Piemērojamās tiesības - Spānija

SATURS 1. SPĒKĀ ESOŠAIS REGULĒJUMS  1.1. VALSTS TIESĪBU AKTI  1.2. SPĒKĀ ESOŠĀS DAUDZPUSĒJĀS STARPTAUTISKĀS KONVENCIJAS  1.3. GALVENĀS SPĒKĀ ESOŠĀS DIVPUSĒJĀS KONVENCIJAS  2. KOLĪZIJU NORMU IEVIEŠANA  2.1. Tiesneša pienākums piemērot kolīziju normas pēc savas iniciatīvas  2.2. Atgriezeniskā norāde (renvoi)  2.3. Piesaistes kritēriju izmaiņas  2.4. Izņēmumi kolīziju normu piemērošanā  2.5. Citvalstu regulējuma pārbaude  3. KOLĪZIJU NORMAS  3.1. Līgumsaistības un tiesību akti  3.2. Ārpuslīgumiskas saistības (civiltiesību pārkāpumi un noziedzīgi nodarījumi, negodīga iedzīvošanās, pārstāvniecība bez pilnvarojuma (negotiorum gestio), utt.)  3.3. Personas statuss, tā saistība ar civiltiesisko statusu (vārds, dzīvesvieta, rīcībspēja)  3.4. Vecāku un bērnu attiecību nodibināšana, ieskaitot adopciju  3.5. Laulība, nelaulāti pāri, partnerattiecības, šķiršanās, atšķiršana, pienākums maksāt uzturlīdzekļus  3.6. Laulāto mantiskās attiecības  3.7. Testamenti un mantojums  3.8. Nekustamais īpašums  3.9. Maksātnespēja

 

1. SPĒKĀ ESOŠAIS REGULĒJUMS

1.1. VALSTS TIESĪBU AKTI

Spānijas tiesību sistēmas avoti ir tiesību akti, paražas un vispārējie tiesību principi. Noteikumi, kas ir pretrunā ar citu prioritāru normu, nav piemērojami. Paražas tiek piemērotas tikai tad, ja nav piemērojamu tiesību aktu un ar noteikumu, ka tās nav pretrunā morālei vai sabiedriskajai kārtībai, un tās ir izveidotas. Vispārējie tiesību principi tiek piemēroti, ja nav tiesību akta vai paražu, nemazinot to nozīmi tiesību sistēmas veidošanā. Tiesību sistēmu veido arī tiesu prakse, ko konsekventi veido Augstākā tiesa, skaidrojot un piemērojot tiesību aktus, paražas un vispārējos tiesību principus.

1.2. SPĒKĀ ESOŠĀS DAUDZPUSĒJĀS STARPTAUTISKĀS KONVENCIJAS

• Padomes Regula (EK) Nr. 1348/00  -  -   (PDF File 87 KB)
• Padomes Regula (EK) Nr. 1206/2001  -  -   (PDF File 105 KB)
• Padomes Regula (EK) Nr. 44/2001  -  -   (PDF File 200 KB)
• Padomes Regula (EK) Nr. 2201/03  -  -   (PDF File 227 KB)
• Lugano 1988. gada 16. septembra konvencija
• Eiropas līgums par juridiskās palīdzības pieprasījumu nosūtīšanu, Strasbūra, 1977. gada 27. janvāris
• 1965. gada 15. novembra Hāgas konvencija (dokumentu izsniegšana)
• 1970. gada 18. marta Hāgas konvencija (pierādījumu iegūšana)
• 1980. gada 25. oktobra Hāgas konvencija (tiesu pieejamība)
• 1956. gada 24. oktobra Hāgas konvencija (bērnu uzturēšana)
• 1958. gada 15. aprīļa Hāgas konvencija (bērna uzturlīdzekļu piedziņa)
• 1973. gada 2. oktobra Hāgas konvencija (uzturlīdzekļu piedziņa un atzīšana)
• 1973. gada 2. oktobra Hāgas konvencija (tiesību akti, kas ir piemērojami uzturlīdzekļu jomā)
• 1954. gada 1. marta Hāgas konvencija (civilprocess)
• 1980. gada 25. oktobra Hāgas konvencija (bērnu nolaupīšana)
• 1980. gada 20. maija Luksemburgas konvencija (bērna aizbildnības noteikšana)
• 1978. gada 15. marta Strasbūras konvencija (informācija par citvalstu regulējumu)
• 1975. gada 30. janvāra Panamas konvencija (tiesiskas palīdzības pieprasījumi)
• 1979. gada 8. marta Montevideo konvencija (informācija par citvalstu regulējumu)
• 1956. gada 20. jūnija Ņujorkas konvencija (uzturlīdzekļu atgūšana ārzemēs)

1.3. GALVENĀS SPĒKĀ ESOŠĀS DIVPUSĒJĀS KONVENCIJAS

• Spānija - Maroka:
  • Konvencija par tiesisko sadarbību civillietās, komerclietās un administratīvajās lietās (1977. gada 30. maijs)
  • Konvencija attiecībā uz aizbildnību un lēmumiem par piekļuvi bērniem un bērnu atgriešanu (1977. gada 30. maijs)
• Spānija - Tunisija:
  • Konvencija par tiesisko palīdzību civillietās un komerclietās un par spriedumu atzīšanu un izpildi (2001. gada 24.septembris)
• Spānija - Taizeme:
  • Konvencija par tiesisko palīdzību civillietās un komerclietās (1998. gada 5. jūnijs)
• Spānija - Brazīlija:
  • Konvencija par tiesisko palīdzību civillietās un komerclietās (1989. gada 13. aprīlis)
• Spānija - Urugvaja:
  • Konvencija par tiesisko sadarbību (1987. gada 4. novembris)
  • Konvencija par kolīziju normām attiecībā uz bērna uzturēšanu un spriedumu izpildi, un strīdu izskatīšanu tiesā par uzturlīdzekļiem (1987. gada 4. novembris)
• Spānija - Dominikas Republika:
  • Konvencija par tiesisko palīdzību civillietās un komerclietās (2003. gada 15. septembris)
• Spānija - Bulgārijas Republika:
  • Līgums par tiesisko palīdzību civillietās (1993. gada 23. maijs)
• Spānija - Krievijas Federācija:
  • Konvencija par tiesisko palīdzību civillietās (1990. gada 26. oktobris)
• Spānija - Ķīnas Tautas Republika:
  • Līgums par tiesisko palīdzību civillietās un komerclietās (1992. gada 2. maijs)  
• Spānija - Šveice:
  • Līgums par spriedumu izpildi civillietās un komerclietās (1896. gada 10. novembris)
• Spānija - Kolumbija:
  • 1908. gada 30. maija Konvencija par spriedumu izpildi civillietās
• Spānija - Meksika:
  • Konvencija par spriedumu atzīšanu un arbitrāžas lēmumu izpildi civillietās un komerclietās (1989. gada 17. aprīlis)
• Spānija - Izraēla:
  • Konvencija starp Spāniju un Izraēlu par abpusēju spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (1989. gada 30. maijs)
• Spānija - Rumānija:
  • Konvencija par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (1997. gada 17. novembris)
• Spānija - Salvadora:
  • Līgums par jurisdikciju un tiesu kompetenci, spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (2000. gada 7. novembris)

2. KOLĪZIJU NORMU IEVIEŠANA

2.1. Tiesneša pienākums piemērot kolīziju normas pēc savas iniciatīvas

Tiesas un iestādes piemēro Spānijas kolīziju normas pēc savas iniciatīvas.

Lapas augšmala

2.2. Atgriezeniskā norāde (renvoi)

Starptautiskajās konvencijās, kurām Spānija ir pievienojusies, atgriezeniskā norāde netiek pieļauta. Vienīgās divas konvencijas, par kurām rodas šaubas, ir 1965. gada 18. marta Vašingtonas konvencija par ieguldījumu strīdu atrisināšanu starp valstīm un citu valstu pilsoņiem un 1980. gada 25. oktobra Hāgas konvencija par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civilajiem aspektiem. Tomēr, tā kā šīs konvencijas drīzāk nosaka piemērojamo starptautisko privāttiesību sistēmu, nevis to, kurš tiesību akts jāpiemēro tiesnesim, tas nav atgriezeniskās norādes jautājums.

Saskaņā ar Civilkodeksu, kas regulē šo jautājumu, ja Spānijas tiesību aktos ir atsauce uz ārvalstu tiesību aktiem, to uzskata par materiālām tiesībām neatkarīgi no tā, vai pēdējos savukārt ir iekļautas kolīziju normas ar atgriezenisko norādi uz citiem ārvalstu (bet ne Spānijas) tiesību aktiem. Tas nozīmē, ka tiek atzīta tikai pirmās pakāpes atgriezeniskā norāde. Tomēr šī pirmās pakāpes atgriezeniskā norāde, ko pieļauj Spānijas tiesību akti, nav obligāta (formulējums ir „to ņems vērā”). Tiesu prakse to ir skaidrojusi kā iespējamu tikai tādās lietās, kur panāktais atrisinājums ir apmierinošs, saprātīgs un taisnīgs.

Otrās pakāpes atgriezeniskā norāde (kad regulējums, uz ko atsaucas Spānijas tiesību akti, savukārt norāda uz trešās valsts regulējumu) nav pieļaujama, izņemot gadījumus ar vekseļiem, čekiem un parādzīmēm. Nosakot, ka tos regulē personas valsts tiesību akti, norādi var padarīt par obligātu, lai gan, ja šajā tiesību aktā noteikts, ka ir jāpiemēro citas valsts tiesību akti, tos arī piemēros.

Lapas augšmala

2.3. Piesaistes kritēriju izmaiņas

Spānijas tiesību aktos nav vispārēju noteikumu attiecībā uz apstākļu maiņu, ko kolīziju normās izmanto par piesaistes kritērijiem. Nav problēmu lietās, kur kolīziju normas nosaka vietu vai laiku, kurā piesaistes kritērijs ir jānosaka. Ja tas nenotiek, Spānijas tiesību aktos nav nepārprotama un vispārīga noteikuma. Tomēr šķiet, ka kritērijs ir jāskatās tiesību aktos, kas bija piemērojami brīdī, kad radusies juridiskā situācija, pat ja piesaistes kritērijs pēc tam mainās.

2.4. Izņēmumi kolīziju normu piemērošanā

Spānijas tiesību aktos ir starptautisks sabiedriskās kārtības atruna, kas paredz, ka nekādā gadījumā ārvalstu regulējums nav piemērojams, ja tas ir pretrunā sabiedriskai kārtībai. Tādējādi ārvalstu regulējumu nepiemēro, ja tas pārkāpj Spānijas tiesību aktu pamatprincipus. Tie nav uzskaitīti, bet būtībā tie ir konstitūcijā iekļautie pamatprincipi, piemēram, laulības šķiršana, bērnu vienlīdzība likuma priekšā, tiesības uz vārdu, likuma normas par īpašumu un tirgus nosacījumiem, patērētāju aizsardzība, vides aizsardzība un tā tālāk. Šo sabiedriskās kārtības atrunu piemēro ierobežoti. Ja to izmanto gadījumos, kad ir kāds cits piesaistes kritērijs, kas ir noteikts starptautiskā privāttiesību aktā, tas nozīmē, ka ir izdarīta atsauce uz attiecīgo tiesību aktu. Ja šāda cita piesaistes kritērija nav, tiek piemēroti Spānijas tiesību akti.

2.5. Citvalstu regulējuma pārbaude

Ārvalstu regulējuma saturs un spēkā esamība ir jāpārbauda, un tiesa var izmantot jebkādus līdzekļus, ko tā uzskata par nepieciešamiem pārbaudē. Attiecībā uz pusēm ārvalstu regulējuma pārbaudi jāveic saskaņā ar vispārējām likuma normām par pierādīšanas pienākumu civilprasībā. Ārvalstu regulējumu var pierādīt ar jebkādu likumīgi pieņemamu pierādīšanas līdzekli.

Lapas augšmala

3. KOLĪZIJU NORMAS

3.1. Līgumsaistības un tiesību akti

Spānija ir līgumslēdzēja puse 1980. gada Romas konvencijai par līgumsaistībām piemērojamiem tiesību aktiem. Tās pamatnoteikums ir pušu izvēles brīvība. Ja līgumslēdzējas puses izvēli neizdara (vai ja izvēle nav spēkā esoša), principā piemēro tās valsts tiesību aktus, kurā līguma noslēgšanas brīdī atradās attiecīgā izpildītāja pastāvīgā dzīvesvieta, bet, ja tas ir uzņēmums, tad piemēro tās valsts tiesību aktus, kurā atrodas galvenais birojs. Tomēr, ja līguma priekšmets ir ēka, tiek piemērots tās valsts tiesību aktus, kur ēka atrodas.

Papildu šim vispārējam noteikumam Romas konvencija nosaka atsevišķas garantijas pušu prasībām, lai varētu noteikt piemērojamās tiesības atsevišķās lietās (patērētāju līgumi un individuāli darba līgumi), un, ja izvēli neizdara, īpašus jurisdikcijas veidus, kas ir prioritāri pār iepriekš minētajiem pieņēmumiem. Piemēram, patērētāja pastāvīgās dzīvesvietas valsts tiesību akti, ja minētajā valstī tika veikta piegāde, tika saņemts pasūtījums vai pārdevējs organizēja ceļojumu pirkumam ārvalstīs. Piemērojamās tiesības individuāliem darba līgumiem ir tās valsts tiesību akti, kur veic darbu, un, ja tas nav vienā noteiktā vietā, piemēro tās valsts tiesību aktus, kur atrodas uzņēmums, kas darbinieku pieņēma.

Apdrošināšanas jomā Likumā par apdrošināšanas līgumiem (Likums Nr. 50/1980) ir noteikta īpaša kārtība, kas atšķiras atkarībā no tā, vai tā ir civiltiesiskās atbildības apdrošināšana vai paša apdrošināšana.

Lapas augšmala

Atlīdzības apdrošināšanas gadījumā pamatnoteikumi, kas nosaka Spānijas tiesību aktu piemērošanu, ir šādi:

1. ja riski atrodas Spānijas teritorijā un polises īpašnieka pastāvīgā dzīvesvieta (ja tā ir fiziska persona) vai juridiskā adrese, galvenais birojs un vadība (ja tā ir juridiska persona) atrodas Spānijā;
2. ja līgumu noslēdz saskaņā ar apdrošināšanas pienākumu, ko nosaka Spānijas tiesību akti.

Lielāku risku apdrošināšanas līgumos puses drīkst izvēlēties jebkādus tiesību aktus.

Dzīvības apdrošināšanas līgumos Spānijas tiesību aktus piemēro šādos gadījumos:

1. ja polises īpašnieks ir fiziska persona un tās pastāvīgā vai parastā dzīvesvieta ir Spānijas teritorijā. Tomēr, ja viņš nav Spānijas pilsonis, bet Eiropas Ekonomikas zonas citas dalībvalsts pilsonis, var vienoties ar apdrošinātāju par attiecīgās personas piederības valsts tiesību aktu piemērošanu;
2. ja polises īpašnieks ir juridiska persona un tās mītne, faktiskā pārvalde un vadība, galvenā uzņēmējdarbības vieta vai uzņēmums Spānijas teritorijā;
3. ja polises īpašnieks ir fiziska persona un Spānijas valstspiederīgais, un tās faktiskā dzīvesvieta atrodas citā valstī, atbilstīgi saskaņojot ar apdrošinātāju;
4. ja ir noslēgts grupas apdrošināšanas līgums saskaņā ar darba līgumu vai izpildot šāda līguma nosacījumus, uz kuru attiecas Spānijas tiesību akti.

Spēkā no 1990. gada 21. novembra līdz 1995. gada 9. novembrim

108. pants

Iepriekš minētā panta nosacījumi attiecas uz personas apdrošināšanu, izņemot dzīvības apdrošināšanu.

Lapas augšmala

Noteikums pievienots ar 19. decembra Likuma Nr. 21/1990 3. pantu.

Lietām, uz kurām neattiecas neviens no iepriekš minētajiem regulējumiem, piemēro vispārējos Civilkodeksa noteikumus. Tie paredz, ka likums, uz ko puses skaidri atsaucas, ir piemērojams līgumsaistībām ar noteikumu, ka pastāv zināma saistība ar attiecīgo darījumu. Ja šādas saistības nav, tiek piemēroti tās valsts tiesību akti, kas ir kopīgi pusēm. Ja to neievēro, piemēro tiesību aktus atbilstīgi kopīgai pastāvīgai dzīvesvietai, un visbeidzot - tās vietas tiesību aktus, kurā noslēgts līgums. Tomēr, ja nav skaidras atsauces, līgumiem par nekustamo īpašumu piemēro tās vietas likumu, kur īpašums atrodas, un pārdodot materiālu kustamo īpašumu, kas atrodas komercuzņēmumos, piemēro tās vietas likumu, kur atrodas šie uzņēmumi. Turklāt jāatzīmē, ka ir īpaša likuma norma, saskaņā ar kuru apgrūtinoši līgumi, ko Spānijā ir noslēdzis ārzemnieks, kas nav rīcībspējīgs saskaņā ar savas piederības valsts tiesību aktiem, ir spēkā esoši no Spānijas tiesību sistēmas viedokļa, ja Spānijas tiesību akti neatzīst tiesībnespējas iemeslu. Šo likuma normu nepiemēro līgumiem par tādu nekustamo īpašumu, kas atrodas ārzemēs.

Attiecībā uz darba līgumiem, ja puses nav izteikušas skaidru atsauci, uz tām attiecas tās vietas tiesību akti, kur tās sniedz pakalpojumus. Piemērojamās tiesības juridiskās pārstāvības gadījumā ir tiesības, kas regulē juridiskās attiecības, no kurām izriet pārstāvja pilnvaras; un brīvprātīgas pārstāvības gadījumā, ja nav izteikta skaidra atsauce - tās valsts tiesības, kurā piešķirtās pilnvaras izmanto. Uz ziedojumiem visos gadījumos attiecas ziedotāja valsts tiesību akti.

Lapas augšmala

Līgumu pamatprincipus un formu regulē tās valsts tiesību akti, kurā tie ir noslēgti. Tomēr ir spēkā arī noslēgtie līgumi, kuru pamatprincipi un forma atbilst tiesību aktiem, kas attiecas uz līgumu saturu, kā arī kā līgumi, kas ir noslēgti, ievērojot sasūtītāja personas statusu vai līgumslēdzēju pušu kopīgo personas statusu. Attiecībā uz nekustamo īpašumu ir spēkā arī dokumenti un līgumi, kas noslēgti, ievērojot īpašuma atrašanās vietas pamatprincipus un formu. Ja tiesību akts, kas reglamentē dokumentu un līgumu saturu, pieprasa īpašus pamatprincipus un formu, lai tos atzītu par spēkā esošiem, šo tiesību aktu vienmēr piemēros arī tiem dokumentiem vai līgumiem, kas ir noslēgti ārzemēs.

Visbeidzot jāatzīmē, ka Spānija ir līgumslēdzēja puse 1955. gada 15. jūnija Hāgas konvencijai par tiesību aktiem, kas ir piemērojami starptautiskajai preču pārdošanai.

3.2. Ārpuslīgumiskas saistības (civiltiesību pārkāpumi un noziedzīgi nodarījumi, negodīga iedzīvošanās, pārstāvniecība bez pilnvarojuma (negotiorum gestio), utt.)

Ja konvencijas šo jomu nereglamentē, tiek piemēroti Civilkodeksa noteikumi. Šajā jomā Spānija ir līgumslēdzēja puse divās konvencijās.

Viena no tām ir 1971. gada 4. maija Hāgas konvencija par tiesību aktiem, kas ir piemērojami satiksmes negadījumos, saskaņā ar ko piemērojamās tiesības ir tās, ko piemēro vietā, kurā notika nelaimes gadījums, lai gan ir izņēmumi attiecībā uz transportlīdzekļa reģistrācijas valsts iekšējiem tiesību aktiem.

Otra ir 1973. gada 2. oktobra Hāgas konvencija par tiesību aktiem, kas ir piemērojami attiecībā uz par produktatbildību. Tā paredz iespēju piemērot tās personas pastāvīgās dzīvesvietas valsts tiesību aktus, kurai tieši ir nodarīts kaitējums (ja šī valsts ir arī atbildīgās personas galvenā uzņēmējdarbības vieta), vai tās valsts tiesību aktus, kurā persona, kurai tieši ir nodarīts kaitējums, šo produktu ir iegādājusies, vai arī tās valsts tiesību aktus, kurā ir gūts ievainojums).

Lapas augšmala

Ja iepriekš minēto noteikumu nav, piemēro Civilkodeksu, saskaņā ar ko ārpuslīgumiskās saistības regulē tās vietas tiesību akti, kurā notika darbība, no kuras šīs saistības izriet. Neatļautu pārstāvniecību bez pilnvarojuma reglamentē tās vietas tiesību akti, kur aģents veic pamatdarbību, un netaisnu iedzīvošanos reglamentē tiesību akti, saskaņā ar ko notika īpašuma nodošana pusei, kura iedzīvojās.

3.3. Personas statuss, tā saistība ar civiltiesisko statusu (vārds, dzīvesvieta, rīcībspēja)

Uzvārdiem un (priekš) vārdiem piemēro 1980. gada 5. septembra Minhenes konvenciju, saskaņā ar ko uzvārdu reglamentē valsts tiesību akti.

Saistībā ar iepriekš minēto Civilkodeksa 9. pants nosaka, ka piemērojamās tiesības nosaka fizisko personu valstspiederību, un tās reglamentē rīcībspēju un civilstāvokli, ģimenes, saistību un mantošanas tiesībās. Attiecībā uz dubultpilsonību Spānijas tiesību akti nosaka, ka to reglamentē starptautiskie līgumi. Ja tie neparedz noteikumus, priekšroka tiek dota valstspiederībai atbilstīgi pēdējai pastāvīgajai dzīvesvietai un, ja to nepiemēro - pēdējai iegūtajai valstspiederībai, ja vien viena no tām nav Spānijas valstspiederība, kurai tad ir prioritāra. Personām ar nenoteiktu valstspiederību (viņas to nevar pierādīt, un ja vien viņas nav bezvalstnieki) attiecībā uz personas statusu piemēro pastāvīgās dzīvesvietas valsts tiesību aktus. Bezvalstniekiem piemēro 1954. gada 28. septembra Ņujorkas konvencijas 12. pantu, saskaņā ar ko piemērojamās tiesības ir bezvalstnieka uzturēšanās vietas valsts tiesības vai, ja to nepiemēro, viņa dzīvesvietas valsts tiesību akti.

Lapas augšmala

Visbeidzot, juridisko personu personas statusu nosaka to valstspiederība, un pēc tā reglamentē visus jautājumus saistībā ar tiesībspēju, dibināšanu, pārstāvību, darbību, pārveidošanu, likvidāciju un slēgšanu, lai gan, ja apvienojas uzņēmumi ar dažādām valstspiederībām, ņem vērā attiecīgo valstu tiesību aktus. Uzņēmumiem, kuri atrodas Spānijas teritorijā, ir Spānijas valstspiederība neatkarīgi no vietas, kur tie ir dibināti. Uzņēmumiem, kuru galvenā uzņēmējdarbības vieta vai uzņēmums atrodas Spānijas teritorijā, arī galvenajai mītnei ir jāatrodas Spānijā.

3.4. Vecāku un bērnu attiecību nodibināšana, ieskaitot adopciju

Attiecībā uz vecāku un bērnu attiecību nodibināšanu un jo īpaši saistībā ar attiecībām starp personām ar Institucionālā likuma Nr. 1/1996 palīdzību Spānija ļauj pamatoties uz Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērnu tiesību konvenciju (Ņujorka, 1989. gada novembris). Saskaņā ar Civilkodeksu vecāku un bērnu attiecību raksturu un saturu, tai skaitā adopciju, regulē bērna personas statuss (parasti tiesību akti atbilstīgi viņa valstspiederībai kā minēts iepriekš), un, ja nav iespējams to noteikt, bērna pastāvīgās dzīvesvietas tiesību akti.

Lietas par adopciju, ko ierosinājis Spānijas tiesnesis, reglamentē Spānijas tiesību akti. Tomēr ir jāievēro adoptējamās personas valsts tiesību akti saistībā ar tās tiesībspēju un nepieciešamo piekrišanu: 1) ja viņas pastāvīgā dzīvesvieta ir ārpus Spānijas; 2) lai arī persona dzīvo Spānijā, viņa adopcijas ceļā neiegūst Spānijas valstspiederību. Ir arī iespējams pēc adoptētāja vai prokurora pieprasījuma lūgt adoptējamās personas interesēs piekrišanu, uzklausīšanu vai atļaujas, ko pieprasa valsts tiesību akti, vai adoptējamās personas vai adoptētāja pastāvīgās dzīvesvietas valsts tiesību akti.

Lapas augšmala

Aizbildnību un citus juridiski tiesībnespējīgu personu aizsardzības veidus reglamentē šo personu valsts tiesību akti. Tomēr pagaidu vai ārkārtas aizsardzības pasākumus regulē to pastāvīgās dzīvesvietas valsts tiesību akti. Formalitātes aizbildnības nodibināšanai un cita veida aizsardzībai, kas saistīta ar Spānijas tiesu vai administratīvajām iestādēm, jebkurā gadījumā ir jāveic saskaņā ar Spānijas tiesību aktiem.

Visbeidzot, Spānijas tiesību akti ir piemērojami, lai aizsargātu vai uzaudzinātu pamestus nepilngadīgus bērnus vai rīcībnespējīgas personas, kas atrodas Spānijas teritorijā.

3.5. Laulība, nelaulāti pāri, partnerattiecības, šķiršanās, atšķiršana, pienākums maksāt uzturlīdzekļus

Likumi par laulības noslēgšanu atšķiras atkarībā no tā, vai puses ir spāņi vai nav. Ja puses ir spāņi, Civilkodekss paredz, ka jūs var laulāt gan Spānijā, gan ārpus tās: 1) tiesnesis, mērs vai kodeksā norādīta amatpersona; 2) saskaņā ar reliģiskajiem rituāliem, kas ir juridiski noteikti (katoļu, ebreju, luterāņu un musulmaņu). Tas arī paredz, ka spāņi var apprecēties ārpus Spānijas saskaņā ar tās vietas tiesību aktiem, kurā viņi stāsies laulībā. Ja abas puses ir ārvalstnieki, tās var apprecēties Spānijā saskaņā ar tiem pašiem noteikumiem kā spāņi vai tādu tiesību aktu noteikumiem, ko piemēro vienam no viņiem.

Laulību sekas regulē laulāto kopīgais personas statuss laulības noslēgšanas brīdī. Ja tām nav kopīga personas statusa, to regulē personas statuss vai tās valsts tiesību akti, kurā viens no laulātajiem parasti dzīvo, un ko abi laulātie nosaka oficiālā dokumentā, kuru aizpilda pirms laulības noslēgšanas. Ja šī izvēle nav izdarīta, piemēro tās valsts tiesību aktus, kurā abi laulātie dzīvo uzreiz pēc laulību noslēgšanas un, ja to nepiemēro, tās vietas tiesību akti, kurā noslēgta laulība.

Lapas augšmala

Uz laulības atzīšanu par neesošu attiecas tās valsts tiesību akti, kurā laulība noslēgta.

Atšķiršanu un šķiršanos reglamentē laulāto kopīgie valsts tiesību akti pieteikuma iesniegšanas brīdī. Ja kopīgas valstspiederības nav, tos reglamentē tās valsts tiesību akti, kurā pāris tajā laikā pastāvīgi dzīvoja, un, to nepiemērojot - tās valsts tiesību akti, kurā laulātie pēdējo reizi pastāvīgi dzīvoja, ja viens no viņiem tur joprojām dzīvo. Jebkurā gadījumā piemēro Spānijas tiesību aktus, ja viens no laulātajiem ir spānis vai pastāvīgi dzīvo Spānijā: a) ja nepiemēro nevienu no iepriekš minētajiem tiesību aktiem; b) ja pieteikumā, kas iesniegts Spānijas tiesā, abi laulātie vai viens laulātais ar otra piekrišanu iesniedz pieteikumu par atšķiršanu vai šķiršanos; c) ja tiesību akti, kas ir piemērojami saskaņā ar iepriekš minētajiem kritērijiem, neatzīst atšķiršanu vai šķiršanos, vai to dara diskriminējošā veidā, vai pretēji valsts politikai.

Spānijas privātajos starptautiskajos tiesību aktos nav noteikumu par neprecētiem pāriem (kas principā nozīmē rīkoties pēc analoģijas).

Attiecībā uz uzturlīdzekļu prasībām radinieku starpā Spānija ir līgumslēdzēja puse 1973. gada 2. oktobra Hāgas konvencijā par tiesību aktiem, kas piemērojami uzturlīdzekļu saistībām. Tā paredz jurisdikcijas veidus, tādējādi padarot spēkā neesošu attiecīgo iekšējo likuma normu, kas joprojām ir atrodama Civilkodeksā. Pamatā šie jurisdikcijas veidi ir tās vietas iekšējie tiesību akti, kur dzīvo uzturlīdzekļu saņēmējs. Ja saņēmēja pastāvīgā dzīvesvieta mainās, jaunās pastāvīgās dzīvesvietas iekšējie tiesību akti tiek piemēroti no izmaiņu brīža. Ja saņēmējs nevar saņemt uzturlīdzekļus saskaņā ar iepriekš minēto tiesību aktu, tiek piemērots uzturlīdzekļu saņēmēja un parādnieka kopīgās valstspiederības tiesību akts. Ja saņēmējs nevar saņemt uzturlīdzekļus saskaņā ar jebkādu no šiem tiesību aktiem, tiek piemēroti tās iestādes iekšējie tiesību akti, kas izskata prasību.

Lapas augšmala

3.6. Laulāto mantiskās attiecības

Iepriekš minētā likuma norma, kas regulē laulību sekas, ietver sekas gan attiecībā uz personu, gan īpašumu. Līgumi vai izlīgumi, kas nosaka, groza vai aizstāj laulāto mantiskās attiecības, ir spēkā esoši, ja tie atbilst tiesību aktam, kas reglamentē laulības sekas, vai vienas puses pastāvīgās dzīvesvietas vai valstspiederības tiesību aktam izpildes brīdī.

3.7. Testamenti un mantojums

Saskaņā ar Civilkodeksu mantošanu regulē aizgājēja valstspiederības tiesību akti neatkarīgi no īpašuma veida un tā atrašanās vietas. Tomēr paliek spēkā noteikumi, kas minēti testamentos un mantojuma līgumos, kas sastādīti saskaņā ar testatora vai saņēmēja valsts tiesību aktiem izpildes brīdī, pat ja cits tiesību akts reglamentē mantojumu, lai gan tas attieksies uz neatraidāmo mantinieku daļām. Tiesības, kas ar likumu ir piešķirtas pārdzīvojušajam laulātajam, regulē tas pats tiesību akts, ko piemēro laulību sekām, izņemot lejupējo neatraidāmo mantinieku daļas. Spānija nav līgumslēdzēja puse 1989. gada 1. augusta Hāgas konvencijā par tiesību aktiem, kas piemērojami mirušu personu īpašumam.

Testamenta formu reglamentē tās valsts tiesību akti, kurā to izpilda, lai gan ir spēkā arī testamenti, kas sastādīti atbilstīgi pamatprincipiem un formai, ko nosaka testamenta saturam piemērojamie tiesību akti, kā arī tie testamenti, kas sastādīti atbilstīgi mantinieka personas statusam. Ja testamentus sastāda uz kuģa vai gaisa kuģī brauciena laikā, tos uzskata par sagatavotiem kuģa karoga vai reģistrācijas valstī. Visbeidzot, Spānijas tiesību akti ir piemērojami testamentiem, ko ir atzinušas Spānijas diplomātiskās vai konsulārās amatpersonas ārzemēs.

3.8. Nekustamais īpašums

Valdījuma, īpašuma un citas tiesības attiecībā uz nekustamo īpašumu un tā atsavināšanu reglamentē tās valsts tiesību akti, kurā šis īpašums atrodas, šī norma attiecas arī uz kustamu īpašumu.

Lai pamatotu vai nodotu tiesības uz precēm tranzītā, uzskata, ka tās atrodas vietā, no kuras tās izsūtīja, ja vien saņēmējs un nosūtītājs nav skaidri vai klusējot vienojušies, ka tās atrodas galamērķa vietā.

Uz kuģiem, gaisa kuģiem un dzelzceļa transportlīdzekļiem un visām ar tiem saistītām tiesībām attiecas karoga vai reģistrācijas valsts tiesību akti. Uz automobiļiem un citiem sauszemes transportlīdzekļiem attiecas tās vietas tiesību akti, kur tie atrodas. Vērtspapīru izdošanu reglamentē tās vietas tiesību akti, kur tie ir izdoti.

3.9. Maksātnespēja

Šajā jautājumā 9. jūlija Likumā par bankrotu Nr. 22/2003 ir iekļauti 2000. gada 29. maija Padomes Regulas Nr. 1346 noteikumi par maksātnespējas procedūrām, tādēļ uz to atsauce nav vajadzīga.

« Piemērojamās tiesības - Vispārīgas ziņas | Spānija - Vispārīgas ziņas »

Lapas augšmala

Pēdējo reizi atjaunots: 07-12-2007