstīti uz 1930. gada Ženēvas konvenciju par atsevišķu kolīziju normu izstrādi saistībā ar vekseļiem un parādzīmēm un 1931. gada Ženēvas konvenciju par atsevišķu kolīziju normu izstrādi saistībā ar čekiem.

Lapas augšmalaLapas augšmala

Dažus dzīvības apdrošināšanas un citus apdrošināšanas līgumus reglamentē Likums par atsevišķiem apdrošināšanas līgumiem piemērojamiem tiesību aktiem (1993:645).

III.2. Nelīgumiskās saistības

Jautājums par nelīgumiskajām saistībām piemērojamiem tiesību aktiem parasti netiek reglamentēts tiesību aktos. Spriedumā lietā NJA 1969 s. 163 tika nolemts, ka nelīgumiskos jautājumos pienākums kompensēt zaudējumus ir jānosaka saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem, kurā veikta kaitējumu izraisošā darbība (lex loci delicti). Minētajā lietā netika ņemts vērā fakts, ka pastāvīgā dzīvesvieta personai, kas izraisījusi kaitējumu, un personai, kas cietusi no kaitējuma, ir vienā un tajā pašā valstī. Nav spriedumu, kuros būtu atbildēts uz jautājumu, kuras valsts tiesību akti ir jāpiemēro, ja darbība, kas radījusi kaitējumu, ir veikta valstī, kas nav valsts, kurā radies tiešais kaitējums.

III.3. Civilstāvoklis

Zviedrijas starptautiskajās privāttiesībās izšķirošais piesaistes faktors civilstāvokļa noteikšanā tradicionāli ir bijis pilsonība. Tomēr tagad ir tik daudz gadījumu, kad pilsonību kā galveno piesaistes faktoru ir jāaizstāj ar pastāvīgo dzīvesvietu, ka ir apšaubāmi, vai joprojām var runāt par vienu galveno piesaistes faktoru attiecībā uz civilstāvokli. Zviedrijas starptautiskajās privāttiesībās tiek saprasts, ka „civilstāvoklis” ietver būtībā tiesībspējas un uzvārda jautājumus.

Saskaņā ar 1. nodaļas 1. pantu Likumā par atsevišķām starptautiskajām tiesiskajām attiecībām saistībā ar laulību un aizbildnību (1904:26 s. 1) tiesības laulāties Zviedrijas iestādē principā jānosaka saskaņā ar Zviedrijas tiesību aktiem, ja kāda no personām ir Zviedrijas pilsonis vai tās pastāvīgā dzīvesvieta ir Zviedrijā. Līdzīgi noteikumi ir piemērojami Ziemeļvalstu sistēmā saskaņā ar 1. pantu Rīkojumā par atsevišķām starptautiskajām tiesiskajām attiecībām saistībā ar laulību, adopciju un aizbildnību (1931:429).

Lapas augšmalaLapas augšmala

Ir īpaši noteikumi par aizbildnību un aizgādnību, kuri ietverti 4. un 5. nodaļā Likumā par atsevišķām starptautiskajām tiesiskajām attiecībām saistībā ar laulību un aizbildnību (1904:26 s. 1) un 14.–21.a pantā Rīkojumā par atsevišķām starptautiskajām tiesiskajām attiecībām saistībā ar laulību, adopciju un aizbildnību (1931:429).

Saskaņā ar 1. nodaļas 3. pantu Likumā par starptautiskajām tiesiskajām attiecībām saistībā ar mirušo personu mantojumu (1937:81) tiesības rakstīt vai atsaukt testamentu reglamentē tās valsts tiesību akti, kuras pilsonis bijis testators.

Attiecībā uz jautājumu par tiesību aktiem, kas piemērojami tiesībām slēgt līgumus, daļēja atbilde ir sniegta Romas konvencijas 11. pantā. Tiesības veikt darījumus ar vekseļiem un čekiem reglamentē īpaši noteikumi Vekseļu likuma 79. pantā un Čeku likuma 58. pantā.

Ir īpašs noteikums par tiesībām iesūdzēt tiesā un tikt iesūdzētam, kas ietverts Procesuālā kodeksa 11. nodaļas 3. pantā un paredz, ka ārvalstnieks, kurš savā valstī nav tiesīgs uzsākt tiesvedību, to tomēr ir tiesīgs darīt Zviedrijā, ja viņam ir šādas tiesības saskaņā ar Zviedrijas tiesību aktiem.

Zviedrijas starptautiskajās privāttiesībās uzvārda jautājumi tiek uzskatīti par tādiem, ko reglamentē civilstāvokļa tiesību akti. Tas nozīmē, piemēram, ka fakts, ka viens no laulātajiem pieņem otra laulātā uzvārdu, netiek klasificēts kā laulības tiesisko seku jautājums personiskajā jomā. Saskaņā ar Personvārdu likuma (1982:670) 50. pantu konkrētais likums nav piemērojams Zviedrijas pilsoņiem, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir Dānijā, Norvēģijā vai Somijā; a contrario var secināt, ka tas ir piemērojams Zviedrijas pilsoņiem visās citās valstīs. Likuma 51. pants nosaka, ka likums ir piemērojams arī ārvalstu pilsoņiem, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir Zviedrijā.

Lapas augšmalaLapas augšmala

III.4. Paternitāte un adopcija

Zviedrijas materiālajās tiesībās netiek nošķirti laulībā dzimuši un ārlaulības bērni, un Zviedrijas starptautiskajās privāttiesībās nav konkrētu tiesību aktu izvēles noteikumu, kas piemērojami, lai noteiktu, vai bērns jāuzskata par dzimušu laulībā vai ārpus tās un vai bērns pēc tam var tikt atzīts par dzimušu laulībā.

Attiecībā uz tiesību aktiem, kas piemērojami paternitātes noteikšanai, ir dažādi noteikumi paternitātes pieņēmumam un paternitātes noteikšanai, ko veic tiesa. Paternitātes pieņēmumu reglamentē 2. pants Likumā par starptautiskajiem paternitātes jautājumiem (1985:367). Tas paredz, ka vīrietis, kurš ir vai ir bijis laulāts ar bērna māti, tiek uzskatīts par bērna tēvu, ja šādas ir tās valsts tiesību aktu sekas, kura tika noteikta kā bērna pastāvīgās dzīvesvietas valsts viņa piedzimšanas brīdī, vai, ja saskaņā ar šādiem tiesību aktiem neviens nav uzskatāms par tēvu, ja šādas ir tās valsts tiesību aktu sekas, par kuras pilsoni bērns kļuvis piedzimšanas brīdī. Tomēr, ja bērna pastāvīgā dzīvesvieta bijusi Zviedrijā, jautājums vienmēr tiks izlemts saskaņā ar Zviedrijas tiesību aktiem. Ja paternitāte jānosaka tiesā, tiesa piemēro tās valsts tiesību aktus, kurā bijusi bērna pastāvīgā dzīvesvieta brīdī, kad pasludināts spriedums pirmajā instancē.

Saskaņā ar 2. panta 1. punktu Likumā par starptautiskajām tiesiskajām attiecībām saistībā ar adopciju (1971:796) Zviedrijas tiesai, kas izskata pieteikumu par adopciju, ir jāpiemēro Zviedrijas tiesību akti. Tomēr 2. panta 2. punktā ir norādīts, ka, ja pieteikums attiecas uz bērnu līdz 18 gadu vecumam, tiesai ir jāizvērtē, vai pieteikuma iesniedzējs vai bērns ir saistīts ar ārvalsti pilsonības, pastāvīgās dzīvesvietas vai cita iemesla dēļ un vai ir paredzams, ka tas radīs grūtības bērnam, ja adopcija netiks atzīta šajā valstī.

Lapas augšmalaLapas augšmala

Attiecībā uz adopcijas tiesiskajām sekām, ja ārvalstī izdots adopcijas rīkojums ir spēkā Zviedrijā, adoptēto bērnu uzskata par Zviedrijā laulībā esošas personas audžubērnu aizgādības, aizbildnības un uzturēšanas nolūkos. Tomēr mantojuma gadījumā likums nosaka, ka ir jābūt vienlīdzīgai attieksmei pret adoptēto bērnu un adoptētāja paša bērniem tikai tad, ja adopcija notikusi Zviedrijā. Ja adopcija notikusi ārvalstīs, adoptētā bērna tiesības uz mantojumu izvērtē saskaņā ar tiesību aktiem, kas vispārēji reglamentē tiesības uz mantojumu, tas ir, pilsonības valsts tiesību aktiem.

III.5. Laulība utt. un uzturēšana

Attiecībā uz tiesībām laulāties sk. iepriekš 3.3. punktu. Laulība tiek uzskatīta par spēkā esošu no formalitātes viedokļa, ja tā ir spēkā valstī, kurā tā noslēgta (1. nodaļas 7. pants Likumā par atsevišķām starptautiskajām tiesiskajām attiecībām saistībā ar laulību un aizbildnību (1904:26 s. 1)).

Laulības tiesiskās sekas var iedalīt divās pamatkategorijās - tās, kas attiecas uz personisko jomu, un tās, kas attiecas uz laulātā īpašumu. Laulības galvenās sekas personiskajā jomā ir tādas, ka laulātajiem ir abpusējs pienākums uzturēt vienam otru. Zviedrijas starptautiskajās privāttiesībās jautājumus par laulāto tiesībām uz mantojumu, otra laulātā uzvārda pieņemšanu vai to pienākumu uzturēt otra laulātā bērnus neuzskata par laulības tiesiskajām sekām, un tiesību aktus, kas piemērojami, nosaka atbilstoši tiesību aktu izvēles noteikumiem, kas reglamentē mantojumu, personvārdus utt.

Lapas augšmalaLapas augšmala

Jautājums par tiesību aktiem, kas piemērojami laulātā uzturēšanai, netiek reglamentēts tiesību aktos. Gadījumos, kad laulāto pastāvīgā dzīvesvieta laulības laikā ir bijusi konkrētā valstī, ir tikuši piemēroti tā laulātā pastāvīgās dzīvesvietas valsts tiesību akti, kurš ir bijis tiesīgs uz uzturēšanu. Augstākā tiesa vēl nav izlēmusi jautājumu par to, kuri tiesību akti ir piemērojami, ja persona, kas ir tiesīga uz uzturēšanu, ir pārcēlusies uz citu valsti, taču ir apelācijas tiesu lēmumi, kas liecina par vēlmi piemērot tās valsts tiesību aktus, uz kuru pārcēlusies šāda persona. Vienošanās par piemērojamiem tiesību aktiem ir tikusi ņemta vērā gadījumos, kad tā noslēgta pēc strīda rašanās.

Laulības šķiršanas jautājumos 3. nodaļas 4. panta 1. punktā Likumā par atsevišķām starptautiskajām tiesiskajām attiecībām saistībā ar laulību un aizbildnību (1904:26 s. 1) ir norādīts, ka Zviedrijas tiesām jāpiemēro Zviedrijas tiesību akti. Likuma 4. panta 2. punkts paredz izņēmumu, ja abi laulātie ir ārvalstu pilsoņi un neviens no viņiem nav pastāvīgi dzīvojis Zviedrijā vismaz vienu gadu.

Zviedrijas materiālajās tiesībās nav apspriesta laulāto šķirtības vai laulības atzīšanas par neesošu tiesību institūts, un nav vispārpiemērojamu tiesību aktu izvēles noteikumu, kas būtu piemērojami šādos gadījumos. Attiecībā uz Ziemeļvalstīm 9. pants Rīkojumā par atsevišķām starptautiskajām tiesiskajām attiecībām saistībā ar laulību, adopciju un aizbildnību (1931:429) nosaka, ka laulāto šķirtības gadījumos tiesai jāpiemēro savi tiesību akti.

Lapas augšmalaLapas augšmala

Saskaņā ar Reģistrēto partnerattiecību likuma (1994:1117) 3. nodaļas 1. pantu partnerattiecībām starp divām viena dzimuma personām ir tādas pašas tiesiskās sekas kā laulībai. Tomēr 3. nodaļas 4. punkts paredz izņēmumu jau minētā rīkojuma piemērošanas gadījumā, proti, gadījumā, kad piemēro Rīkojumu par atsevišķām starptautiskajām tiesiskajām attiecībām saistībā ar laulību, adopciju un aizbildnību (1931:429).

III.6. Laulāto mantiskās attiecības

Tiesību aktus, kas jāpiemēro laulībā esošu personu īpašumam, reglamentē Likums par atsevišķiem starptautiskiem jautājumiem attiecībā uz laulībā esošu personu īpašumu (1990:272). Likuma 3. pants ļauj laulībā esošām personām vai pāriem, kuri plāno laulāties, noslēgt rakstisku vienošanos, kas paredz, ka to mantiskās attiecības reglamentē tās valsts tiesību akti, kurā ir vienas šādas personas pastāvīgā dzīvesvieta vai kuras pilsonis ir šāda persona vienošanās noslēgšanas brīdī.

Ja laulātie nav noslēguši spēkā esošu tiesību aktu izvēles vienošanos, likuma 4. pants paredz, ka piemērojamie tiesību akti ir tās valsts tiesību akti, kurā ir to pastāvīgā dzīvesvieta pēc salaulāšanās. Ja abu laulāto pastāvīgā dzīvesvieta pēc salaulāšanās ir citā valstī un ja tie šajā valstī dzīvo vismaz divus gadus, tad piemēro šīs valsts tiesību aktus. Taču, ja abi laulātie jau ir pastāvīgi dzīvojuši šajā valstī laulības laikā vai ja tie abi ir šīs valsts pilsoņi, šīs valsts tiesību aktus piemēro no brīža, kad laulātie sāk pastāvīgi dzīvot šajā valstī.

Lapas augšmalaLapas augšmala

Likuma 5. pants nosaka, ka tiesību aktu izvēles vienošanās ir spēkā, ja tā ir saderīga ar tiesību aktiem, kas piemērojami laulāto īpašumam darījuma veikšanas brīdī. Ja tiesību aktu izvēles vienošanās tiek noslēgta pirms laulībām, tā ir spēkā, ja tā ir saderīga ar tiesību aktiem, kas kļūst piemērojami, kad laulātie stājas laulībā. Tiesību aktu izvēles vienošanās ir spēkā no formalitātes viedokļa, ja tā atbilst tiesību aktu formālajām prasībām valstī, kurā tā noslēgta vai kurā ir laulāto pastāvīgā dzīvesvieta.

Attiecībā uz Ziemeļvalstīm ir piemērojami īpaši noteikumi, kas paredzēti Rīkojumā par atsevišķām starptautiskajām tiesiskajām attiecībām saistībā ar laulību, adopciju un aizbildnību (1931:429).

III.7. Mantošana, testamenti

1. nodaļas 1. panta 1. punkts Likumā par starptautiskajām tiesiskajām attiecībām saistībā ar mirušo personu mantojumu (1937:81) nosaka, ka tiesības uz mantojumu jānovērtē tikai saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem, kuras pilsonis bijis mirušais nāves brīdī. Tas ir likums, kas reglamentē tādus jautājumus kā jautājumus par to, kurš ir tiesīgs uz mantojumu, kāda var būt mantinieku iegūtā īpašuma daļa un vai likums paredz noteiktas mantojuma daļas. Līdzīgi arī mantinieka tiesībām uz uzturēšanu papildus mantojuma daļai piemēro tiesību aktus, kas reglamentē mantošanas tiesības.

Saskaņā ar 1. nodaļas 8. pantu Likumā par starptautiskajām tiesiskajām attiecībām saistībā ar mirušo personu mantojumu (1937:81) jautājums par to, vai dāvinājums jāuzskata par priekšrocību ārpus mantojuma, ir jāizlemj saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem, kuras pilsonis bijis mirušais dāvinājuma piešķiršanas brīdī. Tāpat minētā likuma 7. nodaļa paredz, ka jautājums par to, cik saistošas ir vienošanās ar mirušo par turpmāko mantojumu, un par dāvinājumiem, kas piešķirti, paredzot nāves tuvošanos, ir jāizlemj saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem, kuras pilsonis bijis mirušais darījuma veikšanas brīdī.

Lapas augšmalaLapas augšmala

Likuma 1. nodaļas 9. pantā ir norādīts, ka jautājums par to, ciktāl persona ir tiesīga uz mantojumu, ir jāizlemj saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem, kuras pilsonis ir attiecīgā persona.

Saskaņā ar likuma 1. nodaļas 3. pantu tiesības sagatavot vai atsaukt testamentu ir jānosaka, pamatojoties uz tās valsts tiesību aktiem, kuras pilsonis bijis testators darījuma veikšanas brīdī.

Likuma 1. nodaļas 4. pantā ir noteikts, ka testamenti jāuzskata par spēkā esošiem no formalitātes viedokļa, ja tie atbilst tās valsts tiesību aktu formālajām prasībām, kurā testaments sagatavots, vai tās valsts tiesību aktu formālajām prasībām, kuras pilsonis bijis testators testamenta sagatavošanas vai nāves brīdī. Arī nekustamo īpašumu uzskata par likumīgu no formalitātes viedokļa, ja tas atbilst tās valsts tiesību aktu formālajām prasībām, kurā nekustamais īpašums atrodas. Tas pats attiecas uz testamentu atsaukšanu. Ar šo noteikumu īsteno 1961. gada Konvenciju par likumu kolīzijas normām attiecībā uz testamentārās mantošanas kārtību.

Likuma 1. nodaļas 5. pants nosaka, ka testamenta satura spēkā esamība jānosaka saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem, kuras pilsonis bijis testators nāves brīdī. Saskaņā ar likuma 1. nodaļas 6. pantu tas pats attiecas uz jautājumu par to, vai testaments ir spēkā neesošs plānprātības, krāpšanas, kļūdas, ietekmēšanas vai citas nepamatotas ietekmes dēļ.

Ir īpaši noteikumi, kas reglamentē ar Ziemeļvalstīm saistītos gadījumus, un tie ir ietverti Likumā par to Dānijas, Somijas, Īslandes vai Norvēģijas mirušo pilsoņu mantojumu, kuru pastāvīgā dzīvesvieta bijusi Zviedrijā (1935:44).

Lapas augšmalaLapas augšmala

III.8. Īpašuma tiesības

Īpašuma tiesībās ir rakstīti tiesību aktu izvēles noteikumi tikai atsevišķiem gadījumiem saistībā ar kuģiem un gaisa kuģiem, finanšu instrumentiem, nelikumīgi aizvāktiem kultūras objektiem un atsevišķām situācijām, kas reglamentētas Ziemeļvalstu Bankrota konvencijā un EK Maksātnespējas regulā.

Piemēram, kustamā vai nekustamā īpašuma iegādes vai ieķīlāšanas sekas īpašuma tiesībās jānosaka saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem, kurā atrodas īpašums tā iegādes vai ieķīlāšanas brīdī. Tiesību akti nosaka visus īpašuma tiesību veidus, to, kā īpašuma tiesības sākas un beidzas, kādas var būt formālās prasības un kādas ir tiesības, ko īpašuma tiesības piešķir trešām personām.

Attiecībā uz ārvalstu galvojuma tiesībām tiesu praksē ir noteikts, ka, ja galvojuma tiesību rašanās brīdī pārdevējs ir zinājis, ka īpašums tiks nogādāts Zviedrijā, un galvojuma tiesības nav spēkā Zviedrijā, tad pārdevējam tā vietā būtu vajadzējis iegūt galvojumu, kas atbilstu Zviedrijas tiesību aktiem. Turklāt ārvalstu galvojuma tiesībām nav piešķirams likumīgs spēks, ja ir aizritējis laiks no īpašuma nogādāšanas Zviedrijā. Uzskata, ka ārvalstu kreditoram ir bijis laiks vai nu iegūt jaunu galvojumu, vai atgūt parādu.

III.9. Maksātnespēja

Zviedrijā maksātnespējas gadījumos gan tiesvedībai kā tādai, gan citiem maksātnespējas jautājumiem, piemēram, tiesvedības ierosināšanas nosacījumiem, ir piemērojami Zviedrijas tiesību akti.

Ir īpaši noteikumi par jautājumiem, kas saistīti ar citām ES dalībvalstīm, un tie ir ietverti Regulā Nr. 1346/2000 par maksātnespējas procedūrām.

« Piemērojamās tiesības - Vispārīgas ziņas | Zviedrija - Vispārīgas ziņas »

Lapas augšmalaLapas augšmala

Pēdējo reizi atjaunots: 22-04-2009

 
  • Kopienas tiesību akti
  • Starptautiskie tiesību akti

  • Beļģija
  • Bulgārija
  • Čehija
  • Dānija
  • Vācija
  • Igaunija
  • Īrija
  • Grieķija
  • Spānija
  • Francija
  • Itālija
  • Kipra
  • Latvija
  • Lietuva
  • Luksemburga
  • Ungārija
  • Malta
  • Nīderlande
  • Austrija
  • Polija
  • Portugāle
  • Rumānija
  • Slovēnija
  • Slovākija
  • Somija
  • Zviedrija
  • Apvienotā Karaliste